Uzdrošinājušies pamest savas darbavietas un baudīt ceļojumu, kas sācies šā gada 9. martā Polijas pilsētā Ustkā un noslēdzies pavisam nesen, 14. oktobrī, Portugāles galvaspilsētā Lisabonā. Sākums Polijā tāpēc, ka posms Rīga–Nida bijis jau iepriekš pieveikts, bet iesildīšanās notikusi pērn, kad desmit dienās noieti 200 kilometri gar Baltijas jūras piekrasti līdz Polijas pilsētiņai Ustkai. Arī tālāk pārgājiens pārsvarā turpinājies gar jūru un Atlantijas okeāna krastu.
Āķis lūpā
"Pārgājieni mūs ir vilinājuši jau sen. Sākot ar pavisam nelielām pastaigām, palēnām esam pilnībā ar tiem aizrāvušies, un nu tas ir izveidojies par mūsu abu hobiju, kam cenšamies veltīt katru brīvo brīdi," atklāj Mārtiņš. "Iesildīšanās posms bija mūsu pirmais "eksāmens" un pārbaudījums kāju muskuļiem, nervu sistēmai un savstarpējām attiecībām. Viss izdevās lieliski, un secinājām, ka esam komanda. Mūsu mērķis bija iepazīt pasauli tā, kā to darīja cilvēki, kad nebija izgudroti modernie transporta līdzekļi, nesteidzīgi baudīt dabas skatus, apmeklēt vietas, kur citādi nemaz nav iespējams nokļūt, ļauties saulei, vējam, lietum un patīkamajai noguruma sajūtai pēc piedzīvojumu pilnas dienas. Visu vienkāršojot, sakrāmējām somās to, kas mums var noderēt, un devāmies ceļā. Nekā sarežģīta. Taču tagad, atskatoties atpakaļ, esam ceļā pavadījuši 219 dienas."
Pārsvarā gar krastu
"Galvenokārt turējāmies jūras tuvumā. Iepriekšējos divos atvaļinājumos nosoļojām Latvijas un Lietuvas piekrasti, pārceļoties uz Kuršu kāpu. Tagad izlaidām Kaļiņingradas apgabalu, atstājot to citai reizei, un sākumā gājām gar Polijas piekrasti līdz Vācijai. Tur nedaudz attālinājāmies no krasta, izvēloties maršrutu caur Hamburgu un Brēmeni, bet Nīderlandē jau atkal soļojām pa piekrastes dambjiem. Ātri pieveikuši Beļģiju, turpinājām pa Francijas tik atšķirīgajiem reģioniem pārsvarā gar Atlantijas okeānu, šad tad nedaudz attālinoties no tā.
Spānijā, lai arī plānojām pieveikt tā saucamo "Camino del Norte", kas iet gar piekrasti, gājām pēc zīmēm un nokļuvām uz Tuneļa ceļa, kas mūs aizveda uz klasisko Franču ceļu. Tie ir Sv. Jēkaba ceļa dažādi atzari, kas ved uz Santjago de Kompostelu . Beigās Portugāli iepazinām, atkal ejot gar piekrasti," stāsta Mārtiņš.
Laika apstākļu ziņā bijis pilnīgi viss: gan sals un slapjš sniegs Polijā, gan lietus un negants vējš Nīderlandē, neizturams karstums Francijā un Spānijā un visbeidzot atkal pamatīgs lietus Portugālē. "Visnomācošākais tomēr bija vējš, jo no Vācijas līdz pat Francijai gandrīz nepārtraukti pūta stiprs pretvējš. No tā ārkārtīgi nogurām. Laiks mūs nelutināja līdz pat Francijas rietumu reģioniem, bet tad, iestājoties karstumam, nokļuvām otrā galējībā."
Kārtīgu latviešu kāzu vietā
"Es biju projektu vadītājs būvniecības uzņēmumā, bet Zaiga – digitālā departamenta vadītāja mediju aģentūrā. Bija grūti saņemties šim pārgājienam, bet, reiz izlēmuši, mēs darbu pametām, to nenožēlojot, jo jutām, ka ir īstais brīdis doties ceļā. Mēs izbaudījām katru dienu šajos mēnešos.
Neesam krājēji. Līdz šim neko nebijām iekrājuši, bet, tiklīdz parādījās mērķis, kas mūs abus aizrāva, izrādījās, ka tomēr varam un mākam krāt. Vairākas reizes saņēmām ģimenes un draugu atbalstu, piemēram, rezervētas un apmaksātas viesnīcas atsevišķos maršruta posmos. Brālis ar ģimeni apciemoja mūs Francijā – Bordo – un uzsauca burvīgu nedēļu pasaules vīnu dzimtenē," atceras Mārtiņš.
"Kopējā summa, kas tika iztērēta ceļojumā, ir vienu kārtīgu latviešu kāzu vērta. Dzīvojām taupīgi, bet gadījās arī neparedzēti izdevumi. Apaukstējoties Polijā, dabūjām dzīvot nedēļu viesnīcā un ārstēties. Vācijā plantārā fascīta (pēdas audu iekaisuma) dēļ Zaigai nācās nopirkt velosipēdu un to atbilstoši aprīkot. Lai arī bijām rēķinājušies, ka apavi būs jāmaina, tomēr nebiju paredzējis to darīt četras reizes. Turklāt labi pārgājienu apavi maksā taupīgas dzīves nedēļas budžetu. Protams, atļāvāmies sevi palutināt viesnīcās vai kempingos un dažreiz sarīkojām romantiskas vakariņas kādā smalkākā ēstuvē.
