Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Šis nav stāsts par eksotisku ceļojumu, bet gan par labu, aktīvu un ne pārāk nogurdinošu atpūtu, kad ikdiena tiek atstāta aiz muguras un ar katru riteņa apgriezienu, kājām strādājot, galvā viss arvien vairāk sakārtojas – gluži kā zobratiņi mehānismā saliekas pareizi un viss atkal darbojas.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Tieši tādas bija manas izjūtas, braucot pa ideāli gludo veloceliņu, kura kopējais garums ir ap 180 kilometriem gar katru Mozeles krastu (es veicu aptuveni 80 no tiem). Tā kā arī Rīgā mēdzu visai bieži mīties ar velosipēdu, zinu teikt, ka celiņa kvalitāte Vācijā bija nesalīdzināma ar mūsējo – vienkārši izcila. Tas līkumo un lokās ap kalniem un cauri vīnogu laukiem, gar mazām, piparkūcīgām pilsētiņām un arī pa vidu kempingiem, kur vācu pensionāri, saslējuši kājas gaisā, guļ saulītē pie saviem treileriem, apbrīnojot skaistos skatus. Šķiet, treileru parki te ir ļoti iecienīti, jo tādi ir vai katrā pilsētā, ar gludi nopļautiem mauriņiem, nelieliem, iežogotiem laukumiņiem, kuros atrodas pa smukam treilerim, kam priekšā vēl ir arī telts brangas istabas izmērā, dažiem ir arī puķudobes un dārza rūķi, lai radītu īsti mazpilsētisku noskaņu. Tādas, lūk, nacionālās īpatnības!

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Biju apmetusies viesu namā pie vīna darītavas mazā pilsētiņā ar nosaukumu Brīdela (Briedel). Jāsaka uzreiz, ka Mozelē ir grūti atrast māju, kurā nav arī vīna darītava. Godīgi atzīšos, īpaši tādu arī nemeklēju, jo stāsti par vīna audzēšanu un darīšanu, ir viena no lietām, kas šeit tiek apspriesti gan uz ielu stūriem, gan vakarā pie dievu dzērienu glāzītes, tāpēc dzīve vīna darītavā ir iespēja justies kā vietējam un pieder pie vietas iepazīšanas. Un kur tad vēl lielā priekšrocība, ka suvenīri pat nav jānes mājās no veikala, jo visu var iegādāties uz vietas?!

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

No rīta noprasīju saimniecei, kur var iznomāt velosipēdu, un devos braucamā meklējumos. Daži simti metru uz leju pa kalnu, gar rožu krūmiem un mazām pildrežģu mājiņām, un biju pie velonomas. Tās īpašniece man par septiņiem eiro dienā bija gatava piešķirt vellapēdu. Izmēģināju dažus no viņas pagalmā esošajiem velosipēdiem un vienu atradu par ļoti labu esam. Visu sarunājām un devos ceļā.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Sākumā braucu lēni gar krastu, piestājot katrā pilsētiņā – Cellē, Bulija, Alfā un citās. Riteņbraucēju ir daudz, bet tas netraucē. Jāpiebilst, ka pilsētiņas vienu no otras šķir aptuveni trīs kilometri.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Pa vidam vēl nopeldējos tīrajā Mozeles ūdenī – daudz kur var atrast peldēšanai piemērotas vietas, bet tās nav īpaši labiekārtotas, drīzāk atgādina arī pie mums ierastos pleķīšus pie ūdenstilpnēm, kur nedaudz novākti meldri un zāles. Gar ceļa malām gan ir izvietoti arī soli, kas domāti ērtai atpūtai jeb zvilnēšanai upes krastos.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Tie izskatās šādi, un noteikti jāizmēģina.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Īsi pirms Kohemas, kas bija mans nospraustais galamērķis 40 kilometru attālumā no Brīdelas, atradu arī Mozeles ielejas muzeju – nekas īpašs, bet izklaidei var arī apskatīt.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI


