Kad gatavojos braukt uz Indiju, es neizlasīju nevienu grāmatu par šo valsti un īpaši neinteresējos, kas ir tā vide, kur nonākšu un ko man sagaidīt. Vienīgā informācija, ar kuru man bija nepieciešams iepazīties - apģērba ierobežojumi. Lieki piebilst, ka jau izejot ārā no Mumbajas (Bombejas) lidostas sapratu, ka esmu nokļuvusi citā pasaules realitātē.
Devos uz "Initiatives of Change" organizācijas mācību centru, kurš atrodas 250 km no Mumbajas ciematā Pančgani (Panchgani). Mumbaja ir otra lielākā Indijas pilsēta, kā arī viena no vispiesārņotākajām pilsētām pasaulē. Astoņu salu kanāli ir aizbērti ar sadzīves atkritumiem un ir paaudzes, kas vairs neatceras vai nespēj iedomāties, ka šī pilsēta patiesībām sastāvējusi no salām. Jaunās celtnes no tāluma veido iespaidīgu ainavu, kas liecina par attīstību un lielpilsētai pienācīgu tēlu, tomēr redzot visu tuvumā, nākas secināta, ka ne viss ir zelts, kas spīd.
Centrā, kurā dzīvoju trīs mēnešus, brīvprātīgie jau kopš 70-iem gadiem šeit rīko treniņprogrammas Indijas pašvaldību, valsts institūciju un privātā sektora vadītāju apmācībai par ētisku, atbildīgu dzīvesveidu un līderības lomu, dzīvojot saskaņā ar godīguma, mīlestības, skaidrības un nesavtības vērtībām. Šajā centrā tiek mācīts, ka kastām, dzimumam, sociālajam stāvoklim un citām sabiedrības atšķirībām, nav nozīmes, jo visi esam līdzvērtīgi. Visi esam vērtība un mūsu loma līdzvērtīga, lai spētu ietekmēt notikumus pasaulē. Kā teicis Gandijs - esi pārmaiņas, ko vēlies redzēt šajā pasaulē. Šīs kustības idejas aizsācēji un atbalstītāji aicina sākt ar pārmaiņām sevī un tad mainīt pasauli ne tikai ar vārdiem, bet arī ar labiem darbiem.
Otrs būtiskākais darbs šim centram bija sniegt praktisku atbalstu ciematos dzīvojošajām ģimenēm, īpašu uzmanību pievēršot cilvēkiem, kas nodarbojas ar zemes darbiem, sievietēm un bērniem. Nevalstiskā organizācija, kura izveidojās iniciatīvas paspārnē saucas "Grampari", kas ievieš dažādas programmas, lai risinātu Indijas lauku problēmas.
Daži no šiem projektiem palikuši spilgtā atmiņā. Piemēram, pēc lielo koncernu ienākšanas arī lauksaimniecībā un zemkopībā, ievērojams skaits zemnieku ir izdarījuši pašnāvības, jo nespēj ar savām zināšanām un mazajiem resursiem saražot nepieciešamo daudzumu rīsu, cukurniedru, dažādus augļu u.c., lai nodrošinātu savas ģimenes iztiku.
Otra problēma, lai lielzemnieki varētu kāpināt ražošanas tempus, tiek lietoti pesticīdi, kā rezultātā cieš gan lopi, gan cilvēki. "Grampari" ir izveidojis programmu, kuras ietvaros notiek dažādi eksperimenti, lai pārbaudītu, kā ar dažādiem paņēmieniem, kuru resursus iegūst no dabas, var palielināt zemnieku produktivitāti. Piemēram, kā saglabāt zemē ilgāk ūdeni un labāk pārdzīvot ilgstošos sausuma periodus, bet tajā pašā laikā masonu laikā aizsargāt sēklas. Eksperimentālajā dārzā, kuru iekopa un uzturēja "Grampari" brīvprātīgie, tika eksperimentēts, kā palielināt zemes auglību, izmantojot kompostu.
Arī es kopā ar brīvprātīgajiem no astoņām dažādām Āzijas un Āfrikas valstīm piedalījos šajos darbos. Redzot šīs idejas, tas man atsauca atmiņā manu bērnību, kad mēs ar vecmāmiņu gatavojām kompostu, lai to liktu uz tomātu un zemeņu stādiem, lai tie labāk aug, jo kūts mēsli tiem bija par "skābu". Tāpat arvien vairāk Latvijā ir atrodami produkti un pakalpojumi, kas radīti ar dabiskām metodēm vai samazināta to ražošanas ietekme uz vidi. Mums joprojām ir piemājas dārziņi, kur nodarbojamies ar naturālo saimniecību. Toties, viesojoties pie draudzenes Londonā, redzēju, kā notiek komposta vākšana atsevišķās miskastēs (tur atkritumu šķirošana notiek vismaz četrās dažādās miskastēs), jo Lielbritānijā pēc sešiem gadiem vairs nebūs iespējas noglabāt atkritumus, tādēļ tie ir jāšķiro, lai tos pārstrādātu. Globālas un tālas problēmas šo valsti ir skārušas tieši un skarbi.
