Kaukāza gūstekne Beslana: latvietis apmeklē skolu, kur pirms 12 gadiem trīs dienas ilga ķīlnieku krīze  (9)

Tā nu mana lidmašīna ir nosēdusies Vladikaukāzas-Beslanas lidostā. Tur nedaudz nākas uzgaidīt līdz saņemu savu bagāžu, un varu doties uz Vladikaukāzu, kur esmu rezervējis viesnīcu.

Nonākot lidostas ielidošanas-izlidošanas zālē, kā jau ierasts, mani ielenc bariņš taksistu, kuri diezgan uzmācīgi piedāvā savus pakalpojumus. Protams, ka man takša pakalpojumi ir vajadzīgi, bet esmu nolēmis taksi izvēlēties mierīgi un bez steigas. Kā nekā plānoju, ka manis izvēlētais taksists mani ne tikai līdz viesnīcai vedīs, bet pie reizes pavadās arī nelielā ekskursijā pa Vladikaukāzas piepilsētām un, ja paveiksies, tad šis taksists var būt kaut ko interesantu arī pastāstīs.

Paeju garām visam takšu pakalpojumu piedāvātāju spietam un uz īsu brīdi piesēžu lidostas uzgaidāmās zāles kafetērijā. Te pasūtu kafiju un, lēnām malkojot to, vēroju, kas notiek zālē. Tā nu ievēroju vienu vīru, kurš izskatās kā taksists, bet viņš nav tik uzmācīgs un nekaunīgs kā pārējie viņa aroda kolēģi. Patiesībā pati pirmā un interesantākā lieta, kāpēc pievērsu uzmanību šim vīram, ir tas, ka viņš ir ļoti līdzīgs bijušajam padomju vadonim – Josifam Vissarionovičam Staļinam! Manuprāt, viņš pat varētu attēlot Staļinu kādā no filmām, turklāt to varētu darīt bez īpašas grimēšanās.

Tā nu izdzeru kafiju un dodos pie noskatītā kunga. Sasveicinos un jautāju, vai viņš nevarētu mani aizvest līdz Vladikaukāzas centram un pa ceļam turp izmest pāris lokus līdz dažiem objektiem, ko vēlos apskatīt? "Protams, ka varu!" atbild Staļinam līdzīgais vīrs un stādās priekšā: "Vaso jeb vari saukt par Vasīliju." Ok! Tad nu ejam līdz auto. Iemetu savas somas tā bagāžniekā, un varam doties ceļā.

Kā jau tikko minēju, pa ceļam līdz viesnīcai vēlējos arī kaut ko apskatīt. Tā nu pirmā ieplānotā apskates vieta atrodas netālu no lidostas. Te gan uzreiz piebildīšu, ka šis apskates objekts ir ļoti savdabīgs un patiesībā tas saistās ar nesenās vēstures notikumiem.

Pirms lidoju šurp, kad pirku biļetes uz lidmašīnu, jau ievēroju, ka Vladikaukāzas lidostas īstais nosaukums ir Beslanas lidosta. Tātad ierodoties Ziemeļosetijā pirmā pilsēta, kur pabūšu, ir nevis Vladikaukāza, bet gan Beslana. Šīs pilsētas nosaukums man jau labu laiku ir iespiedies atmiņā. Vēl šodien atceros, kā pirms gandrīz 12 gadiem, 1. septembra rīta, kad daudzi dodas uz skolām, lai piedalītos dažādos svinīgos pasākumos saistībā ar jauna mācību gada uzsākšanu, klausījos ziņas. Te pēkšņi tika paziņots, ka Krievijā – vienā no Ziemeļkaukāza pilsētām, bruņoti vīri ir uzbrukuši skolai un saņēmuši gūstā skolotājus un skolēnus. Pirmajā mirklī šāda informācija mani ne īpaši pārsteidza, jo tā laika Krievijā uzbrukumi civiliedzīvotājiem, ķīlnieku saņemšanas un dažādi terora akti jau bija kļuvuši par ierastu lietu.