Savukārt Kohema ir ļoti skaista ar dažādām atpūtas un izklaides iespējām. Sākot jau ar majestātisko pili kalna galā (tā gan nav īpaši sena, jo to uzcēlis bagāts berlīnietis 19. gadsimtā, bet tās elegance un skaistums nav apšaubāmi), no kuras paveras labākais skats uz Mozeli visā ielejā, beidzot ar pacēlāju, kur, sēžot ērtos krēslos, var viegli uzbraukt kalnā un apskatīt visu no augšas. Savukārt lejā valda brīvdienu gaisotne, čalas un atpūta nelielās kafejnīcās, kur pasniedz milzīgas saldējuma porcijas, kas vēl brangi izrotātas ar putukrējumu (arī lūgums "ohne Sahne" jeb "bez saldā krējuma" netiek uzklausīts, bet atnestā porcija ir milzīga un ļoti garda)… Visur plūst arī vīns un alus.

Pēc Kohemas apskates griezos atpakaļ un pa otru upes krastu braucu mājup. Saule sildīja vai, pareizāk sakot, karsēja, gaiss spiedīgs, un tā vien aicināja atkal izpeldēties. Divu stundu laikā, bez lielām pauzēm, biju atpakaļ. Kopumā dienas laikā bez steigas nobraukti 80 kilometri.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI


Nākamajā dienā gribējās vēl pabraukāties, tādēļ devos uz otru pusi – Trābentrābahu. To no Brīdelas šķir nieka 20 kilometri, milzumdaudz vīna lauku un vairāki kalni. Izrādījās, ka diena ir vēl karstāka par iepriekšējo, bet Mozeles dzīves ritmu tas nekādi neietekmēja.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Cilvēki jau no agra rīta strādāja piekarsušajās kalnu nogāzēs, kas, starp citu, tiek saukti par pasaules stāvākajiem vīna laukiem. Tos redzot, neradās ne mazākās šaubas, ka apgalvojums ir patiess – vīnogu stādi te vārda tiešā nozīmē aug arī uz vertikālām kalnu sienām. Redzēju, kā tos miglo ar helikoptera palīdzību, jo bez šādas tehnikas, tas droši vien ir teju neiespējami.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Interesanti, ka vīnogas ielejā pirmie iestādījuši jau romieši pirms 2000 gadiem, un ir nedaudz dīvaini, ka tik ilgu laiku šī ainava nav daudz mainījusies un ir tiešām brīnišķīga.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Trābentrābahā biju jau pēc nepilnas stundas. Šis ir aptuveni 150 gadu vecs kūrorts, kas patiesībā sastāv no divām pilsētām Trābenes un Trābahas. Protams, arī šeit mīt vīnkopji, bet te ir arī veca kūrmāja un pirts komplekss, ko bija iecienījuši jau aristokrāti pirms Pirmā pasaules kara. Izstaigāju nelielo pilsētiņu un nolēmu doties vēl tālāk – ritenis ripoja labi, kāpēc gan neturpināt? Tomēr izrādījās, ka tālāk veloceliņš vairs nebija tik gleznains. Pēc kādiem septiņiem kilometriem tas atvirzījās no upes krasta un veda paralēli šosejai, bez neviena koka un tiešā saules svelmē, kas noteikti pārsniedza +35 grādus pēc Celsija. Arī peldēšanās vietu bija krietni mazāk, nekā braucot otrā virzienā.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Pa ceļam paspēju apbrīnot milzīgo tiltu, ko pie Rahtigas pašlaik būvē pāri Mozelei no viena kalna līdz otram – strādnieki uz tā izskatījās pat ne kā skudriņas, bet blusas, tik sīki un neievērojami. Tā garums paredzēts 1,7 kilometri, bet augstums – 158 metri. Tā būvdarbi sākti jau 2010. gadā un bija paredzēts, ka tiltu pabeigs šogad maijā, bet darbi aizkavējušies.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Tā nu visai pārkarsusi nokļuvu vēl vienā Mozeles pērlē – Bernkustelkuē. Arī šī ir vieta, kas sastāv no divām pilsētām abos upes krastos – Bernkusteles un Kues. Varu teikt, ka šī bija skaistākā no visām pilsētiņām upes krastos, bet, tāpat kā citās, daudz vairāk par stundu uzturēties nav vērts un arī redzēt nav daudz ko. Vecpilsētu veido neiedomājami smalkas pildrežģu mājiņas, no kurām vecākās celtas jau 14. gadsimtā. Centrā ir arī strūklaka ar pilsētiņas simboliem – lāčiem, visur piedāvā degustēt un nogaršot vīnu. Skaisti, bet līdzīgus skatus jau biju redzējusi arī citur.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI


