"On The Way of Freedom" motoceļotāji, kas iepriekš veikuši ekspedīcijas uz Austrāliju, Abhāziju un Gruziju, veido motociklu maršrutu ap Latviju fonda "1836" ietvaros kā dāvanu Latvijai simtgadē. Pērn izveidoti maršruti pa Vidzemes pierobežu gan gar jūru, gan Igauniju, bet šogad viņi pēta un atklāj interesanto Latgales robežjoslu.

Fonda "1836" misija ir izveidot tieši 1836 kilometrus garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā. "On The Way of Freedom" kustības dalībniekiem šajā projektā ir uzticēts izveidot enduro motociklu maršrutu, atklājot Latvijā vēl nezināmas vietas un takas, kas sasniedzamas pašmāju un ārvalstu motoceļotājiem.

Video par projekta mērķiem un filozofiju:

Motociklu maršruta izveides pamatiecere ir iepazīstināt gan Latvijas, gan ārzemju mototūristus ar mazāk zināmiem kultūrvēstures apskates objektiem un ainavām Latvijas robežas tuvumā, iezīmējot arī iespējamās naktsmāju vietas ceļotājiem. Maršruts tiks sastādīts, braucot pa takām un lauku ceļiem, kur pārvietoties ieteicams ar apvidus motocikliem. Ceļu paredzēts izveidot divos gados. Vairāk par iepriekšējiem maršrutiem lasiet šeit.

Lūk, stāsts par šī gada otro ekspedīciju uz Latgali.

1. diena - triki, šķēršļi un kritiens

"Uz 1836 ekspedīcijas 8. posmu mums pievienojas vairākkārtējs Latvijas čempions, viens no Baltijas labākajiem mototriālistiem Andris Grīnfelds, kurš regulāri piedalās Eiropas čempionātā un no 15 gadu vecuma jau sešas reizes pārstāvējis Latviju nāciju kausā.

Tiem, kas neko nav dzirdējuši par šo motorizēto sporta veidu, pastāstām, ka triāls ir motosporta disciplīna, kas ietver braukšanu ar speciāli aprīkotu motociklu pa īpaši veidotu trasi sarežģīta reljefa apstākļos ar mērķi pieveikt distanci ierobežotā laikā un iespējami reti ar kājām pieskaroties zemei, tā saņemot pēc iespējas mazāk soda punktu.

Par braukšanu kopā esam vienojušies pirms nedēļas, tāpēc laika apstākļi, kas solās mūs pārbaudīt, nevar būt par šķērsli. Spītējot lietum un aukstajam laikam, otrdienas vēlā pēcpusdienā atsākam pētīt Latgales pierobežu, sekodami Ērika Pavlova ieteikumiem, gar Ilžas upes krastu izbraucot sen aizmirstu, aizaugušu ceļu no Līdumniekiem līdz Ciblai. Tam ir arī savi iemesli – mums jāsagādā vakariņas vistuvāk atrodamajā veikalā.

Veco, meža tehnikas izbraukto, aizaugušo ceļu izdodas atrast tikai ar trešo piegājienu, un tas izrādās viens no labākajiem frīraida maršrutiem, pa kādu līdz šim esam braukuši.

Ik pa brīdim Andris vēl pamanās atrast ceļā kādus šķēršļus un padarīt braucienu vēl aizraujošāku. Mums pārējiem sapņos nebija rādījies, ko ar haskiju iespējams paveikt ar attiecīgām prasmēm bezceļa apstākļos.

Cibla līdz 1925. gadam tika saukta par Eversmuižu. Tiek pieņemts, ka vietvārds Eversmuiža varētu būt cēlies no kāda Mārtiņa Evrusa.

Ciblai cauri tek Ilža. Pie tās Zeltiņu ciema sievas, linus vācot, 1910. gadā atrada arābu, romiešu, īru un dažādas citas monētas, tas ir t.s. Eversmuižas depozītu, kas pēc speciālistu atzinuma ir vērtīgākais depozīts Latvijā. Tas apliecina, ka senie latgaļi te nodarbojušies ar starptautiska mēroga uzņēmējdarbību jau 11. gadsimtā, rakstīja Rimants Ziedonis grāmatā "Austrumu robeža".

Kad slapji un izmirkuši, bet pilni adrenalīna iebraucam Ciblā, izrādās, ka veikals jau ir slēgts, tomēr ir cerība paspēt uz iepirkšanos četrus kilometrus attālajā Feliciānovā, kur veikals strādā līdz deviņiem.

