Marokas krāsas: kā lēti un pašu spēkiem iepazīt šo skaisto Ziemeļāfrikas pērli  (1)

Lai arī sākotnēji bijām plānojušas īrēt automašīnu, to tomēr neizdarījām, bet, godīgi sakot, labi vien, ka tā sanāca. Pirmkārt, visas mūsu ieplānotās pilsētas bija sasniedzamas ar sabiedrisko transportu (gan autobusu, gan vilcienu). Otrkārt, nonākot Šefšauenā, atviegloti nopūtāmies par to, ka esam bez sava transportlīdzekļa, jo zilā vecpilsēta atrodas kalnā, turklāt pa to pat nav iespējams pārvietoties ar automašīnu, līdz ar to mums būtu jāprāto par vietu, kur auto atstāt.

Turklāt nav nemaz jālauza galva par Marokas transportlīdzekļu drošību un sakārtotību, un arī tas mūs patīkami pārsteidza. Mājaslapās informācija bija labi saprotama, lai arī brīžiem tā bija tikai franču valodā, un uz visiem paredzētajiem autobusiem un vilcienu paspējām laikus.

Tāpēc turpinājumā – maršruts Marokas apceļošanai sešām dienām. Diemžēl piedzīvojumi tuksnesī šeit nebūs iekļauti, jo tiem gluži vienkārši nebija laika. Tā kā lidojām uz Fezu, kas atrodas Marokas ziemeļu daļā, bet populārākās tuksneša ekskursijas tiek rīkotas dienvidu daļā – pilsētā ar nosaukumu "Merzouga", sapratām, ka viss mūsu Marokas ceļojumam atvēlētais laiks tad tiktu veltīts nokļūšanai uz un no tuksneša, kā arī pārgājieniem ar kamieļiem un visām pārējām izklaidēm. To atstājām nākamajai reizei. Taču aplami būtu domāt, ka bez tuksneša Marokā nav nekā cita. Par to lasi tālāk.

Patiesībā šī bija jau mūsu otrā diena Fezā, Marokas otrajā lielākajā pilsētā tūlīt pēc kādreizējās galvaspilsētas Marakešas, jo valstī ieradāmies iepriekšējās dienas vēlā vakarā. Fezas lidosta ir nedaudz ārpus pilsētas, taču uz mūsu rezervēto riādu (tradicionālā marokāņu ēka ar iekšpagalmu) nokļuvām ar jau iepriekš sarunātu transportlīdzekli. Lielāko daļu naktsmītņu rezervējām caur "Airbnb". Lai arī sākotnēji tas šķita pārāk nedroši, izpētot piedāvājumus "Airbnb" un "Booking", secinājām, ka abās vietnēs ir gandrīz vai viens un tas pats, bet "Airbnb" bija nedaudz lētāks, turklāt brokastis bija iekļautas. Mūsu naktsmītnes "Riad Sunrise" saimnieks piedāvāja palīdzēt ar nokļūšanu no lidostas uz Fezas medīnu jeb vecpilsētu, par to prasot 200 dirhamus jeb aptuveni 20 eiro. Tā kā ielidojām ap 11 vakarā, nolēmām, ka tā būs apmierinoša samaksa, lai gan, kā vēlāk uzzinājām, ceļš no lidostas uz pilsētu vai otrādi varētu maksāt vēl mazāk, proti, 150 dirhamus. Izejot no lidostas, mūs sagaidīja šoferis, un tādu pie izejas bija daudz. Katrs cenšas nopelnīt, kā nu māk, bet, jāatzīst, vismaz nav jāzīlē, kur tieši naktsmītnes atrodas un kā vispār līdz tām nokļūt.

Ceļš līdz mūsu nākamo divu dienu mājām ilga aptuveni 40-50 minūtes. Jau pa ceļam šoferis sāka izteikt dažādus piedāvājumus grupu izbraucieniem un ekskursijām, par kurām samaksa mērojama ap tūkstoti dirhamu. Saprotams, ka arī tas ir veids, kā piesaistīt tūristus, taču no piedāvājumiem laipni atteicāmies, plāns turpmākajām dienām mums bija izveidots jau Latvijā.

