Droši vien katrs no mums ir domājis par kādu pilsētu vai valsti, par kuru dzirdēts tik daudz, ka liekas – turp nokļūstot, visu jau pazīšu. Man tā gadījās ar Edinburgu – lepnās Skotijas pilsētu. Kaut arī Lielbritānijā esmu bijusi tik pāris reižu, iedomājos, ka Edinburga daudz neatšķirsies no man zināmajām angļu pilsētām. Anekdotes un stāsti par skotiem arī daudzkārt dzirdēti. Viņi esot īpaši skopi, un vīrieši, hmm, staigājot rūtainos brunčos, zem kuriem citu apģērba gabalu nemaz neesot… Taču brauciens uz Skotijas pilsētu Edinburgu bija kā ceļojums uz citādu Lielbritāniju.
Tur varbūt pietrūkst impērijas spožuma kā Londonā, taču tā ir cēla un skarba zeme, pašpietiekama un pārsteidzoši draudzīga. Dažas dienas uzturoties senajā skotu galvaspilsētā Edinburgā, pārējās Apvienotās Karalistes zemes it kā attālinājās. Daudzi ceļotāji Edinburgu nodēvējuši par Lielbritānijas skaistāko pilsētu. Tur dzīvo gandrīz pusmiljons iedzīvotāju, un tā ir septītā lielākā pilsēta Lielbritānijā.
Viens no veidiem, kā nokļūt no Rīgas uz Edinburgu, ir lidojums ar pārsēšanos Londonas Stanstedas lidostā, un tālāk seko tiešais reiss uz Edinburgu. Lētākajos piedāvājuma brīžos šie divi lidojumi vienam ceļotājam kopā izmaksā 37 eiro. Jau iepriekš internetā biju izpētījusi, ka no Edinburgas lidostas ik pa 10 minūtēm uz pilsētas centru dodas tramvajs. Vienas biļetes cena ir piecas mārciņas jeb aptuveni 6,4 eiro, un tās viegli var iegādāties biļešu automātos turpat uz platformas pirms iekāpšanas tramvajā. Atpakaļceļā izvēlējos mazāk nogurdinošo tiešo reisu no Glāzgovas uz Rīgu, un lidojums izmaksāja 38 eiro. Vēl gan jāpieskaita pusotru stundu ilgais autobusa brauciens no Edinburgas centra uz Glāzgovas lidostu un biļete, kas maksā 15 eiro. Ērtie braucieni divstāvu satiksmes autobusos Edinburgas pilsētā un tuvākā apkārtnē maksā pusotru mārciņu jeb 1,9 eiro. Bērniem līdz piecu gadu vecumam braucieni ir bez maksas, no 5 līdz 15 gadu vecumam var braukt par puscenu, tātad 75 pensiem.
Valnis uzspieda pilsētu uz augšu
Edinburgas tagadējo vecpilsētu vēl 17. gadsimtā apjoza pilsētas valnis, tāpēc apbūvējamās zemes bija maz. Edinburgieši toreiz esot cēluši vienpadsmit un pat vairāk stāvu ēkas, mūsdienu debesskrāpju priekštečus.
Apakšējos stāvos esot atradušies veikaliņi vai noliktavas, augstāk mitinājušies nabadzīgākie iemītnieki un pašos augšējos stāvos dzīvojuši turīgākie pilsētnieki. Ēku tīrība, tiesa, bijusi apšaubāma, taču vēl tagad edinburgieši lepojas ar toreizējo kārtību – dažādu sociālo šķiru iemītnieki sadzīvojuši draudzīgi. Mūsdienās par šiem daudzstāvu namiem saglabājušies tikai nostāsti, jo jau Viktorijas valdīšanas laikā, pārbūvējot pilsētu, tie nojaukti.
