Iepriekšējo piedzīvojumu stāstu var lasīt šeit.
Pēc tam ceļotāji padzīvoja Jaunzēlandē, kur viņu ceļi šķīrās, un Linda tālāk devās uz ASV. Lūk, neliels fragments no jaunās apgāda "Jumava" izdotās Lindas Riņķes grāmatas "Paradīzē" par šo piedzīvojumu.
"Tāda jau ir tā cilvēka daba, ātri vien pieķeroties pie laimes. Bet zemapziņā man likās, ka nu man ir atlikusi viena nedēļa, lai pierādītu visam un visiem uz salas, ka ir vērts gaidīt manu atgriešanos. Kā piemēru var minēt jau garo rindu uz manu darba vietu. Daudzas salas meitenes tā vien berzēja rokas, gaidot, kad pienāks mana pēdējā darba diena. Tā nu arī uzsāku savu trako pēdējo nedēļu darbā, konstatējot, ka tāds sienas apmērs, pie kura parasti strādāju mēnesi, man jāpabeidz vien piecās dienās. Un atbildība bija dubultliela – siena atradās tieši aiz restorāna skatu loga, kā arī vasaras āra zonas teritorijā. Priekšnieks mani ļoti izcili sabaidīja par darba kvalitātes svarīgumu, bet tajā pašā laikā pēdējā teikumā ar plašu smaidu norādot, ka viņš man maksimāli uzticas un brīvi ļauj man darboties vienai, sekojot viņa iepriekš izveidotajam zīmējumam. Un tā nu es aizstrādājos 12–14 stundu dienā, aizmirstot par ēdienreizēm, salas ziemas aukstumu, lietu un vēstulēm, kontaktiem ar draugiem un ģimeni. Visas manas dzīves pamatā pēkšņi nonāca mozaīka – kā izauklēts bērns, kurš izaudzināms vien pāris dienu laikā, apmīļojams, apčubināms.
Un tā bija necilvēcīgi skumīga sestdienas nakts, kad bija pienākusi mana pēdējā darba diena, metrs nepabeigtas sienas un aiz loga restorāns, kurš vērās ciet jau pulksten 23.30 un signalizēja, ka man arī pienācis laiks beigt savu darba dienu.
Ar aukstu snīpi pirmo reizi mūžā nebiju priecīga pirms atvaļinājuma iesākuma – mozaīka un māksla bija kļuvusi par manu labāko draugu, sabiedroto un par manu pašnoteikšanās vietu. Ikdienišķas astoņas stundas mūzikas* un savu domu, veidojot uz cementa sienas krāsainu Miro un Gaudi mākslas darbu mīlestības apliecinājumu. Uz salas tā arī tiku atpazīta – ne pēc vārda, bet gan kā "mosaic girl**". Un nu tas viss bija beidzies. Ar solījumiem, bet tomēr vispārēju pārliecību, ka septembrī, man atgriežoties, viss var būt pavisam citādi. Un nepagāja ne trīs dienas vakariņās ar kaimiņiem un draugiem, ašās atvadās no tiem, kas paliek uz salas, garākās – no tiem, kas arī dodas tālāk, ilgās pastaigās ar Serhio, pēdējā mirkļa somas krāmēšanā un pēc acu izraudāšanas sirsnīgās atvadās no savas Jaunzēlandes ģimenes, Meksikas Minas un vismīļākā Serhio, biju ceļā uz ostu, lai ar kuģīti celtos uz sauszemi un dotos lidostas virzienā. Lai gan jāsaka, ka, tiklīdz iesēdos kuģī, tā asaras pašas pārgāja un iestājās jau tik labi pazīstamā ceļotāja sajūta – prieks un neziņa par ceļojuma turpinājumu. Un uz mirkli bažas par manu un Serhio nākotni varēja iet ieskrieties! Mans nākamais galamērķis bija Sanfrancisko – jauna valsts, jauns kontinents!
Ierodoties lidostā, nodevu bagāžu un aši devos uz lidmašīnas gaidīšanai atvēlēto sēdvietu zonu. Pati bagāžas nodošana gan nebija tik raita, kā biju iecerējusi. Biju sarūpējusi Jancim pārsteigumu un uz Latviju vedu viņa ģitāru! To Jancis atstāja uz Vaihekes salas, jo pats nebija pārliecināts ne par savu ceļu, ne par ceļošanas veidu ceļā atpakaļ uz mājām. Bet tā kā man savs plāns bija skaidrs un biju tikai divu lidojumu attālumā no Latvijas, atļāvos nopirkt papildu bagāžu un slepeni gatavot Jancim pārsteigumu.
Pētīju cilvēkus, pie sevis ķiķinot par foršo jaunzēlandiešu akcentu un attieksmi pret visu, centos iedomāties, kur nu kurš cilvēks dodas un kāds ir viņa stāsts. Vēl paspēju izsūtīt sveicienus vecākiem un pagarāku īsziņu Serhio, kurš arī paspēja jau atzīt asaras savās acīs, sakot man atā. Apsolījāmies palikt īsziņu un e-pastu attālumā, neiespringt, bet pāri visam – gaidīt vienam otru.
Un pārējais kā jau vienmēr – lidojuma izziņošana, iekāpšana lidmašīnā, pabarošana un vīna padzeršana, labāko filmu vai seriālu izmeklēšanās un pēc gandrīz 12 stundu lidojuma un manas mūžīgās nespējas aizmigt lidmašīnā stāvēju garā rindā uz pasu pārbaudi Sanfrancisko lidostā. Bāla un miegaina, uztraukusies par slavenajām bargajām mantu un cilvēku pārbaudēm. Un pat nenojautu, kādā situācijā nonākšu, vēl ilgu laiku atceroties šo sarunu:
Robežsargs: "Vai ceļojat vienatnē?
Es: "Jā."
Robežsargs: "Nodarbošanās?"
Es: "Māksliniece."
Robežsargs: "Vai plānojat doties uz Lasvegasu?"
Es: "Nē."
Robežsargs: "Kur dosieties? Kur nakšņosiet? Ko darīsiet?"
Un es izstāstīju visu savu plānu ASV un Reivinas apciemošanai.
Robežsargs: "Vai plānojat kādu satikt un apprecēt Lasvegasā?"
Man acis iepletās. Bet, zinādama pieklājības normas, it īpaši ar robežsargu, turpināju laipni un monotoni runāt, it kā pieklājīgi atklājot savas patiesās jūtas pret šo valsti.
Es: "Nē. Es esmu šeit ieradusies tikai uz divām nedēļām, un, ja man jāsaka atklāti, – es nemaz neesmu šīs valsts lielākais fans. Es tikai ciemojos pie savas dārgas draudzenes."
Robežsargs nebija gatavs atkāpties, pārpildīts ar saviem stereotipiem par Austrumeiropas meitenēm.
Robežsargs: "Vai esat attiecībās?"
Pie sevis skaļi un rupji nodomāju "Kas tev par daļu?!", bet skaļi turpināju runāt tikai un vienīgi pieklājīgā balsī: "Nē, neesmu."
Robežsargs: "Kā tas ir iespējams, ka 25 gadus veca sieviete nav attiecībās un ceļo vienatnē?!"
Līdz ar to mans pacietības mērs bija pilns un robežsarga aprobežotība un, atvainojiet, stulbums man lika uzraut uzacis un skaļi nomurmināt: "Man patīk būt patstāvīgai, un jums nav nekādas daļas gar manu privāto dzīvi un dzīvesveidu."
Šķiet, robežsargs saprata, ka vairs nav jēgas turpināt ar mani sarunu un pat, ja es būtu nolēmusi Lasvegasā apprecēties un nelegāli iegūt Amerikas pilsonību, viņš no manis nekādu informāciju neizspiestu. Tomēr, izsniedzot atpakaļ manu pasi pēc zīmoga iespiešanas un manu pirkstu nospiedumu paņemšanas, viņš vēl joprojām nelikās mierā: "Vai jums vispār patīk vīrieši?!"
Es, nu jau pavisam saraukusi uzacis un pārliecinājusies, ka jau ar vienu kāju stāvu aiz sarkanās līnijas, kas ieved Amerikas teritorijā, atcirtu: "Jā, latviešu vīrieši!!!!!"
Stāstot šo stāstu, es vēl joprojām smejos. Mani Amerikas draugi gan bija šokā, atvainodamies sakot, ka jūtas apkaunoti un ka man vajadzētu iesniegt sūdzību par šo robežsargu. Bet es tik smējos. Nejutos tik ļoti aizvainota, un varbūt tāpēc šī saruna man simbolizē tik vien kā amerikāņu aprobežotību un nereto nespēju palūkoties aiz savas saprašanas minimālajām robežām. Man žēl šī vīrieša vai nu par viņa dzīvošanu rāmjos, vai arī ļoooooti neveiksmīgu flirtēšanas veidu, smaidot kā maija saulītei, bet uzdodot absolūti neadekvātus jautājumus.
