Lūk, kā tas tiek aprakstīts Pitkērnas vietējā avīzītē "Pitcairn Miscellany": "Lai satiktu laivu, iznāca cilvēks, kurš sauca, ka viņš esot amerikānis un ka viņu uz salas esot pametusi jahta "Lidojošais valzirgs". Pludmalē bija arī šimpanzes mazulis, un tas gan lika acīm ieplesties! [Kravas kuģis] "Pioneer Isle" nebija vēlējies uzņemt šo vīru, Bobu Tomarčinu, kopā ar pērtiķi.
Tas nozīmēja, ka pitkērnieši devās atpakaļ uz pludmali, palika pa nakti un nākamajā rītā mājup devās kopā ar Bobu un viņa mīluli. Simt piecpadsmit jūdžu ceļš atpakaļ uz Pitkērnu prasīja divdesmit trīs stundas, laiks bija labs, bet brīžam neskaidrs. Tad, kamēr pārējā pasaule brīnījās par Boba Tomarčina, viņa šimpanzes Moko, Hendersona salas un "Lidojošā valzirga" noslēpumu, Pitkērna uzņēma savus viesus."
Bobs un Moko Pitkērnā nodzīvo pusotru mēnesi, taču idillei punktu pieliek tas, ka Roberts tolaik ir divdesmit septiņus gadus vecs, bet salas vīriešiem savas sievietes un meitenes šķiet noderīgas un vajadzīgas pašiem, tā ka nākas vien Bobam no salas doties prom būtībā piespiedu kārtā. (Par šo kutelīgo apstākli Pitkērna hronikas, protams, klusē.)
26. oktobrī Tomarčins ar kuģi "Rangitiki II" dodas uz Panamu. Kapteinis atsakās uzņemt šimpanzi, un Bobs solās pēc tā atgriezties jau ar nākamo kuģi. Salas bērni, protams, ir sajūsmā.
Kuģis ar Bobu dodas tālāk uz Oklendu, bet Moko paliek Pitkērnā, Čārlza un Šarlotes Kristianu aizgādnībā.
Kas tālāk notiek ar Bobu un Moko, no Pitkērna hronikām tā arī nekļūst skaidrs, tāpat kā tas, ko īsti viņš ir darījis uz neapdzīvotās salas un kā tur nonācis. Jahtas saimnieki pa radio paskaidrojuši, ka Tomarčins samaksājis, lai viņu izceļ krastā tieši Hendersona salā, Bobs savukārt apgalvojis, ka runa bijusi par uzkavēšanos tur tikai četras dienas, bet rezultātā viņam tur nācies pavadīt veselas četrdesmit.
Savukārt no visvisādiem citiem avotiem kopā salipinās šāda aina: Bobs kopā ar Moko pirmoreiz pie apvāršņa parādījies Taiti – it kā, lai šimpanzīti izrādītu Bastīlijas dienas svinībās Papeetē, kur visiem stāstījis, ka Moko esot vienīgais gaišspalvainais šimpanze visās Savienotajās Valstīs. No izrādīšanas nekas nav sanācis, un tad Tomarčins saticis Velsu laulāto pāri un viņu jahtā "Lidojošais valzirgs" devies Oklendas virzienā.
"Lidojošais valzirgs" pat nebija īsta jahta – pašbūvēts kečs, ko Vankūveras skolotājs Džons Velss sāka būvēt četrdesmito gadu beigās un pabeidza pēc pieciem gadiem, lai kopā ar sievu sāktu ceļot apkārt pasaulei. Trīs gadus pēc izbraukšanas no Vankūveras jahta bija nonākusi Papeetē, kur tad arī Velsi uzņēmuši uz klāja Tomarčinu.
Vēlāk Velsu pāris stāstīja, ka Tomarčins viņiem samaksājis trīssimt dolāru, lai viņi to izliktu krastā Hendersona salā, kas būtu laba vieta no publicitātes viedokļa – pietiekami liela sala, ik pa laikam to apmeklē gan citi kuģi, gan pitkērnieši, ūdens it kā arī ir.
Bobs savukārt visiem bija stāstījis, ka salā izlikts tāpēc, ka jahtas kapteinim un īpaši jau viņa sievai nav paticis šimpanze. Tāpēc viņi ierosinājuši Bobam dažas dienas padzīvot uz salas, kamēr Velsu pārim nomierināsies nervi, un pametuši. Ar ēdienu esot bijis slikti, jo vienīgais, ko Bobs paņēmis līdzi, kopā ar Moko izsēžoties Hendersona salā, bijis kondensētais piens pērtiķēnam. Tā nu viņi četrdesmit dienas pārtikuši no zivīm un kokosriekstiem, žurku tūkstošu apdraudēti.