Feliciānovā saglabājušās vecās dzirnavas, kuru īpašnieki bijuši Krievijas vācieši Pleni. Muižnieki arī uzbūvējuši šeit dzīvojamo māju, ko pameta tikai 1939. gadā, vāciešu repatriācijas laikā. Šo no sarkanajiem ķieģeļiem būvēto, agrāk krāšņo, bet tagad bezdievīgi nolaisto muižu pašvaldība nesekmīgi grib pārdot par 8000 eiro.

Mūsuprāt, lai šo kultūrvēstures pieminekli reanimētu, kādam, kurš to apņemtos, būtu jāpiešķir ordenis un vēl jāizmaksā naudas prēmija.

Veikalā, piekrāmējuši mugursomas ar proviantu, izlemjam atpakaļ braukt pa to pašu maršrutu. Tagad tas tiek izbraukts vēl lielākā ātrumā nekā iepriekš, jo špūres ir iebrauktas un iespēja kļūdīties ir mazāka. Bet tas izrādās maldinošs priekšstats, vienā no smagās tehnikas izbrauktajām risēm, kurā sakrājies ūdens, braucot ar ceturto pārnesumu, es nepaspēju sabremzēties un apturēt hidrotriecienu, kas mani kopā ar haskiju inercē kūleņu, kūleņiem aizmet kādus 20 metrus uz priekšu. Visvairāk cietušas rokas un muguras lejasdaļa, bet labā ziņa ir, ka es spēju vēl kustēties. Lēnām aizripinām līdz bāzes vietai, kur žāvējamies, gatavojam vakariņas pie ugunskura kopā ar Ēriku un viņa draugu Valdi, kurš stāsta par muzikanta gaitām un tabakas audzēšanu, kā arī līdz pat rīta gaismai ģitāras pavadījumā dzied mums agrāk nedzirdētas latgaļu balādes."

2. diena - dižakmens, ticība, zirgi un fantastiskais Ainārs

Andis pēc vakardienas neveiksmīgā kritiena nolemj par labu vizītei pie muguras speciālista, tāpēc ekspedīcijas dienasgrāmatas veidošanu uz brīdi pārņem Fredis.

"No rīta mostamies ar naivu cerību, ka šī būs viena no tām biežajām reizēm, kad sinoptiķi kļūdījušies, bet nē! Kad to gaidi visvairāk, tie izrādās līdz riebumam precīzi – solīja visu dienu lietu, še, jums tas ir. Noskaņojamies – ir tikai jāuzsāk braukt, tad jau aizies. Andris joko, ka visgrūtākie ir pirmie kilometru desmiti, pēc tam, kad izmirksti viss pilnībā, paliek viss vienalga, un vari par to vairs nedomāt. Turklāt mūsu jaunais, vēl nesatiktais draugs Ainārs no Briģiem zvana un vēlas mūs vakarā uzņemt savās mājās, un taisās izkurināt pirti. Doma par pirti mūs stiprina, un neizbēgamā izmirkšana vairs nešķiet tik briesmīga.

Es pārsēžos uz Anda jaudīgās "Husqvarnas" un vēlāk to ne mirkli nenožēloju, jo divi pārējie kolēģi, motosportisti, ir nolēmuši ne tikai savākt videomateriālu, bet arī kārtīgi pabraukt. Lietainam laikam piemīt viena ļoti patīkama īpašība – uz ceļa nav putekļu, braucot var turēties tuvu viens otram, vienīgi līkumos mocis pārvēršas par šķembumetēju, un, ja aizmugurē braucošajam neizdodas izvairīties no apšaudes, par piemiņu paliek daži zilumi un skrambas uz ķiveres.

Tā mēs sportiskā tempā nonākam līdz pirmajam maršrutā atzīmētajam objektam – Ciblas dižakmenim, kas lauka vidū, dziļi zālē ieaudzis, gluži neizskatās pēc bieži apmeklēta tūrisma apskates objekta. Ekspedīcijas goda dalībnieks, mototriāla meistars Andris, jau piemet, kā varētu tam efektīgi pārbraukt pāri, bet, ieraugot mūsu nopietnās sejas, met šo fantāziju malā.

Līkumotais meža ceļš gar pašu robežu mūs noved līdz nākamajam akmenim ar nosaukumu Zemes acs, kas atklāj sevi tikai pēc pusstundas ilgas ķemmēšanas pa rādiusu apkārt akmens informatīvajai norādei.

