Jaunzēlandes burvība: neticamas pludmales, iespaidīgi kalni un mirdzošas alas

Jaunzēlandes burvība: neticamas pludmales, iespaidīgi kalni un mirdzošas alas
Foto: Madara Iesalniece

Tiem, kas jebkad ir domājuši par izraušanos no ikdienas steigas, darbiem, atbildības nastas un visa pārējā, kas jūsu vienīgo dzīvi padara par skriešanu ritenī, šis raksts būs tieši laikā. Madara septiņus mēnešus pavadījusi, dodoties cauri piecām valstīm – Indonēziju, Malaiziju, Filipīnām, Taivānu un Jaunzēlandi – sākotnēji bez īpaša ceļojuma plāna, bet ar vēlmi piedzīvot ko jaunu. Tik daudz satiktu ceļa biedru, tik daudz iespaidu un tik daudz piedzīvojumu! Lūk, piektais stāsts - par Jaunzēlandi.

Bija pagājuši seši mēneši, ceļojot pa dažādām Āzijas valstīm (Indonēziju, Malaiziju, Filipīnām un Taivānu), līdz sajutu, ka drīz būs laiks atgriezties mājās. Jāsaka, ka šo pāris mēnešu laikā biju sapratusi, ka mājas nav vieta, bet tā ir sajūta. Īpatnēja sajūta, ko var sniegt ģimene, īstie draugi un atmosfēra. Biju cerējusi noslēgt šo brīnumaino ceļojumu ar bērnības sapņa piepildījumu – Austrāliju, taču, šķiet, liktenim bija citi plāni. Pēc atvaļinājuma vīzas uz Austrāliju noraidījuma, izlēmu doties uz turpat netālu esošo Jaunzēlandi (Ziemeļu salu). Interesanti, ka pirms sešiem mēnešiem ģimenes radi ieminējās par brālēnu, kurš tobrīd kādu laiku jau uzturējās Jaunzēlandē, cerēdami, ka varbūt mans ceļš mistiskā veidā aizvedīs mani pie viņa. Tobrīd nosmējos un nodomāju, ka šī valsts noteikti nav manā plānā, bet tā kā biju ļāvusies piedzīvojuma straumei visu šo laiku, cerēju, ka aptuveni septiņus gadus neredzētais brālēns mani atcerēsies. Par laimi ne tikai tiku uzņemta ar atplestām rokām, bet arī ar mīlestības pilnu smaidu.

Jaunzēlandes burvība: neticamas pludmales, iespaidīgi kalni un mirdzošas alas
Foto: Madara Iesalniece

Tā kā arī Jānis ir brīvdomātājs, ceļotājs, ierodoties Jaunzēlandē, devāmies uz pagaidu mājām – "Fat Cat Backpackers" (hosteli "Resnā kaķa mugursomnieki"). Vieta, kur uzturējāmies pāris dienas, līdz devāmies izbraucienā pa Jaunzēlandes ziemeļu daļu desmit dienu garumā. Pirmajās dienās mans ķermenis pārdzīvoja vieglu šoku, jo no 35 grādu karstuma, biju nonākusi 10 grādu aukstumā.

Jaunzēlandes burvība: neticamas pludmales, iespaidīgi kalni un mirdzošas alas
Foto: Madara Iesalniece

Sākumā gulēju ar četrām segām un trīs zeķu pāriem, bet ar laiku pieradu un par temperatūras starpību biju aizmirsusi. Kopā salasījāmies pieci latvieši. Jocīgi, bet visi kaut kādā veidā caur draugu draugiem bijām jau pazīstami, bet ko tur – tāpat jau skaidrs, ka pasaule ir maza.

