Sandra Koka Jaunajā gadā apņēmās doties ceļojumā bez noteikta termiņa – uz Āziju kopā ar ģimeni. Un viņai tas izdevās – lūk, viņas pirmais stāsts par šo izvēli, ceļošanu ar mazu bērnu un dzīves baudīšanu tieši tagad. Vairāk par šīs ģimenes piedzīvojumiem variet lasīt blogā "Pasaules bērni".
Mums abiem ar Valdasu dzimšanas dienas ir ar 20 dienu starpību. Nākamais gads iekrita apaļā zīmē un nekas vairāk nevilināja, kā svētkus nosvinēt ceļā – no vienas dzimšanas dienas līdz otrai – katram izvēloties sev tīkamāko valsti. Bet kas tie būtu par plāniem, ja nemainītos?
Tas bija 31. decembra vakars, kad pirms došanās pie draugiem svinēt Jauno gadu ar sarunām un stundām ilgu, nebeidzamu kāršu spēli, es izvilku savu pierakstu bloku un teicu Valdasam – uzrakstīsim savas vēlmes nākamajam gadam. Kā būtu, ja mēs nevis dotos ceļojumā pāris nedēļas, bet gan uz nenoteiktu laiku?
Man likās, ka būs jāklausās atkal par "tu tikai gribi ceļot…" tēmu. Bet viņš teica – OK!
Londonai noteiktais divu gadu deadline bija jau sen kā pāri, un pēdējais laiks bija iegrūst sevi pasaules bobsleja trasē. Es biju gatava lidot prom kaut tajā pašā vakarā. Prom tur, kur sirds.
Bet ceļot ar pamperbērnu nebija mūsu plānos. Tāpēc – kamēr Hugo mācījās garo gabalu iešanas spēli un podiņmācību, vecāki krāja naudu. Rietumeiropas valstīs brīvprātīgais darbs un brīvgads nav nekāds jaunums – Valdasa priekšnieks, savā jaunībā izblandījies pa pasauli ar mugursomu, viņu tikai atbalstīja un vaicāja, vai pēc pusgada nāks atpakaļ.
Es melotu, ja teiktu, ka ideja bija spontāna, nākusi kā no gaisa vai kāda individuāli iedvesmota. Tā vienmēr bijusi iekšā un vārījusies neapturama.
Ceļot ar bērnu
Pārmetumi, kāpēc vazājam līdzi bērnu pa džungļiem, mani īsti neuztrauc. Tā nu tas ir un viss.
Pirmkārt, Hugo ir izvēlējies mūs par vecākiem.
Otrkārt, jā, mēs riskējam. Un riskē arī tu. Katru dienu. Mēs nezinām, kas patiesībā ir tas cilvēks, kas strādā bērnudārzā, cik izdzēris autobusa vadītājs, ko slepus perina onkulis un ko savā ceļā šodien satiksim. Muļķīgi ir domāt, ka sēdēt mājās nav riskanti. Bērni nomirst arī savās gultās, sadegot pie Ziemassvētku svecītēm, agresīviem vecākiem, sprāgstošiem apkures kaltiem un traģēdijām pilsētas svētkos. Mēs to nevaram ietekmēt.
Treškārt, es uzskatu, ka labāk ir bērnu ņemt līdzi darot, kas patīk, nekā visu mūžu pārmest viņam, ka ir bijis traucēklis realizēties. Nevarēju mācīties, jo bija bērns. Nevarēju izklaidēties, jo bija jāaudzina bērns. Nevarēju nopelnīt, jo bija bērns. Padomā vēlreiz. Vai ir kaut kas, ko tiešām no sirds vēlies. Un kāpēc lai kāds vai jelkad būtu šķērslis. Tie radīti, lai tos pārvarētu.
Ceturtkārt, mazam bērnam ir svarīgs aizsargmūris, drošība, ko sniedz vecāki. Nav svarīgi, vai tie ir lauki vai smogaina pilsēta, aplis sākas un beidzas vecāku noteiktajās robežās.
Piektkārt, ceļot ar pusaudzi noteikti ir forši. Jautājums, vai tam pusaudzim vēl interesēs tava kompānija. Varbūt, ka jā. Iespējams, ka nē. Mums svarīgi bija pavadīt laiku kopā ar savu bērnu. To sprīdi, kas dots. Kamēr mēs esam viņam viss un vienīgais. Kamēr viņš grib atbildes no mums un jautā. Kamēr mēs esam balsts un miera osta.
Šoreiz par Ķīnas iespaidiem
Nosaukums: Hongcuna, 宏村, Honga ciemats
Atrašanās vieta: Aņhui province, Ķīna
Nokļūšana: No pilsētas Huangšanas ar sabiedrisko transportu, taksometru vai īrētu auto
Ieejas maksa: 100 juaņas (13,5 euro)
Nekad vēl nav bijis patīkamāk apmaldīties ielu labirintos kā šodien. Līku ločos pazust šaurajās ieliņās starp elektriskajiem mopēdiem, sarkanajām auduma laternām, ūdensnoteku kanāliem un ziedu podiem. Iespraukties māju pagalmos un paslēpties no mutuļojošās tūristu masas.
