Izdevniecības "Jumava" ceļojumu grāmatu sērijā "Aiz apvāršņa" klajā nākusi pieredzējušā ceļotāja Harija Sila grāmata "Lemti nepadoties" par braucienu ar tikpat pieredzējušām ugunsdzēsēju mašīnām uz Singapūru. Portālā "Tūrismagids" publicējam grāmatas fragmentus ar aizraujošu piedzīvojumu aprakstiem. Šoreiz – par braukšanu piecus kilometrus augstos kalnos, kur labs ceļš ir reta parādība, un aizrautību, kas dzen uz priekšu, pāri tuksnesim, dziļām upēm un bezceļiem. Vienvārdsakot, par Tibetu.


Grāmatas iepriekšējo fragmentu par bandītu uzbrukumu lasiet šeit, bet par piedzīvojumiem uz senā Zīda ceļa - šeit. Par grūto ceļu Tibetā lasiet šeit un šeit.

Avārija Ķīnas vidienē

Ķīnas dienvidos

Akmens meži, karstie avoti un ielu tirdziņi

Foto: Shutterstock

Nākamajā dienā dodamies uz Laosas un Taizemes konsulātiem, kur apstiprinās tā informācija, kas mums jau ir, — iebraucot šajās valstīs, mēs vīzas varam dabūt uz robežas. Arī ar savu mašīnu iebraukt neesot nekādu problēmu... Sema priekšnieki vēlreiz apstiprina to, ka mēs varam braukt tikai uz Vjetnamas robežu.

Vakarā dodamies uz SPA, kur par deviņiem eiro var diennakti ēst dažādus ēdienus, peldēties baseinos un džakuzi, bet, kad tas viss apnīk, var gulēt elektriski regulējamā gultā pie televizora. Mūs visus ar dvieļiem noberž ķīniešu pirtnieki, pēc tam ejam dažādās pirtīs, dažādu karstumu džakuzi un baseinos, līdz beidzot mūs ieģērbj pidžamās. Kamēr baudām ēdienus un citas izklaides, mūsu drēbes tiek izmazgātas un izgludinātas. Pie mašīnām atgriežamies tikai vēlu naktī un aizmiegam kā nosisti. Nākamajā dienā mēs iepērkamies tirgū, bet Valdis pa to laiku remontē savu mašīnu.

Mūs ir pamanījusi vietējā prese — ar motorolleri atbrauc žurnālists, kas uzdāvina Valdim kasti alus un par to saņem izsmeļošu interviju latviešu valodā. Vēlāk mēs saņemam avīzi, kur Valda bildes un apraksts par mūsu ekspedīciju ir uz aizmugures atvēruma. Īsti vairs nezinām, ko ceram sagaidīt Kuņminā, bet uz dienas beigām visiem ir skaidrs, ka mums ir atlicis tikai viens ceļš — uz Ķīnas–Vjetnamas robežu.

Tuvējās ielas vakarā kļūst par nakts tirgu. Tur valda liela drūzma, kurā mēs ātri iejūtamies, un kopā ar ķīniešiem vakaru pavadām uz ielas, ēzdami tradicionālos iesmiņus, uz kuriem izcepta dažāda gaļa, zivis, garneles un dārzeņi. Arvien straujāk tuvojas beigām mūsu Ķīnas vīzas, bet mēs jau ceturto dienu nīkstam Kuņminā. Mūsu problēmu risināšanai ir pieslēgusies Latvijas vēstniecība Pekinā, no kurienes nosūtītas notas Ķīnas un Vjetnamas muitu priekšniekiem. Mēs dodamies uz Vjetnamas konsulātu, kur mums dažu stundu laikā tiek izsniegtas Vjetnamas vīzas.