Pirms aptuveni diviem gadiem, 2002. gada oktobrī, Maskavā, jau bija noticis terorakts, kas beidzās ļoti traģiski. Arī tur tika saņemti ķīlnieki. Tas bija tā saucamais un tagad labi zināmais – Terorakts Dubrovkā. Toreiz bruņoti vīri aplenca vienu no populārākajiem teātriem Maskavā, kur tajā mirklī notika teātra pirmizrāde, un saņēma gūstā vairāk nekā 900 cilvēkus. Šīs operācijas veikšanas rezultātā dzīvību zaudēja 174 ķīlnieki. Tāpat vairāk nekā 700 cilvēki tika hospitalizēti. Lielākā daļa no hospitalizētajiem bija saindējušies ar gāzi, ko operācijas gaitā pielietoja specvienības. Sekojoši liels skaits no hospitalizētajiem arī kļuva par invalīdiem.

Un te atkal noticis kārtējais terora akts! Klausoties arvien jaunas un jaunas ziņas varēja saprast, ka situācija Beslanā, kur notiek šī ķīlnieku drāma, kļūst ar vien nopietnāka un bīstamāka. Ziņu dienesti gan putrojās un minēja dažādu ķīlnieku skaitu, kas svārstījās no 350 līdz 1000 cilvēku. Galu galā izrādījās, ka ķīlnieku skaits pat pārsniedza tūkstoti! Tad nu kļuva skaidrs, ka noticis ir kaut kas līdzīgs tam, kas notika Dubrovkā pirms diviem gadiem. Vēl jo vairāk – situācija bija pat nopietnāka.

Un atkal! Tā saucamās ķīlnieku atbrīvošanas operācijas gaitā tika nogalināti ķīlnieki. Bojā gāja vairāk nekā 300 cilvēku, starp kuriem lielākā daļa bija bērni. Tāpat, ar dažādām traumām hospitalizēti tika vairāk nekā 700 cilvēku. Patiesībā par to, kas notika Beslanā, daudzi noteikti jau ir dzirdējuši, lasījuši un skatījušies dažādās dokumentālajās filmās. Te gan jāpiebilst, ka informācija par šo drūmo notikumu no dažādiem avotiem bieži ir diez gan pretrunīga. Arī es pēc īsa brīža mēģināšu padalīties ar pārdomām par šiem Beslanas notikumiem.

Pirms pametam lidostu, vēršos pie Vaso ar lūgumu, vai viņš nevarētu mani aizvest līdz bēdīgi slavenajai Beslanas skolai, kur notika šis terorakts. Vaso atbild, ka nav nekādu problēmu un viņš ir gatavs vest mani uz jebkuru vietu, kur vēlēšos nokļūt. Tātad braucam uz Beslanu.
Pa ceļam mūsu uzsāktā saruna pakāpeniski pārvēršas par nopietnu un interesantu diskusiju. Vārdu sakot, saprotu, ka ar taksista izvēli es neesmu kļūdījies! Sarunu sākumā var just, ka Vaso ietur nelielu politkorektu distancēšanos no pretrunīgas informācijas apspriešanas. Kādu brīdi man pat šķiet, ka Vaso stingri turēsies pie Krievijas varas iestāžu pasniegtās oficiālās versijas par notikumiem Beslanā. Vaso sāk stāstīt, ka pats personīgi pāris reizes esot vadājis populāro Krievijas televīzijas (Россия-1) raidījumu vadītāju un žurnālistu Arkādiju Mamontovu laikā, kad tika uzņemta viņa dokumentālā filma par Beslanas notikumiem. Es atbildu Vaso, ka esmu skatījies šo filmu un piebilstu, ka man tā, maigi sakot, izskatījās nepārliecinoša un pat pretrunīga. Pēc šādas manas atbildes var just, ka Vaso jau sāk mainīt sava stāsta tēmu un kļūst atklātāks, kritiskāks.

