Foto: Mārtiņš Sils
Latviešu ceļotājs Mārtiņš Sils turpina šī gada februārī uzsākto ekspedīciju Austrālijā, kuras mērķis – ar motocikliem mērot ceļu no Melburnas līdz Latvijai. Šobrīd noris ekspedīcijas trešā kārta un Mārtiņš jau ir vairs tikai nedēļas attālumā no atgriešanās Latvijā. Mērķis ir un paliek nemainīgs, iebraukt Latvijā 18.novembra rītā, lai piedalītos Latvijas simtgadei veltītā divu ratu piedzīvojumu pasākumā ielas enduro motocikliem – "Advenduro 2018".

Iepriekšējā rakstā lasāmi pirmie iespaidi Āzijā – Taizemes brīvdienas, latvieši pasaulē un neredzēti ceļu remonti, taču izrādās, ka ceļi Mārtiņu šajā braucienā spēs pārsteigt vēl un vēl, un diemžēl, Indijā piedzīvotais lika atkal pārplānot ceļojuma lielplānu. Turpinājumā, kas un kā notika Indijā, no Mārtiņa paša skatupunkta.

Indija – burzma, putekļi un pirmie nepatīkamie pārsteigumi

Foto: Mārtiņš Sils

Pirmā doma, iebraucot Ziemeļaustrumu Indijā, – gribas atpakaļ uz Mjanmas ceļu "paradīzi"! Jau "Tamu" un "Moreh" robežas šķērsošanas punktā bija sajūta, ka kāpjam kaut kur dziļi pagrabā, lielā aizvakardienā. Ja, izbraucot no Mjanmas, mazā būdiņā vēl kaut cik sakarīgi un mūsdienīgi pasi ar "kompīti" pārbaudīja, tad, Indijas pusē iebraucot, pirmais izaicinājums bija esošajā bardakā saprast, kurā virzienā jādodas un kādu robežsargu meklēt. Kontroles punkta mājas sabūvētas dižas, bet iekšā atrastais robežsargs kādu brīdi bija "uz pauzītes", ieraugot tādu pasi kā manējā. Tad jau ņēma savus žurnālus un lēnu garu sāka tur rakstīt iekšā visu par mani. Tas pats atkārtojās pie muitniekiem, kuriem gan bija arī interese manu moci izkratīt. Šādu robežpunktu bez jel viena datora it kā jaunbūvētā, bet jau tik ļoti piešmucētā mājā neatminos redzējis pēdējo gadu laikā. Vairākkārt tiku arī "iežurnalēts" dažādos armijas kontrolposteņos, un arī visā turpmākajā ceļā caur Manipūras štatam armijas klātbūtne bija pamanāma teju nepārtraukti. Gan tās manevros pa ceļiem un biežajos kontrolpunktos, gan bruņotu kājinieku patruļās gar ceļu malām un pilsētās.

Foto: ""Purina"

Ar indiešu satiksmi man jau iepriekš dzīvē bijusi darīšana, taču šajā reizē tā atkal pārsteidza, un ne jau patīkamākajā veidā. Indijā visi brauc un spiežas viens otram virsū, kā vien iegribas. Tomēr lielākā atšķirība no citiem reģioniem ar lielu satiksmes burzmu, satiksmes dalībnieki, lai vai kādā braucamrīkā sēdētu, dara to itin nemaz neskatoties apkārt. Vismaz man tāda sajūta radās pēc tam, kad jau pirmās dienas laikā man simtiem reižu kāds pēkšņi izgrieza priekšā no sānceliņa vai brauca virsū pretējā virzienā pa manu braukšanas joslu. Jāsaka, ka brīžiem pat nepatīkami.

Pēc pirmajiem 100 kilometriem sapratu, ka ātri uz priekšu netikšu, tādēļ pārlaidu nakti štata galvaspilsētā "Imphal". Kādā no kartēm atradu hosteli, kurp arī devos, jo parasti hosteļu atmosfēra man tīri labi patīk. Taču šis nebija viens no tiem variantiem. Šoreiz izvēlētais hostelis ir diezgan šmucīgs un nakti pārlaižu kompānijā ar milzu tarakāniem dušas telpā, kurā, kā izrādās, nemaz nav dušas.

Redzot to, kas notiek uz ceļiem, nākamajā rītā cēlos kopā ar apkārt izteikti brēcošiem gaiļiem un jau sešos no rīta biju uz moča, lai virzītos tālāk pa vienu no diviem ceļiem Kohimaa un Nagaonas pilsētu virzienā. Šo ceļu man iepriekšējā vakarā ieteica vietējie kā krietni labāku un ātrāku par otru variantu. Kad sāku braukt, tad vēl neapjautu, ka šī izvērsīsies par vienu grūtākajām braucamdienām manā motociklista pieredzē.