Kaut arī Sems nespēj atrisināt mūsu galveno problēmu, mēs tomēr ķīniešu gidam esam ļoti pateicīgi par to, ka viņš nopūlas mūsu labā, jo bez viņa situācija būtu pilnīgi bezcerīga. Vienīgais mierinājums ir tas, ka jau rīt dosimies robežas virzienā, kaut arī šķiet, ka nekas labs mūs tur negaida. Ja kāds ir nokļuvis Kuņminā, tad viņam noteikti nevajag palaist garām iespēju apskatīt ūdens erozijas radītos "akmens mežus", kas ir vieni no skaistākajiem šāda tipa veidojumiem pasaulē. Pa takām, kas ved starp visdažādākās formas un izmēru klintīm, var maldīties stundām. Daba spēj būt pats labākais skulptors. Kā jau visos ievērības cienīgos objektos, arī šeit ir sabraukuši vairāki desmiti tūkstoši ķīniešu, bet pietiek nedaudz paiet nost no galvenajām takām un viņu klātbūtni vairs nevar manīt.

Sems saka, ka pie robežas mums jābūt tikai rīt, tāpēc izlemjam pa nakti pārgulēt pie Veņcjuaņčunas karstajiem avotiem. Vietā, kur avoti tek no kalna, ķīnieši uzbūvējuši ko līdzīgu akvaparkam, kur var peldēties desmitiem dažādas temperatūras un izmēru baseinos. Daži ir tik karsti, ka tajos grūti ielīst iekšā. Mēs plunčājamies pa baseiniem līdz vēlai naktij, tad dodamies uz mašīnām gulēt.

Pēc brīža uzrodas apsardze un mūs no karsto avotu autostāvvietas padzen. Neatliek nekas cits, kā pārgulēt pieczvaigžņu viesnīcas pagalmā. Tās apsardze domā, ka baltie grib pārgulēt viņu viesnīcā, bet sapratuši, ka gulēsim mašīnās, tomēr liek mums mieru.

Uz Vjetnamu

Neziņa un Kafkas cienīga birokrātija

Viena no galvenajām problēmām, kas var rasties ceļojuma laikā, ir robežas šķērsošana. Es šeit nedomāju pasu kontroles lidostās, kaut arī tur dažiem mēdz gadīties visādi kuriozi. Cilvēki var tikt aizturēti uz robežas vai neielaisti valstīs. Bet pamēģiniet robežas šķērsot ar savu transporta līdzekli! Pamēģiniet to izdarīt vietās, kur eiropieši ar saviem braucamajiem iemaldās ļoti reti! Iepriekšējās ekspedīcijās mums jau bija uzkrājusies bagātīga robežu šķērsošanas pieredze.

Nekas mūs it kā nevarētu vairs pārsteigt, jo ir gadījies stundām un pat dienām nīkt pie robežpārejas punktiem, kārtojot formalitātes, maksāt kukuļus robežsargiem un muitniekiem, jo dažās valstīs tā ir pieņemts. Bet galu galā vienmēr esam turpinājuši ceļu un tikuši ar visām mašīnām iekšā nākamajā valstī. Tātad visa mūsu iepriekšējā pieredze mums teica, ka agrāk vai vēlāk arī uz Ķīnas un Vjetnamas robežas viss nokārtosies un varēsim turpināt ceļu pa plānoto maršrutu...

Mēs pārbraucam pa dzelzs tiltu pāri Sarkanajai upei un lēnām pieripinām mašīnas pie robežbarjeras vjetnamiešu pusē. Kādu pusstundu neviens par mums neliekas ne zinis, kaut arī neviena cita, kas gribētu šobrīd tikt pāri robežai ar mašīnu, šeit nav. Tad pie mums pienāk lielāki robežsargu priekšnieki un sāk pētīt mūsu dokumentus. Šķiet, viņi ir pilnīgā neizpratnē par to, ko ar mums iesākt. Mums ar viņiem ir ļoti vāja komunikācija, jo mēs nesaprotam vjetnamiešu valodu, bet viņi nekādu citu mums zināmu nemāk.

Ap mums salasās neliels pūlītis, un viss, ko mums izdodas noskaidrot, ir tas, ka šodien mēs nekur tālāk noteikti neaizbrauksim. Komunicējot ar robežsargiem un citiem interesentiem, kas ap mums salasījušies, pēc kāda laika atklājas dīvaina lieta. Ir pazudis Valda maks ar viņa pasi, mašīnas tehnisko pasi, naudu, kredītkartēm un visu pārējo... Tas ir noticis slēgtā zonā, kur kopā ar mums bija tikai daži robežsargi. Robežsargi netic, ka mēs šeit kaut ko būtu paspējuši pazaudēt, bet, lai kā mēs pārmeklējam mašīnas un tuvāko apkārtni, Valda maks tomēr neatrodas. Robežsargi liek mums pārdzīt mašīnas uz laukumu pie ieejas robežkontroles punktā, mums nekas cits neatliek, kā iet gulēt.

No rīta, šķiet, ka nekas nav mainījies. Atkal pie mums atnāk robežsargi un muitnieki, tad mēs aizejam pie viņiem uz kabinetu. Visu vēl vairāk sarežģī tas, ka Valdim un viņa mašīnai nav nekādu dokumentu. Situācija mazliet uzlabojas, kad ap pusdienlaiku netālu no robežsargu kazarmām atrodas Valda pase, bet viss pārējais diemžēl ir zudis. Mūsu ierašanās šeit ar savām mašīnām ir pilnīgi neordinārs notikums. Vjetnamiešu robežsargi un muitnieki cītīgi raksta kaut kādus papīrus un ik pa brīdim mūs sūta viens pie otra. Tā tas turpinās gandrīz līdz vakaram, kad muitnieks paziņo, ka mūsu mašīnas Vjetnamā iekšā nelaidīs. Mēs tikai nekādi nevaram saprast, nelaidīs vispār vai nelaidīs šodien. Izdodas sarunāt, ka brīvi, nešķērsojot robežkontroli, drīkstam iet uz Laoci pilsētu, kad vien vēlamies. Es sazvanos ar Latvijas vēstniecību Pekinā, izstāstu radušos situāciju, un viņi sola mums palīdzēt.

Vakarā dodamies apskatīt tuvāko Laocai daļu. Šajā pilsētas daļā galvenā iedzīvotāju nodarbošanās ir preču transports pāri robežai. Lielākā preču daļa pa tiltu pāri Sarkanajai upei tiek transportēta ar dažādiem cilvēku stumtiem transportlīdzekļiem — sākot ar velosipēdiem un beidzot ar milzīgiem ratiem, ko stumj līdz pat 20 cilvēkiem.

Mazliet grūti ir pierast pie vjetnamiešu naudas, jo šeit kaut kas sākas tikai ar 100 tūkstošiem. Par vakariņām četratā ielas malā samaksājam 150 tūkstošus dongas, kas pārrēķinot ir tikai kādi 12 dolāri. Kad esam pavadījuši jau otro nakti pie robežas, šķiet, ka mūsu pacietība tuvojas beigām. Ejam atkal pie robežsargiem, kas saka, lai neuztraucamies, jo vēlākais rīt mūsu jautājums tiks atrisināts. Muitnieks gan nav tādās domās, bet viņš ir dabūjis sarakstu ar dažādām instancēm, kuru atļaujas mums jāsaņem, lai ar savām mašīnām iebrauktu Vjetnamā — tās ir Kultūras un sporta ministrija, Tūrisma ministrija, Ārlietu ministrija un vēl dažas. Mēs šo sarakstu nosūtām uz Latvijas vēstniecību Pekinā, kas uz attiecīgajām iestādēm nosūta notas ar lūgumu ielaist mūs un mūsu mašīnas valstī.

