"On The Way of Freedom" motoceļotāji, kas iepriekš veikuši ekspedīcijas uz Austrāliju, Abhāziju un Gruziju, veido motociklu maršrutu ap Latviju fonda "1836" ietvaros kā dāvanu Latvijai simtgadē. Pērn izveidoti maršruti pa Vidzemes pierobežu gan gar jūru, gan Igauniju, bet šogad ceļotāji pēta un atklāj interesanto Latgales robežjoslu. Šoreiz par Dagdas apkārtni un tikšanos ar izcilo svarcēlāju Antonu Arnicānu, kam decembrī apritēs 80 gadi.

Fonda "1836" misija ir izveidot tieši 1836 kilometrus garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā. "On The Way of Freedom" kustības dalībniekiem šajā projektā ir uzticēts izveidot enduro motociklu maršrutu, atklājot Latvijā vēl nezināmas vietas un takas, kas sasniedzamas pašmāju un ārvalstu motoceļotājiem.

Video par projekta mērķiem un filozofiju:

Motociklu maršruta izveides pamatiecere ir iepazīstināt gan Latvijas, gan ārzemju mototūristus ar mazāk zināmiem kultūrvēstures apskates objektiem un ainavām Latvijas robežas tuvumā, iezīmējot arī iespējamās naktsmāju vietas ceļotājiem. Maršruts tiks sastādīts, braucot pa takām un lauku ceļiem, kur pārvietoties ieteicams ar apvidus motocikliem. Ceļu paredzēts izveidot divos gados. Vairāk par iepriekšējiem maršrutiem lasiet šeit.

Lūk, kā motoceļotājiem gāja Dagdā un tās apkārtnē.

"Meikšānos ceļa malā atrodas viena no četrām tēlnieka Viļņa Titāna veidotām skulptūrām "Austras koks", kas iezīmē Latvijas tālāko austrumu punktu. Šis jau ir otrais valsts robežas tālākais punkts, ko esam sasnieguši, jo tālākajā Latvijas ziemeļu punktā mēs jau esam atzīmējušies.

No Meikšāniem austrumu virzienā atzarojas asfaltēts ceļš uz Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas robežu krustpunktu, kur par godu latviešu, krievu un baltkrievu partizānu draudzībai izveidots Draudzības kurgāns un novietotas piemiņas zīmes. Draudzības kurgāns tika uzbērts 1959. gadā par godu Otrā pasaules kara antifašistiskās koalīcijas partizāniem un trīs valstu tautu draudzībai. Uz kurgānu stiepjas trīs alejas: no Latvijas puses – liepu, no Baltkrievijas – kļavu, no Krievijas puses – bērzu. Padomju laikā kurgāns bija brīvi pieejams no visām trijām pusēm, bet šobrīd tas atrodas Latvijas teritorijā un papildus sadalošiem grāvjiem un robežas stabiem ir novilkta dzeltena brīdinājuma lenta kā atgādinājums, ka laiki un situācija ir mainījusies. Neskatoties uz visu to, redzams, ka ir cilvēki, kam šī vieta ir svarīga, un ziedi šeit vismaz reizi gadā tiek nolikti.

Apskatām arī divus pilskalnus un unikālo Grebļa kalnu.

Tikmēr iekavētās brokastis Dagdā nemanot pārvēršas par pusdienām. Vienīgā atvērtā ielas kafejnīciņa Dagdā tiek izēsta pa tukšo un var droši vērties ciet. Pēc cīņas ar dubļiem un upi pat atsildītās kartupeļu pankūkas šķiet neaprakstāma delikatese, un mēs katrs esam noskaņojušies uz dubulto porciju. Gaidīdami pasūtījumu, zvanām Antonam Arnicānam. Antons ir pasaules čempions, četrkārtējs Eiropas čempions un astoņkārtējs Latvijas čempions svarbumbas grūšanā un raušanā. Savos astoņdesmit gados joprojām piedalās starptautiskās sacensībās un bieži savā vecuma un svara kategorijā izrādās visstiprākais. Tautā par viņu klīst leģendas – te viņš paceļ golfiņu, te viens krauj piekabē smagos siena ruļļus, ko parasti vīri ceļ četratā, te mugurā aiznes pie veterinārārsta savu zirgu un vēl kādreiz esot atnesis uz Dagdu arī savu māju. Kas zina, varbūt tās nemaz nav leģendas, mēģināsim pārbaudīt. Antons paceļ klausuli, vezdams no lauka sapļautu sienu ar savu zirdziņu Dzintaru. Sarunājam, ka pabrauksim viņam pretī un satiksimies uz ceļa. Antonam mums ir sagādāts mazais balzamiņš, bet Dzintaram auzu pārslu paka.

