Agate priekšroku dod ilglaicīgai ceļošanai – kad biļete nopirkta vienam virzienam. Tieši tad, kā stāsta pati, pārņem sajūta, ka tu nevis ceļo, bet dzīvo jaunajā vietā, vairāk iepazīstot dabu, cilvēkus, kultūru, dzīvesveidu, klimatu, pati sevi un visu, kas ir apkārt.
Jau kopš mazotnes Agate labprāt ceļo – pabijusi vairākās valstīs un ieguvusi neaizmirstamu pieredzi. Piemēram, īpašs bija brīvprātīgo brauciens uz Somiju, kur jauniete astoņus mēnešus dzīvoja mājiņā meža vidū un sasmēlās iedvesmu nākotnei.
Tomēr doties ilgākā piedzīvojumā un atteikties no zināmas stabilitātes visgrūtāk bijis reizē, kad Agate nolēmusi viena doties velobraucienā pa Eiropu. Toreiz viņa bija izdomājusi mērot 1000 kilometrus, lai saprastu, vai šāda veida ceļošana vienatnē viņai iet pie sirds. Ceļojums izvērties neplānotā avantūrā, un iecerētā maršruta vietā viņa nobraukusi piecas reizes garāku ceļu, paviesojoties 10 valstīts un mājās atgriežoties vien pēc nepilniem pieciem mēnešiem.
Tad arī Agate sapratusi, ka viņai patīk ilglaicīga ceļošana, brīvība, izaicinājumi un atmiņas, ko šādi piedzīvojumi sniedz, un jau velobrauciena laikā tapa skaidrs, ka tas nebūs viņas pēdējais piedzīvojums.
"Sapratu, ka gribu izmēģināt, kā ir ilglaicīgi ceļot ar kājām. Gribēju izmēģināt, kā ir pastāvīgi nakšņot dabā. Es gribēju testēt savas vienpatības robežas," skaidro Agate.
Šogad paspējot paviesoties Itālijā, Portugālē un arī Spānijā, kur apmaiņā pret gultu klāšanu un grīdu tīrīšanu varējusi mitināties bez maksas un izjust tālo zemju valdzinājumu, Agate nolēmusi, ka viņas nākamais galamērķis būs Islande, uz kuru arī aši iegādājusies vienvirziena biļeti.
"Man gribējās veidot pašai savu maršrutu, tāpēc atmetu domu par jau gatavām garo kilometru takām. Gribējās būt vietā, kur varu justies droši, jo ceļoju viena un ar kājām, visu laiku guļot teltī. Protams, gribēju būt arī vietā, kur var redzēt visādus dabas brīnumus un uzkāpt kādā kalnā, un arī tur, kur laikapstākļi būtu izaicinošāki," par savu lēmumu teic ceļotāja.
Gatavošanās un ceļasomas saturs
Agate stāsta, ka šim piedzīvojumam pamazām gatavojās jau kopš brīža, kad atgriezās no velobrauciena. Tad viņa atsākusi strādāt, veidot jaunus iekrājumus – pat īsti nezinot, vai pietiks apņēmības tikt līdz Islandei.
Kā ietaupīt? Uz darbu turp un atpakaļ katru dienu Agate izvēlējās braukt ar velosipēdu, kas kopā ir 26 kilometru distance. Nepirkt nevajadzīgas drēbes un lietas. Nedzert kafiju kafejnīcā, bet izbaudīt mājās. Un tieši tā – lieki nešķiežoties ar nopelnīto – Agate ik dienu pietuvinājās savam mērķim.
Paralēli tam Agate pētīja vietas, kuras apskatīt, un domāja par ekipējumu. Viņa pārdomāja vairākus scenārijus un varbūtības, kā rīkotos dažādās situācijās. Runājot par fiziskajiem treniņiem – tādu Agatei nebija. Bet pirms pāris gadiem gar Latvijas jūras robežu noietie 130 kilometri kalpoja par labu argumentu, ka arī gājiens apkārt Islandei ceļotājai ir pa spēkam.
"Jāatzīst, sākumā mana doma bija iet apkārt Islandei ziemā, biju jau nopirkusi lidmašīnas biļeti uz novembra sākumu. Tāpēc jau pagājušā gada oktobri pavadīju, intensīvāk staigājot pa āra dzīves ekipējuma veikaliem, pētot kartes un pakojot somu. Toreiz vētras dēļ lidojums tika atcelts brīdī, kad mēs, pasažieri, jau bijām gaisā un sasnieguši Norvēģijas krastus. Uztvēru to kā zīmi, ka varbūt tomēr ziemā turp doties nav pati prātīgākā ideja – par tumšu un traku, lai vairākus mēnešus dzīvotu dabā," atminas Agate.
Ko ņemt līdzi mugursomā?
