Šrilanka - 'Laimīgā zeme'

Šrilanka - 'Laimīgā zeme'
Foto: Andris Kimonts

Savs laiks darbam, savs – atpūtai, savs laiks ziemai, bet savs – vasarai, kādā aukstā februāra dienā nolēmu es un devos baudīt mūžīgo vasaru uz krāšņo Šrilanku, jeb vietējo singāļu valodā – Laimīgo zemi. Laimes sajūta, dabas skaistums un senā kultūra ir tas, ko glabā mani Šrilankas ceļojuma pieraksti.

Šrilanka ir sala Indijas okeānā, Āzijas dienvidos, kas aizņem teritoriju, kura ir tikai nedaudz lielāka par Latviju, taču te mīt gandrīz 20 miljoni cilvēku. Tā ir tropu sala ar noteiktiem lietus periodiem, tomēr lietussargu droši varat atstāt mājās - ja līst vienā salas pusē, otrā spīd saulīte, pie tam, lietus šeit līst pēc noteikta grafika, tāpēc nepatīkami pārsteigumi nedraud! Vidējā gaisa temperatūra svārstās no +22 līdz +35 grādiem. Ja vēlaties atspirdzināties, jums jādodas kalnos, kur temperatūra reizēm nokrīt pat līdz +5 grādiem, un savā viesnīcas gultā jūs, iespējams, atradīsiet karstu termoforu.

Šrilankā viesojos darba darīšanās un tikos ar Šrilankas tūrisma asociācijas ģenerālsekretāru. Vadot laiku draudzīgās sarunās, uzzināju, ka populārākās profesijas Šrilankā ir ārsts, grāmatvedis, jurists un IT speciālists un visa valsts nodrošinātā izglītība - sākot no bērnudārza līdz pat augstskolai Šrilankā ir bezmaksas. Nenoturējos pajautāt arī par šrilankiešu personisko dzīvi un uzzināju, ka kopumā tiek uzskatīts, ka Šrilankā ir patriarhāla sabiedrība, tomēr realitātē, neviens lēmums netiek pieņemts bez sievietes viedokļa uzklausīšanas. Šrilankiešu galvenā bagātība esot bērni. Pat gadījumos, kad vecāku starpā rodas nopietnas domstarpības, laulība netiek šķirta, jo tiek uzskatīts, ka bērnu intereses ir svarīgākas par vecāku jūtu peripetijām. Tāpēc Šrilankā ir ļoti zems šķirto laulību procents.

Pēc pāris Šrilankas galvaspilsētā Kolombo pavadītām dienām, uzsāku salas iepazīšanu, dodoties uz Pinavelu, tādu kā ziloņu sanatoriju. Šeit dzīvo ievainojumus guvušie ziloņi un arī bez vecākiem palikušie ziloņu mazuļi. Pinavelā noskaidroju, ka ziloņu vidējais dzīves ilgums ir 65 - 85 gadi, viņi dienā izdzer 300 litrus ūdens, un neskatoties uz savu ievērojamo augumu, ziloņi ir labi peldētāji. Ja vēlaties uzzināt precīzus kāda ziloņa auguma parametrus, tas izdarāms pielietojot šrilankiešu izstrādāto "ziloņu formulu", proti, ziloņa auguma augstums ir vienāds ar ziloņa pēdas apkārtmēru reiz divi. Bet galvenais - nedariet ziloņiem pāri, jo viņiem ir ļoti laba atmiņa, tāpēc saviem pāridarītājiem viņi vienmēr atriebjas!

Pinavelā var apskatīt arī kā no ziloņa, piedodiet, kakām ražo papīru. Šādai papīra izgatavošanai ir 6 stadijas: sākotnēji savākto materiālu vāra, tad to sablenderē, skalo un kaltē saulē. Jau gandrīz gatavo papīru izrullē un krāso. Vai nav brīnišķīgi papīrā ieraudzīt kādu līdz galam nepārstrādātu gurķa vai banāna gabaliņu?

Tālāk mans ceļš ved uz Sigīriju - leģendām apvītu kalnu - pils kompleksu - ar baseiniem, gaisa dārziem un sienu gleznojumiem. Sigīriju izveidojis nejaukais un asinskārais karalis Kašapa, kas, lai nāktu pie varas, nonāvējis savu tēvu, piedevām, nonākot Sigīrijā, viņš no kalna padzinis mūkus, kas tur mierā un apskaidrībā mituši jau vairākus gadu simtus. Mūki par to Kašapam smalki atriebušies, atstājot Šrilankas vēsturē precīzus viņa melno darbu aprakstus. Šrilankieši uzskata, ka grafiti pirmsākumi meklējami tieši šeit - Sigīrijā. Jau karaļa valdīšanas laikā, pils apmeklētāji uz Spoguļa sienas rakstījuši gan pils krāšņuma slavinājumus, gan arī romantiskus, daiļavām veltītus pantus, kurus nu mēs varam apbrīnot.

