Foto: Privātais arhīvs
Brīžos, kad Latvijā gaisa temperatūra noslīd zem -20 grādu robežas, citviet Eiropā joprojām iespējams baudīt siltumu. Viena no šādām vietām ir sala Itālijas dienvidos – Sicīlija.

Sicīlija ir lielākā sala Vidusjūrā un tā ik gadu pievilina neskaitāmus tūristus no visām pasaules malām patīkamā Vidusjūras tipa klimata un krāšņās dabas dēļ – Sicīlijā iespaidīgas kalnu grēdas mijas ar tirkīzzilu jūras ūdeni, saules pielietas pludmales un sendienu romantikas apdvestas pilsētiņas - ar klintīm un kaktusu audzēm.

Tomēr Sicīlijā ir kas tāds, kas šo salu padara vēl īpašāku – salas austrumu daļā nepilnu 40 km attālumā no Sicīlijas otras lielākās pilsētas Katānijas atrodas lielākais vulkāns Eiropā – Etna.

Etna ir ne tikai lielākais, bet arī aktīvākais vulkāns Eiropā. Etnas augstums sasniedz 3300 m virs jūras līmeņa, taču precīzu augstumu nav iespējams noteikt nekad, jo tas nemitīgi mainās, pateicoties regulārajiem izvirdumiem. Arīdzan Etnas apkārtmērs ir iespaidīgs – aptuveni 140 km. Pateicoties Etnas aktivitātei, vulkāna apkārtne ir bagāta ar auglīgajām, vulkāniskajām augsnēm, kas reģionu nodrošina ar lielisku vīnogu, pistāciju un citu kultūraugu ražu.

Neskatoties uz Etnas iespaidīgajiem apmēriem, vulkāna pievarēšana nebūt nav pa spēkiem tikai profesionāļiem – virsotni sasniegt izdosies arī tiem, kuri ar alpīnismu un kalniem ir uz "Jūs". Etnā ved gan automašīnām, gan riteņbraucējiem piemēroti ceļi. Uz Etnu no tuvējās Katānijas ik dienu kursē arī autobuss, kurš par saprātīgu cenu (2014.gada ziemā – 6,10 eiro) nogādās ceļiniekus abos virzienos.

Lai gan brauciens autobusā sākotnēji varētu šķist kā nepatīkams, nogurdinošs notikums, tā nebūt nav – beigās tas izvēršas par piedzīvojumu ar ekskursijas elementiem. Kamēr autobuss pa serpentīnveida ceļu līkumo augšup, caur logu novērojama pakāpeniska ainavas maiņa – apelsīnu kokus, kaktusus un ziedaugus pakāpeniski nomaina augi, kas vairāk raksturīgi aukstākiem apgabaliem. Parādās sniegs, kuru, starp citu, Etnā var novērot ne tikai gada aukstajā sezonā – sniegs virsotnē saglabājas teju vienmēr, pat brīžos, kad pārējā salā gaisa temperatūra pārsniedz +30 grādu atzīmi. Pēc baltā sniega seko vēl eksotiskākas ainavas – vulkāna izmešu klātais sniegs izskatās pelēcīgs, redzami senās lavas pārpalikumi, kas reiz likuši ciest vulkāna pakājē esošajiem ciematiņiem.

Ceļa malā atrodas arī lavas apraktas mājas, taču nav jābaidās – jau daudzus gadus nav piedzīvoti tik spēcīgi izvirdumi kā sendienās (reiz Etnai vairākkārt izdevies pat pilnībā nopostīt blakus esošo Katānijas pilsētu), turklāt Etnas aktivitāte tiek rūpīgi uzraudzīta.