Pārbaudījumā ceļotāja ņēma līdzi tikai pašu nepieciešamāko, turklāt laika gaitā somas saturu vēl pašķiroja. Drēbes somā aizņem vismazāk vietas – kaut kas siltāks un pret lietu, bet citādi vien T-krekls, krekls un bikses. Protams, silts guļammaiss, izturīga telts un vēsam laikam piemērots paklājiņš, tomēr lielāko smagumu rada Agates "virtuve" – ne tik daudz deglis, gāze un katliņi, cik pārtika, kuru Agate līdzi nes četrām līdz sešām dienām. Putra, ievārījums un kādas sēklas brokastīm, ātri apēdami un ar proteīnu bagāti našķi dienai, silts ēdiens vakariņām, kur visbiežāk viena no divām sastāvdaļām bija pupiņas tomātu mērcē (ne tikai barojošas, bet arī lētas). Protams, somā vieta atrodas arī vēl visādiem svarīgiem niekiem un rezerves lietām, ja kaut kas vairs nestrādā, – fotoaparāts, lādēšanas ierīces, aptieciņa, higiēnas preces, "krokši", piezīmju klade utt. Lai arī Agatei nav bijis iespējas somu nosvērt, pēc sajutām ceļotāja lēš, ka tie varētu būt ap 17–18 kilogramiem, ja līdzi ir pārtika vairākām dienām.
Otrais piegājiens un pirmās grūtības
Otrais lidojuma mēģinājums! Laiks pagāja, un šoreiz Agatei likās, ka viņa ir pilnībā gatava savam gājienam. "Izpētīju kartes un piekrāmēju somu līdz pat malām, bet, protams, kad aizbraucu no saulainajiem Latvijas +20 grādiem un nonācu Islandes vējainajos +8 un kad patiešām iesāku iet ar 20 kilogramiem uz pleciem (bez radiem, draugiem un komforta apkārt), bija līdz asarām grūti. Neizpalika arī jautājums – kāpēc es vispār to daru? Bet es pieradu, palika vieglāk. Ne tikai vieglāk, bet sāku arī visu baudīt, priecāties, daudz vairāk novērtēt. Iemācījos būt laimīga ar to mazumiņu, kas man bija, dušā dažkārt tiku tikai reizi nedēļā, zobus pucēju strautiņos un vienā T-kreklā staigāju citreiz pat nedēļu bez mazgāšanas, taču pie tāda dzīvesveida tas ir nieks un it nemaz nesatrauc."
Bija līdz asarām grūti. Neizpalika arī jautājums – kāpēc es vispār to daru? Bet es pieradu, palika vieglāk. Ne tikai vieglāk, bet sāku arī visu baudīt, priecāties, daudz vairāk novērtēt.
Gājiena laikā Agate pastāvīgi izvēlējās gulēt teltī. Mazliet neomulīgi viņa jutusies vien pirmajā naktī, jo to pavadījusi turpat, lidostas pilsētiņā, netālu no ceļa un benzīntanka, paslēpusi telti aiz krūmu sienas. "Kopumā baisi nebija nekad, vienmēr atradu vietu, tik izolētu, ka skaidrs, ka neviens netraucēs, un tādā mazapdzīvotā valstī tas nemaz nav grūti, turklāt arī nakts visas vasaras laikā tā īsti nemaz nepienāca, jo valsts atrodas tuvu polārajam lokam. Vienmēr centos atrast vietu tuvu pie kādas upes vai strauta, lai tieku pie ūdens gan dzeršanai, gan zobu un katliņu mazgāšanai. Protams, bija reizes, kad ar telts vietas atrašanu gāja grūtāk," par nakšņošanas iespējām stāsta Agate.
Pēc iepriekšējās pieredzes ceļotāja zināja, ka dienā var tikt galā ar 25 kilometriem. Tā viņa arī darīja – citreiz nogāja vairāk, citreiz mazāk un aptuveni ik pēc četrām vai piecām dienām taisīja atpūtas dienu. Tā tas turpinājās, līdz Agate bija tikusi galā ar pirmajiem 300 kilometriem. Tad notika neparedzamais – viņa sabeidza potīti.
"Nācās kāju pūtināt pat vairākas dienas, un sākumā bija grūti sēdēt uz vietas, tomēr šajā laikā daudz iemācījos par pieļautajām kļūdām. Padarīju vieglāku somu, atsakoties no vairākiem krekliem, "traipoda", biksēm un citiem niekiem, iemācījos pareizi lietot trekinga nūjas. Sapratu savas kļūdas gan pārtikas izvēlē, gan ēšanas paradumos, turklāt vēl nopirku jaunus apavus. Kājas atveseļošanas laikā vairākas dienas nevarēju pieveikt pat vairāk par 15 kilometriem. Tomēr ar laiku jutu, ka palieku arvien stiprāka. Pienāca brīdis, kad varēju tikt galā arī ar vidēji 30 kilometriem dienā, ejot pat piecas dienas pēc kārtas. Bija dažādi – citreiz kājas pašas nesa uz priekšu, citreiz katrs kilometrs nāca grūti."
Bija dažādi – citreiz kājas pašas nesa uz priekšu, citreiz katrs kilometrs nāca grūti.