Lai vai kā, pēc nepilnas pusstundas jau biju Reivinas rokās. Un mans piedzīvojums varēja sākties! Tā kā esam dvēseļu radinieces ar apmēram 40 gadu nobīdi, ātri vien pieņēmām lēmumu, ka es nevēlos aplūkot tipiskās tūristu vietas, ka vēlos iejusties viņas dzīvē un sajusties, ka pati uz mirkli esmu dzīvojusi pasaulē slaveno "American dream" dzīvi. Tāpēc turpmākās divas nedēļas pavadījām, lutinot savus vēderus, acis, ausis un rokas. No rītiem apmeklējot oriģinālas kafejnīcas, vakariņojot amerikāņu lielummānijas porciju stilā, aplūkojot neaizmirstamas Kalifornijas krasta līnijas un meža biezokņus, kā arī izdzīvojot dienu Sanfrancisko, klausoties amerikāņu populāro mūziku un kravas kuģu skaļo miglastaures dūkoņu, kā arī vismaz trešo daļu visa ceļojuma pavadot mākslas studijās, kur tiku iepazīstināta gan ar māla mākslu studijā, kur pati Reivina veido savas statujas, gan kolāžas mākslu (viņas draudzene ir izslavēta papīra gleznu veidotāja).
Reivina dzīvo uz ziemeļiem no Sanfrancisko, mazā ciematā ar nosaukumu Sebastapole (Sebastopol). Sešu hektāru plašumā ar galveno māju šīs zemes īpašniekiem, kur man laipni tika piešķirta jumta istaba, divām vasaras mājiņām Reivinai un vēl vienai īrniecei Brenai, kā arī ar vienu lielu māla apstrādes studiju. Daļu īpašuma apdzīvo dārzs un kopumā trīs suņuki, kas šiverējas pa plašumiem un zemes gabala iedzīvotāju rokām. Bet ir arī liela neapdzīvota zemes daļa, uz kuras ir saaugusi zāle, un to apdzīvo aitu bars, kas ik dienas izmūk no sava aploka, lai aizganītos zaļākas zāles virzienā.
Lieki piebilst, ka, tikpat ikdienišķi, kā šīs aitas izmuka, mums viņas arī bija jāķer un jāliek atpakaļ sētā. Tiku gan izbļauties uz suņiem, kas cītīgi norēja izbēgušās aitas, gan sabadīties, gan arī mīļi pieskarties un atbrīvot aitu bērnus, kas bija pamanījušies iepīties paši savā sētā. Šī īpašuma ikdiena NEKAD nebija garlaicīga. It īpaši nebija garlaicīgi, kad es pievienojos Reivinai māla studijas nodarbībās, kur man tika ļauts radīt, ko vien pati vēlos, un es, protams, izvēlējos veidot neko citu kā putnus. Ne gluži pats mazo skulptūru radīšanas process bija tas aizraujošākais. Piedzīvojumā labākā daļa bija kolorītās personības, kas savos 50 un vairāk gados bija atklājušas sevī mākslinieku un tobrīd aktīvi mācījās pie zemes īpašnieces un mākslinieces vienā personā paust savu sakāmo māla skulptūrās. Man bija tā laime un naivās meitenes kultūršoks, klausoties ātrās palīdzības ārstu ikdienā un piedzīvojumos; izzinot afroamerikānietes dzīves gaitu kā melnajai sievietei Amerikā, cenšoties sadzīvot ar savu egoistisko māti un pavisam neizturamo māsu; klausoties stāstos par aktieru ikdienu, cenšoties izsisties savas dzīves labākajos gados; kā arī uzzinot pat intīmas detaļas no katras šīs personības dzīves stāstiem, kas mākslas procesā un raitās runāšanas rezultātā atklāti paspruka ne reizi vien. Galu galā es ieguvu tāāāāādu stāstu bagāžu, ko man nespētu sniegt neviens vienaudzis. Kur nu vēl Amerikas vienaudzis. Kas atkal jau ir stāsts par manu "veco dvēseli" un acīmredzamo saikni ar gados vecākiem cilvēkiem, nevis pašas vienaudžiem.
