Kijeva bez kotletes, bet ar neseno notikumu elpu jeb Ko redzēt Eirovīzijas norises vietā
Foto: Kijevas Tūrisma departaments

Kijeva man turpmāk saistīsies ar siltu sauli, rožu krūmiem parkos un baznīcām, kuru kupoli laistās augšminētā debesu spīdekļa gaismā. Un, protams, ar Dņepras rāmo tecējumu pretstatā haotiskajai satiksmei un ļaužu čalošanai tās krastos. Jocīgā kārtā Ukrainas galvaspilsēta paliks atmiņā arī ar Cēzara salātiem un dzīšanos pēc Kijevas kotletes (par to nedaudz vēlāk). Tā kā šajā nedēļā Kijeva kļuvusi par Eirovīzijas pilsētu, tad, lūk, neliels ieskats tajā, kas šajā pilsētā saista vai tieši otrādi būtu jāuzlabo.

Pērnā septembra sākumā pēc Kijevas Tūrisma departamenta un nacionālās aviokompānijas "airBaltic" aicinājuma dažas dienas pavadīju Ukrainas galvaspilsētā, apskatot vietas, ko iesaka paši Kijevas tūrisma organizatori. Ieradāmies pavēlu piektdienas vakarā un jau agri pirmdien no rīta lidojām atpakaļ uz Rīgu, tāpēc šoreiz stāsts par to, kā pavadīt nedēļas nogali Ukrainā.

Kijeva bez kotletes, bet ar neseno notikumu elpu jeb Ko redzēt Eirovīzijas norises vietā
Foto: DELFI


No Rīgas līdz Kijevai var mierīgi aizlidināties stundā un divdesmit minūtēs (šādā laika posmā pat līdz Latgalei nevar aizbraukt!). Lidojumam sekoja jau nedaudz piemirstā pasu kontrole, zīmogs pasē, "Djakuju!" (paldies – ukraiņu val.) un biju klāt.

Nosēžoties Borispoles lidostā, mūs sagaidīja tāda kā migla, tāds kā smogs, kas karājās siltajā Kijevas nakts gaisā. Vietējā gide skaidroja, ka tas, visticamāk, esot no ugunskuriem, kur ļaudis dārziņos dedzinot lapas, un, ka viņa cerot, ka galvaspilsētas apkaimē atkal nav izcēlies purva kūdras ugunsgrēks, kas pagājušajā gadā pilsētnieku plaušas kairinājis ilgu laiku. Lai nu tā būtu…

Ieturējām brangu maltīti vietējā "Ķengaraga" daudzstāveņu ieskautā krodziņā, kura galvenā ēka bija celta no guļbaļķiem. Pirmo reizi tur nobaudīju redīsu salātus ar olu (pat ļoti garšīgi!), bet tam sekoja ne tik oriģināls ēdiens – vista ar ceptiem kartupeļiem. Visam "pa virsu" no skolas laikiem atmiņā palikušais dūmoto augļu kompots. Tādu Ukrainā varēja dabūt vai ikkatrā vietā, kur ēdām.

Uz viesnīcu vecpilsētā braucām pa parku ieskautu aleju, kur atradās vairāki deju klubi un kūsāja piektdienas vakara dzīve – meitenes sapucējušās īsos svārciņos un augstpapēžu kurpēs, bet puiši gan treniņtērpos, gan smalkākos tērpos plūda turp kā ūdens pavasarī. Kā vēlāk uzzinājām, pēdējā laikā vairākos klubos esot ieviesta "face control", kas paredzot, ka vīrieši nedrīkst klubā ierasties treniņtērpā. Bet tas jau attiecoties tikai uz izsmalcinātajiem iestādījumiem.

Kad nākamajā rītā pamodāmies, bija ieplānota plaša programma, kurā paredzēts apskatīt virkni baznīcu un nozīmīgu pilsētas vietu. Saulīte ripoja pa zemes virsu, un devāmies ceļā. Jāpiebilst, ka Kijevā attālumi no viena objekta līdz otram ir visai iespaidīgi, tādēļ vienīgais ērtais veids ir pārvietoties vai nu ar auto vai sabiedrisko transportu (kas ir smieklīgi lēts – brauciens metro maksā vien 10 "kapeiciņas", kas nav pat 3 centi).

Kijeva bez kotletes, bet ar neseno notikumu elpu jeb Ko redzēt Eirovīzijas norises vietā
Foto: DELFI

Kijevu nereti dēvē par visu slāvu pilsētu māti. Tai pūrā ir vairāk nekā 15 gadsimti, un šajā laikā pilsēta piedzīvojusi ne mazums pārmaiņu. Tā pat kādu brīdi bijusi lielākā pilsēta pasaulē. Protams, par Kijevu nav iespējams runāt, nepieminot tās lielo nozīmi pareizticīgās baznīcas attīstībā. Arī mūsdienās ukraiņi ir visai reliģiski un baznīcu pilsētā netrūkst. Pēdējās desmitgadēs atjaunotas arī vairākas nozīmīgas sakrālās celtnes, kas padomju laikos bijušas nopostītas.

Source info

Tūrismagids


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl