Internetā atrodama informācija, ka dienas tūre uz Lagūna 69 vidēji maksā 30-35 jaunie soli jeb PEN (apm. 8-9 eiro), kas iekļauj sevī transportu no Urasas (Huaraz) uz Lagūnu 69 un atpakaļ, kā arī gida pakalpojumus. Arīdzan realitātē šāda cena ir atbilstoša, jo jau mūsu hostelī (Huellas Andinas Hostel) sākotnēji piedāvāja kompānijas "Solis SRL" Lagūna 69 tūri par 35 PEN, taču man izdevās nokaulēt cenu uz 30 PEN. Jāmin gan, ka papildus noteikti jārēķinās ar 10 PEN (apm. 2,6 eiro) lielu ieejas maksu Vaskarana (Huascarán) nacionālajā parkā (piezīme: Vaskarans ir Peru augstākā virsotne, 6768 m.v.j.l.), kā arī pašam jāparūpējas par ēdiena izmaksām (ir divas iespējas – sagatavot un paņemt līdz visu, ko pašam kārosies, vai tas pats pirmais variants, mīnuss brokastis, jo tās iespējams paēst par papildu maksu vietējā kafejnīcā, pa ceļam uz Lagūnu 69).
Lagūna 69 ekskursija sākās jau agri no rīta. Es cēlos ap pulksten 4.20, jo 5 bija jābūt gatavam, ka mūs sagaidīs busiņš pie hosteļa. Šī ir tā labā lieta, kas lielākoties tiek piekopta šāda tipa tūrēm – klienti tiek savākti no viņu naktsmītnēm. Uzēdis vieglas brokastis un pārbaudījis, vai viss iepriekšējā vakarā sagatavotais ir paņemts līdzi, tieši piecos biju gatavs. Ar ko jārēķinās ikvienā no šāda tipa tūrēm - ja saka, ka sākums ir pulksten piecos, tad tas var būt laika amplitūdā 5 līdz 6, jo klientu atrašanās vietas var būt izkliedētas un tālu viena no otras. Šoreiz mums nebija pārāk ilgi jāgaida un ap pulksten 5.15 ar Sintiju iekāpām busiņā. Kad visi klienti tika savākti, beidzot devāmies ceļā uz Laguna 69. Ap pulksten 7 bijām klāt vietējā kafejnīcā, kur mums tika dots laiks 30 minūtes. Biju nodrošinājies ar sagatavotu pārtiku, tamdēļ ieturējos ar savu maltīti. 7.30 devāmies tālāk. Pie Vaskarana NP ieejas gids devās samaksāt ieejas maksu (10 PEN tika iekasēti no visiem neilgu brīdi pirms nokļūšanas pie nacionālā parka) un atdot reģistrācija lapu (iekāpjot busiņā no rīta, viena no pirmajām lietām, kas bija jāizdara - jāaizpilda informācija par sevi: vārds, uzvārds, vecums, dzimums un pases nr.) nacionālā parka darbiniekiem. Pabraucot neilgu laiku, piestājām uz piecām minūtēm pie ezera, kas bija kā pirmais ieskats, kādi skati mūs sagaida. Pabraukuši vēl tālāk, nokļuvām pārgājiena sākumpunktā, kas atrodas ap 3950 metrus virs jūras līmeņa. Gids pirms izkāpšanas no autobusa visiem īsi pastāstīja par parka noteikumiem (turēties uz takas, nemēslot u.tml.) un sacīja, ka droši varam doties savā ritmā, un viņš pats centīsies būt nopakaļ, lai uzmanītu visus.
Nekur nesteidzoties, sagatavoju savu GoPro un telefonu materiālu iemūžināšanai, kā arī noliku vienu no ūdens pudelēm pa rokai, lai ērti un ātri var ik pa laikam padzerties (šķidruma uzņemšana šādos pārgājienos ir ļoti būtisks aspekts, lai ķermenis spētu pieveikt visu ceļu). Ap pulksten 8.30 uzsāku pārgājienu, sākumā nekur nesteidzoties. Taču sajūtot, ka varu kāpināt tempu, sāku apdzīt vienu grupas biedru pēc otra. Atpūtas brīžos vispirms padzēros ūdeni vai sulu un pēc tam arīdzan fotografēju un filmēju, jo skati kļuva arvien skaistāki un apbrīnojamāki. Motivācija ātrākam tempam noteikti bija iespēja pavadīt vairāk laika galamērķī. Gids minēja, ka nokļūšana tur kopumā parasti aizņem ap trim stundām - man izdevās to paveikt par piecpadsmit minūtēm ātrāk. Iespējams, būtu pat ātrāk, taču, bez fotografēšanas un filmēšanas, laiku vairāk nekā gaidīts aizņēma pēdējais etaps nokļūšanai uz Lagūna 69. Pēdējā etapā sāku vairāk sajust augstkalnes retināto gaisu, tamdēļ negribēju vairs nekur steigties un kāpu arvien lēnāk, bet mērķtiecīgi uz augšu. Kas interesanti – īsi pirms pēdējā etapa sastapu pārīti no Barselonas, kas padalījās ar kokas lapām. Biju jau iepriekš dzirdējis, ka šīs lapas ir ieteicams lietot augstkalnē, tamdēļ labprāt ņēmu un noprovēju. Šoreiz jāsaka, ka īsti efektu nejutu, bet kas zina – varbūt būtu juties sliktāk, ja nebūtu pamēģinājis zelēt šīs izslavētās lapas.