Citos mirkļos abas turpinājām savu jau Jaunzēlandē aizsākto hobiju – vēdera priekus. Jau Jaunzēlandē no savas meksikāņu Minas paspēju saklausīties par visiem tiem meksikāņu ēdieniem Amerikā, kas nereti patiesībā it nemaz nav Meksikas tradicionālie ēdieni, bet gan amerikāņu izgudrojumi. Bet tas netraucēja mani sapņot par visos seriālos izslavēto "tacos", "burritos" un "quesadillas" izmēģināšanu.
Un kur nu bez Margaritas izmēģināšanas!!! Attiecībā uz šī alkoholiskā dzēriena izmēģināšanu man radās pavisam konkrēts un atklāts secinājums: labi, ka šo dzērienu neatklāju jau labu laiku agrāk. Tas ir tik garšīgs, ka baidos no tā, kas pār mani būtu nācis. Margaritas dzēriens ir kokteilis, kas sajaukts no tekilas, "triple sec" (apelsīna liķieris) un citrona/laima sulas un tiek pasniegts ar sāli vai cukuru uz glāzes malas. Atspirdzinošs, garšīgs un noteikti mēli atraisošs.
Taču, protams, tiku arī izvizināta pa tuvāko un tālāko apkārtni. Vienā no pirmajām dienām Kalifornijā Reivina mani sēdināja mašīnā un mēs devāmies pirmajā dabas aplūkošanā: apkaimē tik ierasto lielo sarkano koku apskatē, braucot cauri tumši zaļiem mežiem ar kokiem, kas tik gari, ka knapi saskatāmas to galotnes, un nokļūstot līdz vietējo vidū slavenajai "Bodega Bay", kas izslavēta savas burvīgās piekrastes un vīna dēļ. Bet ne mazāk svarīgi – Alfrēda Hičkoka un viņa 1963. gada filmas "The Birds" dēļ. Jāatzīmē, ka it īpaši vasarā siltās zemes, bet aukstā okeāna dēļ Kalifornijas piekraste ir klāta ar miglu, kas, piemēram, tuvojoties Sanfrancisko, aiz kalniem izskatās pat sirreāli – kā tāds baismīgs putu mākonis, kas gluži kā citplanētietis iekarojis un apdzīvojis zemi. Tāpēc šī ceļojuma ietvaros Reivina nebeidza atkārtot, cik veiksmīgas mēs esam, ka lielākā daļa no krasta līnijas – lai kur arī mēs nedotos – bija skaidri saredzama. Tā arī šeit mums pavērās kaut kas ne bieži ieraugāms: roņu kolonija, kas parasti slēpās miglā.
Un, protams, kur nu bez 4. jūlija Amerikas Neatkarības dienas svinībām! Ar tradicionālajām hotdogu ēšanas sacensībām televīzijā un vakariņām ģimenes lokā. Šoreiz man bija tā laime iepazīt Reivinas draugus – māksliniekus, mūziķus un visādi citādi interesantus personāžus, kā arī japāņu ģimeni, kas uz dzīvi Amerikā pārvākusies pirms 20 gadiem. Bet pati vakara nagla – maģisks un grandiozs salūts Sanfrancisko kūrortpilsētā Sausalito (Sausalito). Ar miglainu Sanfrancisko fonā, Amerikas himnu un draudzīgu amerikāņu klačiņu visapkārt, sasēduši līča malā, sagaidījām lielo notikumu.
Bet, lai kur arī Reivina mani vestu, man pāri visam galvā skanēja viens, vienīgs vārds – LIELS. Jā, Amerika manās acīs rādījās tāda kā lielummānijas valsts ar milzīgām auto maģistrālēm – trīs līdz sešu joslām vienā virzienā, masīvām mašīnām, plašumiem dabā, milzīgām porcijām restorānos un bez izmēra līdzi ņemamo kafiju, kuru varēju pēc tam atkārtoti sildīt un dzert vēl trīs dienas. Pārņēma tāda sajūta, ka šeit patiešām iespējams izplest spārnus un lidot. Daudz un tālu.