Braucot cauri Fezai un tuvojoties medīnai, varējām gūt ieskatu vietējā braukšanas kultūrā. Lai arī automašīnu uz ielām bija mazāk nekā dienas laikā, pīpināšana, sasaukšanās un vien sev saprotamu noteikumu ievērošana bija izteikta. Uz ielām atradās tikai vīrieši, līdzīgi kā tas parasti bija arī dienas laikā, kad pārvietojāmies pa pilsētām.

Starp citu, runājot par nacionālo valūtu – Marokas dirhamu: tos izmainījām Brēmenes lidostā Vācijā, taču tikai nelielu daļu, aptuveni 50 eiro, kas beigu beigās veidoja nepilnus 500 dirhamus un kas bija viss, ko vietējais valūtas maiņas punkts varēja piedāvāt. Taču Fezas lidostā pie bagāžas saņemšanas atradās vismaz divi maiņas punkti, kur vietējo naudu varēja iegūt. Pilsētā ar valūtas maiņas punktiem gan ir grūtāk, jo ir ļoti daudz vietu, kur pēc izkārtnēm vēstīts, ka tur maina naudu, kaut patiesībā šīs vietas bija slēgtas. Taču tur, kur tas tomēr izdevās, eiro tika pieņemti un dirhami atkal bija mūsu rokās.

Turpinot par pirmo pilno dienu Fezā, jāteic, ka tā mums sākās diezgan agri, ap pulksten pieciem no rīta, kad dzirdējām gaiļa dziesmas un lūgšanas pa mošejas skaļruni. Mošejas izvietotas daudzviet pilsētā, bet lūgšanas vairākas reizes dienā bija dzirdamas gan Fezā, gan arī Šefšauenā un Rabatā, kur viesojāmies turpmākajās dienās. Tāpat nedaudz traucēts miegs tika riādā valdošā aukstuma dēļ. Karstās dienās marokāņu tradicionālo mājvietu sienas patīkami atveldzē, taču novembrī, kad ceļojām pa Maroku, bez divām segām iztikt nevarējām.

Tā kā naktsmītnes piedāvāja arī brokastis, mums, protams, tika sarūpēta piparmētru tēja (bez tās Marokā neiztikt), apelsīnu sula un maize, kas pagatavota vismaz četros dažādos veidos (piemēram, kārtainās mīklas plācenis, cepta baltmaize, kaut kas līdzīgs pankūkām). Lasot citu ceļotāju atsauksmes "Airbnb", par maizes daudzumu vien pasmējāmies, taču nu to vajadzēja izbaudīt pašām.

Pa Fezas vecpilsētu pārvietošanās ir interesanta un neparedzama. Lai arī sākotnēji izveidojām maršrutu, kurp vēlamies doties un ko vajadzētu apskatīt, maldīšanās pa šaurajiem medīnu labirintiem ir neizbēgama. Taču pa ceļam var redzēt dažādus tirgotājus, kas andelējas gan ar ādas ražojumiem un tējkanniņām, gan lakatiem, šallēm, paklājiem un daudz ko citu. Starp citu, ādas izstrādājumi te ir lielā cieņā, tirgotāji piedāvā gan čībiņas un kurpes, gan somas, makus un citus darinājumus.

Slaveno ādmiņu kvartālu, ko raksturo starp mājām izvietotas tvertnes ar dažādu krāsu šķidrumu ādas krāsošanai un kas bieži redzams fotogrāfijās, raksturojot Fezu, nav nemaz tik viegli atrast. Patiesībā uz vienas no māju jumtiem, no kuriem paveras skats uz tvertnēm un ādmiņiem, nonācām visai nejauši, ejot pa medīnu, līdz mūs uzrunāja kāds vīrs. Vietējie to dara visu laiku, mēģinot ievilināt kādā muzejā vai savā veikalā, taču vīrietis mums rādīja fotogrāfiju ar tvertnēm. Sapratām, ka jāseko vien būs, un drīz vien tikām ievestas ādas izstrādājumu veikalā, taču tajā atradās kāpnes uz jumtu. Jau pēc smakas vien varēja saprast, ka tomēr esam nonākušas vienā no ceļojuma pieturas punktiem.

