"How to fall in love with the Earth. Welcome to Peru" jeb "Kā iemīlēties pasaulē" – ir jauns, avantūrisks projekts, kura dalībnieki ir pieredzējušie ceļotāji un pasaules sajūtu izzinātāji – Ray (Raimonds) Gudrups, Ritvars Ozoliņš un Solveiga Ozola-Ozoliņa. Viņi jau pabijuši gan Maču Pikču, gan stikla kapsulviesnīcā pie klints sienas un noprovējuši tautas medicīnas līdzekļus, bet pašlaik dodas tajā, kas ceļojumu pārvērš piedzīvojumā, – klejojumā pa laukiem un mazajiem ciemiem.
Ekspedīcijas iepriekšējos piedzīvojumu stāstus lasi šeit.
Kad Peru galvenie tūrisma objekti ir apmeklēti, esam gatavi pievērsties mūsu galvenajam uzdevumam – apzināti nomaldīties nekurienē, meklējot nezināmas takas, nomaļus ciemus un cilvēkus, kuri "tūristu parasto" pat varbūt nekad nav redzējuši.
Klusajā Kolkas (Colca) pilsētā, augstu kalnu ielokā, tiekamies un mūsu komandai pievienojas arī pēdējie divi komandas biedri Jirka (Yirka) – peruāņu meiča un viņas draugs Andress no Urugvajas, kuri būs mūsu video un foto guru, ķerot stāstu mirkļus videofilmai.
Kopprojektā "Munay" pāris cenšas atspoguļot sociālo un tradicionālās ikdienas, kultūras un tradīciju dzīvi mūsdienās. Esam uz viena viļņa. Un pie atkaltikšanās brokastu kafijas krūzes bakstām ar pirkstu kartē uz Lares ciema apkārtni – "tur esot karstie avoti, ciemi, kuri pēc senām tradīcijām mājas ceļ no akmeņiem un fantastiski neskarta daba."
Daudz garumā nevelkam un rūcinām savu auto pa šauro serpentīnu kalnu ceļu projām nekurienē.
Jau pēc nepilnas stundas līkumošanas kalnos daba mūs pārsteidz – lamu un alpaku ganāmpulki, ielejas līdz horizontam un pa kalna muguru līkločos nozūdošs ceļš. Pieņemam lēmumu griezt pa kreisi vēl mazākā kalnu ceļā un uzticēties tam. Tas ved vēl augstāk un dziļāk nelielā ielejā. Kad sasniedzam pārdesmit māju ciemu, apstājamies upītes krastos un ejam apgaitā. Ciems ir kluss. Tukšs. Visi vēl joprojām darbos savos zemes pleķos – "chalpa".
Ik pa brīdim mums garām kāds aizdzen aitu baru un padod labdienu.
Trīs ziņkārīgas, mazas meitenes nāk mājas no skolas. Te ciemā ir vien sākumskola – pirmās trīs klasītes, pamatskola ir divu stundu gājienā lejup pa kalnu. Esot dikti sagurušas, bet tomēr smaids un kautrīga ziņkāre par svešajiem viesiem ir pārāka.
Mēs atkal ļaujamies ceļam, augstu, zaļdzeltenu nogāžu ieskauti, un klīstam tālāk nesteidzīgi. Tur tālumā milzu kalns ar sniegotu virsotni un ūdenskritumu tā pakājē. Līdzās ganās aitas un alpakas.
Ejot garām kādam kartupeļu laukam, uzrunāju tā saimnieku un apjautājos, vai nevaram kādu kartupeli nopirkt savam vakariņām. Vīrs smilšaini melnām rokām mums atlasa rozīgi sarkanus, garus un baltus tupeņus un saka, ka tā ir dāvana un naudu neņemšot. Sirsnīgi pateikušies, dodamies gatavot vakariņas.
Bet satiekam pāris vietējos puišus, kuri kā reizi dodoties iepirkt kartupeļus – lai nākam līdzi aprunāties par dzīvi un ikdienu.
Mājas iekšpagalmā, pussagruvuša mūra aizsegā uz košiem maisiem izbērta kaudze kartupeļu. Turpat tās saimnieks Huno (Juno) un viņa dēls Gato atlasa tupeņus sainī, sasien to, nosver un ber maisā. Tikmēr mēs iztaujājam pārējos vīrus par viņu ciemu un ikdienu. Viņi strādājot vietējā municipalitātē un cenšoties attīstīt tūrismu savā reģionā, jo te esot neskarta un skaista daba. Arī raftings pa upēm vai pārgājieni kalnos te ir. Iespēju daudz. Un tūristu pagaidām tikpat kā vēl nav.
Kamēr pļāpājam, jau ir noorganizēts, ka mūsu kartupelīši ir katlā uz uguns, blakus kaimiņmājā. Dodamies turp.
Mazas, šķības durtiņas, mazs namiņš. Cauri pagalmam gar plušķīga suņa būdu, zem krāsainām vējā izkārtām drēbēm tiekam pavadīti tumšā ķēķistabā. Telpu piepilda uz uguns vārošos kartupeļu smarža un klusi "cuy" jeb jūrascūku "rukšķi". "Sientate!" (sēdieties!) – mūs aicina omulīga omīte krāšņos tradicionālos "pollera" svārkos.
Telpā tik vien vietas, cik mums piesēst uz pie sienas pieslieta beņķa un zemē nolikt katlu ar kūpošiem tupeņiem.
Svaigs govs siers, sāls un tikko rakti kartupeļi. Maģiska kombinācija Peru laukos. Rozīgi sarkanais kartupelis ir miltaini smilšains. Ar izteiksmīgu garšu. Otrs – iegareni dzeltenbaltais – ir jāvāra nedaudz ilgāk un garšo pēc kartupeļu biezputras.
Esam sajūsmā. Prieks mums un omītei par negaidītajiem ciemiņiem.
Karsta "muña" tēja (Peru piparmētra) sasilda, jo nāk vakars un kalnos ar katru mirkli paliek krietni vēsāks.
Laiks doties un meklēt vietu naktsmājām. Eam izlēmuši celt teltis.
Ciemā pat tam esot noskatīta un sagatavota vieta – ar dušām un labierīcībām. Bet, kad ierodamies, visas durvis ir ciet – izņemot galvenās uz ķemertiņu.
Paniku neķeram un būvējam savus pagaidu namus.
Vakara saule lēni slīd aiz kalna, un ieleju pārņem vēsas vakara brāzmas.
Uz prīmusiņa jau vārās kokas lapu tēja, tālas suņu rejas jaucas ar aitu blējieniem un Ritvara ģitāras akordiem...
Laiks iet, bet mēs paliekam te.
Vēl šonakt.
Nākamajā stāstā par neplānoto braucienu uz džungļiem, un to, vai "Toyota" var izbraukt cauri upei.