Vjetnamieši arī sapratuši, ka Valdi pirmajā vakarā kāds tomēr paspējis aptīrīt, un uzraksta mums protokolu, kurā izskaidroti lietas apstākļi. Tiesa, tas neko daudz nevar mainīt, jo izskatās, ka, ja arī būtu tehniskā pase, mēs nekur tālāk netiktu. Pekinā ar mūsu lietu nodarbojas Agnese Korņejeva, un šķiet, ka nosūtītajām notām ir zināmi panākumi. Kultūras ministrijai esot vajadzīgas divas nedēļas, lai noformētu mums iebraukšanas atļauju, bet pārējās iestādes to varot izdarīt 3–4 dienu laikā. Tā arī ir vienīgā informācija par kaut kādiem termiņiem un iespējām atļauju saņemšanai iebraukšanai ar savām mašīnām Vjetnamā. Tiesa, ar šodienas pieredzi varu teikt, ka tā absolūti neatbilst īstenībai.

Perspektīva nīkt četras dienas vai pat divas nedēļas uz robežas mums šķiet briesmīga, bet ceram, ka ar Latvijas diplomātu palīdzību tas notiks ātrāk. Neviens no mums gan nesaprot, ka esam saņēmuši tikai formālas un nesaistošas atbildes no šīm instancēm, un tur neviens par mums neliekas ne zinis. Mēs pie robežpārejas punkta jau sākam iejusties — gatavojam ēst, guļam mašīnās un mazgājamies pie zāles laistāmā krāna. Esam kļuvuši par tādu kā robežpunkta sastāvdaļu, neviens mums vairs nepievērš uzmanību. Pāris reižu dienā dodamies pie robežsargiem un muitniekiem, lai uzzinātu, vai mums nav kādi jaunumi, un vienmēr saņemam atbildi, ka viss rīt nokārtosies. Viņi mums atļauj izmantot visas robežpārejas punkta labierīcības, sēdēt kondicionētās telpās un ņemt dzeramo ūdeni.

20. augusta vakarā, kad visu dienu esam nīkuši +40 grādu karstumā pie mašīnām gaidot jaunas ziņas, uz vilcienu pavadām Kārli, kuram pēc dažām dienām ir biļete lidojumam no Bangkokas uz Rīgu. Mums pārējiem trim atpakaļceļam biļešu nav, jo, izbraucot no Rīgas, nezinājām kad un no kurienes lidosim mājup. Robežsargi mēģina mūs iedvesmot, sakot, ka par mums ir ieinteresējušies augsti priekšnieki un drīz viss nokārtosies.

Savukārt Agnese Korņejeva no Pekinas turpina bombardēt Vjetnamas iestādes ar e-pastiem, faksiem un diplomātiskajām notām. Viens no muitniekiem, kas mazliet runā angliski, mums pastāsta ne visai iepriecinošu ziņu — pirms mums ar savām mašīnām šeit no Ķīnas piebraukusi angļu ekspedīcija. Viņi uz robežas stāvējuši divus mēnešus, līdz beidzot izcīnījuši atļauju ar treileriem savas mašīnas izvest cauri Vjetnamas teritorijai līdz tuvākajam Laosas robežpārejas punktam. Mums tam nav ne laika, ne finanšu resursu. Turklāt jau 18. augustā Bangkokā ir ielidojuši pieci ekspedīcijas dalībnieki, lai pievienotos mums tālākajā ceļā pa Taizemi, Malaiziju un Indonēziju. Tieši no viņu iemaksām ekspedīcijas budžetā būs atkarīgs, vai mēs šo ceļu vispār varēsim turpināt...

Mums ir uzradies vjetnamiešu draugs Hue, kas ir mācījies Padomju Savienībā un māk runāt krieviski. Mēs katru vakaru dodamies ēst viņa ceļmalas krodziņā. Viņš mūs pacienā ar rīsu kandžu, kas garšo daudz labāk par ķīniešu šņabi. Uzkodās tiekam cienāti ar visādām vjetnamiešu delikatesēm, tostarp vārītiem vanckariem — olām, kurās iekšā ir līdz galam neizperēti cāļi. Mēs viņam uzdāvinām krievu šņabja pudeli un "Lāču" rupjmaizes klaipu. "Lāču" maizi gan nākamajā dienā saņemam atpakaļ ar piebildi, ka vjetnamieši ēd tikai kviešu maizi. Mēs pamazām esam apzinājuši iespējas un komfortu, ko mums var sniegt Laocai. Katru trešo nakti pārguļam nelielā viesnīciņā, kur numuros ir kondicionētāji un var nomazgāties dušā. Pagaidām nekur tālāk no Laocai prom nedodamies, jo naivi ceram, ka mūsu stāvoklī kuru katru brīdi var kaut kas izmainīties.