Ādmiņu kultūra Fezā iestiepjas simtiem gadu senā pagātnē. Interesanti, ka dažas no tvertnēm pat tiekot izmantotas gadsimtiem ilgi. Pēc tam, kad zvēra āda atbrīvota no kauliem, gaļas un spalvas, tā tiek miecēta dažādos šķidrumos, ko iegūst no granātkoka vai mimozas mizas un ko krāso ar dažādiem augiem un minerāliem, bet pēc tam izmiecētās ādas tiek žāvētas. Sausās ādas atkal tiek skalotas tik ilgi, līdz ir gatavas krāsošanai un apstrādei. Vēlāk no tās tiek radīti apavi, somas, maki, apģērbi un citas preces.

Par vienu no atklājumiem Fezā kļuva "Jnan Sbil" dārzi, kuros aug dažādu sugu koki un augi, arī bambuss. Karstajā Fezas saulē pasēdēšana un atpūšanās koku ēnā bija negaidīta, taču ārkārtīgi patīkama. Lai arī dārzi atrodas tūlīt aiz medīnas robežas, tos mēdzot salīdzināt ar medīnas oāzi. Tik skaisti tur ir!

Lielu daļu no tūrisma ceļvežos ieteiktajiem apskates objektiem nemaz neaplūkojām, jo, pirmkārt, apmaldīties medīnā ir ļoti viegli, otrkārt, nereti pat nepamanījām, ka pagājām garām kādai zīmīgai vietai. Medīnu ieliņas ir šauras un vienveidīgas, gandrīz visur lielās durvis ir aizvērtas un pie tām piestiprināts nosaukums ar attiecīgo apskates objektu, taču vismaz pirmajā dienā Fezā nolēmām, ka jāredz karaļa pils un arī jāatrod vieta, kur papusdienot/pavakariņot. Tā arī darījām. Karalisko pili Dār el Mahzenu atradām un apskatījām (pie tās grandiozajiem vārtiem brīnumainā kārtā nebija neviena tūrista). Savukārt izcilu vietu maltītei atradām gluži vai nejauši. "Cinema Cafe" mums gadījās ceļā visai neplānoti, un tās darbinieki arī nebija uzmācīgi un nevilināja katru garāmgājēju iekšā. Darbinieki labi runāja angliski, prata izskaidrot, kā atšķiras dažādu veidu tadžinas, un radīja vienu no labākajiem iespaidiem ceļojuma laikā. Te arī bija labākais kuskuss un labākā piparmētru tēja!

Vēl esot Latvijā un plānojot ceļojumu, saprotot, ka tuksnesis mums šoreiz "ies secen", prātojām, kura no Marokas vietām Fezas tuvumā varētu kļūt par vienu no mūsu ceļojuma galamērķiem. Redzot fotogrāfijas internetā, vienbalsīgi nolēmām, ka tā būs Šefšauena – Marokas zilā pērle, kur visi kadri ir "Instagram" cienīgi. Turklāt brauciens uz skaisto vietu iespējams arī ar sabiedrisko transportu, tāpēc – jo izdevīgāk!

Iepriekš izpētījām, kāda autobusu kompānija piedāvā braucienus uz Šefšauenu, un tā bija "CTM". Nolēmām, ka uz zilo pilsētu dosimies ar autobusu pulksten 10.30, taču, protams, līdz tam neiztika bez pārsteigumiem. "Noķērām" sarkano taksi (ar tiem pilsēta ir pilna) un lūdzām, lai šoferis mūs aizved uz autoostu. Šķita, ka lūgumu viņš saprata, līdz mēs apjautām, ka dodamies uz pretējo – ne autoostas – pusi, un attapāmies pie vilcienu stacijas. Nu neko – vismaz redzējām, kur pēc pāris dienām atgriezīsimies, braucot ar vilcienu no Rabatas. Turpat pie stacijas nolīgām citu taksi, iepriekš vienojoties par cenu (20 dirhami), un cerējām, ka vismaz šis mūs aizvedīs pareizā virzienā. Tā kā mums līdzi bija trīs koferi, šoferis saprata, ka visiem vieta bagāžniekā nepietiks, tāpēc divus no tiem, nevienu nepiesprādzējot, uzkrāmēja uz jumta un novietoja nelielā režģī. Lieki piebilst, ka, līdzās bažām par to, vai mūs aizvedīs uz autoostu un vai paspēsim uz autobusu, vēl valdīja satraukums par to, vai kopā ar mums galamērķī nonāks arī mūsu bagāža un vai tā pa ceļam neizlidos ārā. Godīgi sakot, pats braucamrīks šķita kā uz izjukšanas robežas, jo aiz automašīnas vadītāja un blakussēdētāja sēdekļiem bija piemetināts metāla stienis, kas auto teju vai "saturēja kopā".