Nonākot pašā Beslanas pilsētā un aplūkojot to pa automašīnas logu, secinu, ka tā ne tuvu nav tā interesantākā pilsēta. Visur dominē vienmuļi privātmāju kvartāli ar augstiem žogiem. Tuvāk centram pa retam parādās arī pa kādai daudzdzīvokļu mājai. Izteikta vēsturiskā centra tur faktiski nav. Tam, protams, ir savs iemesls – Beslana ir salīdzinoši jauna pilsēta. Beslana kā apdzīvota vieta esot izveidojusies 1847. gadā, un sākumā tā esot nosaukta par Beslanikau (Бесланыкау — "селение Беслана"), kas osetīnu valodā nozīmējot Beslana miests. Tas tā nosaukts par godu vienam no pirmajiem feodāļiem, kuram šeit piederējuši lieli zemes īpašumi. Šo feodāli sauca Beslans Tulatovs. Kādu laiku šī apdzīvotā vieta tika dēvēta arī par Tulatovu (Тулатово vai Тулатовское), bet kad tā ieguva pilsētas statusu (tas notika 1950. gadā), tā nodēvēta par Beslanu. Šodien Beslanā dzīvo gandrīz 40 000 iedzīvotāju, un tā ir trešā lielākā, un otra industriāli nozīmīgākā pilsēta Ziemeļosetijā.

Līdz kariem Čečenijā Beslana bija liels un nozīmīgs dzelzceļa mezgls. Cauri tai gājusi dzelzceļa līnija Rostova-Groznija, un šeit no tās atdalījās dzelzceļa atzars, kas ved līdz Vladikaukāzai.

Šodien dzelzceļa līnija līdz Groznijai praktiski vairs neeksistē, jo tā tika izpostīta divu Čečenijas karu laikā. No šīs līnijas ir saglabājies tikai neliels posms līdz Ingušijas republikas lielākajai pilsētai Nazraņai. Tā nu dzelzceļa nozīme pilsētas ekonomikā ir mazinājusies, toties pēdējos gados ļoti strauji ir attīstījusies cita industriālā nozare. Tā ir alkohola ražošana. Beslanā šodien atrodas trīs spirta brūži, divas degvīna fabrikas un viena palielāka vīna darītava. Šie uzņēmumi tagad šeit arī ir lielākie darba devēji. Vienu no šīm fabrikām, braucot pa ceļam līdz Beslanas centram, pamanīju arī es.

Tālāk jau seko pati skolas jeb, precīzāk sakot, tagad jau bijušās skolas ēka, uz kuras fasādes ir izvietots liels baneris ar vārdiem –"Uzcelsim dievnamu Beslanas mazuļiem". Turpat uz šī banera figurē vēl pāris reliģiska satura uzraksti. Zemāk atrodas vel divi mazāki baneri. Uz viena no tiem ir uzraksts: "Mēs pieminam", bet uz otra ir izveidots saraksts ar šeit bojā gājušo cilvēku vārdiem.

Savukārt pašu sporta zāli, kur norisinājās paši svarīgākie un traģiskākie notikumi, tagad sedz iespaidīga metāla konstrukcija – kupols. Patiesībā līdz pat 2011. gadam daļēji sagrautā skolas ēka esot stāvējusi pamesta, un tajā kādu brīdi pat esot mitinājušies klaidoņi. Tajā laikā varas iestādēs esot vēlējušās to nojaukt. Varas pārstāvji izvirzījuši idejas par memoriāla vai baznīcas celtniecību skolas vietā, uz ko upuru tuvinieki atbildēja ar protestiem. Tad nu varas pārstāvji piekāpās un apsolīja, ka skolas ēka netiks nojaukta un baznīca šajā vietā arī netiks celta.

Galu galā solījums daļēji tika izpildīts. Daļēji, jo dažas ēku konstrukcijas, neskatoties uz solījumiem, tomēr tika likvidētas. Arī baznīcas celtniecība šeit uzsākta, un tā notiek arī pašreiz. Te arī piebildīšu, ka lielākā daļa piederīgo nevēlējās šeit redzēt šo pareizticīgo baznīcu, jo daudzi no viņiem un viņu bojā gājušajiem tuviniekiem bija musulmaņi.

Tā nu tapis kupols, kas nosedz visu bijušo skolas sporta zāli. Tā celtniecība tika uzsākta 2011. gadā. Projekta autori un izstrādātāji bija vācu kompānija "Dr. Krekeler Generalplaner GmbH", kurai ir ļoti liela pieredze dažādu objektu restaurācijā un pārbūvē visā pasaulē. Saskaņā ar autoru ideju, šis kupols simbolizējot lielu piemiņas vainagu, zem kura ir paslēpta traģēdijas vieta.

Kupola celtniecība pabeigta 2012. gadā. Tālāk sekojuši jau pašas skolas ēkas konservācijas darbi.