Sākām ceļu noīrētajā kemperī no Oklendas gar rietumu daļu uz augšu. Tā kā Jaunzēlande ir viena no dārgākajām valstīm pasaulē, mums bija ļoti paveicies, jo kemperis izmaksāja tikai aptuveni 80 eiro no katra. Pavadīto laiku ceļā uztvēru kā pārbaudījumu pirms atgriešanās mājās. Aizgājušo mēnešu laikā biju pieradusi būt viena, bet nekad vientuļa – izbaudīt savu kompāniju un iemīlēt sevi vairāk nekā jebkuru ceļā satikto cilvēku. Šis bija mans izaicinājums – komunicēt, dalīties ar savām domām un pieņemt citu domas. Jāatzīst, ka sākumā nemaz nebija tik viegli, jo, kad esi pieradis tikai pie savas kompānijas, viss pārējais šķiet lieks un nevajadzīgs. Nācās sevi piespiest runāt un ieklausīties citos (nevis tikai klausīties), kas beigu beigās arī izdevās.

Jaunzēlandi varētu salīdzināt ar princesi, jo tā ir tik skaista un tajā pašā laikā nepieredzējusi un šķīsta. Neviens cilvēks nespēj stāvēt blakus tās skaistumam, un šī sala to pilnībā apzinās. Jaunzēlandes ziemeļu daļa ir tik ļoti sakopta un "apčubināta", ka neviens viesis neuzdrošināsies nomest pat papīra strēmeli. Tā sevī ietver gan zaļas, gan sniegotas virsotnes, klajus laukus un dažādas, īpatnējas pludmales. Tajā atrodami gan biezākie džungļi, gan dzidrākie ezeri, ko varētu pielīdzināt lagūnām. Cilvēki savā būtībā ir salīdzinoši vēsi un tos var iedalīt maori un kivi rasēs.

Maori (tumša āda, masīvāka ķermeņa uzbūve un ar skaļu raksturu) ir Jaunzēlandes pirmiedzīvotāji un vizuāli krasi atšķiras no kivi (iebraucējiem - baltajiem cilvēkiem), kas sāka apdzīvot valsti ļoti, ļoti sen. Maori kultūras dievi, zīmes, tradīcijas un uzskati ir spēcīgi saglabājušies līdz pat mūsdienām. To varētu nosaukt par kultūru, ko baltajiem cilvēkiem nekad pa īstam neizprast (tā domā maori un, iespējams, viņiem ir taisnība).

Jaunzēlandes burvība: neticamas pludmales, iespaidīgi kalni un mirdzošas alas
Foto: Madara Iesalniece

Jaunzēlandi gar rietumu krastu apskalo "dusmīgā" Tasmānijas jūra un gar austrumu krastu – Klusais okeāns. Nokļūstot vietā, kur abi ūdeņi satiekas, ķermeni pārņem dīvainas sajūtas, jo no klints augšas var redzēt divas straumes apvienojamies. Rodas apziņa, ka daba ir viens vesels, un nav nozīmes, kā tas izskatās mūsu acīs. Šajā salas daļā palikām divas dienas, kur izbaudījām dzīvi ne tikai ar acīm, bet arī ar kājām – veicot vairākus pārgājienos Keipreingas (Cape Reinga) pilsētas un Gara līča (Spirit Bay) apvidū. Toreiz vēl nosmējāmies, ka bērnībā ik reizi, kad vecāki organizēja ģimenes izbraucienus, tik ļoti negribējās kāpt ārā no mašīnas un kur nu vēl kaut kur iet, taču tagad – kāpjam un ejam pie katras mazākās izdevības. Noteikti vēlos uzsvērt, ka Gara līča pludmali smilšu vietā klāj miljoniem mazu, ūdens noapaļotu gliemežvāku daļiņu, un, paņemot pilnu sauju "smilšu", neko vairāk par gliemežvākiem savās rokās neatradīsiet.

Jaunzēlandes burvība: neticamas pludmales, iespaidīgi kalni un mirdzošas alas
Foto: Madara Iesalniece

Nākamā vieta, kuru noteikti vērts apmeklēt ir "90 Miles Beach"(90 jūdžu pludmali), kas ir īpatnēja ar to, ka ir ne tikai gara, bet pa to var braukt arī ar auto. Gaišas, cietas smiltis un Tasmānijas jūra. Mēs ar savu lielo kemperi spējām traukties gar pašu krastu, ūdenim skalojot riepas, un nedomāt par to, ka varētu iegrimt smiltīs. Un ne tikai – pagriežot muguru pret jūru, var ieraudzīt zaļu krūmu paklāju, kas sniedzas viscaur kāpām. Jūs noteikti domāsiet, bet kā tad ar cilvēkiem? Nevar taču braukt ar auto, kad cilvēki sauļojas?! Pirmkārt, šajā salas daļā cilvēku ir ļoti maz, jo lielās pilsētas atrodas vairāk uz dienvidiem un, otrkārt, vietējie iedzīvotāji sauļoties nemaz nemīl. Ir zināms, ka virs Jaunzēlandes atrodas Ozona slāņa caurums, kas izvirza šo valsti pašā saraksta priekšgalā saistībā ar ādas vēžu slimnieku skaita apjomu.

Jaunzēlandes burvība: neticamas pludmales, iespaidīgi kalni un mirdzošas alas
Foto: Madara Iesalniece

Ja kādreiz esat dzirdējuši par smilšu sērfingu – "Te Paki Sand Dunes" ir īstā vieta uz kurieni doties. Šoreiz es nerunāju par parastām smilšu kāpām, bet gan par smilšu kalniem, no kuriem mašīnas izskatās kā mazas mušiņas (tieši tās, kas mīl uzbrukt vēlos vasaras vakaros). Vien uzkāpt pirmajā kāpā aizņēma vismaz 15 minūtes un, jāsaka, ka paverošais skats bija visnotaļ interesants. Vēl un vēl smiltis! Smilšu kalni kā tuksnesī! Staigājot vairākas stundas pa minēto apvidu, sadzirdējām arī jūras šalkoņu, taču pašu ūdeni varējām redzēt tikai lielā attālumā. Interesanti, ka vietām bija atrodamas gliemežvāku paliekas, kas lika apgriezties ap savu asi, paskatīties debesīs un jautāt visumam "no kurienes?".

Nākamā pieminēšanas vērtā vieta tiek dēvēta par "White Sand Beach" (balto smilšu pludmali), ko es labprātāk sauktu par pūdercukura pludmali. Šī vieta tik tiesām ir klāta baltām smiltīm, ko aptaustot, gribas nogaršot. Tās ir tik smalkas, vieglas un mīkstas, ka ar tām varētu pildīt spilvenus. Tā kā pastaigu pa šo pludmali varētu salīdzināt ar staigāšanu pa dūnām – mīkstām un liegām, apavu atstāšanu kājās vajadzētu aizliegt ar likumu.

Jaunzēlandes burvība: neticamas pludmales, iespaidīgi kalni un mirdzošas alas
Foto: Madara Iesalniece

Turpinot smilšu tēmu, šo dienu laikā nonācām vēl kādā īpatnējā vietā – "Te Arai Beach". Tā atrodas tikai aptuveni stundas braucienā no Oklendas un viennozīmīgi var tikt atzīmēta kartē kā gliemežvāku kolekcionāru paradīze. Gan lieli, gan mazi, dažāda izmēra un formas dabas dārgakmeņi pārklāj smiltis, atgādinot pasaku par mazo nāriņu, jo tieši šādi gliemežvāki, šķita, var tikt atrodami tikai okeāna dzīlēs.

Jaunzēlandes burvība: neticamas pludmales, iespaidīgi kalni un mirdzošas alas
Foto: Madara Iesalniece

Jaunzēlandes daba ir ļoti skaista un neskarta, tāpēc devāmies apskatīt arī lielāko kauri koku pasaulē. Pirms ieiešanas "Waipoua" mežā, bija jānoslauka un jānotīra apavi, lai tajā neienestu nepareizo augsni. Tieši tik ļoti jaunzēlandiešiem rūp viņu daba. "Tāne Mahuta" koks, kas tulkojumā nozīmē "Meža karalis" ir vairāk nekā 2000 gadu vecs. Turpat arī apskatījām "Meža tēvu" – "Te Matua Ngahere", kas ir slavens ar vislielāko koka stumbru valstī (tas ir nedaudz lielāks par 16 metriem apkārtmērā). Izskatījās diezgan iespaidīgi, kā arī pati pastaiga pa mežu dāvāja lieliskas sajūtas, jo visi redzamie augi bija lieli un augsti, sniedzoties tālu, tālu debesīs.