Ap pulksten 11.15 beidzot sasniedzu augstumu vairāk nekā 4600 metru virs jūras līmeņa, un skatam pavērās Lagūna 69. Tā kā nogurums bija sakrājies, kā arī vējš sāka kāpināt savu spēku un pēc pāris minūtēm sāka snigt, pirmie mirkļi nebija nemaz tik tīkami. Lai atjaunotu enerģiju, paēdu un iedzēru termosā līdzpaņemto tēju. Apmēram pēc pusstundas laiks noskaidrojās, un ap pusdienlaiku pat uzspīdēja saulīte, kas ļāva pilnvērtīgi izbaudīt nu jau pilnībā redzamo Lagūnu, kas skaidrā laikā atklāja visu savu šarmu – ezers ar kristāldzidru ūdeni, ko ieskauj majestātiski kalni ar sniegotām virsotnēm. Kopā ar Sintiju sākām iemūžināt viens otru uz šī skaistā fona. Lieliskie skati un siltā saulīte radīja platu smaidu mūsu sejās un ļāva vaļu fantāzijai, iemūžinot Lagūnu 69.
Oficiālā informācija sākotnēji liecināja, ka te parasti tiek pavadīts līdz stundai, taču tā kā es biju ieradies nedaudz ātrāk un arīdzan gids sākumā izskatījās nekur nesteidzamies, kopumā pabiju tur pusotru stundu, jo pulksten 12.45 uzsākām kāpienu lejā. Nesteidzīgā solī šoreiz lielākoties turējos kopā ar Sintiju. Pa ceļam turpinājām gan acīm baudīt skatus, gan tos iemūžināt. Nokļuvuši apmēram pusceļā, sapratām, ka esam vieni no pirmajiem no mūsu grupas, tamdēļ piesēdām uz kādu brīdi, lai vienkārši atpūstos un padalītos savos novērojumus. Viena no manām galvenajām pārdomām bija – kā būtu bijis, ja Illinizas (ziemeļu) virsotnē Ekvadorā (lasi rakstu "Nejoko ar augstkalni! Latviešu ceļotāja pieredze Ekvadorā 5000 metru augstumā") mēs toreiz būtu kāpuši tādā tempā, kā šoreiz? Lai gan Iliniza Norte atrodas apmēram 500 metrus augstāk, un mans ķermenis vēl nebija pieradis pie tik liela augstuma konkrētajā laikā, manuprāt, man tik un tā būtu bijis vieglāk, ja mēs kāptu tikpat mērenā ātrumā kā uz Lagūnu 69, jo šis kāpiens bija kopā ar daudziem cilvēkiem, kuru fiziskā sagatavotība ir ļoti dažāda, tamdēļ gids deva vairāk laika. Savukārt Ilinizā, kāpjot ar mūsu vietējo draugu trijatā, temps bija daudz lielāks.
Atpūtušies kādu brīsniņu, ar Sintiju devāmies tālāk uz tikšanās vietu, kur mums bija jānokļūst līdz pulksten 15, ko arī veiksmīgi izdarījām. Padzērušies siltu tēju, ko šoferītis ar gidu izdalīja, visiem kāpjot autobusā, ap pulksten 15.15 braucām prom. Piecas minūtes apstājāmies tajā pašā kafejnīcā, kur no rīta brokastojām – šoreiz gan tikai labierīcību pauze. Ap 18 bijām atpakaļ Uarazā, kur mūs rindas kārtība izlaida (pavisam tuvu no mūsu hosteļa). Dažu minūšu laikā aizstaigājām uz hosteli. Pēc tik lieliska pārgājiena karsta duša un silta gulta bija tieši laikā!
P.S. Lai gan pārgājiens uz Lagūnu 69 viennozīmīgi bija tā vērts, tomēr imūnsistēma mums abiem bija tik novājināta, ka vairākas nākamās dienas pavadījām veseļojoties. Manā gadījumā bez paša fiziski nogurdinošā kāpiena Laguna 69 savu artavu saslimšanai sniedza arī iepriekšējo nakšu īsais miegs (nakts autobuss no Čiklajo uz Uarazu, kā arī aktīvs darbs pie sociālo mediju materiālu izveides). Tamdēļ jāatceras – ķermenim ir jābūt pēc iespējas labākā fiziskajā kondīcijā, lai veiktu šādus pārgājienus.
Lagūna 69 pārgājiena versija angļu valodā, kā arī citi ceļošanas un fitnesa piedzīvojumi atrodami Sandris Brawn "Facebook", "Instagram" un "Youtube" kanālos par piedzīvojumiem, apceļojot pasauli.