Kad viesojos pie ģimenēm ciematos, tās rādīja, kā centrs tām palīdzējis ierīkot atsevišķus sanitāros mezglus. Uzdevu jautājumu ciema vadītājai, kāds īsti ir iemesls tam, ka citas ģimenes neceļ atsevišķus sanitāros mezglus pie mājām. Sieviete teica, ka tas ir izglītības un zināšanu jautājums, jo cilvēkiem šķiet, ka tas neko nemainīs un, ka tas nav atkarīgs no higiēnas ievērošanas, ka viņu bērniem ir caureja, kas lielākajā daļā gadījumu beidzas ar to nāvi. Pats fakts, ka sieviete vada ciemu ir ievērības cienīgs, jo šajā štatā, kas ir ļoti konservatīvs, salīdzinājumā ar citiem un ir izteikts patriarhāls, sieviete - ciemata vadītāja, tas ir retums un ievērības cienīgs pārmaiņu apliecinājums.
Ciemata vadītājas vīrs bija piedalījies vienā no "Initiatives of Change" centra pasākumiem, kurā tika stāstīts par līdzvērtīgām attiecībām vīrieša un sievietes attiecībās, tai skaitā par atbildības sadali un deleģēšanu ģimenē. Sievietes vīrs un citi ciema vecākie pēc šīm mācībām, vienojās, ka tāpat viņi lielākoties ir ārpus ciemata, jo visi strādā pilsētās, tad praktiskāk būtu rūpes par ciemata jautājumiem uzticēt sievietēm. Sieva piedalījās vienā no "Grampari" mācību programmām, kurās centra mentori motivēja sievietes apzināties, ka tās ir tikpat rīcībspējīgas kā vīrieši un var uzņemties atbildību un var uzņemties atbildību par lietām, kas sniedzas tālāk par ģimenes pavarda uzraudzīšanu. Nākamajās ciema vecākā vēlēšanās vadības groži tika nodoti sievietei. Šīs sievietes stāsts ir piemērs tam, kā notiek pārmaiņas laukos. Viss notiek pakāpeniski, šim ciematam tas prasīja gandrīz divus gadus, lai tiktu pieļauta situācija, kurā vadību uzņemtos sieviete. Šī sieviete ap sevi pulcē citas sievietes, lai kopīgi meklētu risinājumus, kā uzlabot ciemata ikdienas dzīvi un rūpētos viena par otru.
Jāpiemin, ka Indijā nav valsts vai pašvaldību līmenī tāda sociālās palīdzības vai atbalsta sistēma, kas sniegtu atbalstu grūtībās, tādēļ vienīgais uz ko var paļauties ir ģimene. Tā joprojām pilda sociālās funkcijas, rūpējoties par bērnu pieskatīšanu, veco ļaužu aprūpi un slimo ģimenes locekļu kopšanu. Tādēļ nav arī pārsteigums, ka laulības ir vienas no visnozīmīgākajiem notikumiem ikviena cilvēka dzīvā, jo tās iezīmē nākotnes cerības vecākiem, par kuriem uzņemas rūpes, piemēram, vecākais dēls, kā arī par dzimtas turpinājumu. Šķiršanās procents ir ļoti zems, lai arī šādas situācijas ar vien vairāk parādās pilsētās.
Tad, kad runāju ar vairākiem precētiem pāriem, kā arī jauniešiem, viņi skaidroja, ka šķiršanās iemesls ir tas, ka vīrieši parasti nevēlas dalīt rūpes par māju. Klasiskā ģimenē sieviete ir tā, kas rūpējas par bērniem, par māju, viņa uzrauga kalpotāju (maušīs) darbu un rūpējas par vīra labsajūtu, bet nestrādā. Vīrs ģimenē rūpējas par materiālo pusi un sociālizāciju. Ekonomikai attīstoties un pieaugot vajadzībām, ar vien vairāk ģimeņu saprot, ka nepieciešamas divas algas, lai varētu uzturēt ģimeni un izglītot bērnus, kā arī nodrošināt vecvecākus un citus radus, kuriem, piemēram, ir mazas iespējas par sevi parūpēties pašiem.
Sievietes ienāk darba tirgū, kļūstot par skolotājām, IT speciālistēm, strādā publiskajā pārvaldē un arī biznesā, tomēr darbs bieži vien ir uz pusslodzi, lai spētu turpināt veikt pienākumus mājās un darba devējs to respektē. Kur rodas konflikts? Ir situācijas, kad vīrietis ir gatavs dalīties finansiālajā atbildībā, bet nav gatavs dalīties mājas solī vai atbildībā par bērnu audzināšanas rūpēm. Parasti tādās situācijās arī pāri šķirās, protams, pēc rūpīgām pārdomām, jo šķiršanās gadījumā bijušajam vīram jāuztur sieva un bērni līdz mūža galam, ja nav vienojušies citādi.