Karaliskā jūdze
Galvenā iela Vecajā pilsētā ir Karaliskā jūdze – tā savieno seno Edinburgas pili ar Holirūdas pili, kurā vasaras pavada Lielbritānijas karaliene. Karaliskās jūdzes abās pusēs ir daudz suvenīru veikaliņu, restorānu, ik pa gabaliņam muzicē ielu muzikanti. Tur viss izskatās tieši tā, kā to var iedomāties tūristu piepildītā vecpilsētā. Karaliskā jūdze ir tik ļoti slavena, ka tiek uzskatīta par vienu no populārākajām ielām pasaulē.
Senās un neatkarīgās Skotijas Edinburgas pils vecpilsētas malā ir uzcelta klints virsotnē, un to var redzēt gandrīz no jebkuras pilsētas vietas. Var tikai iedomāties, kāda noskaņa valdīja tajos laikos, kad tur mita lepnie, drošsirdīgie un nežēlīgie skotu karaļi. Vakaros pils logi ir dažādu krāsu gaismu izgaismoti un, liekas, vēl joprojām pilī tiek spriesti Skotijas likteņi.
Brūnas ēkas un privāti parki
Sākot ar 18. gadsimtu, arī pilsētas jaunākās daļas arhitektūra pamazām angliskojusies, un, jāsaka, brīžam Viktorijas laika nami un laukumi pat pārsteidz ar savu vienveidību. Ielas, kuru abos galos ir kāda ievērojama vīra skulptūra, ir neskaitāmas. Tās šķērso līdzīgus laukumus un ielu malās ir ļoti elegantas, bet atkal praktiski vienādu projektu un krāsu angliski lepnas rindu mājas ar ieejas trepītēm uz parādes durvīm. Droši vien kaut kur Edinburgas tuvumā atrastas lielas brūnu akmeņu lauztuves… Aiz šīm ēkām ir mazi dārziņi un aiz tiem – "mews", ko mēs pārtulkojām kā kalpotāju ieliņu, kur senos laikos bijuši staļļi pirmajā stāvā un kučieru dzīvoklīši otrajā. Mazās ieliņas ir ļoti skaistas – tur daudz puķu kastu un podu, durvis nokrāsotas košās krāsās, un, ja man vajadzētu izvēlēties, kur dzīvot Lielbritānijā, man noteikti gribētos izbaudīt seno kalpotāju māju romantiku. Kādreizējās lepnās vienas ģimenes mītnes gan pārvērstas vismaz sešos dzīvokļos… Es, piemēram, biju apmetusies mūsdienu trīsistabu dzīvoklī, kurš pēc senā plānojuma bija aizņēmis pusi no kāda vīna tirgotāja ģimenes dzīvojamās istabas.
Vēl mani pārsteidza pilsētas parki. Tie ir kopti, protams, ar rožu dobēm un angļu mauriņiem. Ir jau arī vairāki, kuros var klaiņot ikviens, bet lielākoties pilsētas parki pieder tikai netālo apkārtējo māju īpašniekiem, kuri katru gadu maksā parka uzturēšanas naudu, un visiem citiem dārzi ir slēgti un nepieejami.
Starp citu, Edinburgas centrālajā daļā neatradu nevienu īsti lielu pārtikas lielveikalu. Iespējams, tas ir saistīts ar pilsētnieku raksturu un gadsimtos nostiprinātajām rūpēm vienam par otru. Un, jā, ir jau patīkami, ka pārdevēji pircējus jau pēc dažiem apmeklējumiem pazina, ieteica kādus nezināmākus produktus un novēlēja jauku dienu. Var jau būt, ka šī cilvēcīgā un senā iepirkšanās kārtība drīzumā izzudīs – gandrīz katrā veikalā iekārtoti modernie, automātiskie un aukstie kases aparāti.
