Klusajā okeānā izmētātās Filipīnas. Latviešu ceļotājas pieredze, klejojot pa salām
Foto: Madara Iesalniece

Pēc trīs mēnešu ceļošanas pa Malaiziju un Indonēziju (par to lasiet šeit un šeit), bija pienācis laiks likt mugursomu uz pleciem un izmantot laiku, ko dzīve man devusi. Vēru vaļā "Google Maps" un skatījos, kuras valsts forma izskatās tāda simpātiskāka. Visā savā ceļojuma laikā ne reizi nebiju iepriekš interesējusies par valstīm, uz kurām dodos, lai izvairītos no vilšanās – izbaudīju katru dienu kā pēdējo, bez mērķiem, bez plāniem, bez vilšanās.

Tā nu manu uzmanību piesaistīja Klusajā okeānā izmētātā valsts – Filipīnas (sevī ietverot vairāk nekā 7000 salu). Jāpiebilst, ka ik reizi, pētot karti, zināju tikai to, ka nevēlos doties uz tādām vietām kā Vjetnama, Taizeme un līdzīgi. Gribēju doties citur – redzēt vietas pirms tās skāruši lielie tūristu kvantumi. Tā kā ceļoju ar pavisam nelielām finansēm, pāris dienas pirms lidojuma, arsociālo tīklu palīdzību centos sameklēt vietas, kur pastrādāt apmaiņā pret ēdienu un gultas vietu. Piesaucot savu veiksmi, biju atradusi apbrīnojamu vietu kalnos – Kalnu provincē, Tadianas pilsētiņā "Layog Country Farm" (organiskajā fermā). Tur arī nolēmu sākt savu piedzīvojumu Filipīnās.

Klusajā okeānā izmētātās Filipīnas. Latviešu ceļotājas pieredze, klejojot pa salām
Foto: Madara Iesalniece

Ielidojot Manilā (Filipīnu galvaspilsētā, Lusonas salā), sajutu neaprakstāmu sutoņu/ karstumu. Ārā bija ap 35 grādiem, taču šķita kā 40 grādi. Pēc pavadītas nakts galvaspilsētā devos uz starppilsētu autobusu, lai 12 stundas pavadītu uz riteņiem. No attīstītās Malaizijas biju atgriezusies pie vienkāršā, pieticīgā dzīves stila – ikarusiem, kalnu veikaliņiem, grabošām mašīnām, mopēdiem un aukstām dušām. Nenoliegšu – šķita, ka atkal esmu mājās. No Manilas līdz pat kalnu provincei nespēju novērst acis no apbrīnojamajiem skatiem, ielejām, mežiem un saullēkta, ko sanāca noķert ap pieciem no rīta. Jau tad jutu, ka Filipīnās slēpjas kaut kas īpašs.

"Layog Country" fermā pavadīju nedaudz vairāk par trim nedēļām. Vēl viena paradīze zemes virsū.
Šajā vietā bijām astoņi brīvprātīgie no astoņām dažādām pasaules valstīm. Darījām dažādas, interesantas lietas – mācījāmies strādāt ar bambusa kokiem (sējām maisiņus pie to zariem, lai tie izlaiž saknes un varam tos veiksmīgi pavairot), ravējām, arām, sējām pupiņas, gleznojām, cirtām saulespuķes un smalcinājām to kātus īpatnējam mēslojumam (tā sastāvā bija tikai brūnais cukurs, rīsi un saulespuķu kāti), stādījām zīdkokus, strādājām ar banānkokiem – pārstādījām tos, lai tie spētu augt stipri, cirtām to lapas, smalcinājām dažādus augus un dārzeņus, no kuriem paši taisījām dabīgo mēslojumu. Šajā procesā papūlējos ar mačeti iecirst sev pirkstā. Laimīgā kārtā tiku cauri tikai ar nocirstu daļu naga un pirksta spilventiņa (bez panikas, jo nākamo sešu mēnešu laikā pirksts izskatījās gandrīz kā jauns. Vienmēr apsveru domu, ka varēja sanākt arī trakāk).

Klusajā okeānā izmētātās Filipīnas. Latviešu ceļotājas pieredze, klejojot pa salām
Foto: Madara Iesalniece

Šī bija vieta, kurā izbaudīju saikni ar zemi un māti dabu. Ēdām tikai to, kas auga fermā (garšīgi un dabīgi). Jāpiemin, ka kopā ar vietējiem strādniekiem un īpašniekiem kopā bijām aptuveni 11 cilvēki un tikai divi uzturā lietoja gaļu. Tā kā esmu viena no tiem, kas atturējusies no gaļas lietošanas jau vairāk kā divus gadus, šī vieta un cilvēki lika justies ļoti piederīgi viens otram.

Klusajā okeānā izmētātās Filipīnas. Latviešu ceļotājas pieredze, klejojot pa salām
Foto: Madara Iesalniece

"Layog" fermā atkal sastapos ar lidojošajiem insektiem, skudrām un zirnekļiem. Tad arī nāca pārsteidzošais secinājums, ka prusaki prot lidot. To sapratu mirklī, kad taisoties pie miera, manā pierē (vislielākajā cietspārņu ātrumā) ietriecās viens no šiem radījumiem. Jāatzīst, ka tas mani ļoti pārsteidza, un pat pele, kas dzīvoja zem manas gultas, nespēja mani sabiedēt vairāk kā doma par to, cik maz zinu par insektiem.

Pirms virzos uz ieskatu apmeklētajās vietās, gribu pieminēt vietējo paštaisīto zemesriekstu sviestu. Lai gan nekad neesmu bijusi liels fans šim produktam (jo Latvijā tas nav īpaši aktuāls), atverot sviesta burciņu, jebkurš varēja zaudēt prātu. Visgaršīgākais produkts, ko visā savā dzīvē esmu ēdusi. Ik dienu iztukšoju aptuveni 250-400 gramus zemesriekstu sviesta. Jāpiebilst, ka nedrīkst aizmirst par riekstu pārdozēšanu, jo man pašai uz kājām izmetās kodumiem līdzīgi plankumi un pēc pāris dienu ilgas blusu vainošanas sapratu, ka vaina nebija blusās, bet pārlieku lielajos kvantumos apēstā garduma.

Klusajā okeānā izmētātās Filipīnas. Latviešu ceļotājas pieredze, klejojot pa salām
Foto: Madara Iesalniece

Dzīvojot fermā, pirmo reizi izmantoju stopēšanu kā pārvietošanās veidu. Jāpiebilst, ka sievietei nekādā gadījumā neieteiktu stopot vienatnē – ļoti bīstami, tāpēc pat es (visticamāk, viena no neapdomīgākajiem ceļotājiem) nebiju gatava izaicināt likteni. Vienmēr stopēju ar kādu kopā. Interesanti, ka, apstādinot mašīnu, vienīgais, kas šoferim bija jāzina, bija virziens, kurā dodies un, ja tas sakrita abiem ceļa biedriem – varēja lēkt uz jumta, vai iekārtoties piekabē (pārsvarā pilnā ar akmeņiem vai citiem objektiem). Tikai lielākās pilsētās bija iespējams atrast vietu mašīnu salonos.

Source info

Tūrismagids


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Saistītie raksti