Par pilsētām. Ieteiktu apskatīt Raselu (Russell), kas ir īpatnēja savā raksturā – ļoti mierīga, pirmatnīga un romantiska. Daudz mazu restorānu, necilu celtņu, kas padara to par pavisam vienkāršu savā būtībā. Pilsēta atrodas tieši Salu līča (Bay of Islands) piekrastē, kas padara to vēl nošķirtāku. Uz šo vietu devāmies ar mērķi pavadīt džeza dienas – pārnakšņojām vienu nakti, kā arī izbaudījām dzīvo mūziku vienā no vietējiem krodziņiem.

Pēc 10 dienu ilga brauciena, bija pienācis laiks atvadīties no lieliskajiem ceļa biedriem un turpināt ceļu vienatnē. Devos noslēgt savu brīvprātīgo darbu sarakstu ar strādāšanu kādā kivi iedzīvotāju mājā, palīdzot ar mājas darbiem, ēst gatavošanu un dārza uzturēšanu. Palīdzēju divu bērnu ģimenei aptuveni divas nedēļas. Gandrīz septiņas dienas man kompāniju sastādīja meitene no Argentīnas, kas bija lieliski, jo pēc izdzīvošanās pa klajumiem/ kalniem un džungļiem, pilsētas dzīve šķita nedaudz garlaicīga. Tiklīdz sajutu, ka neizmantoju savu laiku lietderīgi, sāku kalt plānus, kā doties vēl vienā braucienā ar mašīnu, taču šoreiz uz salas dienvidiem. Ticēju veiksmei un ar interneta palīdzību atradu itāļu puisi, kurš meklēja ceļabiedru savam braucienam nedēļās garumā no Oklendas uz Velingtonu.

Tā nu pavisam drīz atkal biju uz riteņiem. Šoreiz braucām nelielā busiņā, kur, aizmugurējos sēdekļus nolaižot, draudzīgi dalījām gultu vēsajos Jaunzēlandes vakaros. Bijām iegādājušies gāzes krāsniņu, uz kuras vārījām gan rīta kafiju, gan rīsus pusdienām, gan brokoļus vakariņām. Jāpiebilst, ka šī valsts ir ļoti attīstīta saistībā ar organiskās produkcijas piedāvājuma klāstu. Varbūt arī tāpēc ļoti daudz cilvēku pieturas pie veģetārās vai pat vegānās diētas.

Šajā braucienā devāmies kāpt vienā no atpazīstamākajām kalnu virsotnēm Vaiau (Waiau) pilsētas robežās. Lai nonāktu līdz aizraujošākajai kāpšanas daļai, nācās noiet aptuveni stundu, kam sekoja vienreizējs 45 minūšu ilgs kāpiens pa džungļiem līdzīgo mežu. Lielisks treniņš un, protams, vēl lieliskāks skats. Tā kā diena bija diezgan apmākusies un nesen bija nolijis arī lietus, kalna takas bija slidenas, taču tas nebūt netraucēja sasniegt "Castle Rock" kalna virsotni.

Jaunzēlandes burvība: neticamas pludmales, iespaidīgi kalni un mirdzošas alas
Foto: Madara Iesalniece

Kādā citā dienā devāmies aplūkot "Waipati" pludmales Katedrāles alas (Cathedral Caves), lai gan par alām, kā tās iedomājamies savā iztēlē, grūti nosaukt. Tās vairāk atgādina akmens arkas, kas ir ļoti lielas, aptuveni 30 metrus augstas. Neapšaubāmi, arkas it ļoti skaistas, tāpat kā gaišā, tīrā pludmale, kurā tās atrodas.