Ielu stūros žāvējas apakšveļa, un, ielūkojoties pagalmu dārzos, skatam paveras izmazgāti baltu palagu klēpji. Ēdienu pārpalikumus, kas novietoti pie māju ārdurvīm, savos ratos savāc gandrīz gadsimtu nodzīvojis vīrelis. Te viss ir mērāms gadsimtos. Vairāk nekā 800 gadus vecais ciemats 2000. gadā tika iekļauts UNESCO mantojumā. Esam apmetušies 200 gadus vecā viesu mājā, kur mūsdienu stila detaļas tik labi pieder renovētajās pagātnes elpai. Paslēpusies pašā ciemata stūrī no tūristu acīm, tā dzīvo savu noslēpumaino dzīvi.
Tilti, šauras ieliņas, akmens mūri, koka ēkas ar plašiem pagalmiem, detalizētiem koka grebumiem, ūdens baseiniem, apaļām arkām, balkoniem un iekšpagalmiem. Rudens starp dzeltenajiem cukīni ziediem izbriedis augļos. Sarūsējuši riteņi ieauguši dārzeņu vīteņaugos. Virs pagalmu jumtiem nogatavojas pomelo bumbas. Upes karstos un ieliņu stūros sasēduši gleznotāji pindzelē apkārtējo ainavu un skicē māju detaļas savos zīmējumu blokos.
Šeit detaļas pastāsta vairāk nekā kompleksa kopums, kas blakus esošā kalna ainavā izveidots vērša formā – netālu augošie koki iezīmējot ragus. Vajag tikai ļaut apmaldīties. Iespiesties pagalmos un dārzu ielokos, pasēdēt blakus trauku mazgātājai un nopirkt pāris kilogramu plūmju. Te nekas nav iestudēts. Te nav muzeja sajūtas pakausī, kaut arī ieeja slavenajā objektā nav par brīvu. Tāpēc ir vērts palikt mūra sienās pa nakti, lai redzētu, kā ceptās uzkodas ciema iedzīvotāji ienes atpakaļ istabās, kā rītos mostas pilsēta, kā brokastu tēju bauda vecmāmuļa, kā nodziest laternu degļi, kā ūdens baseinos rotaļājas zivis un kā aizveras māju durvis.
Hongcuna ciemats ir izteikts Aņhui arhitektūras pārstāvis un atzīts par vienu no skaistākajiem un gleznainākajiem senajiem ciematiem Ķīnā. Tūristu pieplūdums vērojams, pateicoties "Crouching Tiger, Hidden Dragon" filmai, kas uzņemta tieši Hongcuna ciematā.
Mērojot ceļu no tuvējās Huangšanas pilsētas uz Hongcuna ciematu, ceļa malās dzeltenie, piebriedušie rīsu lauki kontrastē ar mazo kalnu ciematu baltajām ēku sienām un grezni melnajām ornamentālajām jumtu korēm. Man tik ļoti gribējās iepazīt to veco, mīlīgo Ķīnu, kas piepildīta ar draudzības dvesmu, nevis veco eļļas dvingu! Sapildīties ar emocijām gluži kā ražas iekonservēšanas laikā un aizņemties reizēs, kad ilūziju pasaule sāpīgi brūk. Ceļš vijas caur ciematiem, kas iespraukušies milzu kalniem – starp tējas dārziem pakalnos, kalna upēm, fotogēniskiem tiltiem kā no pasaku filmām un bambusu mežiem. Ainavas pārsteidz viena otru, man aizraujas elpa un gribas lēkt laukā no autobusa, un stāties pretī nebeidzamajam skaistumam.
Aņhui province ir iespaidīga ar savu arhitektūru, mazo ciematu šarmu un nepieradināto dabu, kas saules apspīdētas zaigo vēlās vasaras gammās.
Ir agrs rīts, kad es bez modinātāja izlēcu no gultas. Saule aust. Kamēr mani vīrieši iegrimuši sarkanos drakonu pēļos, man gribas paspēt uz pirmajiem saules stariem, kas laužas pār ciemata mūriem. Paspēt vēl pirms kafijas. Hongcuna ciemats mostas. Uz akmens mūriem strautā sievas mazgā veļu, pirms vēl tūristu masas iekarojušas šaurās ieliņas. Pēc divu minūšu pastaigas es nonāku galamērķī. Es neesmu vienīgā, kas izlīdusi no gultas, lai vērotu mūru atspulgus dīķa spogulī. Saulei austot, veco ēku sienas iemirdzas zelta krāsā un rāmajā ūdens spogulī rāda krāsu atspulgu.
Atgriežoties atpakaļ miera ostā, ieleju kafiju, iesēžos visvairāk saules apspīdētajā klubkrēslā un iegrimstu pagalma dārza augu smaržā. Piepildu pastkaršu stūrīšus sūtīšanai uz mājām, un tad tās ar pēdējo skūpstu ieslidinās pasta kastē. Te uzturēties ir vairāk nekā patīkami – jūti labo auru, kas pievelk. Un nelaiž vaļā.
