Foto: Jēkabs Andrušaitis

Latviešu pāris Alīna un Jēkabs ir aizrautīgi ceļotāji, jau rakstījām par viņu kāzām Seišelu salās, brīvdienām Ziemeļīrijā un braucienu uz eksotisko Palau. Nu iepriekš nedzirdēto valstu sarakstu papildina arī viņu brauciens uz Karību salu Kirasao.

Sekojiet līdzi Alīnas un Jēkaba piedzīvojumiem "Instagram" kontā un lasi ceļojumu aprakstus blogā www.sapnumedniece.lv .

Ieminoties kādam, ka dodies uz Kirasao (Curaçao) salu, visbiežākā atbilde būs: "Kur tas ir?" Kirasao sala ir viena no neatpazīstamākajām Karību jūras reģiona salām. Vietējie smejoties, ka tas tādēļ, ka salas nosaukuma pareiza izruna rada tik daudz jautājumu, ka cilvēki nevēlas sevi apkaunot un tur nemaz nebrauc. Dēvēta arī par Karību Amsterdamu, Kirasao sala ir viena no Nīderlandes Antiļu salām un pieder pie tā sauktās ABC salu grupas – Aruba, Bonēra un Kirasao. Salas vizītkarte ir neparasti krāsainās mājas, kas izskatās gluži kā Amsterdamā, tikai krietni košākas!

Leģenda vēsta, ka salas gubernatoram bijušas biežas migrēnas lēkmes, un saules stari balto māju sienās to tikai pastiprinājuši, tādēļ visām mājām bija jābūt nokrāsotām citās krāsās.

Kirasao ir tūristu masu nesabojāta vieta, kur visa dzīve negrozās ap to, kā kādam kaut ko pārdot vai nošmaukt, kaut salā piestāj arī lielie kruīza kuģi. Te gandrīz visi runā angļu valodā un teju jebkurā veikalā pieņem ne tikai vietējos guldeņus, bet arī dolārus. Uz salas nedzīvo ne bīstamas čūskas, ne kukaiņi. Draudīgāku dzīvnieku par iguānu šeit nesatikt – tāda gan ir sastopama teju zem katra dārza krūma un izbiedēta "pakrata" savu bārdu, saceļ asti un milzīgā ātrumā aizskrien līdz tuvākajam slēpnim.

Liķieris ar salas nosaukumu vai sala ar liķiera nosaukumu

Skaistākā pludmale tiem, kas nebaidās no jūras slimības

Ja pēc tālā lidojuma vienīgā vēlme ir gulēt pludmalē – Kirasao tādu ir pārpārēm! Vairāk nekā 40 pludmalēs. Interesanti gan, ka visskaistākā Kirasao pludmale… nemaz nav Kirasao! Aptuveni 25 kilometrus no Kirasao atrodas vien 1,7 kvadrātkilometrus plašā Mazā Kirasao sala. Tur tā ir.
Mūsu brauciena diena ir vējaina, un pusotru stundu garais ceļš ar katamarānu liek justies šķērmi.

Tomēr vismaz mums nav jāsēž draudzīgi pie pārējiem jūras slimības sirdzējiem ar spainīšiem, un brokastis paliek savā vietā. Brauciens gan tāpat ir interesants – virs viļņiem paceļas lidojošās zivis un acīgākie pamana pa kādam delfīnam. Aizbraucot uz salas, redzam vien dažas salmu nojumes, pamestu bāku un mežonīgajā krastā izskalotus kuģu vrakus. Šīs salas vienīgie tās iedzīvotāji ir ķirzakas un kaijas, un tai ir divas puses – klinšainā, kur kategoriski aizliegts peldēties, un mierīgā – samtainas, dzidri baltas smiltis un lēzena pludmale, kurā snorkelējot var vērot, kā jūras bruņurupuči knibina ūdenszāles.

Kirasao tiek uzskatīta par nirēju paradīzi – bagātīgie koraļļu rifi ar tūkstošiem krāsainu zivju, redzamība ir lieliska, un ūdens temperatūra 20 metru dziļumā pat ziemā ir ap 27oC! Ar vairāk nekā 80 niršanas vietām, Kirasao tiek uzskatīta par vienu no labākajām niršanas vietām Karību reģionā.

No novembra līdz aprīlim tajā ir vēja sezona, taču īstās tropu vētras to neskar, un sala ir piemērota pat niršanas iesācējiem. Pēc PADI sertifikātu nokārtošanas Latvijā, Kirasao kļuva par pirmo vietu, kur nirām vien divatā. Te pavisam seklumā var vērot pirms 30 gadiem nogrimušās lidmašīnas vraku un kāda kuģa enkuru, kā arī nopietnākus objektus kā "Superior producer" jau dziļāk.

