"Delfi Aculiecinieks" lasītājs Maksims jūnijā atgriezās no Āfrikas, kur pavadījis sešus mēnešus. Šajā laikā viņš apceļojis 15 valstis. Nesen rakstījām par Maksima piedzīvojumiem pasaules bīstamākajā valstī Kongo Demokrātiskajā Republikā, bet šoreiz stāsts par Zimbabves prezidentu, kurš sevi sauc par eņģeli, neaptveramu inflāciju un Viktorijas ūdenskritumu.
Uz veikalu jābrauc ar piekabi banknotēm
Zimbabve – valsts Āfrikas dienvidos – pasaules mediju virsrakstos iekļūst reti. Vietējā vara neatbalsta ārvalstu žurnālistu darbu šeit, vēloties slēpt no pasaules patieso lietu kārtību valstī. Man bija tā veiksme kādu laiku pabūt Zimbabvē, pavadīt laiku ar turienes iedzīvotājiem un zināmā mērā iepazīt, kāda ir ikdiena šajā zemē ar neticamu vēsturi.
Esot Zimbabvē, ne uzreiz var saprast, ka te kaut kas nav kārtībā, tomēr ar laiku sāc pamanīt dažādas dīvainības. Piemēram, galvaspilsētā ar ārvalstu banku izsniegtu kredītkarti nevar ne bankomātā izņemt naudu, ne norēķināties veikalos – vismaz lielākajā daļā. Tādēļ, ja jums nav līdzi skaidras naudas, kuru, starp citu, jums samainīs bankā (ar lieliem ierobežojumiem), tad būs jāzvana draugiem, lai to sūta ar pasta pārvedumu.
Problēmas sakne – Zimbabvei nav savas naudas, te izmanto amerikāņu dolārus, jo pēc 500 miljardās inflācijas nacionālā valūta neatbilst reālajai situācijai valstī.
No rīta, braucot uz darbu ar autobusu un samaksājot par to 50 miljardus Zimbabves dolāru, vakarā bija jāmaksā jau 100 miljardi, un šī situācija progresēja ik dienu.
Dodoties uz bāru, kur par vienu alu bija jānorēķinās ar divdesmit 50 miljardu banknošu paciņām, kompānijai bija līdzi jāņem auto piekabe ar naudas briketēm. Viss beidzās ar to, ka 100 triljonu banknote, no kuras bija noņemtas 25 nulles, maksāja vienu ASV dolāru, un Zimbabves banka atteicās drukāt nacionālo valūtu, tā vietā pārejot uz amerikāņu dolāriem.
Šī situācija tautas ikdienu ietekmēja īpaši smagi – sākās bads un tirgotāji varēja noteikt jebkādas cenas, kādas vien ienāk prātā. Piemēram, nereti par maizes klaipiņu prasīja piecus dolārus. Un tas viss – valstī, kur bezdarba līmenis ir 80 procenti! Rezultātā miljoniem zimbabviešu pameta dzimteni, pārceļoties uz kaimiņvalstīm – Botsvanu un DĀR. Un vēl joprojām vairāk nekā puse iedzīvotāju saņem palīdzību no saviem radiniekiem ārzemēs.
Kad prezidents sevi uzskata par eņģeli
Uz manu jautājumu, kāpēc valsts pārvaldē ir tāda neefektivitāte, atbildēja kāds bijušais militārists, ar kuru man izdevās aprunāties. Pašreizējam prezidentam vienīgā iespēja palikt pie varas desmitiem gadu ilgi – pulcēt ap sevi cilvēkus, kuri nespēj patstāvīgi spriest un efektīvi strādāt. Starp citu, prezidenta personība ir īpašas uzmanības cienīga. 93 gadus vecais Roberts Mugabe vada valsti jau gandrīz 30 gadus. Ar likumu noteikts, ka viņa portretam jābūt katrā valsts iestādē. No rītiem skolēni viņam par godu dzied himnu, bet jebkurš pretēji domājošais vai nu zaudē darbu (kā, piemēram, kāda laikraksta redaktors, kurš nolēma publicēt reālus pētījumu datus, kas rāda, ka 57 procenti valsts universitātes studentu slimo ar AIDS), vai pazūd uz visiem laikiem.
"Iecienītākais" veids, kā atbrīvoties no citādi domājošajiem un neapmierinātajiem, esot auto katastrofa. Ik mēnesi vismaz pieci valstiski ietekmīgi cilvēki ejot bojā avārijās mīklainos apstākļos, stāsta vietējie.