Piektās dienas rītā notiek negaidīts pavērsiens — mūsu mašīnām blakus apstājies milzīgs "Mercedes" kemperis ar vācu numuriem. Pēc brīža uzrodas arī kempera saimnieki — vācieši Pauls un Gunvalds. Noklausījušies mūsu bēdu stāstu par to, ka šeit stāvam jau piecas dienas, viņi par mums tikai nosmejas, savāc no mašīnas savus papīrus un dodas uz robežpārejas punktu kārtot formalitātes. Es viņiem neuzkrītoši sekoju, lai saprastu, kas mums būtu jādara, lai izkustētos no šejienes. Viņi kā apsviluši nēsājas no robežsargiem pie muitniekiem un atpakaļ, līdz beidzot man apnīk viņiem sekot. Ap pusdienlaiku es satieku vāciešus pastā, no kurienes viņi zvana uz savu vēstniecību Hanojā. Tur viņus vienkārši pasūta vienu māju tālāk, jo vēstniecība atbild par savas valsts pilsoņiem, nevis viņu mašīnām, ledusskapjiem un citām mantām. Pēc brīža rūpes par viņiem uzņemas vietējais "speciālists", kas, kā vēlāk izrādās, ir tuktuka taksists. Viņi atkal kopā ar taksistu sāk skraidīt pie robežsargiem un muitniekiem. Par mums viņi vairs neņirgājas, bet vakarā ir tā izpumpējušies, ka pat atsakās ar mums kopā aiziet iedzert aukstu alu.

No rīta vāciešu kemperis aizbrauc pie barjeras, un es jau nodomāju, ka viņiem būs izdevies panākt tā ielaišanu Vjetnamā, bet ielaists tas tiek tikai līdz muitas ēkas pagalmam, kur vācieši kemperi atstāj un ar vilcienu dodas uz Hanoju, lai no turienes lidotu mājup. Mēs atsveicināmies no viņiem un apmaināmies ar kontaktadresēm. Mūsu nīkšana pie mašīnām neko daudz nevar mainīt, tāpēc nolemjam doties nelielā izbraukumā līdz Sapai.

Sapas apkaime ir ievērojama ar skaistiem dabas skatiem un to, ka tur dzīvo vairākas minoritāšu tautiņas. Uz Sapu nokļūstam ar pasažieru mikroautobusu, kas 40 kilometrus ved mūs augšup pa šauru kalnu ceļu. Salīdzinājumā ar karstumu, ko mums visu laiku vajadzēja paciest Laocai, Sapas apkārtnē ir ideāls klimats — gaisa temperatūra ir ap +23 grādiem un ik pa brīdim uzlīst lietus. Labvēlīgo klimatu jau savulaik pamanījuši franču kolonizatori, kas šajā apkārtnē uzcēluši greznas villas. Komunistu valdīšanas gados gan daudzas no tām ir stipri cietušas.