Robežsargu ekipāža piebrauc pārbaudīt mūsu dokumentus un caurlaides. Jūtam, ka trīs motobraucēji vientulīgajā pierobežas zonā manāmi izdaiļo uz notikumiem skopu robežsargu dzīvi. Ar mums konkurē tikai vjetnamieši, kas paretam, pārnākot mūsu pusē, jautā, vai šeit jau būs tā Parīze, kā arī lāči, kam dokumenti tiek prasīti, sēžot uz koka augstākā zara.

Zilupē atrodam maršrutā atzīmēto veco, autentisko koka kapliču. Nerunīgs vīriņš ar rožukroni rokās iesaka zvanīt Ļoļai, kas ir šīs vietas neformālā saimniece, uzpasē to un zina par kapliču vairāk nekā pati par sevi. No Ļoļas uzzinām gan par iekonservētiem, unikāliem altāra kokgriezumiem, gan par raudošu svētās Marijas svētbildi, gan arī par pēckara gados grāvī atrastu dievmātes statueti, kas šeit novietota uz speciāla postamenta un ar dažādu zīmju palīdzību komunicē ar vietējo draudzi.

Sazvanītā novada vēstures pazinēja, gide un sabiedriskā aktīviste Ilga piekrīt mums izrādīt vēl vienu vietējo pērli – Pasienes baznīcu. Baznīcas ēka un akmens krāvuma sētas fragmenti ir viss, kas ir palicis no kādreiz milzīgā dominikāņu klostera, kas savā laikā pretendēja uz spēcīga garīgās dzīves, izglītības un saimnieciskās darbības centra statusu.

Pa ceļam uz Pasieni iegriežamies Latvijas otrajā pēc lieluma zirgaudzētavā. Saņemam aizrādījumus no ganiem par pārāk tuvu novietotiem močiem, kas var padarīt kumelītes tramīgas. Saimnieks pastāsta, ka te tiek audzēta speciālā Latvijas sporta zirgu suga, kas pasaulē kotējās ar prātīgumu. Pasaulē eksistē zirgu audzēšanas tendences, kas nemitīgi mainās – te modē garas slaidas kājas, te pēkšņi pieprasa zemākus un muskuļainus zirgus. Šīm tendencēm ir grūti izsekot līdzi, jo jebkādas zirga īpašības selekcionēšanai ir vajadzīgi minimums desmit gadi.

Ilgas pavadīti, piestājam arī pie vairāk nekā simt gadu ceļmalā nostāvējuša krucifiksa, meistarīgi izgrebta no koka, un, kā Latgalē ir pieņemts, ievietota mazā koka namiņā. Vietējie iedzīvotāji apzinīgi rūpējas un kopj šādas vietas. Jāpiebilst, ka tieši namiņš ir palīdzējis šim krucifiksam palikt nepamanām un izdzīvot padomju laikos, kad šādus krustus masveidā demontēja un iznīcināja.

Andris turpina meklēt vietas, kur parādīt savas prasmes un motocikla iespējas. Piestājam pie neliela smilšu ieguves karjera ar ļoti stāvu, gandrīz vertikālu malu. Pēc mana diletantiskā viedokļa uzbraukt pa tādu smilšu sienu – neiespējamā misija, tas ir pret visiem fizikas likumiem. Bet Andris aukstasinīgi, ar nelielu ieskrējienu dabū "Husqwarnu" augšā, un mēs pārējie atviegloti izpūšam gaisu. Varam braukt tālāk.

Nu mums ir atlicis tikai nobraukt pāris desmitus kilometru līdz Briģiem, kur mūs nepacietīgi gaida Ainārs ar jau izkurinātu pirti. Ainārs ir apsviedīgs piecpadsmit gadus vecs zēns, kurš telefona klausulē izklausās ļoti pieaudzis. Viņš ir aizrautīgs "1836" projekta dalībnieks, kurš kājām ir nostaigājis visus projekta posmus. Uzzinājis, ka mūsu maršruts tuvojas Zilupes novadam, ieguva kontakttelefonu, piezvanīja un piedāvāja mums naktsmājas.