Jaunzēlandes burvība: neticamas pludmales, iespaidīgi kalni un mirdzošas alas
Foto: Madara Iesalniece

Turpinot savu ceļu gar krastu, atradām, manuprāt, visneparastāko pludmali visā valstī – Karsto ūdeņu pludmali (Hot Water Beach). Tajā baudāms kas tāds, ko prātam grūti aptvert. Kad ārā bija tikai aptuveni 13 grādi, mēs gulējām pašizraktās smilšu bedrēs, vērojot Kluso okeānu un burtiski "vāroties" pazemes avotu ūdeņos. Šajā vietā daba spēlē jokus un ļauj karstajiem pazemes avotiem, kas plūst no salas vidusdaļas, ietecēt okeānā, cilvēku acīm to nemaz nemanot. Interesanti, ka ne visas pludmalē izraktās bedres būs karstā ūdens pildītas – tas ir ļoti atkarīgs no tā, vai racējam sanācis "uzķert" pazemes ūdens straumi.

Līdzīgi kā Filipīnās, arī šajā valstī atrodami mirdzošie "tārpiņi", kas var izgaismot pat vistumšākos pasaules nostūrus. Šoreiz, nolēmu nepažēlot naudu un doties uz "Waitomo Glowworm" alām. Šādas alas ir tikai piecas visā pasaulē, tāpēc būtu bijis grēks neizmantot iespēju. 45 metrus zem zemes, acīm pavērās brīnišķīgs skats uz 30 miljonu vecajām kaļķakmens alām, kuru galā atradās pazemes upe. Cilvēki draudzīgi sēdās laivā, lai būtu liecinieki tūkstošiem spīdošu organismu, kas pārklāja alas griestus. Lūkojoties tumsā, viss, ko varēja redzēt, bija zvaigznes (kaut īstenībā kukainīši). Apmeklētājus burtiski hipnotizēja šis skats, tāpēc neviens no laivā sēdošajiem neuzdrošinājās izdvest ne mazākās skaņas. Tā kā kukainīši ir ļoti jūtīgi uz gaismu, kas īstenībā viņus nonāvē, fotografēt ar zibspuldzi bija aizliegts, taču ar prieku jāsaka, ka cilvēki bija tik pateicīgi par brīnišķīgo skatu, ka pat kameras, kuras varēja izmantot bez zibspuldzes, ar vieglu sirdi tika atstātas somiņās.

Bez visa iepriekš minētā, šajā salā atrodami arī vulkāni. "Taranaki", saukts arī par "Egmont", ir viens no simetriskākajiem vulkāniem pasaulē, kas ceļotājiem sniedz iespēju izvēlēties no daudz un dažādiem maršrutiem, pa kuriem iepazīt lielo kalnu. Pati virsotne sasniedzama aptuveni piecās līdz astoņās stundās. Kopā ar ceļa biedru nolēmām doties trīs stundu pastaigā pa guļošā vulkāna sāniem, bez mērķa sasniegt virsotni. Līdz kalna takas sākumam nācās braukt ar mašīnu, kur, sasniedzot stāvvietu un izslēdzot auto aizdedzi, izdzirdējām nelielu troksni, kas nāca no mašīnas pārsega apakšas, kam vēlāk sekoja arī pamatīgs dūmu mākonis. Ceļš augšup bija diezgan stāvs, tāpēc mūsu mašīnīte bija pārkarsusi, taču, lai arī par mašīnām zināju vairāk, nekā mans kompanjons, neko vairāk kā uzstādīt diagnozi "mašīnai jāatpūšas" nevarēju pateikt. Tā nu ar mierīgu sirdi (es) un satraukumu (itāļu puisis) devāmies pārgājienā, kur redzējām brīnišķīgus skatus un pat tad, ja līdz augšai netikām – noskatījāmies gan uz klajumiem, gan sniegotajām virsotnēm. Atgriežoties stāvvietā, nospriedām, ka mana uzstādītā diagnoze bija pareiza, ko apstiprināja arī auto servisā kalna nogāzē. Loģiski, ka servisa darbinieki jau zināja, kas par vainu, jo nebijām ne pirmie, ne pēdējie, kuriem sācis kūpēt motors dēļ stāvā brauciena augšup.