To, ka Sapas apkārtnē dzīvo minoritāšu tautiņas, var redzēt jau tuvojoties pilsētiņai, jo to pārstāvji ģērbjas nacionālajos apģērbos, kas katrai tautiņai ir atšķirīgi. Sapas centrā ir daudzas labi saglabājušās koloniālā stila ēkas, kur ierīkotas viesnīciņas, veikali un krodziņi. Blakus pilsētiņai atrodas gleznainā Sapas ieleja, kurā bambusu audzes mijas ar rīsu lauku terasēm, kam pa vidu ir nelieli ciemi. Pa ieleju tek kalnu upītes ar skaistiem ūdenskritumiem un krācēm. Pastaigājoties pa šīm skaistajām vietām, uz laiku aizmirstam savas rūpes, bet vakarā atkal atgriežamies Laocai apnicīgajā karstumā. Mūsu glābšanā ir iesaistījusies Latvijas Ārlietu ministrija, no Rīgas šo procesu vada Sanda Sīlīte-Galiņa. Uz dažādām Vjetnamas iestādēm un ministrijām no Rīgas tiek sūtītas notas ar lūgumu atrisināt mūsu problēmu, bet, šķiet, ka tas ir pilnīgi bezjēdzīgi. Hanojā notas tiek ignorētas vai pārsūtītas robežsargiem, kas tās glīti iešuj mapītē. Vjetnamas birokrātiem ir nospļauties par tādu Latviju un mums.

Es pusi dienas pavadu interneta kafejnīcā cerībā, ka pienāks kādas pozitīvas ziņas, bet nekas nemainās. Domās apsveru iespēju pieteikt badastreiku, bet, redzot, ka tas tāpat neko nemainīs, no šīs ieceres atsakos. Vīri, kas atlidoja, lai pievienotos ekspedīcijai Bangkokā, nu jau ir sasnieguši Vjetnamu. Mani sāk uztraukt Valda fiziskais un arī garīgais stāvoklis. Viņš nav no tiem, kas var ilgstoši sēdēt bezdarbībā un kaut ko gaidīt. Mēs izlemjam, ka viņš brauks uz Hanoju, kur tiksies ar pārējiem un mēģinās kaut ko izdarīt lietas labā no turienes.

25. augusta vakarā pavadām Valdi uz vilcienu, kas pa nakti aizvedīs viņu līdz Hanojai, kur viņu sagaidīs pārējā komanda. Pie mašīnām esam palikuši divatā ar Agri Skaistkalnu. Nokļuvis Hanojā, Valdis dodas uz Krievijas vēstniecību. No turienes viņu aizsūta uz Eiropas Savienības pārstāvniecību, kas savukārt Valdi nosūta uz kaut kādu ministriju. Laikam jau neviens tur īsti neizprot mūsu problēmu, bet tas jau arī nav nekāds brīnums, ja tievs, bārdains, sanīcis vīrs mēģina kādam iestāstīt, ka viņam jāieved Vjetnamā divas ugunsdzēsēju mašīnas. Labi, ka kāds šajās iestādēs neizsauca ātro palīdzību. No Jura Jansona es saprotu, ka nekādus negaidītus pozitīvus pavērsienus no viņu darbībām Hanojā mēs gaidīt nevaram un mūs neglābs pat tas, ka no Latvijas uz Hanoju pa DHL pastu nozagtās tehniskās pases vietā ir atsūtīta jauna.

Mums ar Agri arī ir ļoti noriebusies bezgalīgā nīkšana Laocai, tāpēc sakravājam mantas un gatavojamies doties uz Hanoju.

27. augustā gan pēkšņi parādās neliels cerību stariņš, jo darbības Hanojā savās rokās pārņēmis Juris. No turienes mums sāk pienākt cerīgas ziņas, jo daudzi, ar ko viņš runājis, saka, ka mūsu problēmu varot atrisināt. Ap sešiem vakarā Juris kopā ar Valdi Hanojā tiekas ar augsta līmeņa muitas priekšnieku, bet nekāda rezultāta tam nav. Nākamajā dienā Juris pavada Valdi uz lidmašīnu, bet pats turpina sarunas ar Vjetnamas varas iestādēm, kas gan nenes nekādu taustāmu rezultātu, bet mēs saņemam ziņu, ka ekspedīcijas dalībnieki dodas pie mums uz Laocai, jo vismaz kaut vai no attāluma grib apskatīt, kādas izskatās mašīnas, kurās viņiem būtu bijis jānobrauc ekspedīcijas posms, turklāt pie Laocai atrodas viens no Vjetnamas interesantākajiem apskates objektiem — Sapas ieleja.