Kad sapratu šos iemeslus, domāju, kur šo pašu modeli vai iemeslus esmu jau dzirdējusi. Rietumu pasaulē joprojām ir sarunas par feminismu, par sieviešu un vīriešu lomu maiņu. Sievietēm rietumos ir ļoti daudz iespēju - pieejamība izglītība, brīvība pārvietoties, iespēja ģērbties un runāt ar ko un par ko vien vēlamies, izvēlēties jebkādu darbu, kur līdzvērtība tiek garantēta lielākoties jebkurā kompānijā. Mēs šeit vairs neuzdodam jautājumu - vai viņai tur vajadzētu būt vai viņa var to atļauties darīt vai tā uzvesties? Toties Indijā šie jautājumi joprojām ir aktuāli. Vīrieši un sievietes šīs lomas un jaunās iespējas redz gan televīzijā, gan uzsākot strādāt kādā starptautiskā kompānijā, kuru vērtības un īpašnieki nāk no rietumu pasaules. Lēnām šīs uzvedības normas un gaidas integrējas sabiedrībā un tā mainās.
Visvairāk šajā rietumu pasaules atvērtībā, ķermeniskajā, uzvedības un runas atklātībā samulsuši ir jaunieši. Tie, kas dzīvo pilsētās, ir iesprostoti starp tradicionālajiem uzskatiem un jauno pasauli. Bolivudā viss ir tieši tā pat kā Holivudā - tikai vairāk mūzikas un greznāki tērpi. Ja mēs izbraucam ārā no pilsētas, tad mēs saskaramies ar to, ka tur par šīm izmaiņām vēl neviens neko īsti līdz galam nav dzirdējis. Esot ārpus pilsētām, vislabāk ir integrēties un adaptēties šo cilvēku kultūrai, respektējot viņu konservatīvos uzskatus, lai neizaicinātu vērtību pārbaudi uz pašu ādas.
Arī Latvijā esam pieredzējuši sistēmu un vērtību maiņu - no komunisma uz demokrātiju, kur visvairāk apjukuši bija jaunieši un cilvēki, kas jau vismaz vienu dekādi bija atradušies darba tirgū un rēķinājās ar valsts sistēmas atbalstu. Rietumu valstīs mēs saskaramies ar kapitālisma sekām un sākam pārdomāt, kā kapitālismam atgūt cilvēcisku seju. Pastāv bažas par to, ko nesīs nākotne un vai valstiskās sistēmas palīdzēs šo nākotni piedzīvot. Mēs esam atvērti Austrumu tradīcijām un dzīves uztverei.
Indija ir tikpat dažāda, kā Eiropas Savienība, tā ir lielākā demokrātija visā pasaulē un tās varenība un spēks ir tradīcijās un ģimeņu saitēs. Es nepiederu pie tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka Indijai būtu pilnīgi jāmainās. Ja es pieņemtu lēmumu tur dzīvot, tad man būtu jārēķinās ar atteikšanos no zināmas sievietes brīvības izpausmju devas, ko es baudu un varu novērtēt tikai rietumu sabiedrībā. Mums ir ko mācīties no viņiem - ģimene kā vērtība, tradīcijas, kā dzīves pieturas punkti. Rietumu vērtību pasaulē, kur visa ekonomika ir orientēta, lai indivīds spētu izdzīvot viens pats, mēs aizmirstam pat sarunāties vai socializēties ar citiem, mēs spējam ar ģimenēm nerunāt gadiem, kas, manuprāt, ir egoisma triumfs. Indijā es redzēju tādas attiecības un ģimenisku uzvedību, kura Latvijas sabiedrībā bija aktuāla pirms 150 gadiem. Es mācos no Indijā satiktajiem cilvēkiem un augstu novērtēju šīs satikšanās, kas ļāva man ieskatīties viņu dzīvēs, labāk saprast savējo un pieņemt citādo.
Attīstības sadarbības projekti dod iespēju dalīties ar šīm zināšanām un pieredzi, kas ir bijusi mums, jo esam gājuši cauri sistēmiskām valstiskām pārmaiņām. Latvijas Platforma attīstības sadarbībai (http://lapas.lv/) pulcē vienkopus 30 organizācijas, kurām ir pieredze un tās ir gatavas dot vairāk, darbojoties ar attīstības darbības jautājumiem. Ar atvēlētajiem resursiem, personīgajiem stāstiem un pieredzi mugursomā, mēs varam doties tālāk par ierasto komforta zonu - pie saviem kaimiņiem, valsts iedzīvotājiem, Eiropas pilsoņiem un citām valstīm - risināt globālās problēmas vietējās sabiedrībās.