Sasniedzot mūsu galamērķi, Jaunzēlandes galvaspilsētu un vēja pilsētu Velingtonu, mūsu ceļi ar itāļu puisi šķīrās. Tajā pašā dienā satiku Filipīnās iepazīto ceļotāju, kas bija sarunājusi man gultu kādā lētā ceļinieku hostelī (par ko nekādā ziņā nesūdzos). Tā kā pilsētas nav manas mīļākās apskates vietas, Velingtonā pārgulēju divas naktis, pēc kurām devos atpakaļ uz Oklendu, lai vēl pēc pāris dienām lidotu uz Eiropu. Vienīgais, ko šajā pilsētā ieteiktu apmeklēt, ir Jaunzēlandes nacionālais muzejs "Te Papa Tongarewa". Zinu, iespējams, vairums cilvēku, tāpat kā es pati, nav šādu celtņu cienītāji, taču minētais piecos stāvos izvietotais muzejs, kas attēlo un stāsta ne tikai par Jaunzēlandes vēsturi un mākslu, bet arī par dabu, dzīvniekiem un katastrofām, ir patiešām iespaidīgs. Viens no maniem favorītiem bija muzejā izveidotā nelielā mājiņa, kurā ieejot, viss sāka šūpoties un trīcēt, atzīmējot dažādos iespējamos zemestrīces stiprumus.

Jāpiebilst, ka, tāpat kā par ūdenskritumu, kalnu un citu dabas objektu apskati, arī par muzeju apmeklējumiem šajā valstī nav jāmaksā. Ieeja visur ir bez maksas.

Pēc tik ilga laika pavadīta dabā, ievēroju, ka gan zvaigznes, gan debesis, atrodoties Jaunzēlandē, ir daudz tuvāk zemei, nekā atrodoties Eiropā. Varbūt muļķīgi, taču es nebiju vienīgā, kas ievēroja šo parādību. Ik vakaru bija novērojams arī Piena ceļš, kas sniedzās pāri visai debesij, ļaujot aizmirsties un pilnībā izbaudīt nakts maģiju.

Jaunzēlandes burvība: neticamas pludmales, iespaidīgi kalni un mirdzošas alas
Foto: Madara Iesalniece

Pēc atgriešanās Oklendā, devos atpakaļ uz miera ostu – Resnā kaķa hosteli. Pavadīju pēdējās dienas harmonisku cilvēku kompānijā, meditējot un pārtiekot tikai no organiskās pārtikas. Spēlēju klavieres, praktizējos žonglēšanā un tiku pie sava pirmā "dreda", kuru viens no ceļotājiem pina tikai Resnā kaķa hosteļa iemītniekiem. Šajā vietā pirmo reizi mazgāju veļu, sēžot uz riteņa un minoties, kas iegrieza veļas mazgājamās mašīnas motoriņu. Šīs pāris dienas dāvāja man mieru un vientulību, kas, pirms atgriešanās Eiropā, bija ļoti nepieciešama.

Šis ceļojums, šī valsts, tāpat kā pārējās četras (Indonēzija, Malaizija, Filipīnas un Taivāna) – pilnīgi izmainīja manu dzīvi un skatu uz pasauli. Sapratu, ka nav jābaidās pazaudēt to, kas tev it kā pieder, jo galu galā neviens un itin nekas nevienam nepieder. Sapratu, ka mūsu dzīvēs prieks, mīlestība un laimes sajūta it tūkstošreiz vērtīgāka nekā materiālās vērtības, jo tieši neredzamās lietas padara mūsu laiku uz šīs zemes pilnīgu. Cilvēkam ir dota tikai viena iespēja dzīvot un tā ir jāizmanto. Protams, ne visi ir ceļotāji un spēj savu laimi atrast šādā ceļā, taču mans ieteikums būtu atcerēties, ka dzīvē nav nejaušību un neveiksmju, ir tikai mācības.

Source info

Tūrismagids


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Saistītie raksti