Atkal mēs ar Agri paliekam Laocai un agri no rīta dodamies uz staciju sagaidīt atbraucējus. Mēs visi esam priecīgi par atkalredzēšanos, un, tā kā atbraukušajiem jau ir atpakaļceļa biļetes uz šo vakaru, arī mēs ar Agri tās nopērkam. Kopā ar Juri Jansonu un ekspedīcijas ārstu Arni Nulli dodamies uz sarunām pie Laocai muitas priekšnieka, bet runa ir par to, kas notiks ar mūsu mašīnām, kamēr būsim prom un kur tās var atstāt. Vienojamies, ka laukums pie robežpārejas punkta ir pietiekami droša vieta un tās tur nevienam netraucēs. Muitnieks prasa, cik ilgi mašīnas stāvēs Laocai, bet uz šo jautājumu mēs viņam nevaram atbildēt. Man pat šobrīd nav ideju, ko darīt tālāk, jo gandrīz visi ekspedīcijas un mani personīgie finanšu līdzekļi ir izsmelti, bet mašīnas atrodas starp divām valstīm, kur iebraukšanai jānokārto speciālas atļaujas. Šis process ir dārgs un parasti aizņem vairākus mēnešus, turklāt man, atrodoties šeit 11 dienas, tā arī nav kļuvis skaidrs, vai Vjetnamā vispār var iebraukt ar Eiropā reģistrētu mašīnu.

Kad formalitātes nokārtotas, nofraktējam mikroautobusu un dodamies uz Sapu. Kaut kāds atrisinājums, Sapas dabas skaistums un tas, ka jau vakarā dosimies prom no Laocai, man ļoti uzlabo garastāvokli. Arī Agris, kas pēdējās dienās izskatījās ļoti sanīcis, šķiet, sāk atgūties. Vakarā, pirms vilciena, vēl visi pasēžam ēstuvē pie mūs vjetnamiešu drauga Hue, kas apsola mums pieskatīt mašīnas un uzdāvina piecu litru kanniņu ar vjetnamiešu rīsu kandžu, kas mums lieti noder nakts braucienā uz Hanoju.

Vjetnamas tūkstošgalvainais pūlis


Hanoja pārsteidz ar burzmu ielās. Paskatoties uz tūkstošgalvaino motobraucēju pūli, kas veļas pa pilsētas ielām, mēs zināmā mērā sākam saprast, kāpēc vjetnamieši tik ļoti negribēja, lai mēs šeit nokļūstam ar savām ugunsdzēsēju mašīnām. Droši vien iespaidīgākais apskates objekts Hanojā ir kara muzejs, kura apkārtne ir piekrauta ar sašautu un atņemtu amerikāņu kara tehniku. Vjetnamieši šajā karā cieta milzīgus zaudējumus, bet galu galā guva uzvaru, un viņu armija kļuva par kaujasspējīgāko pasaulē.

Vjetnamā savulaik tika sakauti gan franču, gan amerikāņu okupanti. Centrālā vieta Hanojā ir Hošimina mauzolejs, kas uzbūvēts pie milzīga laukuma, kur notiek parādes un svētku demonstrācijas. To, ka Vjetnamā pie varas joprojām ir komunisti, apliecina pie visiem stabiem piekārtie sarkanie karogi ar sirpi un āmuru. Tāpat kā visur citur, arī šeit ir sarkanie un melnie komunisti. Sarkanie braukā ar sarkaniem mopēdiem, bet melnos pārvadā melnos mersedesos un džipos. Ja reiz esam Hanojā, jāmēģina vēlreiz noskaidrot, kādi varoņdarbi būtu jāpaveic vai cik lieli kukuļi un kam būtu jādod, lai ar mūsu mašīnām iebrauktu Vjetnamā. Mēs ar Arni paliekam Hanojā, bet pārējie Jura vadībā dodas apskatīt Halongas līci, kas ir viena no pasaules skaistākajām vietām.

