Kustība un ceļš ir manas dzīves apliecinājums. Iešana ļauj man uzasināt spējas saredzēt vienas un tās pašas lietas vai parādības perspektīvas. Kas šķiet tumšs un bezkrāsains no vienas puses, paejot tālāk, jau parādās saules iekrāsots, žilbinošs un silts… Ceļš man palīdz saprast, cik viss ir relatīvs.

Kāpt pāri sapņiem un pieskarties neaizsniedzamajam

Kad 39 gadu vecumā nolēmu aiziet no sava perfektā un labi apmaksātā darba Eiropas institūcijā Parīzē, es nolēmu doties sava ceļa apguves "gājienā" uz Āziju. Pēc tam, kad biju mēnesi paceļojusi pa Taizemi, deviņus mēnešus pavadījusi kung fu skolā Ķīnas vidienē un vēl vienu mēnesi – apceļojot pašu Ķīnu, es atkal biju nonākusi kārtējās krustcelēs. Ko darīt tālāk?

Deviņus mēnešus pavadot kopā ar meistaru savā kung fu skolā, biju iemācījusies ieklausīties sirdsbalsī vai tajā, ko mēs, rietumnieki, dēvējam par intuīciju, kura man tobrīd bez jebkāda racionāla pamatojuma silti aicināja braukt tieši uz Dienvidkoreju, ģeogrāfiski izolētu valsti, kas aizsniedzama tikai ar lidmašīnu vai ar kuģi no jūras puses – tās vienīgā sauszemes robeža ir ar Ziemeļkoreju, kas lielākajai daļai pasaules ir aizslēgta. Un tieši tā, bez jebkāda racionāla pamatojuma es nopirku lētu lidmašīnas biļeti no Šanhajas uz tobrīd sev nezināmo Džedžu salu Dienvidkorejā. Mans sākotnējais plāns bija pavadīt dažas dienas uz šīs salas, vairākas nedēļas Dienvidkorejas kontinentālajā daļā, kā arī vienu mēnesi budistu klosterī kā brīvprātīgajai. Internetā atradu vairākas ceļojuma grāmatas par Koreju, kuras lejuplādēju elektronisko grāmatu lasītājā, bet detalizētus ceļojuma plānus nolēmu sagatavot uz vietas, kad iebraukšu Dienvidkorejā.

Džedžu sala – jaunais pasaules brīnums

Melnā lava, mandarīni, nirējas un šamaņi

Olles dabas takas

Laipnie, sirsnīgie, vienkāršie un skaistie dienvidkorejieši

Ceļošana vienatnē – iespēja atrast vislabāko ceļojuma kompanjonu

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!