Tiesa, tās nebūt nebija vienīgās grūtības, ar kurām Agatei nācās saskarties ceļojuma laikā. Pārbaudījumus sagādājuši gan paskarbie laikapstākļi, kad lietus līst un vējš cenšas nostumt no ceļa, gan neceļi, kad nācies brist pa upēm, sniegiem, dubļiem, purviem, brikšņiem un akmeņu laukiem vai šaurām, šaurām kalnu taciņām ar stāvu vairāku metru krauju vienā pusē. Gājiena laikā Agate guva ne vienu vien mācību par pārtiku, piemēram, neaprēķinot, cik dienu vēl priekšā līdz nākamajam veikalam, un tad nu nācies sevi vairāk ierobežot un brokastīs ēst vien pārpalikumus, piemēram, kuskusu ar kripatu ievārījuma. "Ar tām grūtībām ir tā – jā, ir grūti, bet vienmēr zināju, ka no katras situācijas kaut ko varu iemācīties un katrs notikums – labs vai slikts – tomēr paver kaut kādas jaunas iespējas vai piespēlē jaunus cilvēkus. Par to vienmēr biju un esmu pateicīga," rezumē Agate.
Tomēr pašas lielākās raizes sagādājusi jau pieminētā kāja. Pēc pirmās traumas viņa turpinājusi braši soļot, līdz jūlija otrajā pusē bija nogājusi 1000 kilometrus. Pārslodzes rezultātā viņa ieguva jaunu traumu, un tā nu pagaidām viņa savu lielo gājienu ir pārtraukusi, bet ne piedzīvojumu.
Spilgtākie iespaidi, noenkurošanās un tālākie plāni
Ceļojuma gaitā Agate paspējusi apskatīt neskaitāmi daudz skaistu un ainavisku vietu, kuras ilgi paliks atmiņā.
"Grūti to ielikt vārdos, bet pārņem lieliska sajūta, piemēram, skaistā saulrietā sēžot vienai kalna galā pēc grūtas dienas ar siltām vakariņām rokās un skaļiem Islandes putniem fonā. Vai arī vakars, kad pabeidz gājienu ar pelēkām debesīm un lietu pie tāda kā nemierīga okeāna līcīša. Pēc pāris stundām mosties no tā, ka saule silda sānus, pasaule ietīta zeltā un līcis pārvērties spogulī, kurā atspīd kalni, turklāt ūdens nav pat līdz potītēm dziļš. Staigā pa spoguli pidžamā un "krokšos" un baudi to skaistumu," stāsta Agate.
Viņa teic, ka sirdij tuvākās paliks tās vietas, kuras bijušas mazāk pazīstamas un bez tūristu pūļiem. Piemēram, gājiens uz Laki kalnu. Atmiņā paliks arī daudzie ūdenskritumi, siltie avoti, sūnu lauki un kalni. Agate šī ceļojuma laikā arī sapratusi – jo mazāk cilvēku nākas sastapt, jo īpašāki tie kļūst, tādēļ arī visi sastaptie cilvēki saistās ar īpašām atmiņām.
Šobrīd Agate joprojām ir Islandē un vēl arvien cenšas sadziedēt ceļa locītavu. Tikmēr viņa indiešu restorāniņā strādā par viesmīli un dzīvo kopā ar trīs poļu puišiem. "Kā ļoti daudzas lietas šajā piedzīvojumā, arī tas notika pēkšņi – lēmumu te uzturēties ilgāk pieņēmu vienas nedēļas nogales laikā, kamēr ar puišiem kopīgi braucām apskatīt Rietumu fjordus, un jau pēc divām dienām es biju atradusi darbu un vienojusies ar mājas īpašnieku par iespēju te padzīvot ilgāk."
Agate pagaidu mājvietā uzturēties plāno aptuveni līdz oktobrim un ideālā gadījumā atlikušo distanci līdz lidostai (aptuveni 500 kilometri) pieveikt ar kājām vai velosipēdu, lai izmēģinātu savus spēkus cīņā ar Islandes lietaino rudeni un tumsu. Ja kājas dēļ viņa nebūs lielas distances gājēja, ceļu mēros ar stopiem.
Zinu vien to, ka vēl ne viens vien kontinents, vieta un valsts jāizpēta.
Tomēr arī pēc tam viņa neplāno sēdēt rāmi. Runājot par tālākiem plāniem, viņa stāsta, ka ziemā, iespējams, dosies uz Somiju, kur plāno strādāt par gidi Lapzemē. "Ļoti gribētu uzrakstīt grāmatu. Ceru to paveikt šīs ziemas laikā, bet tālāk gan grūti teikt, kur vēji mani aizpūtīs. Zinu vien to, ka vēl ne viens vien kontinents, vieta un valsts jāizpēta, turklāt pēdējais sapnītis, kas iedzīvojies prātā un sirsniņā, ir par tādu mazu, jauku mājiņu uz riteņiem, lai ar lielāku komfortu varu doties jau tālāk pasaulē," rezumē Agate.