Līdz ar to versija par izlikšanu krastā uz pāris dienām īsti "neklapē".
Arī pitkērniešiem, atrodot Hendersona salā "saldo pārīti", izbrīns bija tikai par pērtiķi. 10. augustā "Lidojošais valzirgs" bija ieradies Pitkērnā, atvedis pastu un koksriekstus, cita starpā ieminoties – viņiem esot bijis apkalpes loceklis, taču izrādījies neuzticams, un viņi to atstājuši kādā no apmeklētajām salām. Savukārt mēnesi vēlāk, 7. septembrī, Pitkērnā ieradies kravas kuģis Corinthie, kura kapteinis stāstījis, ka, braucot garām Hendersona salai, apkalpes locekļi tās ziemeļu pludmalē manījuši kādu vīru ar bērnu, kurš skrējis pa liedagu un it kā vicinājis kreklu vai palagu. Taču kuģis nebija apstājies, jo kapteinis domājis, ka tie ir pitkērnieši.
Tad nu pitkērnieši salikuši visu kopā un nosprieduši, ka redzētais cilvēks varētu būt tas pats "Lidojošā valzirga" atstātais apkalpes loceklis. Kad divas dienas vēlāk salā ieradies amerikāņu kravas kuģis "Pioneer Isle", Toms Kristians, kurš jau tad bija salas radiosakaru virsnieks, vienojies ar kapteini, ka "Pioneer Isle" nogādās līdz Hendersona salai divas liellaivas ar to apkalpi. Tur tad Bobs un Moko arī atrasti.
Ko Bobs tur īsti darīja, uz ko cerēja? Meklēja apslēptos dārgumus? Meklēja liecības par savu vecāku nāvi? Skaidras ir tikai trīs lietas: pirmkārt, viņš tiešām bija jokainis un dīvainis, otrkārt, naudas viņam bija te ļoti daudz, te vispār nemaz, treškārt, savam pērtiķītim viņš patiešām bija ļoti pieķēries.
Tālāk ar abiem notika, lūk, kas. Bobam nācās doties uz Jaunzēlandi, kur viņš kaut kādā veidā no vietējā laikraksta attiesāja pietiekamu naudu, lai tiktu līdz Pitkērnai, savāktu šimpanzi un nokļūtu ASV. Tur viņi vairākus gadus uzstājās, parādījās arī televīzijā, bet jauni piedzīvojumi sauca Bobu, un viņš šimpanzi Senluisas zoodārzam pārdeva par 1575 dolāriem.
Bobs pēc gada nezināmos klejojumos atgriezās un pieprasīja zoodārzam pārdot viņam šimpanzi atpakaļ. Zoodārzs atteicās, un Bobs kādu nakti Moko vienkārši nozaga – nu, ne gluži vienkārši, vietā atstājot trīstūkstoš dolāru. Bēgļus noķēra tikai Floridā, un Tomarčina advokāts izmēģināja visvisādus argumentus – gan to, ka Moko Bobam ir kā bērns, gan to, ka Misūri likumdošana neaizliedz zagt neēdamus dzīvniekus. Nekas nelīdzēja, un Moko atdeva zoodārzam, bet Bobu uz četriem gadiem ielika cietumā.
Moko turpināja uzstāties līdz pat 1965. gadam, kad viņš jau bija kļuvis pārāk liels. Šimpanze vēlreiz mēģināja aizbēgt, šoreiz viens pats, un nomira septiņdesmito gadu sākumā. Bet Bobs savas dienas beidza kā suņu treneris Austrālijā un nomira, ja tā varētu teikt, pavisam nesen - 1995. gadā.
Savukārt Pitkērna salā, lai kā tās iemītnieki necienītu savu vēsturi, ir vismaz viens fotoalbums, kurā ir bildīte ar viņiem abiem – Bobu Tomarčinu un viņa šimpanžu mazuli Moko. Es to zinu – pats redzēju un veltīgi ieminējos, ka varbūt šo bildīti gan tās īpašnieki man varētu pārdot. Nekā, nepārdeva vis.
Šis ir fragments no apgāda Dienas Grāmata nule klajā laistās Lato Lapsas grāmatas Razbainieku salas, kas stāsta par autora piedzīvojumiem un vērojumiem Dienvidjūru salās - Kuka salās, Franču Polinēzijā un Pitkērnā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