Jo tālāk Indijā, jo trakāk – grūtākā diena motociklista pieredzē

Foto: Mārtiņš Sils

Man bija teikuši, ka pirmajos 130 kilometros līdz Kohimai būs šādi tādi ceļa darbi, tāpēc putekļains un mazliet bedrains varētu būt. Kad pēc piecām stundām sasniedzu šo pilsētu, sajūta bija tāda, kā kārtīgu enduro divdienu nobraucot. Kalnu ceļi jau tā vietām ir draņķīgi un bedraini (un bedraini ne tā kā mēs to saprotam – te Bedres ir ar lielo burtu!), bet kad tam visam paralēli ir sākuši plosīties vietējie ceļu būvētāji, būvējot tiltiņus, šķūrējot zemes kalnus un darot to vispārējā haosā, tad uz ceļa paliek slikti. Un, ja pa šo enduro trasi braucot ar lielo, apkrāmēto un pasmago mocīti ir nepārtraukti jālavierē starp visu kalibru indiešu satiksmes brīnumiem, paliek pavisam grūti. Kad sasniedzu minēto pilsētu, tajā ielu stāvoklis vietām ir vēl dramatiskāks, turklāt visas pilsētas garumā, kādus 10 kilometrus bija jācīnās cauri nepārtrauktam sastrēgumam.

Foto: Mārtiņš Sils

Pēc vēlām brokastīm Kohimā, devos tālāk ar cerību, ka šim murgam, pēc iepriekš dzirdētā, būtu jābeidzas. Bet nekā! Arī tālākos gandrīz 100 kilometrus viss turpinājās tikpat traki. Šādus ceļus braucot, nebeidzu apbrīnot sava mocīša izturību – liels ir prieks, ka esmu atradis sev pašu īstāko ceļabiedru! Taču, jāsaka, arī šim laikam pacietības mērs bija pilns – kalnu ceļa līkumā, kur putekļu mākonī nepamanīju kādu vecā ceļa seguma betona kantīti, priekšējais ritenis aiz tās aizķērās, mocītis saslīdēja un izmeta mani no segliem! Apkārt esošajos akmeņos un putekļos kritiens nebija visai patīkams, bišķīt apdauzījos un labi vēl, ka pretī braucošā "Tata" paspēja sabremzēt kādu metru no manas ķiveres. Kritiens rezultējas tajā, ka vismaz trīs no četrām ekstremitātēm nu es jutu kā sāpīgas, un diemžēl labā roka, ar kuru jādod "ručkā", plaukstas locītavā sāka pampt un izskatīties pavisam nelāgi. Lieki piebilst, ka turpmākie bezceļa kilometri izvērtās par sāpīgākajiem manā endurista karjerā, un, visu šo situāciju analizējot, jutu, ka tūlīt piezagsies bezcerība. Kad vēl pēc četrām stundām līdz ar tumsiņu sasniedzu Nagaonas pilsētu un iečekojos pirmajā viesnīcā, kas pagadījās, nogurums bija neaprakstāms. Bija skaidrs, ka nākamajā dienā vajadzēs pameklēt kādu rentgena aparātu.

Indijas medicīna

Foto: Mārtiņš Sils

Nagaonas rīta ziņas man bija ne pārlieku labas, ne arī ļoti sliktas. Pamodos ar labo roku kā zilganas krāsas bluķīti un devos rentgena "medībās".

Pirmajā "diagnostikas klīnikā" viss bija gandrīz labi – bija dakteris, kas uzraksta norīkojumu, bija rentgena aparāts un māsiņa, bet elektrības gan nebija. Līdz ar to nekas labs no bildēšanās tomēr nesanāca. Otrajā, jau nopietnāka paskata hospitālī, pāris dakteri mani apskatīja, roku iztaustīja un nozīmēja man to, ko gribēju – rentgenu. Taču, kad nonācu pie rentgena kabineta, te atkal pauzīte – cik sapratu, tas salūzis. Bet te dakterīši neapjuka – jau pēc brīža manu roku iebāza kompjūter-tomogrāfa aparātā un kaut kādas kvalitātes bildes ieguvām. Aparāta saimnieks teica, ka pēcpusdienā būšot slēdziens, taču ātri vien ar dakteri tikām pie ekrāniem un paši pētījām, kas no maniem kauliem palicis pāri.

Foto: Mārtiņš Sils

Kopumā ņemot – saturu roka zaudējusi nav, visi galvenie kauli ir veseli, ja neskaita to, ka vienam no tiem ir atlūzis kāds neliels gabaliņš, kas laikam bija visa pampuma, zilumu un sāpju cēlonis. Dakteris, kā viņam tas pienākas, protams, rekomendēja man turpmākās trīs nedēļas pavadīt pilnīgā mierā un rokā ģipša vietā vismaz uzģērbt tepat aptiekā nopērkamu langetīti. Daļēji šim arī paklausīju, langeti nopirku un uzvilku, tikai nekādi nevarēju izdomāt kur lai es tās trīs nedēļas rauju, un ko es šajā pilsētelē varētu darīt vēl kaut trīs stundas. Tādēļ sakostiem zobiem un iedzertām pretsāpju zālēm devos izmēģinājuma braucienā – ja nu tiešām jātaisa pārtraukums braukšanā, tad par to lemšu pēc 150 kilometriem "Guwahati" pilsētā.

Pirmie jaukie šī brauciena piedzīvojumi un jauns ceļojuma plāns

Foto: Mārtiņš Sils

Izbraucis uz ceļa, sapratu, ka, ja ļoti vajag, pabraukt kaut kā varu, taču prieka no šādas sāpīgas braukšanas nekāda. Otra sajūta, kas mani pārņēma, vēl vairāk mulsināja – bija skaidrs, ka kādā brīdī šajā indiešu ielas burzmā man ir daudz lielāks risks nenomanevrēt motociklu un kas zina, kas tad varētu notikt. Līdz iebraukšanai "Guwahati" pieņēmu lēmumu – uz Nepālu ar šādu roku nebraukšu – pāris dienas atvilkšu elpu un tad tikai pa pašiem lielākajiem Indijas ceļiem mēģināšu tikt šai milzīgajai un pārapdzīvotajai valstij pāri.

Daudz ko tālākajā plānā man pamaina tas, ka, atbraucis pēc kartes uz vietu, kur jābūt būtu manam atrastajam hostelim, pilnīgi nekādas norādes neatrodu. Pagrozījies pa mazām ieliņām, piestāju pie kāda jaunieša, kurš nupat ar savu mocīti piebraucis pie mājas, un vaicāju pēc padoma. Viņš, daudz nedomādams, nošārēja man sava telefona internetu un nu jau pa abiem kopā atradām manis meklēto vietu. Manis izvēlētais hostelītis kādā laba rajona daudzdzīvokļu mājā ir tikko tikai uzsācis savu darbību un tas esot iemesls, kāpēc nekur apkārtnē neviena norāde vēl nav atrodama. Taču tas nemazināja šīs vietas burvību. Interesanta ir sagadīšanās, ka čalim ar mocīti, kurš mani paglāba no naktsmāju neatrašanas un palikšanas uz ielas, vārdā ir Udits, bet nākamajam cilvēkam, kuru pēc viņa satiku un iepazīstos vārdā ir Udita – tā sauc "Fernweh" hostelīša saimnieci. Kas interesanti – abi viņi apgalvo, ka šis neesot bieži sastopams vārds Indijā.

Pēc apspriešanās ar visiem, ar ko var apspriesties, izlēmu, ka mēģināšu pārsūtīt motociklu pāris tūkstošus uz priekšu, – uz Deli. Pats tikmēr kādu nedēļu atpūtināšu ekstremitātes no braukšanas procedūrām. Plāns šķita labs, bet nākamā rīta agrumā visi, ar ko runāju, saka, ka moča pārvešanai nepieciešamas pāris nedēļas. Talkā nāca mans jauniegūtais draugs Udits, kurš brokastojot apzvanījis pāris savus vietējos čomus un sagādājis pāris adreses, kur varam mēģināt kaut ko sarunāt. Uz vienu no šīm vietām aizbraucām un, lai gan sākotnēji man šis kantoris uzticību neraisa, pēc 100 aizdomīgu jautājumu uzdošanas ar Udita palīdzību, izskatījās, ka čaļi laikam Indijas transporta drēbi zina labi. Jau pēc brīža abi ar Uditu aizskrējām uz 30 kilometrus attālo iekraušanas vietu. Tur ieraugot pamatīgas fūres, īstus šoferīšus, un pašam mocīti iebraucot un nostiprinot kravinieka dzelzs būdā, manī radās arvien lielāka ticība, ka viss nokārtosies un kādreiz vēl savu mocīti ieraudzīšu.

Foto: Mārtiņš Sils

Tajā brīdī man nu bija skaidrs, ka Udits gadījies manā ceļā kā veiksmes atslēga un bez viņa es te ne nieka nebūtu dabūjis gatavu – gan valoda, kurā vietējie runā, gan viss tas, kā te lietas notiek, ir tas, ko viņš kā jaunais "Guwahati" pilsētas biznesmenis labi pārzina. Un, lai arī visu dienu viņš veltīja tikai manas problēmas nokārtošanai, atceļā viņš man vēl izrādīja šo to no pilsētas, kādu slavenu un šobrīd svētkiem uzpostu templi kalna galā, un vakara noslēgumā devāmies kopā vakariņās un iedzert kādu alu. Kad vakars beidzies, šķīrāmies kā labi draugi un ar Udita apņemšanos līdz 2022. gadam apciemot mani Latvijā.

Atgriežoties hostelī, ar tā vadītājas Uditas palīdzību iegādājos vilciena biļeti uz to pilsētu, no kuras es teorētiski varētu iekļūt Butānā, kas kļuva par vienu no šīs manas "atvaļinājuma nedēļas" starpmērķiem.

Foto: Mārtiņš Sils
Nākamajā rītā sākās pavisam jauns piedzīvojums šajā manā ceļojumā – Indijas vilciens! Atceros sevi tādā braucot 1998. gadā, kad devos savā pirmajā pasaules apbraukšanā un ar mugursomu plecos toreiz daļu Indijas šādi jau šķērsoju. Redzēsim, kas mainījies pa divdesmit gadiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!