Ieejot skolas sporta zālē, uzreiz ievēroju krustu tās centrā. Ap to izvietotas puķes un plastmasas pudeles ar ūdeni. Patiesībā arī šīm ūdens pudelēm šeit ir simboliska nozīme. Tas tāpēc, ka terora akta laikā, kad cilvēki šeit tika turēti gūstā trīs dienas, tie cieta no bada un slāpēm. Piekaukāzā, septembra mēnesī vēl ir salīdzinoši silts un reizēm pat karsts. Lielais karstums un gaisa trūkums ļaužu pārpildītajā sporta zālē, situāciju padarījis vēl nežēlīgāku. Jo īpaši smagi šādus apstākļus bijis pārdzīvot maziem bērniem. Saskaņā ar bijušo ķīlnieku stāstiem, zināms, ka gūstā pavadītajā trešajā dienā daudzi no zālē esošajiem dzēruši pat savu urīnu, lai kaut cik mazinātu slāpes.

Bez jau pieminētajām ūdens pudelītēm un ziediem, daudzi šīs piemiņas vietas apmeklētāji šeit ir atnesuši arī bērnu rotaļlietas. Tās ir izvietotas, gan uz palodzēm, gan uz grīdas, kā arī citās bijušās skolas telpās.

Savukārt pie sporta zāles sienām, starp tūkstošiem ieskrāpētu uzrakstu, starp ložu un šāviņu atstatajām pēdām un deguma pleķiem, ir izvietoti baneri ar bojā gājušo foto attēliem. Papētot šīs fotogrāfijas, uzreiz var redzēt, ka starp bojā gājušajiem ir gan skolotāji, gan skolēnu vecāki un ģimenes cilvēki: mammas, tēti, vecmāmiņas, vectētiņi, vecākie brāļi un māsas. Protams! Lielākā daļa no upuriem ir paši šīs skolas skolēni. Saskaņā ar Krievijas varas iestāžu datiem šeit, terora akta laikā, bojā gājuši 333 nevainīgi cilvēki, starp kuriem 186 bija bērni.

Par to, kas un kā šeit notika, es tagad, protams, neatstāstīšu, jo par to var izlasīt un uzzināt neskaitāmos ziņu avotos un video materiālos. Gribu tikai piebilst, ka šie Beslanas notikumi ir radījuši neskaitāmas diskusijas un strīdus, gan sabiedrībā, gan presē, gan sociālajos tīklos un citur. Vēl jo vairāk, saskaņā ar šiem notikumiem ir radušās pat vairākas sazvērestības versijas un teorijas.

Patiesībā sakot, pētot informāciju par Beslanas notikumiem, arī man nācās saskarties ar to, ka tā ir ļoti pretrunīga. Galu galā es arī esmu te ieradies, lai kaut ko vairāk uzzinātu, saprastu un lai kliedētu manas šaubas par dažiem pretrunīgiem faktiem.

Pirmais, ko ievēroju, iedziļinoties Beslanas traģēdija lietā, ir tas, ka Krievijas varas iestādes ar savu mediju palīdzību jau pašā terorakta laikā nejauši vai apzināti, pacentās izplatīt nepatiesu informāciju par šeit notiekošo. Pirmkārt, tā bija informācija saistībā ar ķīlnieku skaitu. Krievijas valsts masu mediji sākotnēji samazināja ķīlnieku skaitu un ziņoja tikai par nedaudz vairāk kā trīssimt sagūstītajiem. Tajā pašā laikā Beslanā jau bija zināms, ka gūstekņu skaits var pārsniegt pat tūkstoti! Tālāk ar dažādu pretrunīgu informāciju no varas iestāžu puses saistībā ar Beslanu nācās saskarties visai bieži, un tas, manuprāt, arī ir radījis sabiedrības neuzticību un pat sazvērestības teorijas.

Galu galā tas, ka šajos notikumos galvenie vainīgie ir paši terora akta veicēji nav ne šaubu! Savukārt, vai tie ir tikai vienīgie vainojamie? Šaubos! Skatoties neskaitāmos video un lasot neskaitāmus rakstus par notikumiem Beslanā, man radās pārliecība, ka ķīlnieku atbrīvošanu varēja veikt ar krietni mazāku upuru skaitu. Īsāk sakot, mans viedoklis ir tāds, ka šī ķīlnieku atbrīvošanas operācija tika veikta ļoti neprofesionāli un pat noziedzīgi. Negribu pilnībā atbalstīt tos, kuri apgalvo, ka šīs operācijas neveiksmē pirmkārt ir vainojama Krievijas federālā drošības dienesta FDD (ФСБ) vadība, bet, iedziļinoties notikumos un paanalizējot situāciju, gribot negribot nākas secināt, ka tas tā varētu būt.