Pārvietojoties ar taksi, vienmēr centāmies sekot līdzi braucienam telefona kartē ("Maps.me" vai "Google Maps"), lai pārliecinātos, ka dodamies pareizā, bet arī šis šoferis mūs veda kaut kur citur, ne uz autoostu, kurā bijām pirmajā dienā paviesojušās, lai "izostītu gaisu". Taču, par laimi, veiksme šoreiz bija mūsu pusē, jo Fezā ir divas "CTM" autoostas: viena tuvāk medīnai, bet otra – pilsētas jaunākajā daļā. Tā nu trīs meitenes un trīs koferi veiksmīgi nonāca pavisam citā autoostā nekā plānots, taču arī no šejienes kursēja autobusi uz Šefšauenu. Vēlāk gan prātus pamežģīja fakts, ka biļešu sistēma autoostas kasē ir nobrukusi un mūsu iegādātās ceļazīmes nav iespējams izprintēt, tāpēc nācās gaidīt, līdz situācija tiek atrisināta. Arī tas beidzās mums labi, biļetes (katra 75 dirhami) bija mūsu rokās.

Starp citu, sākumā minēju par patīkamo pārsteigumu Marokas sabiedriskā transporta sistēmā. Šeit bija viens no lielākajiem – autoosta bija maza, taču moderna. Kasē mums visu mācēja izstāstīt angļu valodā (pretēji kā, piemēram, tikai franču vai arābu valodā runājošā Fezas naktsmītnes darbiniece, ar kuru lielākoties sazinājāmies pašu izdomātā zīmju valodā), bagāža pirms brauciena par nelielu samaksu bija jānodod (sistēma līdzīga kā lidostās, kad iedod numuriņu un ap bagāžu apliek uzlīmi), bet uzgaidāmajā telpā valda miers, neviens nekur nesteidzas pat tad, kad sākas iekāpšana. Attiecīgā reisa autobuss piestāj pie durvīm, kuras atver autoostas darbinieks. Tālāk katrs pasažieris uzrāda savu biļeti, tās numuru darbinieks atzīmē lapiņā, un visi lēnām dodas ieņemt savas vietas. Kad autobuss atiet, autoostas durvis tiek aizvērtas, līdz piestāj nākamais autobuss.

Brauciens no Fezas uz zilo pilsētu Šefšauenu ilgst aptuveni četras stundas ar pārtraukumu, kura laikā autobuss piestāj pie kafejnīcas, tur var apmeklēt tualeti, nopirkt kādu uzkodu vai dzērienu un pabaudīt apkārtējo ainavu, kas ir galvenokārt smilšaina. Taču līdzās kafejnīcai varēja atrast arī stendu ar svaigiem augļiem – mandarīniem, banāniem, granātāboliem. Par deviņiem (kā vēlāk izrādījās – ārkārtīgi smaržīgiem un garšīgiem) mandarīniem un banānu ķekaru samaksājām 10 dirhamus (sākotnējā cena bija 12 dirhami), taču, godīgi sakot, uz kaulēšanos šī ceļojuma laikā nebijām naskas. Un, jāsaka tikpat godīgi, par bezgala sulīgiem mandarīniem un banāniem maksāt aptuveni 1,20 eiro jau tā likās maz.