Par manu vismīļāko vietu kļuva Karmela (Carmel) – atpūtas pilsēta (tāda, kā mūsu Jūrmala) Sanfrancisko dienvidos. Kā izrādījās, Karmela esot slavenākā vieta visā Amerikā, kur atpūsties pie jūras un veldzēties skaistā dabā, dabas parkos un absolūtā mierā, ja izdodas izkļūt no tūristu pūļiem. Tur mēs pabraukājām pa tuvāko apkaimi, priecājoties par Kalifornijas absolūti fantastisko krasta līniju un dzirdamajiem roņiem, kas izlīduši sauszemē sauļoties. Šeit, izgāzusies uz mūsu noīrētās mini mājiņas terases, es pirmo un pēdējo reizi savā mūžā redzēju pavisam īstu kanārijputniņu, kas, būdams brūns un vicinādams savus spārnus tik ātri, ka ar neapbruņotu aci tie kļuva gluži vai neredzami, izskatījās kā tāds lidojošs kartupelis.
Un tad arī pienāca kārta kārtīgai Sanfrancisko izpētei ar pastaigu gar ostas teritoriju, slavenās šokolādes fabrikas apmeklējumu, augsto kalnu un leju ielu pārbraucieniem pilsētā, gluži kā filmās. Ar Zelta vārtu "Golden Gate" tiltu šur un tur, dažādu ielu izstaigāšanu (piemēram, slaveno "China Town"), bet pats galvenais – bijušās hipiju ielas (Haight-Ashbury) apmeklējumu, kas, tiesa gan, vēl joprojām saglabājusies kā dīvainīšu paradīze.
Turpu šurpu vēl pārējās un pēdējās dienas Sanfrancisko apkaimē pavadījām, vienkārši atpūšoties, turpinot tradīcijas ar kafijas krūzi no rītiem un seriāliem vakaros. Taču pieminēšanas vērta ir pasaules lielākā zīdītāju slimnīca Sanfrancisko apkaimē, uz kuru devāmies manā pēdējā dienā pie Reivinas. Šajā teritorijā uzturējās pārsvarā roņi, kas dažādu saslimšanas iemeslu dēļ atrasti okeāna krastā un, šeit sadakterējušies, tiek atlaisti atpakaļ brīvībā. Mums bija tā iespēja vērot, kā brīvprātīgie slimnīcas darbinieki baro šos dzīvniekus, izmantodami dažādas taktikas, lai nenodarītu pāri ne sev, ne dzīvniekam. Runātīga kundze mums pastāstīja par katru no dzīvniekiem, par atbrīvošanas procesu un dažādiem piedzīvojumiem darba procesā. Šīs bija lieliskas atvadas no Sanfrancisko, un pēc īsas un prieka-satraukuma negulētas nakts Reivina mani iesēdināja autobusā, kas sākumā mani nogādāja Oklendas (Oakland) stacijā, kur tālāk pārsēdos vilcienā un devos uz Sanlūisobispo (San Luis Obispo) – kilometru tuvāk bagātnieku pilsētai Santabarbarai (Santa Barbara) un tajā uz laivas dzīvojošajam Rosam."
Apgāds "Jumava" ceļojumu sērijā "Aiz apvāršņa" laidis klajā jau otro jaunās autores Lindas Riņķes grāmatu — "Paradīzē". Pirmā grāmatā stāsta par divu jaunu cilvēku uzdrīkstēšanos atstāt mājas, draugus un visu ierasto, lai dotos ceļā, kas aizved viņus līdz pat Nordkapam — tālākajam sauszemes punktam Ziemeļos — un līkločiem izved cauri Eiropai.
""Paradīzē", mana otrā ceļojumu grāmatā, ir par dienām un nedienām Jaunzēlandē, par tās burvīgo dabu un unikālo dzīvesveidu, ko iepazinām Vaihekes salā, kā arī par to, kā tomēr šķīrās mans un Janča ceļš — viņš pirmais šķērsoja ASV, atgriezās mājās un pārliecinājās par to, ka pasaule ir apaļa. Šeit varat lasīt arī par maniem ceļojumiem Samoa, Kalifornijā, paciemošanos mājās un atgriešanos Turcijā, par negaidīto vienas dienas vizīti Ķīnā, manu lēmumu atgriezties Jaunzēlandē un palikt tur uz vismaz vēl vienu gadu, lai turpinātu ķert savus sapņus.
Visvairāk grāmatā ir atspoguļots mans ceļš uz sekošanu savai sirdsbalsij, ļaušanos dabai un notikumiem. Ceļš uz sapņu piepildīšanu, neatteikšanos no meklējumiem un ideālā darba atrašanu. Tikpat atklāti un patiesi kā pirmajā grāmatā."
Grāmatas atvēršana plānota 11. augustā radošās pašizaugsmes centrā SPIIKIIZII K.