Spēkratiem paredzētais ceļš beidzas aptuveni 1990 m virs jūras līmeņa. Izkāpjot ārā, sajūtas ir neaprakstāmas. Redzamā ainava šķiet sirreāla – lava visu kalnu noklājusi intensīvi melnu, padarot kontrastu ar balto sniegu vēl dramatiskāku. Liekas, ka pēkšņi atrodies uz citas planētas. Tuvu vietai, kur var atstāt automašīnas, 1986 m virs jūras līmeņa apskatāms senais Etnas krāteris Silvestri (itāļu valodā – Crateri Silvestri), kas izskatās tieši tāds, kādu, šķiet, to iztēlotos jebkurš, iedomājoties lavu spļaujošu vulkānu. Tiesa gan, lava šeit vairs neburbuļo kopš pagājušā gadsimta, taču krāteris joprojām saglabājis savu specifisko formu.

Dodoties tālāk ir divas iespējas – turpināt ceļu kājām pa īpaši izveidotu taku vai izvēlēties braucienu ar funikulieri, kas uzved virsotnē bez īpašas piepūles, tiesa gan – ne bez maksas.
Lai vai kā, kāpiens kājām piedāvā daudz vairāk piedzīvojumu. Kāpjot, iespējams paša rokām aptaustīt un apskatīt tumšās lavas paliekas, iziet cauri nelielam skujkoku mežiņam, ko Etna pasargājusi, kā arī baudīt varenu ainavu – pagriežot galvu pa labi, skatam paveras Katānijas pilsēta un zilā Vidusjūra no putna lidojuma, pa kreisi – Etnas krāteris, kas debesis pilda ar dūmu mākoņiem. Gaisā jūtama viegla sēra smaka, taču tā nav nepatīkama, tieši otrādi – tā rada piedzīvojuma realitātes un vienreizības sajūtu.

Ceļš Etnā nav stāvs un sarežģīts, taču jāņem vērā, ka reizēm ziemas beigās kāpšana tiek aizliegta, ja sakrājusies pārāk bieza sniega kārta. Tāpat aizliegumu Etnā kāpt var noteikt arī spēcīga izvirduma draudu gadījumā, taču šādas situācijas gadās reti. Etnas apmeklējums būs interesants arī slēpotājiem, jo tiek piedāvāta arī tāda vienreizēja iespēja kā slēpošana vulkāna nogāzēs.

Ja paveicas Sicīlijā ciemoties, kad Etna ir aktīva, noteikti jāizmanto iespēja pēc tumsas iestāšanās atrast kādu augstāku punktu, kur skatam paveras Etna - pastāv liela iespēja ieraudzīt to mirdzam koši sarkanā krāsā – tā ir tikko izvirdusī, vēl karstā lava. Gaismā lava izskatās melna un to, ka lava ir nesen izvirdusi, dienas laikā var noteikt tikai pēc dūmu strūkliņām, kas no tās paceļas.

Ja Sicīlijas austrumu daļā sanāk uzkavēties ilgāk, noteikti jāatvēl laiks Katānijas iepazīšanai – apskates vērta ir krāšņā baroka arhitektūra, arhitektūras pieminekļi no Senās Romas laika, Katānijas simbols – no lavas gatavots zilonis galvenajā laukumā Piazza Duomo's Fountain un, protams, virmojošā Itālijas gaisotne, kas pilsētā īpaši labi jūtama, iestājoties krēslai. Interesanti ir arī vienkārši pastaigāties pa Katānijas ielām, cenšoties uzskaitīt, cik redzamie objekti gatavoti no lavas. Lavas materiāls sastopams visur sākot no ēku fasādes, beidzot ar dekorācijām un ielu segumu.

Dodoties uz Sicīlijas austrumu piekrasti vari nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – ne tikai iepazīt Katāniju un Etnu, bet arī pagozēties Vidusjūras krastā, jo Katānija arodas Vidusjūras piekrastē. Netālu atrodas arī slavenā pilsēta Sirakusa, kas tūristus piesaista ar Senās Grieķijas kultūras mantojumu – amfiteātri, tempļiem un strūklakām, kas ļauj sajusties gluži kā Itālijas galvaspilsētā Romā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!