No ļaužu pilnās Venēcijas tūristi visbiežāk aizbrauc uz Murāno salu apskatīt tās amatnieku darinātos stikla izstrādājumus un iepazīt stikla pūtēju darbu. Burano ir mazāka un ne tik populāra, bet noteikti apskates vērta. Šeit tradicionāli ir bijusi mežģīņu tamborētāju mājvieta, tāpat arī zvejnieku mītne. Arī tagad te daudzviet redzamas tradicionālās zvejnieku laivas, un no rītiem tās piestāj krastā pilnas ar svaigām zivīm.
Šī ir atpūtnieku paradīze – starp krāsainajām mājiņām ar ziedošiem balkoniem un kanāliem, kuros tās atspīd, ved nelielas ieliņas, pa kurām var lēni pastaigāties vai izbraukt ar velosipēdu. Uz salas ir daudz nelielu veikaliņu, kur par visai dārgu naudu var iegādāties smalkas mežģīnes un dažādus lakatus, kā arī netālu esošās Murano stikla pūtēju darbus, bet mazās kafejnīciņas aicina iemalkot gardu kafiju vai aukstu vīnu. Ieteiktu šeit noteikti nobaudīt arī vietējos zivju ēdienus. Burano raksturīgs ēdiens ir "risotto de gò" jeb grunduļi ar rīsiem. Grunduļi Venēcijas lagūnās ir bieži sastopamas zivis, tādēļ arī vietējā virtuvē tie ir bieži viesi. Protams, arī picu, saldējumu un dažādus saldos ēdienus te var saēsties pēc sirds patikas.
Šī ir jautra vieta, mājiņas lepojas ar ziliem, zaļiem, sarkaniem un rozā toņiem. Leģenda vēsta, ka šeit mītošie zvejnieki, pirms došanās jūrā, uz pieres uzkrāso tādu pašu krāsu, kādā ir viņa mājai. Grūtais zvejas darbs paģērē arī atspirdzinošu vīna lietošanu. Tāpēc, kad viegli iereibušais pilsonis pēc zvejas atgriežas krastā, krāsa uz pieres viegli ļaujot noteikt, kur tad šis jānogādā pie kundzes. Paši gan ieradāmies pilsētā jau laikā, kad laivas bija pietauvotas ostās un kanālos, bet šādas izdarības mazajai saliņai visnotaļ piestāvētu, tas nu jāatzīst, un stāsts arī jautrs.
Burano centrālajā laukumā – Piazza Galuppi – atradām arī galvenos apskates objektus: teātri, pilsētas muzeju, kur apskatāma ekspozīcija par mežģīņu darināšanu (Museo del Merletto), rātsnamu un, protams, salas panorāmai raksturīgo, šķībo Burano zvanu torni, kas celts 17. gadsimtā. To vislabāk apbrīnot no Terranovas marmora tiltiņa. Tornis ir 53 metrus augsts un tā šķībums ir 1,83 metri, teikts Burano tūrisma informācijas centra mājaslapā. Sašķiebies tas esot tādēļ, ka zeme te ir mīksta un pamati nav pietiekami stabili tik lielai būvei. Sākotnēji torņa galā bijis arī eņģelis, bet 1867. gadā tas nokritis un tagad aizvietots ar lielu krustu. Tornis atrodas pie Bīskapa Martina baznīcas.
Saliņu apskatījām apmēram divās stundās, padzērām kafiju, apēdām pistāciju saldējumu un devāmies atpakaļ uz Venēciju, ļoti apmierināti ar šo izbraucienu. Brīnišķīga vieta ar mūžīgu svētku atmosfēru!
Informācijai! Burāno atrodas Venēcijas lagūnas ziemeļos, 40 minūšu braucienā ar kuģīti no pilsētas.