Dzintars par savu ciema kukuli izskatās priecīgāks nekā viņa saimnieks, dažās minūtēs izēd no mūsu plaukstām savu paciņu tukšu, apmierināts mirkšķina gudrām acīm. Viņam piestāv cilvēka vārds. Tikmēr Antons sūdzas, ka viņam pietrūkst finansiālā atbalsta, lai biežāk piedalītos sacensībās. Uz aci Antonam ne vairāk kā sešdesmit pieci, disciplīna, svaigs gaiss, dabīgi produkti un fiziskās aktivitātes dara brīnumus. Apmeklējam arī viņa mājas. Viesistaba burtiski vizuļo un laistās no visās malās sakārtām medaļām.

Arī lustrā karājas labs kilograms ar trofejām. Vēl ir pilnībā piepildīta atvilktne. Antons sagrābj tās saujā un apmulst, mēģinādams atcerēties, kura par ko ir dabūta. Šķiet, vismīļākā balva viņam ir uzpulētā bronzas svarbumba-pudeniece ar iegravētu Antona sacensību sasniegumu un federācijas prezidenta parakstu, to viņš tur rokās, nešķiras no tās ne uz mirkli un pagalmā ar to mums demonstrē grūšanas un raušanas tehniku.

Dagdas apkaimi vairāk vai mazāk esam izpētījuši un pa mazajiem celiņiem maksimāli tuvu robežai virzāmies pa karti uz leju līdz Daugavas upei. Robežnieku posmā ceļš ved pārsteidzoši tuvu robežas līnijai, Latvijas un Baltkrievijas robežas stabi redzami piecu metru attālumā. Apstājamies uztaisīt dažus efektīgus foto. Pēkšņi uz uzbēruma pārādās bruņota Latvijas robežsargu grupa. Ja līdz šim pierobežas zonā satiktās robežsardzes patruļas aprobežojās ar personas apliecinošu dokumentu un pierobežas zonā atrašanās atļauju pārbaudi, tad šoreiz ar draudzīgu smaidu sejā tika pārbaudīts viss, ieskaitot motociklu dokumentus, OCTA polises, tehniskās apskates, kā arī braucēju vadītāja apliecības. Uzbraucot uz šī ceļa, nebijām pamanījuši barjeru, tiekam brīdināti un palaisti. Ieteikums tiem, kas gribēs atkārtot mūsu maršrutu – draugi, sagatavojaties kārtīgi, pilnīgi visiem dokumentiem jābūt kārtībā!

Robežsargu pārbaude mūs aizkavēja, ir vēls, esam saguruši, nakšņot nolemjam teltī pie Ormijas ezera. Pēc navigācijas izlaužamies cauri gigantisko latvāņu alejai un atrodam lapeni pašā ezera krastā. Veiksme! Uzbūvējam telti zem lapenes jumta – dubults neplīst un arī grīda gulēšanai būs taisna. Latvāņu ielenkumā, pie ugunskura sēžot, nebeidzam jūsmot par Husqvarna "701", par tā caurgājamību un lielisko saķeri uz grants ceļiem. Edgars izsaka domu – ja būtu brīva nauda, atgriežoties Rīgā, daudz nedomājot, pa taisno dotos uz veikalu pakaļ vienam šādam lieliskam braucamrīkam."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!