Pirmkārt, pastāv jautājums, kurš tad pirmais izšāva? Cik zinu, teroristi jau bija iesaistījušies pārrunās un dienu pirms Krievijas specdienesti uzbruka skolai jau bija atbrīvojuši 24 ķīlniekus. Tātad te nevar būt runa par to, ka teroristi nebija gatavi kompromisiem. Vēl jo vairāk tas liecināja par to, ka viņu mērķis nebija tikai nogalināt…

Un tomēr! 3. septembra pulksten 13.05 nogranda pirmais sprādziens. Kurš tad izšāva? Krievijas oficiālie dienesti, protams, apgalvo, ka sporta zālē uzsprāga teroristu uzstādītais spridzeklis. Savukārt vairums no traģēdijas lieciniekiem apgalvo, ka pirmais šāviens tika veikts no ārienes. Tātad skolā esošie teroristi nebija tie, kas uzsāka sadursmi. Vēl jo vairāk, aculiecinieki apgalvo, ka neviens no sporta zālē uzstādītajiem teroristu spridzekļiem tā arī netika uzspridzināts. Galu galā arī specdienestu pārstāvji nenoliedza, ka viņi bija šāvuši no granātmetējiem pa sporta zāli, bet atkal tika apgalvots, ka tas tika darīts pēc tam, kad sporta zālē jau nogranda sprādziens.

Labi! Varu pieņemt, ka, lai atbrīvotu ķīlniekus, specdienestam ir jāveic preventīvas darbības un nebūtu nekas nosodāms, ja viņi izšauj pirmie, lai operāciju veiktu ar mazākiem zaudējumiem. Toties es nevaru saprast, kāpēc pēc pirmā šāviena sekoja neskaitāmi sekojošie šāvieni? Pie kam tika šauts arī no uguns metējiem. Pēc pirmajiem sprādzieniem sporta zālē iegruva iekarināmie griesti un tie apraka lielāko daļu zālē esošo ķīlnieku. It kā izceļas ugunsgrēks, bet visa zāle vēl nedeg. Par to var pārliecināties, pētot vairākas fotogrāfijas, kas uzņemtas pēc pirmajiem sprādzieniem. Bildēs labi var redzēt, ka vairāki cilvēki ir izdzīvojuši un jau paši ir izkļuvuši no gruvešiem. Te vēl gribu piebilst, ka tie teroristi, kuri pirms sprādzieniem atradās sporta zālē, paši bija nonākuši līdzīgā situācijā, kā ķīlnieki, un diez vai vairs varēja kādam kaut ko ļaunu nodarīt. Specdienesti arī apgalvo, ka visi teroristi, kas atradās sporta zālē, tika nogalināti līdz ar pirmajiem sprādzieniem.

Tālāk seko vēl dīvainākas lietas! Sākotnēji vairākiem ķīlniekiem izdevās izkļūt no sporta zāles. To redzot daudzi vietējie vīri un ķīlnieku piederīgie, pārraujot specdienestu izveidotos šķēršļus, metās glābt zem gruvešiem esošos cilvēkus. Dažiem tas arī izdevās, bet tad sekoja apšaude. Specdienesti apgalvo, ka apšaudi sāka teroristi, kuri atradās skolas ēkā. Savukārt vairāki liecinieki ir apgalvojuši, ka uz ļaudīm, kuri devās glābt cilvēkus, tika šauts arī no pilsētas puses. Tādējādi ņemot vērā vēl specdienestu apgalvojumus, ka skola uz to brīdi jau bija pilnībā aplenkta, rodas jautājums, kas tad tādā gadījumā varēja šaut no pilsētas puses.