Beļģija un Francija ir ievērojami dārgākas valstis, un tur tiešām rūpīgi nācās sekot līdzi, lai nauda pavisam neizkustu, bet, sasniedzot Spāniju, kļuva vieglāk. Centāmies turēties pie budžeta vidēji 35 eiro dienā. Kopumā viena trešdaļa naudas izgāja pārtikai un ikdienas nepieciešamības precēm, otra – naktsmītnēm, bet pārējā – apģērbam, apaviem, medikamentiem un nokļūšanai startā un mājās."
Vētra un teltis privātīpašumā
"Nevienā valstī mēs nevīlāmies, jo katrai bija savas īpašās iezīmes un šarms. Baudījām visu, bet visvairāk kā savu valsti izjutām tieši Portugāli. Tur dzīvo fantastiski cilvēki, un skaistais okeāns ar stāvajām klintīm paņēma mūs savā varā. Tas bija izcils pārgājiena noslēgums, patiešām jutāmies, ka tā ir mūsu balva pēc tik ilga un gara ceļa," iespaidos dalās Zaiga.
"Pārsvarā gulējām teltī, bet ne vienmēr ceļā gadījās ērtas un drošas vietas, kur to uzcelt. Vācijā, Nīderlandē, Beļģijā naktsmītnes atrašana bija īpaši grūta. Līdz ar to šad tad nācās sliet telti vienkārši kādā privātā laukā, jo nebija citu variantu. Tad nu arī neizpalika saimnieku rājieni, kuri mūs reizēm pieķēra. Vienu rītu vecs vīrs ar milzīgu sirpi rokās mūs pamatīgi sabāra par nakšņošanu viņa aizaugušajā laukā. Telti esam cēluši arī automaģistrāles zaļajā zonā, kā arī gulējuši guļammaisos, ielīduši lielpilsētas krūmos.
Nīderlandē, izejot no Amsterdamas, mēs iekļuvām vētrā, kas mūs kārtīgi paplucināja. Tobrīd pēdas problēmas dēļ es braucu ar velosipēdu. Lai tiktu uz priekšu, piepūle bija tik liela, ka asaras bira kā zirņi un bļāvu skaļā balsī, bet vētrā to tāpat neviens nedzirdēja. Šajā dienā Mārtiņu vēja brāzma, kas ieķērās somas pārvalkā kā burā, vienkārši pacēla gaisā un pārmeta pāri nelielam nožogojumam.
Lieliskā komanda
Astoņos mēnešos nogājām aptuveni piecarpus tūkstošus kilometru – vidēji 30 km dienā. Distances garums jau nav tik svarīgs, cik sajūtas, kuras iespējams noķert tieši ar kājāmiešanu. Tā ir sava veida meditācija – ir tikai ceļš un tu ar savām domām. Bija nedēļas, kad katru dienu gājām pat 45 km, bet pēc tam kārtīgi jāatpūšas, jo ilgi iet ar smagu somu plecos nav viegli. Ņēmām arī brīvdienas, kad vienkārši laiskojāmies pie okeāna vai viesnīcā. Tās dienas mums izvērtās kā svētki, kurās mēs sevi sakopām un izgulējāmies. Atpūtāmies vidēji ik pēc sešām dienām. Ja vēlējāmies uzturēties ilgāku laiku kādā pilsētā, tad tā arī darījām, piemēram, Leonā un Lisabonā nodzīvojām trīs dienas.
Šajā ceļojumā mēs viens otram neapnikām, jutāmies ļoti vienoti un izbaudījām kopā būšanu, jo pirms tam darba dēļ bieži bijām šķirti. Attiecības bija perfektas. Nebija nekādu iemeslu stresiem vai neiecietībai. Protams, bija arī smagās dienas gan laika apstākļu, noguruma un pat pārtikas trūkuma, gan kārtīgi neizplānotā maršruta dēļ, bet tās bija citādas problēmas nekā ikdienas sadzīvē un nenesa līdzi nepārvaramu īgnumu. Bija forši," atzīst Zaiga.
Nākotnes plāni
Lai arī tas varētu izklausīties dīvaini, Mārtiņš uzskata, ka ceļotprieku un piedzīvojumu kāri var apmierināt, arī ienirstot, piemēram, Biķernieku mežā. "Mēs esam daudz ceļojuši pa Latviju un arī turpmāk to darīsim. Jau novembrī ar savas "hikinginlatvia" "facebook" lapas palīdzību organizēsim piedzīvojumu ciklu Latvijā. Doma ir ar vairākiem piegājieniem, veltot vienu brīvdienu mēnesī, nosoļot gar Rīgas pilsētas robežu. Tas mums šķiet tikpat interesanti un aizraujoši kā tāli ceļojumi. Kājāmiešana ir vismierīgākais ceļošanas veids. Nekas netiek kavēts, neko nevar palaist garām nepamanītu, bet, pats galvenais – daudz svaiga gaisa un fantastisku dabas skatu."
Abiem ceļotājiem, protams, ir arī citas ieceres, jo tik daudz ko vēl gribas redzēt tepat Eiropā, nemaz nerunājot par citiem kontinentiem. Tomēr šobrīd pirmajā vietā ir rūpes par komandas budžetu. "Šaubāmies, ka vēlreiz dzīvē mums būs tāda izdevība, kad varēsim atļauties ziedot ceļojumam tik daudz laika, tāpēc plānojam īsākus piedzīvojumus – Skandināvijā, Balkānos, Ziemeļāfrikā un Indijā," domā ceļotāji.