Vispirms mēs dodamies uz Ārlietu ministrijas Konsulāro departamentu. Tur tiekamies ar kādu ierēdni, kas mūs nosūta uz Komunikāciju un transporta ministriju. Tur jau cits ierēdnis mūs savukārt nosūta uz Sporta un kultūras ministriju, kur mēs uzzinām, ka Vjetnamā vēl nav pieņemts likums par ārzemēs reģistrētu mašīnu iebraukšanu valstī, bet esot bijuši precedenti un ar šo jautājumu risināšanu nodarbojas divas tūrisma firmas. Dodamies uz vienu no šīm firmām, kur nekādas konkrētas atbildes nesaņemam, bet sarunas beigās firmas darbonis saka, ka mums jādodas uz Ārlietu ministrijas Konsulāro departamentu. Aplis ir noslēdzies... Mēs saprotam, ka esam izdarījuši visu, ko varējām, un nākamajā rītā dodamies uz Halongas līci.

Par to, ka Halongas līcis ir viens no ievērojamākajiem tūrisma objektiem pasaulē, liecina simtiem speciāli tūristiem būvētu koka kuģu, kas stāv ostā. Mūs ar Arni citu eiropiešu kompānijā uzsēdina uz vienas no šīm džonkām, un dodamies divu dienu braucienā pa līci. Līcī ir tūkstošiem mazu klinšu saliņu, kas apaugušas ar džungļiem. Stāvās klinšu sienas visapkārt slejas no līča ūdeņiem un, šķiet, ka kuģi nokļuvuši klinšu labirintā. Uz dažām saliņām ir iespaidīgas alas, kas krāsaini izgaismotas. Šajās alās kara laikā slēpās un dzīvoja tūkstošiem vjetnamiešu. Daudzus tās paglāba no nežēlīgās amerikāņu bombardēšanas.

Pārguļam uz kuģa un arī nākamo dienu pavadām, kuģojot caur šķietami bezgalīgo klinšu salu labirintu. Hanojā mēs sadalāmies: Arne Matisons, Sandis Goldmanis, Agris Skaistkalns un es lidojam uz Bangkoku, lai no turienes dotos tālāk uz Rīgu, bet pārējie vēl grib nedaudz paceļot un dodas ar vilcienu uz Hošiminu.

Bangkoka pārsteidz ar savu civilizāciju, šķiet, esam nokļuvuši citā pasaulē. Bangkokā pēkšņi sāku saņemt telefona zvanus un e-pastus no Austrālijas latviešiem, kas izrādās ir par mums uztraukušies, bet tas tikai vēlreiz apliecina, ka viņi pilnīgi neizprot situāciju un netaisās sniegt reālu palīdzību. Pēc pāris dienām šajā civilizācijā mēs beidzot lidojam mājās un 3. septembrī atgriežamies Rīgā.

Mūsu mašīnas ir palikušas pie Vjetnamas robežas, un man tas rūp. Nevarētu teikt, ka ļoti pārdzīvoju, jo pēdējās nedēļas paņēmušas daudz spēka un gribu to visu uz kādu laiku aizmirst un atpūsties. Es apzinos, ka neko tāpat uzreiz nevarēšu iesākt, jo vienīgais, kas atlicis ekspedīcijas kasē, ir parādi tās dalībniekiem. Pēc notikušā šķiet, ka man nav nekādu izredžu dabūt pietiekami daudz naudas un pierunāt kādu doties man līdzi uz Laocai pie mašīnām, lai turpinātu ceļu. Rīgas lidostā mūs sagaida kā uzvarētājus, kaut arī kā ekspedīcija esam pilnībā morāli sagrauti..."



Par to, kā viss atrisinājās un kā ceļotāji nokļuva līdz Malaizijai, lasiet jaunajā Harija Sila grāmatā "Lemti nepadoties".
.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!