Šrilanka ir slavena ar savām garšvielām, tāpēc tālāk dodos uz Matale garšvielu dārzu, kurā patiešām konstatēju, ka katras latviešu mājasmātes virtuves skapītī atrodamie garšvielu krājumi nāk tieši no Šrilankas. Tomēr izrādās - garšvielu dārzs ir arī tāda kā ajūrvēdas aptiekas laboratorija, jo ik katra ziediņa, lapiņas vai mizas virsuzdevums ir nonākt ne tikai katlā, bet arī mazināt sāpes un pat ārstēt slimības. Nu, piemēram, kanēļa eļļa palīdz pret zobu sāpēm, kurkums - ādas slimībām, bet ingvers ir lielisks līdzeklis pret saaukstēšanos. Ajūrvēdas praktizētāji uzskata, ka cilvēks ir kā nemirstības trauks, kurā apslēpti visi dabas noslēpumi un zināšanas.


Kaut arī reizēm šosejas malā iznāk kāds savvaļas zilonis, dzīvnieki Šrilankā pārsvarā sastopami nacionālajos parkos, kurp brīvdienās dzīvniekus vērot bieži dodas arī paši šrilankieši. Jalas un Minerijas nacionālajos parkos var sastapt ziloņus, pērtiķus, krokodilus, dažādus putnus un mūsu stirnu, briežu un mežacūku "brālēnus" un "māsīcas".

Neskatoties uz to, ka budisms ir vadošā reliģija valstī, šrilankieši ir toleranti arī pret citām reliģijām - budisti šeit draudzīgi sadzīvo gan ar hinduistiem, gan musulmaņiem, gan arī kristiešiem. Noteikti iesaku nopirkt cilvēka dzīves ritumu simbolizējošos lotosa ziedus un doties uz Dambullas klints alu templi, bet Budas zoba tempļa, kurā glabājas šī budistu relikvija, apmeklējums ir obligāts! Ar Budas zobu saistītas vairākas leģendas, tai skaitā, par kontrabandisma rašanos, proti, kad Budas zobs nonācis Indijā, hinduistu rokās, Šrilankas karaļmeita nogādājusi to atpakaļ dzimtenē, paslēpjot zobu savos matos. Par Budas zoba nozīmīgumu arī mūsdienās, liecina Šrilankas valdības izveidota speciālā komiteja, kuras galvenais uzdevums ir rūpēties par Budas zobu un tā templi.

Kas būtu Šrilanka bez tējas? Salā ir neskaitāmas tējas plantācijas un rūpnīcas. Slavenās Ceilonas tējas vēsture sākusies jau 1849.gadā, kad skots Džeimss Teilors iestādīja pirmās tējas stādu plantācijas. Šobrīd tēja tiek audzēta ne tikai kalnos, bet arī piekalnēs un līdzenumos, un no augšanas vietas atkarīgs tējas aromāts un krāsa. Tējai derīgas ir tikai koka augšējās lapiņas un pusatvērtie pumpuri. Sakot "tējas koks", es nekļūdījos, jo tas tikai mānīgi izskatās pēc krūma. Ja tējas vācēji, jeb precīzāk - vācējas, regulāri nenoplūktu koka augšējās lapiņas, tējas koks varētu sasniegt pat dižas papeles augstumu! Pēc tējas lapu savākšanas, tās nonāk rūpnīcā, kur notiek kaltēšana, tīšana, fermentēšana, žāvēšana un šķirošana.

Šrilanka nav iedomājama arī bez tuktukiem lielākiem, mazākiem, greznākiem un apskrubušiem. Tuktuks  ir tautas auto, nu, tāds kā Golfiņš šrilankiešu gaumē - vīrs pašos spēka gados, jo tas apmēram pirms 30 gadiem dzimis Indijā, bet nosaukums radies Taizemē - atkārtojot tā motora skaņu - "tuk, tuk, tuk". Jauns, no Indijas importēts tuktuks maksā apmēram 1500 latus, bet lietots - tikai nieka 500 latus.

Šrilankā valda karstums un saule, tāpēc arī viņu ēdieni ir ļoti karsti, jeb precīzāk sakot - asi. Populārākais ēdiens te, nenoliedzami, ir rīsi un karijs. Uz salas tiek audzēti 15 veidi rīsi, bet karijs tiek gatavots no jebkā. Galvenais ir tam pievienot veselu buķeti dažādu garšvielu! Un ar tām, īpaši, čilī, šrilankieši neskopojas! Tas tāpēc, lai vieglāk pārciestu karstumu. Ja tomēr ēdiens šķiet par asu, tam jāpievieno svaigi rīvēta kokosrieksta skaidiņas. Šrilankā noteikti jānašķējas ar Karaliskā kokosrieksta sulu un jāēd ananasi. Tie salā ir saldi, sulīgi un neprātīgi garšīgi. Ja prasās pēc kāda stiprāka malka, varat "iestiprināties" ar vietējo palmu ziedu brendiju arak.

Noderīga informācija:

Šrilankā ir pretējās braukšanas kustība, un kopumā satiksme ir gana haotiska. Tāpēc ieteicams iznomāt auto ar visu šoferi.

Naudas vienība ir Šrilankas rūpija. 1 rūpija ir apmēram 0.008 eiro. Bankas atvērtas katru darba dienu, ar kredītkartēm iespējams norēķināties visos lielākajos veikalos un atpūtas kompleksos. Kolombo bankomāti redzami bieži, taču ārpus Kolombo bankomātus būs grūti atrast, tāpēc labāk nodrošināties ar skaidru naudu.

Elektrības spriegums tīklā 230 - 240 V, trīszaru kontaktdakšiņa. Viesnīcā var pajautāt adapteri, bet labāk līdzi vest savu.

Source info



Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.