Pieredzējušie nirēji var arī doties spārnskorpēnu medībās, jo šīs ārkārtīgi skaistās zivis šeit atceļojušas no citām jūrām un iznīcina rifu daudzveidību. Kaut arī to dzēliens ir indīgs, tās iespējams ēst, un vietējie restorāni labprāt piedāvā šīs zivis pagatavot.

Dzelkšņainā daba

Kristofeļa dabas parks ir īpašas pieminēšanas vērts. Lai to redzētu, jābrauc pa šauru vienvirziena ceļu ar ārkārtīgi gleznainām apstāšanās vietām, kur viļņi sitas pret klinšainajiem salas krastiem, bet mierīgākajās vietās skalojas pilnīgi caurspīdīgs ūdens. Te ir zaļš, dzelkšņains krūmu un kaktusu biezoknis ar plantāciju māju gruvešiem. Krūmos dzīvo ne tikai pūces un vanagi, bet pat mazie kolibri, bet gaisu ar apdullinošu, sinhronu troksni piepilda cikādes. Tāpat zaļais krūmājs sevī slēpj Kristofeļa kalna virsotni, kas apaugusi ar ķērpjainiem kokiem un mazliet atgādina vulkānu.

Salas otrā pusē, turpat blakus lidostai, atrodas Hato alas, kas, pretēji gaidītajam veldzējumam svelmainajā pēcpusdienā, izrādās mitras un karstas, jo pārakmeņojušies koraļļi īpaši ilgi uztur siltumu. Šobrīd tās ir kļuvušas par sikspārņu slēpni (tāpēc gids tūres laika brīdina neturēt vaļā muti, jo šī ir viena no lietām, kas negaršo pēc vistas).

Košā galvaspilsēta Vilemstade

Vilemstades mazās, šaurās ieliņas slēpj daudzkrāsainas mājas ar apgleznotām sienām, mazām suvenīru bodītēm un kafejnīcām, kurās tēju pasniedz ar svaiga laima un ingvera gabaliņiem. Svētās Annas līcis pilsētu sadala divās daļās, Pundā un Otrobandā, kas savienotas ar Karalienes Emmas pontonu tiltu, sauktu arī par Veco Šūpojošos Lēdiju. Neatkarīgi no kuģa izmēra, ja tāds ir tilta ceļā, tad malā pabrauc tilts, ne kuģis. Vai tās būtu milzīgais tankkuģis vai mazās venecuēliešu laivas, kas dodas uz peldošo tirgu, tilta motors tiek iedarbināts un tilts aizbrauc. Uz tirgošanās laiku laivas kļūst arī par mājvietu, kur drēbes žūst blakus apelsīniem, banāniem un maziem laimiem. Turpat tālāk pilsētā ir vēl divi tirgi, viens no tiem drosmīgākajiem, kas vēlas nobaudīt vietējo ēdienu daudzveidību, nogaršojot kazas gaļas sautējums ar papaiju, kaktusu zupu, un citus labumus, kas gatavoti turpat uz karstiem ķieģeļiem.

Dzīve uz šīs salas ir mazliet nepieradināta, daži cilvēki te dzīvo oranžas zemes ieskautās mājās ar restotiem logiem un žogiem, kuriem durkļu vietā ir stāvus sasprausti stikli. Citi pilīs ar lielām skulptūrām dārzos, šūpuļtīkliem un šķirnes suņiem.

Braucot cauri vietām, kur tūristi parasti kāju nesper, mūs pavada ziņkārīgi acu pāri, taču vietējie iedzīvotāji ir pretimnākoši un smaidīgi. Lūdzot padomu par diennakts aptiekas atrašanās vietu, izpalīdzība ir apbrīnojama! Izrādās, katru nakti uz salas ir tikai divas dežūrējošās aptiekas, katra savai līča pusei, un katru nakti ir cits grafiks, kuru noskaidrot var vietējā avīzē. Tika meklētas avīzes, zvanīts draugiem, citi pieteicās braukt un rādīt ceļu, pirms tam kartē zīmējot krustiņus un ārkārtīgi detalizēti stāstot, tieši kurā pagriezienā jāpagriežas.

Lasiet arī citus Alīnas un Jēkaba ceļojumu aprakstus blogā www.sapnumedniece.lv un noteikti apskati fotogrāfijas "Instagram" kontā!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!