Gandrīz vienlaicīgi ar šo apšaudi pa sporta zāli tika raidīti vairāki šāvieni no ugunsmetējiem, ko apstiprina vairāki liecinieki. Zālē sākās nopietns ugunsgrēks, un tiem cilvēkiem, kuri vēl bija dzīvi, bet nespēja izkļūt no gruvešiem, nepalika nekādas izredzes izdzīvot. Pa skolas ēku tika raidīti arī vairāki šāvieni no tankiem, un pat no helikopteriem. Tas redzams video un fotogrāfijās. Starp citu, arī šos faktus Krievijas oficiālās varas pārstāvji nenoliedz!

Tālāk seko vēl sarežģītākas lietas! Runa ir par jau pieminētajām sazvērestības teorijām. Viena no ļaunākām sazvērestības versijām ir tāda, ka Krievijas specdienesti saskaņā ar FDD rīkojumu paši ir organizējuši vai, maigāk sakot, izprovocēja šo teroraktu un pat veicināja tā organizēšanu. Mans taksists Vaso arī neizslēdz šādu versiju, jo kā citādi varot izskaidrot to, ka uzreiz pēc terorakta lielā steigā tika iznīcinātas liecības, kas varēja daudz ko pastāstīt par notikumu gaitu un atklāt patiesību.

Nevienam vietējam Beslanas iedzīvotājam neesot noslēpums, ka burtiski dažas dienas pēc Beslanas skolas atbrīvošanas no teroristiem, Krievijas FDD esot veicis tā saucamo terora akta izmeklēšanu un seku likvidēšanu. Lielā steigā, reizē ar ēku attīrīšanu no gruvešiem, esot nojauktas vairākas ēku konstrukcijas, kuras varēja kalpot kā liecības tam, kas šeit patiesībā notika. Gruveši no Beslanas skolas esot vesti uz vienu no pilsētas tuvumā esošajiem karjeriem. Tos tur uzgāja pilsētas iedzīvotāji, kuri izbaudīja kārtējo šoku. Bojā gājušo piederīgie šajā izgāztuvē esot atraduši pat saviem tuviniekiem piederošus priekšmetus, stāsta Vaso. Kāda no Beslanas mātēm, kura šo šausmīgo notikumu rezultātā pazaudēja savu meitiņu, esot pat atradusi sava bērna drēbju paliekas. Tāpat, tur starp būvgružiem un izdedžiem esot atrastas arī pašu bojā gājušo cilvēku ķermeņu daļas! Es to, protams, nevaru apgalvot, bet mans taksists Vaso personīgi pazīstot cilvēkus, kuri šajā izgāztuvē bijuši un par redzēto stāstījuši šīs šausmu lietas.

Tā nu šo drūmo vietu esmu apskatījis. Godīgi sakot, nekāda labā sajūta te nevar būt. Neesmu ne māņticīgs, nedz reliģiozs cilvēks, bet šajā vietā mani pārņēma kaut kas tāds, ko nevaru izskaidrot. Kaut ko līdzīgu esmu izjutis tikai vienu reizi, un tas bija tad, kad pirms vairākiem gadiem apmeklēju bēdīgi slaveno Osvencimas koncentrācijas nometni Polijā.

Pametot šo vietu, gribētos teikt, lai Dievs, ja tāds tiešām pastāv (pēc šādiem notikumiem par tāda esamību māc šaubas), stāv klāt un sargā Beslanas skolā mirušo dvēseles.

Pirms turpināt ceļu Vaso man saka, ka viņš vēlas man parādīt vēl kaut ko, kas arī ir saistīts ar Beslanas traģēdiju. Pat nejautājot, ko viņš man grib radīt, piekrītu piedāvājumam. Tātad, kāpjam auto un pametam skolas teritoriju, bet pēc kādiem pāris simts metriem no skolas Vaso uz brīdi aptur auto. Te viņš man parāda un pastāsta par vēl vienu dīvainību saistībā ar notikumiem Beslans skolā.

Vispirms Vaso jautā: "Redzi tur pa labi to ēku?" Redzu. "Ieskaties tā vērīgāk," saka Vaso. Te ievēroju, ka tā taču ir Beslanas policijas pārvaldes ēka. Man te uzreiz iešaujas prātā jautājums, bet nepaspēju to pat uzdot, kā Vaso jau atbild. "Redzi, skola atrodas tikai pāris simtu metru attāluma no Policijas pārvaldes ēkas, kurā ik dienu vajadzētu atrasties vismaz pāris desmitiem policijas darbinieku." Tālāk Vaso man sāk stāstīt, ka brīdī, kad teroristi ieņēma Beslanas skolu un sagūstīja ķīlniekus, policijas pārvaldes ēkā esot atradušies tikai trīs policijas darbinieki. Lielākā daļa no policistiem tajā dienā esot nosūtīti uz citām apdzīvotām vietām un pilsētām. Puse no tiem it kā esot apsargājusi Ziemeļosetijas prezidenta kortežu, bet vēl viena daļa policistu atradusies republikas galvaspilsētā Vladikaukāzā, kur tikuši iepazīstināti ar tikko nozīmēto, jauno Beslanas policijas (tolaik vēl milicijas) priekšnieku. Patiesībā par šo faktu jau biju kaut kur lasījis, un Vaso stāstītais tikai apstiprināja to.

Tā nu pabraucam garām Beslanas policijas pārvaldei, un Vaso pagriež auto lidostas virzienā. Pēc kādiem pāris kilometriem pagriežamies pa kreisi, kur nonākam stāvlaukumā. Te arī ievēroju savdabīgu pieminekli un saprotu, ka esam nonākuši vietā, ko Vaso grib man parādīt.
Godīgi sakot, šī pieminekļa bildes jau iepriekš biju redzējis un zinu, kam tas ir veltīts. Protams! Tas ir piemineklis Beslanas traģēdijas upuriem, un tautā tas tiekot dēvēts par "Sēru koku (Древо скорби)". Piemineklis tiešām atgādina koku, kuru veido četru sieviešu figūras ar pret debesīm izstieptām rokām. Savukārt rokās, augstu virs galvas, šīs sievietes tur eņģeļu figūras, kuras veidotas bērnu izskatā.

Burtiski tepat atrodas vēl viens piemineklis, kas veltīts jau pašiem ķīlnieku glābējiem – specvienību karavīriem. Šo pieminekli rotā ļoti aizkustinošs uzraksts: "Jūs mūžīgi palieksiet beslaniešu sirdīs, kā puiši, kas ar savām sirdīm paglāba bērnus ".

Starp citu te gribu vēl piebilst, lai kāda arī ir patiesība par to, ko darīja Krievijas specvienības un kādas pavēles izdeva to vadība, šo vienību ierindas darbinieki Beslanā paveica īstu varoņdarbu! Jebkurā gadījumā, ja pat pastāv kaut kāda sazvērestība, tad pie tās noteikti nevar vainot šo specvienību ierindas kareivjus, kuri, riskējot ar savām dzīvībām, glāba bērnus un pārējos Beslanas skolā sagūstītos.

Tālāk nonāku kapsētā. To patiesībā varētu pat nosaukt par kapsētu-memoriālo kompleksu. Jau nākot līdz šejienei, virs ieejas vārtiem ievēroju uzrakstu "Eņģeļu pilsēta (Город ангелов)". Šinī kapsētā savas mūža mājas ir atraduši 266 no vairāk nekā trīs simtiem Beslanas skolas upuru. Te ir apbedīti gan bērni, gan viņu vecāki, gan skolotāji. Jau iepriekš minēju, ka starp Beslanas skolā bojā gājušajiem bija ir kristiešu, ir musulmaņu ģimeņu pārstāvji. Tagad daudzi no viņiem arī apbedīti vienkopus – vienā kapsētā un par mirušo reliģisko piederību norāda uz kapu plāksnēm iegravēti krustiņi vai pusmēneši.

Tā nu lēnām izmetu nelielu loku pa šo kapsētu, atgriežos pie auto un saku Vaso, ka varam doties tālāk. Turpinām ceļu jau uz Vladikaukāzu. Pa ceļam, braucot un pļāpājot ar Vaso, vēl uzzinu, ka viņš pats arī ir piedalījies Beslanas traģēdijas upuru glābšanā. Gluži zem lodēm viņam gan nenācās līst, toties četrus no skolas izbēgušos un nopietni ievainotos cilvēkus Vaso ar savu auto esot nogādājis līdz slimnīcai – Vladikaukāzā. Jautāju, kāpēc viņš tos neveda līdz Beslanas slimnīcai? Vaso atbild, ka Beslanas slimnīca uz to brīdi jau tā bija pārpildīta, ka ievainotie ļaudis esot gulējuši pat uz grīdas slimnīcas koridoros. Redzot to, Vaso nolēmis cietušos vest uz Vladikaukāzu. Pēc cietušo nogādāšanas Vladikaukāzā Vaso atgriezies Beslanā, kur visu vakaru un nakti meklējis to piederīgos, lai paziņotu viņiem, ka viņu tuvinieki ir dzīvi un atrodas slimnīcā Vladikaukāzā. Tāds nu, lūk, ir Vaso stāsts, kas, atšķirībā no daudziem citiem, ir ar daudz maz labām beigām.