Tā kā pēdējais brauciena posms nesagādāja īpaši lielu prieku, nolēmu braukt atpakaļ uz 23 kilometrus attālo Trābentrābahu ar kuģīti, kas bija laba izvēle. Jāpiebilst, ka tie kursē bieži, uzņem arī braucējus ar velosipēdiem un ir salīdzinoši ērti.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Šāds brauciens man un ritenim izmaksāja 18 eiro. Pa ceļam skaļrunī gids (gan tikai vāciski) stāstīja par krastos redzamo pilsētiņu vēsturi. Kuģītis piestāja katrā no apdzīvotajām vietām, un ikviens varēja kāpt ārā vai iekšā, kur vien vēlējās.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI


Vēl kāds interesants Mozeles elements ir slūžas, kas iekārtotas hidroelektrostaciju vajadzībām. Tādas uz šīs upes Vācijas teritorijā ir 12, bet Francijā un Luksemburgā kopā vēl apmēram tikpat daudz. Jautāsiet, kā kuģis tiek cauri HES? Par visu ir padomāts. Iebraucām Celtingenes – Rahtigas slūžās, kas ir 10 metrus platas un kādus 100 metrus garas, aiz kuģīša aizvērās vārti, un ūdens sāka lēni izplūst no telpas, lēnā garā nolaižot kuģi lejā.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Process aizņēma 10 minūtes, un tad atvērās priekšējie vārti, pa kuriem lepni izbraucām un devāmies tālāk uz leju pa upi, bet pretim braucošais kuģis savukārt iebrauca mūsu vietā, aiz tā atkal vārti aizvērās, lai ūdens ieplūstu un varētu pacelt kuģi augšup.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Pēc stundas un 40 minūtēm atkal biju Trābentrābahā un pa pretējo krastu, nekā no rīta, aizripinājos uz mājām.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Kopumā atkal bija veikti nedaudz vairāk nekā 80 kilometri, no kuriem gan 23 ar kuģīti.

Noslēgumā jāpiebilst, ka tie, kas nevēlas mīties, var braukt arī ar vilcienu.

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Šis pelnīti tiek dēvēts par vienu no pasaules ainaviskākajiem maršrutiem, jo arī dzelzceļa sliedes vijas gar pašu upes krastu, piedāvājot fantastiskus skatus. Tāpat visur kursē arī autobusi, kam ir pat velopiekabes, kur ielikt riteni, ja nu vairs nespēj aizbraukt mājup paša spēkiem, kā arī, protams, gar krastu ved arī autoceļs. Tie, kam ir vēlēšanās atklāt visu Mozeli, var doties no Trīres lejup līdz pat Koblencai.

Kā nokļūt?

Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Foto: DELFI

Visērtāk turp aizlidot ar tiešo reisu no Rīgas uz Hānas lidostu (Frankfurt Hahn), kas atrodas aptuveni 20 kilometrus no ielejas. Tālāk var doties gan ar sabiedrisko autobusu, gan nomātu auto, kā arī ar velosipēdu, jo visur lidostā ir arī norādes velobraucējiem.