Kad beidzot bijām nonākušas Šefšauenā, uzreiz devāmies iegādāties biļetes uz nākamo ceļojuma galamērķi – Rabatu. Ņemot vērā Grieķijas pilsētā Delfos gūto pieredzi (par to lasīt šeit), secinājām, ka labāk jau laikus pārliecināties par vietu autobusā. Turklāt jau iepriekš bijām izpētījušas, ka uz Rabatu no Šefšauenas kursē tikai viens autobuss pulksten 7 no rīta. Atļauties nokavēt to nevarējām. Biļetes cena – 110 dirhami.

Turpat pie autoostas arī gaidīja vairāki taksometri, kas piedāvājās aizvest līdz vajadzīgajai vietai. Izmantojām iespēju ātri nokļūt līdz naktsmājām, kas šoreiz bija rezervētas ar "Booking" palīdzību. Šoferis uzreiz zināja, kur jābrauc, lai nogādātu mūs uz "Casa Elias", taču, šķiet, viņa auto ne visai padevās šim uzdevumam. Zilā vecpilsēta, līdzīgi kā pārējā Šefšauenas daļa, izvietota kalnā, tamdēļ, saprotams, arī mūs un mūsu bagāža bija jāved augšup. Brīžiem šķita, ka šofera ārkārtīgi mazais busiņš ar aizklātajiem logiem (kad mēģinājām pabīdīt aizkarus un paskatīties, kas notiek ārā, šoferis laipni aizrādīja, ka mēs sēžam trijatā divvietīgajā automašīnas aizmugurē un ka tik daudz cilvēku viņa braucamrīkā nemaz nevarot atrasties) uz priekšu kustās tik lēni, ka ātrāk būtu pašām soļot uz kalna. Par laimi, busiņš mūs nogādāja līdz vecpilsētas robežai, bet tālāk instruēja kādu no savām paziņām, lai mūs aizved uz naktsmītnēm. Lai arī to nemaz nebijām lūgušas, nopriecājāmies, ka nenāksies ar koferiem maldīties pa zilajiem labirintiem, un zinājām, ka par mūsu neplānotā gida labvēlību būs jāmaksā. Samaksa par palīdzību Marokā nav nekas neierasts, visi cenšas nopelnīt, kā nu to katrs prot. Iedevām mūsu palīgam 10 dirhamus, jo tas bija viss, kas palicis pēc mandarīniem un banāniem, bet beidzot, nogurušas no garā ceļa un kāpšanas kalnā kopā ar smago bagāžu, bijām izsapņotajā pilsētā.

"Casa Elias" izrādījās ārkārtīgi jauka, mājīga vieta, kura arī, protams, neiztika bez aukstuma. Taču tās saimnieks Omārs perfekti runāja angļu valodā un ieteica mums vietu, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz zilajām mājiņām. Tāpat viņš ieminējās par lielisku vietu vakariņām, kas atradās pāris metrus no naktsmītnēm. Un, protams, priekšrocība bija arī terase, kurai blakus bija mūsu istabiņa un kur tika pasniegtas brokastis (jau atkal – maize). Skats – pasakains!

Mūsu trešā pilnā diena Marokā aizritēja bezgala skaistajā Šefšauenas vecpilsētā, kas iekrāsota zilos toņos. Šeit visi kadri izskatās kā pastkartes, un katra ieliņa, katras kāpnes un krāsainie puķu podi ir iemūžināšanas vērti. Starp citu, ja "Instagram" meklētājā ieraksta "Chefchaouen", kā viena no populārākajām fotogrāfiju tapšanas vietām ir zilās kāpnes ar iekarināmajiem puķu podiem gar sienām. Tā tik tiešām ir tūristu iecienīta vieta, kur brīžiem var gadīties gaidīt rindā, lai tikai iemūžinātu mirkli uz skaistajām kāpnēm. Turklāt arī mūsu naktsmītnes bija tajā pašā ielā, kur šī slavenā vieta, tamdēļ tai garām gājām vairākkārt.