Tipisks skots – rudmatis
Man bija radies iespaids, ka skots ir diezgan līdzīgs Melam Gibsonam filmā "Drošsirdis". Tātad tumši mati un zilas acis. Var jau būt, ka senos laikos daudzi skoti tiešām tādi izskatījās, bet daudzi no mūsdienu skotiem, tāpat kā to senie priekšteči, nēsā rudmataino gēnu, un tieši Skotijā dzīvo visvairāk rudmataino cilvēku pasaulē – 13 procenti iedzīvotāju ir rudmataini un vēl ap 40 procentiem nēsā šo īpašo gēnu, kas tātad var atklāties gan viņu bērnu, gan mazmazbērnu matu krāsā. Ļoti daudzi mūsdienu skoti ir ar vēja appūstām un laipnām sejām. Šur tur gan varēja manīt arī kādu neskaitāmo viskija darītavu iezīmēto skrambu.
Biju lasījusi, ka skotiem ir pašiem sava valoda, un tā tas tik tiešām ir. Valodas ir vairākas – ir gan angļu valodai līdzīgais skotu dialekts, gan gēlu valoda. Klausoties skotu runāšanā, praktiski saprast nevar neko. Lielbritānijas lepnās anglosakšu valdošās aprindas ir mēģinājušas vietējās valodas iznīcināt, un, jau sākot no 17. gadsimta, vismaz visu skotu augstmaņu bērniem bija obligāti jāmāk runāt un rakstīt angliski, pretējā gadījumā viņi zaudēja tiesības pārstāvēt dižciltīgo dzimtu. Skotu gēlu valoda tika uzskatīta par barbaru un zemāko aprindu sazināšanās līdzekli. Šobrīd pasaulē gēlu valodu par dzimto atzīst gandrīz 60 tūkstoši iedzīvotāju.
Skotu rūtis katram dzimtas klanam esot bijušas citā krāsā, un arī mūsdienās kiltus (apliekamos brunčus) var nopirkt ar seno dzimtu vārdiem. Senie rūtojumi ir arī skolasbērnu formās – katrai skolai savas rūtis. Rūtaini, protams, ir visi iespējamie suvenīri – zīmulīši, lakati, lietussargi, kastītes un mēteļi… Liela daļa no vilnas audumiem neapšaubāmi ir austi no Skotijas pakalnu aitiņu vilnas. Pārējo preču skotiskā izcelšanās ir mazliet apšaubāma, jo kādā suvenīru veikaliņā pamanīju tieši tādus pašus gumijas zābakus, kādus pirms dažiem gadiem nopirku Rīgas Centrāltirgū.
Ko var lemt Skotijas parlaments
Skaists modernās arhitektūras nams atrodas iepretim Lielbritānijas karaļnama vasaras rezidencei. Ikviens pēc īsas drošības kontroles bez iepriekšējas pierakstīšanās ir laipni aicināts to apskatīt un iepazīties ar parlamenta pastāvēšanas jēgu un likumībām. Paši skoti uzsver, ka parlamentā var sajust patiesu 21. gadsimteņa demokrātiju. Aizsardzība, nodokļi un ārlietas ir nodotas kopējam Lielbritānijas parlamentam. Par pārējo 5,2 miljoniem Skotijas iedzīvotājiem svarīgo spriež 129 tautas vēlētie deputāti Edinburgas parlamentā. Var tikai iedomāties, cik karstas debates tur valdīja pagājušajā rudenī, gatavojot un gaidot tautas referendumu par Skotijas neatkarību no Lielbritānijas. Balsojumā piedalījās 84,6% balsstiesīgo un pret atdalīšanos nobalsoja 55,3%.