Tālāk Vaso jau atgriežas pie Beslanas traģēdijas analizēšanas. Beslanas upuru piederīgajiem un cietušajiem esot nācies pat cīnīties par to, lai viņi saņemtu vismaz kaut kādu materiālo un finansiālo atbalstu no valsts puses. Situācija esot nonākusi tik tālu, ka valsts ierēdņi sākuši apvainot cietušos mantkārībā un vēlmē iedzīvoties uz valsts rēķina.

Galu galā, visas šīs negācijas novedušas pie tā, ka Beslanā tika nodibināta sabiedriska organizācija "Beslanas mātes", kas rūpējās par traģēdijas upuriem un aizstāvēja to intereses tiesās un dažādās valsts instancēs. Vēlāk daļa šīs organizācijas biedru dibinājuši vēl vienu organizāciju, kuru nosauca par "Beslanas balss". Tā, nesaņemot pietiekošu atbalstu no Krievijas valsts varas instanču puses, vairākkārt vērsusies pie Eiropas Parlamenta, Eiropas valstu prezidentiem, ASV kongresa un daudziem citiem, ar lūgumu palīdzēt noskaidrot patiesos faktus par traģēdiju. Šī organizācija ir arī iesniegusi vairākas prasības Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Galu galā "Beslanas balss" darbība pāraugusi nopietnā konfliktā ar Krievijas valsts varas pārstāvjiem, kā rezultātā vairāki organizācijas izstrādātie dokumenti Krievijas Federācijā tika atzīti par ekstrēmistiskiem, tātad – noziedzīgiem.

Vaso šī stāsta beigās vēl piebilst, ka ļoti daudz cilvēku Beslanā jau ir sākuši baidīties uzdot liekus jautājumus Krievijas valsts pārstāvjiem un pat baidās šīs traģēdijas iemeslus apspriest savā starpā. Arī pats Vaso vēršas pie manis ar lūgumu. Tā kā es pats viņam iepriekšēju sarunu gaitā biju ieminējies, ka rakstu nelielus rakstiņus un tos publicēju dažās Latvijas interneta vietnēs, Vaso man palūdz, lai nepievienoju rakstam bildes, kur ir redzams viņš. To es arī apsolu – gan piebilzdams, ka diez vai kādam Krievijas varas pārstāvim ir iespēja, vēl jo vairāk interese, lasīt manus rakstus latviešu valodā.

Tā nu, noklausoties Vaso stāstīto un ņemot vērā dažādos ziņu avotos apkopoto informāciju, saprotu, ka maz ir ticams tas, ka pilna patiesība par to, kas notika Besanā 2004. gada 1. septembrī, kādreiz nāks gaismā.

Te arī apzinājos to, ka lielā daļā pasaules, tajā skaitā mūsu Latvijā, 1. septembris ir tikpat kā svētku diena. Vairumam no mums šī diena asociējas ar prieku! Ņemot vērā šo, vienu brīdi pat nodomāju, ka šo rakstu publicēšu nedaudz vēlāk, lai nesabojātu kādam lasītājam pirmās skolas dienas svētku noskaņojumu Tomēr izlēmu to publicēt. Tas tāpēc, ka, manuprāt, nebūtu arī godīgi aizrauties ar lieku toleranci, ignorējot skarbus notikumus. Tas no manas puses arī nebūtu godīgi pret Beslanas upuriem, ja es, kādam izpatīkot un cenšoties nesabojāt garastāvokli, ignorētu un aizmirstu viņu drūmo likteni. Beslanā jau 12 gadus 1. septembris nav svētki, un šķiet, ka šajā datumā tie tur nekad arī nebūs…