Pārējie grupas dalībnieki dienas noslēgumam pieprasa man piemeklēt kādu interesantāku ceļu līdz Briģiem. Es arī neesmu asfaltēto ceļu fans un atrodu kartē iezīmētu meža celiņu. Braucam mežā iekšā, jau pēc dažiem kilometriem atrodam celiņu, kas ir aizaudzis un diezin vai vispār ir pelnījis tikt atzīmētam kartē. Tikmēr meža celiņš kļūst arvien aizaugušāks un dubļaināks, jūtamies beidzot atraduši to, pēc kā visu dienu ilgojāmies. Pēc brīža konstatējam, ka ceļš novirzās no kartē iezīmētas līnijas, saprotam, ka karšu zīmētāji šajā Dieva pamestajā vietā nolēma nohaltūrēt ar domu "tāpat tur neviens nebrauks". Griežam atpakaļ, braucam laukā no meža un šoreiz izvēlamies īsāko asfalta ceļu uz Briģiem. Paliek neliela vilšanās, bet nepieciešamā adrenalīna deva ir saņemta. Turklāt Ainārs zvana kārtējo reizi, nesaprotot, kā var tik ilgi braukt nieka divdesmit kilometrus.

Briģos pustumsā kāds stāv un enerģiski māj ar rokām, tas ir mūsu draugs Ainārs. Pagalmā iznāk pretī arī viņa vecāki. Ir vēls, bet pirts vēl ir karsta. Kāds kaifs pēc šādas dieniņas apsēsties uz karstas lāviņas!

Bet pārsteigumi nebeidzas, jo pēc pirts Ainārs ar saviem vecākiem mūs sagaida pie bagātīgi uzklāta galda, pēc visiem latgaļu viesmīlības standartiem. Andris, patiesi pārsteigts, mums no aizmugures čukstus jautā, vai gadījumā galds nav uzklāts kādiem citiem cilvēkiem. Ainārs patiešām ir mūs ļoti gaidījis – iepriekšējā dienā viņš svinējis vārda dienu, bet torti taupījis līdz šodienai un nevienam nav ļāvis to aiztikt. Aināra tētis paziņo, ka rīt drusku nokavēs darbu, un atkorķē šampi. Ballīte var sākties!

3. diena - Pasiene un izbrauciens

Rīts. Paveras durvis, un kopā ar Aināra galvu istabā iesprūk pankūku smarža: "Mamma sauc brokastīs!" Pirmā doma: "Tā gan ir forša dzīve – tu tikai brauc ar moci un vāc foršus stāstus, bet brīnišķīgi cilvēki visās malās tevi uzņem, pacienā un vēl izkurina pirti." Abiem maniem kolēģiem jau ir sarunātas citas darīšanas, un pēcpusdienā mums jau ir jābūt Rīgā, tāpēc šodienas plāns ir īss: nointervēt puisi Aināru, tad atgriezties Pasienē un uzfilmēt ar dronu baznīcas skatus, jo iepriekšējā vakarā nokavējām labo gaismu.

Sarunā tāpat kā dzīvē Ainārs ir atvērts un patiess, šīs īpašības un viņa aizrautīgums momentāni atbruņo cilvēkus, kurus viņš satiek. Ne velti viņa ģimenes mājas šobrīd ir pārvērtušās par mazo pasaules centru. "1836" kājnieku ekspedīcijas cilvēki šeit jūtas kā mājās, maratonists Dins Vecāns savā episkajā 18 dienu skrējienā gar robežu (par to lasiet šeit) palika šeit atpūtināt kājas, gan arī mēs tiekam šeit uzņemti kā veci draugi un noteikti nebūsim pēdējie šajā sarakstā.

Sarunas laikā prātā ienāk piedāvāt Aināram doties nelielā izbraukumā kopā ar mums kā pasažierim līdz Pasienes baznīcai. Šī ideja patiesi iepriecina puisi, viņš cenšas neizrādīt pilno emociju gammu, bet brīdī, kad viņš pazūd aiz durvīm, dzirdami viņa pieklusinātie "Yes-yes-yess!!!". Viņš ienirst skapjos un pēc mirkļa uzrodas ķivere, ko viņam kādreiz nejauši ir atstājis kāds radinieks – laba zīme, ka visam tieši tā arī bija jānotiek. "Easy Rider" noskaņā dodamies uz Pasieni.

Uz milzīga laukakmeņu krāvuma pa ceļam uz Pasieni Andris pēdējo reizi mēģina mūs, pārējos braucējus, iedzīt kompleksos. Pa ilgiem laikiem sagribējās iemācīties ko jaunu uz motocikla!"

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!