Sautēts aitas kuņģī
Kādā ceļvedī lasīju, ka Edinburgā ir saskaitīti ap 700 krodziņu. Tie ir daudz un dažādi, gan viskija nami, gan alus pubi (krogi), gan izcilas kvalitātes kafejnīcas un tējnīcas. Tos apmeklē gan vietējie, gan tūristi, un gandrīz vai katrā kāds sēž un lasa vai raksta. Piemēram, vecpilsētas kafejnīcā "Ziloņa māja" ("The elefant house") esot sarakstīta liela daļa Harija Potera grāmatu. Restorānos piedāvā dīvainu skotu nacionālo ēdienu "Haggis" – aitas kuņģī ar auzu pārslām un garšvielām sautētas aknas, plaušas un nieres, ko pasniedz kopā ar sautētiem kāļiem un kartupeļu biezputru. Pārāk ēstgribu rosinošs šis ēdiens gan neizskatījās, bet droši vien Skotijas tumšajos un drūmajos rudeņos tas varētu sasildīt. Protams, vietējie krogi piedāvā arī daudz un dažādas jūras veltes un mums pazīstamākus sacepumus un citus ēdienus. Cenas ir dažādas, kārtīgu otro ēdienu ir iespējams paēst par 9 mārciņām, taču var gadīties, ka jau trīs mārciņas maksā tikai maza, bet brīnumaini garda kūciņa. Arī bezgala dažādie alus veidi maksā ap trim mārciņām pintē (nedaudz vairāk par mūsu puslitru).
Paisums atstāj tūristus uz salas
Mans tālākais brauciens ar pilsētas autobusu bija uz mazu ciematiņu pie Ziemeļjūras. No tā bēguma laikā var aiziet uz netālo tikai nepilnus astoņus hektārus lielo Kreimonda salu. Gājiens pa vēl neseno jūras dibenu ir aizraujošs un drusku baismīgs. Ceļš gan ir daudzu gājēju iestaigāts un iezīmēts ar kara laikā uzbūvētiem pretzemūdeņu bluķiem. Gandrīz ik vasaru kāds ir pārrēķinājis paisumu un bēgumu laikus un ir spiests pārnakšņot uz neapdzīvotās saliņas.
Artura krēsls
Liekas, jau vairākus gadsimtus brīvos brīžus Edinburgas iedzīvotāji pavada dabā. Viens no romantiskākajiem gājieniem bija gar upītes krastu līdz pat Edinburgas centram. Gar abiem krastiem stiepjas pastaigu celiņi, un, spriežot pēc pieminekļiem un piemiņas paviljoniem, daļa no tiem ir ierīkoti jau 18. gadsimtā. Mūsdienās netālu no Edinburgas centra ir sporta iespējas ar milzīgiem regbija un basketbola laukumiem un vismaz 20 dažādiem trenažieriem visapkārt. Apskaužami, cik plašas pilsētas platības ir atvēlētas iedzīvotāju brīvā laika aktivitātēm. Starp citu, futbols ir angļu sports, Skotijā futbola laukumu praktiski nav.
Edinburga tiek dēvēta arī par Ziemeļu Atēnām, jo, tāpat kā senā Grieķijas pilsēta, ir būvēta uz daudziem pakalniem. Turklāt līdz ar 16. gadsimtā celto universitāti pilsēta bijusi un joprojām tiek uzskatīta par vienu no Eiropas nozīmīgākajiem izglītības centriem.
Viens no ievērojamākajiem Edinburgas vulkāniskajiem pakalniem ir 250 metrus augstais Artura krēsls, kura apkārtnē cilvēku apmešanās ir datēta jau pirms 2000 gadiem. Visapkārt klintīs ir īsu pastaigu un nopietnāku kāpienu takas un paveras brīnišķīgi skati gan uz pavisam tuvo pilsētu, gan Ziemeļjūru.
Edinburga un literatūra
Sākumā iedomājos, ka tas ir kādas baznīcas tornis – tik majestātisks paceļas dzejnieka Valtera Skota piemineklis Edinburgas galvenajā ielā. Edinburgā ir arī daudz grāmatveikalu, un, liekas, ka te literatūra ir īpaši svarīga. Katrā ziņā var just, ka vietējie ar to lepojas. Ar dzejas rindām aprakstīti pat puķupodi uz gājēju ielas un plakāti lidostas uzgaidāmajās zālēs! 2004. gadā Edinburga tika izvēlēta par pirmo UNESCO Literatūras pilsētu.