Atšķirībā no Fezas medīnas Šefšauenā var gluži vienkārši staigāt pa ieliņām un baudīt. Arī paši vietējie iedzīvotāji apzinās pilsētas skaistumu un unikalitāti, vietumis piedāvājot sapņu oāzes par maksu, proti, labiekārtotus pagalmiņus, kuros uzņemt fotogrāfijas, kas "Instagram" pavisam noteikti izpelnīsies uzmanību. Taču pie fantastiskām fotogrāfijām var tikt arī par brīvu, vien jāatrod ieliņa, kāpnes vai kāds stūrītis, kas pašam patīk un kas ir izteiksmīgi zils (medīnā tādu vietu nudien netrūkst).

Paklausījām arī Omāra teiktajam un devāmies uz "Mosquee Bouzaafar", mošeju, kas atrodas nedaudz ārpus vecpilsētas un izvietota kalnā. No tās pavērās fantastisks skats uz Šefšauenas medīnu un dažādu toņu zilajiem namiem, kā arī kalniem. Starp citu, pastāv vairākas versijas par to, kāpēc pilsētas ielas iekrāsotas zilā krāsā. Viena no populārākajām liecina, ka zilajai krāsai ir reliģiska nozīme, nevis kāds īpašs pilsētplānošanas iemesls, proti, zilā krāsa simbolizē debesis, lūgšanas un dzīvošanu saskaņā ar augstākiem spēkiem, norādīts "Lonely Planet". Šefšauena zināma arī kā vieta, kur itin viegli tikt pie marihuānas. Bieži vien, ejot pa ieliņām, varēja just tās smaržu, kā arī paši tirgotāji, mums ejot garām, izteicās "hašiš" vai "marihuana".

Tā kā dirhami mums bija beigušies un makā atradās vien eiro banknotes, meklējām iespējas, kur naudu samainīt. Uz kādas no mājām/veikaliem pamanījām uzlīmi ar valūtas maiņu, un tās saimnieks, redzēdams, ka uzkavējamies viņa teritorijā, nāca prasīt, vai mēs vēlamies samainīt naudu. Protams, kurss bija neizdevīgs (viņam gan izdevīgs), bet tā bija mūsu vienīgā iespēja. Taču par to, ka uz mūsu rēķina viņš nedaudz nopelnīja, vīrietis piedāvāja uzvest mūs uz mājas jumta, no kura pavērās brīnišķīgs skats. Ar draudzenēm sasmaidījāmies, bet nolēmām sekot mūsu labvēlim. Un, tik tiešām, vīrietis nemeloja – skats bija tā vērts: līdzīgos toņos iekrāsotā pilsēta uz lielo kalnu fona radīja iespaidīgu sajūtu.

Pēdējo vakaru Šefšauenā aizvadījām, otro reizi vakariņojot netālu no naktsmājām esošajā restorānā. Atšķirībā no Fezas "Cinema Cafe", kur tadžīnas pasniedza aukstas ar siltu ēdienu (kas nozīmē, ka ēdiens sagatavots iepriekš un vienkārši ielikts Marokas kultūrai raksturīgajā traukā), Šefšauenā pasūtītā maltīte mūsu priekšā teju vai burbuļoja. Jāpiebilst, ka itin viss, ko pasūtījām (dažāda veida gaļas galvenokārt) garšoja izcili, un viena maltītes reize mums trijām izmaksāja vidēji 25 eiro (pasūtījumi un dzeramnauda, kas bija aptuveni 10 procenti no rēķina).

Vakarā pateicāmies Omāram par laipno uzņemšanu un atsaucību, un darījām zināmu, ka diemžēl nāksies izlaist brokastis. Taču pēc mirkļa viņš klauvēja pie mūsu istabiņas durvīm, rokās turēdams paplāti ar svaigi spiestu apelsīnu sulu, maizes plāceņiem un ievārījumu.

Nākamā diena mums sākās diezgan agri, cēlāmies piecos no rīta, kā ierasts, līdz ar lūgšanām un gaiļa dziesmām. Ap sešiem izgājām no naktsmājām, lai aptuveni pusstundu pavadītu ceļā līdz autoostai. Apkārt viena vienīga tumsa un pilnībā tukšas ielas, ko piepildīja tikai skaņa no trīs koferu ritenīšiem. Laikus nokļuvām autoostā, nodevām bagāžu un gaidījām autobusu, kas četru stundu laikā mūs nogādās Rabatā, pilsētā pie paša Atlantijas okeāna.