Salas apskatei ieplānojām trīs dienas, paredzot nesaspringtu režīmu ar laicīgām vakariņām un dižām brokastīm. Katrai dienai ieplānojām vienu galveno punktu – dažādas dabas takas. Vispirms Koigi purva taku, tad Harilaiu zemes raga taku un noslēgumā Abulas taku turpat salas augšpusē. Diemžēl mēs nevīžojām painteresēties, vai gadījumā salā nenotiek kāds liels pasākums, un pilnīgi negaidīti trāpījām uz slaveno Sāremā ralliju, kas mazliet pamainīja mūsu iecerētos plānus. Taču tas apstiprināja mūsu apskates punktu izvēli – ja reiz tur notiek rallijs, tātad tur ir smuki!
Pirmajā dienā devāmies Koigi purva takā. Tā kā no Rīgas izbraucām jau labi agri, tad purvā bijām jau pirms divpadsmitiem. Taka ir 4,8 kilometru gara. Vispirms tā ved pa glītu mežiņu un tālāk pa koka un metāla laipām purvā. Takas sākumā ir visai interesants koka skatu tornis.
Pēc Ķemeru un Cenas purvu takām šķiet, ka nekā jauna jau te nebūs, tomēr igauņu purvs ir mazliet citāds, ar salai raksturīgāku ainavu. Diena sākās drūmi apmākusies, taču vēlāk jau vietām izlīda saulīte, kas lika ar jaunu sparu ķerties pie skaistu kadru ķeršanas.
Pēc purva takas devāmies uz salas galu – uz populāro Sorves bāku. Tā kā tuvojās saulrieta laiks un pūta visai varens vējš, bijām vienīgie bākas raga apmeklētāji. Saulīte un vējš mūs lutināja ar kolosālu gaismu un krāšņiem skatiem – pavadījām tur divas stundas, baudot zili baltos viļņus un košo saulrietu. Grūti iedomāties piemērotākus apstākļus šai vietai. Maģisku punktu šim brīdim pielika sērfotājs, kurš traucās šurpu un turpu saulrieta zeltainajos ūdeņos.
Vakarā ceļu uz naktsmājām mums vairākkārt aizšķērsoja pilsētā notiekošais rallijs. Tas mūs darīja bažīgus. Pameklējām informāciju, un patiesi – otrās dienas plānus bija jāmaina, jo salas augšdaļā, kur atrodas abas ieplānotās takas, visā dienas garumā ellīgā ātrumā triecās autosportisti. Tātad bija laiks meklēt alternatīvas. Pēc ātras interneta pārlūkošanas palikām pie Vilsandi takas. Bija gan skaidrs, ka nevarēsim to izbaudīt pilnībā, jo tā burtiski šķērso jūru. Vasarā tur noteikti ir forši, taču aukstā rudenī, kad pūš pamatīgs vējš, jūras šķērsošana ir ne tikai neprātīga, bet stingri aizliegta. Taču mūs tas neatturēja izpētīt takas sākumu un tuvo apkārtni. Tur noteikti bija jābūt kādam smukam kadram.
Pa ceļam negaidīti satiekot savvaļas rallistus un briedi, drīz bijām galapunktā. Bija skaidri redzams, kur sākas taka, un ka nekur tālu pa to netiksim. Ūdens, dubļi un niedres, kas sniedzās pāri mūsu galvām, ļāva ātri vien noķer apmaldīšanās sajūtu. Tomēr turējāmies kopā un skatījāmies apkārt – tāpat bija skaisti. Galvenais bija saprast, ka nav nekur jāskrien, nav jāiet līdz kaut kādam galam. Vienkārši jābauda mežonīgās dabas skaistums.
Pēc pāris stundām niedru un akmeņu valstībā apciemojām elektriskā gana pieskatītās govis un devāmies tālāk. Lai arī īsti nebijām izlēmuši kurp, drīz vien sapratām, ka noteikti kāds glīts skats pavērsies pie Atlas ostas. Vēlāk apstaigājām arī pašu Kuresāri.
Trešajā dienā rallijs beidzot bija noslēdzies, un varējām doties uz ieplānoto 13 kilometru garo Harilaiu taku. Šī ir vienīgā taka, uz kuras nebijām vienīgie. Jau stāvvietā bija vairāki auto, tomēr garajā takā satikām vien dažus makšķerniekus.
Taka iet gandrīz pa zemes raga perimetru. Nolēmām iet pretēji pulkstenim – pa labo pusi. Tā izrādījās pareizā izvēle, jo, izgājuši cauri mežiņam, nonācām pie vecajiem labajiem draugiem – lielā vēja un baltajiem viļņiem. Skati tur bija elpu aizraujoši, un, kaut gan taka turpinājās pa mežu, mēs tālāk gājām gar jūras krastu. Tas viscaur bija piedzīts ar biezu ūdenszāļu valni, kur trakie viļņi izmet arī neskaitāmas zivtiņas.
Iešana pa smiltīm nebija viegla – tās bija irdenas visā pludmales platumā. Tomēr krāšņie skati liedza atgriezties mežā. Drīz jau tālumā arī parādījās takas īpašais apskates objekts – Kīpsāres šķībā bāka. Turpinājām ceļu līdz raga galam, kur savukārt irdenās smiltis aizstāj krāsaini oļi. Arī šeit, protams, bija jāķer skaistie kadri.
Tālāk devāmies uz bāku. Tās šķībuma izpēti un apspriešanu uz brīdi vēl pārtrauca smiltīs izmestais roņa skelets. Bet tad jau bijām pie bākas. Pirms daudz, daudz gadiem bāka atradusies salas krastā, taču jūra pamazām šo salas daļu "noēd" un šobrīd bāka ir jau ūdeni – desmitiem metru tālu no krasta. Vasarā droši vien varētu līdz tai aizpeldēt un uzrāpties augšā.
Atpakaļ devāmies pa raga otru pusi, kur valdīja aizvējš un jūra pavisam mierīga. Tur mūs sagaidīja vien kāpās iegrimusi laiva un pludmale ar matainiem akmeņiem. Pārāk ilgi gan šeit nekavējāmies, jo bijām mazliet sabiedēti par prāmju satiksmi, kas varētu būt rallija fanu pārslogota.
Tomēr bažām nebija pamata – tikām augšā jau uz pirmā prāmja. Pusstunda dzelzs kastē un bijām otrā krastā. Atpakaļceļā vēl piestājām Pērnavā, kur "Staffani" picērijā remdējām izsalkumu un pārrunājām iespaidus.
Šis bija viens lielisks brauciens, ar skaistām takām un brīnišķīgu dabu. Protams, vējš un temperatūra nelutināja, taču to dēļ jau ir izdomāti apģērbi. Atliek vien piemēroti saģērbties un nekādi laika apstākļi nebūs šķērslis dabas baudīšanai. Pat rallija ierobežojumi nespēja sabojāt "mazās Islandes" īso apceļošanu. Sāremā noteikti ir jāapmeklē arī rudenī. Nebūs daudz krāsaino lapu, taču šeit ir daudz citu dabas skaistumu.
Takas šim braucienam meklējām RMK izveidotā mājaslapā www.loodusegakoos.ee.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