Un prezidentam ir, ko zaudēt. Valsts ziemeļos atrodas ziņkārīgām acīm slēptas dimantu raktuves ar privātu starptautisko lidostu, bankas ēku un viesnīcu, kur, nešķērsojot teritorijas robežas, dimantu tirgoņi var kārtot savas darīšanas. Raktuvju ieņēmumi gadā ir 15 miljardi dolāru, valsts kasē nonāk ne vairāk par miljonu. Prezidenta sievai pieder ferma, kur grīdas esot no Itālijas marmora, protams, tas viss uz valsts rēķina.
Šādus stāstus varētu turpināt bezgalīgi, visa valsts iekārta izskatās komiski vai traģiski – kā nu uz to skatās. Piemēram, man gadījās redzēt maršu valsts prezidenta atbalstam šī gada maijā. Vietējās varas iestādes ziņoja, ka maršā piedalījās divi miljoni cilvēku, kamēr CNN vēstīja par 40 tūkstošiem dalībnieku. Kas interesanti, maršā piedalījās galvenokārt policisti, ierēdņi un tirgus pūlis, kurus piespieda pamest iesākto un izdzina maršēt.
Kā var nesmieties, dzirdot prezidenta paziņojumu, ka viņš ir nevis cilvēks, bet eņģelis, un valdīs pēc nāves!? Vietējie notiekošo uztver ar humoru, taču tā nav bijis vienmēr.
Prezidenta ceļš līdz varai, amata saglabāšana prasījusi tūkstošiem zimbabviešu dzīvību. Cilvēki ir noguruši no kara un notiekošo vēro ar ironiju, sakot: "Viņš taču nav mūžīgs, lai gan viņam pieejama vislabākā medicīna, tomēr viņam galu galā ir 93."
Afrikāņi – ļoti draudzīgi ļaudis
Simtiem tūristu ik dienu atbrauc uz Zimbabvi viena iemesla dēļ – Viktorijas ūdenskritums, viens no lielākajiem pasaulē. Tas atrodas uz Zimbabves un Zambijas robežas, plešas 1800 metru platumā un 110 metru augstumā, turklāt tajā ik minūti gāžas 600 miljoni litru ūdens. Ūdenskrituma apmeklējums maksā 30 dolāru. Vienalga, vai pavadīsiet šeit 30 minūtes (pietiekami, lai izietu visu ūdenskrituma platumu), vai piecas stundas, jebkurā gadījumā izmirksiet līdz pēdējai vīlītei.
Lielākā daļa tūristu Zimbabvē ierodas caur starptautisko lidostu Viktorijas pilsētā, kas, jāteic, ļoti kontrastē ar pārējo valsti. Pavadot dažas dienas pie ūdenskritumiem, tūristi turpina savu ceļojumu vai dodas mājup, diemžēl neapskatot pārējo valsti, kaut Zimbabvē ir ko redzēt – trīs UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauti arhitektūras pieminekļi, austrumos – pirmā Zimbabves galvaspilsēta Lielā Zimbabve, rietumos – otrās galvaspilsētas Khami drupas ar mūsdienu cilvēka priekšteču atstātajiem zīmējumiem klintīs. Safari cienītājiem valsts ziemeļos, Zambezi upes krastos, ir vairāki nacionālie parki ar savvaļas zvēriem. Un safari izbrauciens te izmaksās krietni mazāk nekā kaimiņzemēs. Ja jums patīk piedzīvojumi un pārgājieni, valsts austrumos, uz robežas ar Mozambiku, atrodas nacionālais parks ar neticami skaistiem kalniem, kur var pārbaudīt savu izturību, dodoties vairāku dienu pārgājienos ar kājām.
Zimbabvē par baltajiem cilvēkiem neviens nebrīnās, jo te dzīvo ļoti daudz tādu pašu "balto" – sākotnējo kolonizatoru pēcteči. Sarunās ar vietējiem, iedziļinoties apkārt notiekošajā, varētu šķist, ka smagā dzīve un pārbaudījumi tautu sarūgtinājuši. Tomēr, tiekoties ar dažādu sociālo slāņu cilvēkiem, atklājas ļoti draudzīgi, dzīves rūdīti ļaudis, kas prot novērtēt to mazumiņu, kas viņiem ir. Un daudzi no viņiem priecāsies pastāstīt savu pārsteidzošo vēsturi.
