Trīs jaunieši - Ivars Brencis, Dainis Pudelis un Laura Garā, 2014.gada septembrī nolēma pamest apmaksātus darbus un doties piedzīvojumu ekspedīcijā uz tālāko apdzīvoto punktu no Rīgas - Pita salu, šķērsojot Eirāziju un pēc iespējas vairāk ceļa veicot pa sauszemi. "Turismagids.lv" turpina stāstīt par viņu ceļu - šoreiz par stopēšanas piedzīvojumiem, kolorītajiem un viesmīlīgajiem kaukāziešiem.
Bet vairāk par ekspedīciju "How Many Roads" lasiet blogā hmroads.com vai Facebook profilā. Ceļojuma bildes var apskatīt arī HMRoads Instagram profilā.
Mineraļni Vodi - Gveleti, Gruzija
Lauras stāsts:
Stavropoles novads (Ставропо́льский край), Kabarda-Balkārija (Кабарди́но-Балка́рская Респу́блика) un Ziemeļosetija-Alānija (Республика Северная Осетия — Алания) – šīs Krievijas administratīvajā sastāvā esošās republikas un apgabals nav ceļotāju un tūristu apskates vietu topā, varbūt tieši tāpēc man notikumi un cilvēki, kurus satikām šajā laikā šķiet tik interesanti un aktuāli.
Neskatoties uz to, ka tikām neskaitāmas reizes brīdināti un pieejamā literatūra par apgabalu liecināja, ka autostopēšana un velotūrisms varētu izrādīties bīstams, bijām diezgan patīkami satraukti, doties caur Ziemeļkaukāzu.
Ne strauti, bet plastmasas maisiņi
Bijām bērnišķīgi iedomājušies, ka, izkāpdami pilsētā Mineraļni Vodi (Минеральные Воды), saskarsimies ar ceļmalas strūklakām, no kurām tecēs dažādi avotu ūdeņi un veikalos būs pieejams plašs, interesants to klāsts. Tā vietā atmiņā palicis komentārs, ko saņēmām pārtikas veikalā no pārdevējām. Tikām nodēvēti par dīvainajiem amerikāņiem, kas nevēlas izmantot plastmasas maisiņus (ceļojot cari Kaukāza apgabalam, ir neiespējami iepirkties pārtikas veikalā, mājās nenākot ar vismaz pieciem plastmasas maisiņiem, ja neesi gatavs cīnīties ar pārdevēju). Tad nu tāds – nekāds iespaids palicis atmiņā par šo pelēko pilsētu (tur gan vainojami arī drūmie, mitrie laikapstākļi). Var jau gadīties, ka sezonas – vasaras laikā pilsēta tik tiešām zeļ no viesmīlības un ir pārpildīta ar kalnā kāpējiem un tūristiem, kas atlidojuši no dažādām pasaules valstīm, lai iekarotu Elbrusa virsotni (5,642 metri virs jūras līmeņa).
Dainis jau sen bija mums priekšā, mīdamies pa mitro pēcpusdienu, kad Ivars un es, izkātojuši no pilsētas, beidzot nostopējām melnu "Mersi" ar tumšiem logiem, kas, mums par prieku, pēdējā brīdī negaidīti apstājās. Īsti nezinājām - kas mūs sagaidīs, jo caur stikliem redzēt nevarējām. No mašīnas izlēca dzīvespriecīgs vīrietis un palīdzēja iedabūt mūsu prāvo ekipāžu busiņā. Leonīds (jeb vienkārši Ļoša) bija izveicīgs braucējs un neskaitāmas reizes pieminēja savu Mersedesu, ar kuru ļoti lepojās. Tad nu strauji traucāmies cauri miglai, jo Ļoša steidzās nonākt mājās Zolskajas (Зольская) pilsētiņā uz baptistu draudzes sanākšanu, uz kuru tikām uzaicināti arī mēs, aiz viesmīlīgā autovadītāja dabas un intereses par mūsu ceļojumu. Kamēr apsvērām šo draudzīgo piedāvājumu, bijām panākuši Daini, kuru jaunais draugs ieteicās labprāt paķert līdzi. Tā nu sanāca, ka savu pirmo pēcpusdienu, vakaru un nakti Ziemeļkaukāzā pavadīt mazas pilsētiņas baptistu draudzē.
Nebijām arī gaidījuši, ka sastapsim tik daudz jauku cilvēku, no kuriem varētu iedvesmoties – baptistu draudze darbojas arī kā centrs, kas palīdz vietējiem iedzīvotājiem ceļā uz atveseļošanos no alkohola vai narkotiku atkarības (patiesībā jebkuram, kas vēlas vai meklē palīdzību).
Ne pārāk laba vieta stopēšanai
Nākamajā dienā ar stopēšanu caur Kabarda-Balkāriju mums tik ļoti neveicās, kā arī autobusa pietura, pie kuras stopējām, bija daļēji okupēta – tajā no mitrās miglas un sniega slēpās trīs ierēdņi ar veclaicīgiem, taču iespaidīgiem šaujamieročiem. Nolēmām nedaudz izkustināt kājas un doties uz priekšu gar ceļu; drīz vien priekšā apstājās zils Kamazs un piedāvāja mūs aizvest dažus kilometrus. Kamazā sēdēja divi jauni vīrieši – drīzāk puiši, kuri jautri klausījās mūziku un likās ieinteresēti mūsu piedzīvojumos. Komunikācija gan pārāk veiksmīgi nevedās, jo, viņi, šķiet, krieviski runāja vēl sliktāk nekā mēs – bez krievu valodas šajā republikā oficiālo valodu statusā ir arī kabardiešu un balkāru, jo krievi ir tikai 25% no iedzīvotājiem, un daudzi nemaz krieviski tā īsti nerunā.
Visapkārt stiepās migla un ceļa redzamība bija kādi 50 metri uz priekšu – labākajā gadījumā, kā arī brauciens augšup kalnā veclaicīgajā mašīnā, četriem cilvēkiem un divām milzīgām somām priekšējā sēdeklī bija visnotaļ interesants, bet diemžēl īss, jo mūsu un puišu maršruti atšķīrās.
Drīz vien atkal atradāmies ar izstieptām rokām ceļa malā.
Stopēšana Kabarda-Balkarijā nemaz nebūtu tik grūta, ja vien tā būtu nedaudz produktīvāka. Nostopējot sešas automašīnas, dienas laikā pavirzījāmies uz priekšu nieka 80 kilometru (nieks stopētājiem – varbūt ne riteņbraucējam). Pēdējais dienas nostopētais autovadītājs – Askers jau pēc dažiem veiktiem kilometriem mūs ļoti aizrautīgi vēlējās pierunāt doties pie viņa uz tēju vai kafiju. Ilgi apsvērām šādu iespēju, taču ārā jau krēsloja un neproduktīvās stopēšanas dēļ vēl nebijām panākuši Daini, kas minās dažus kilometrus mums priekšā. Beigās piekritām, jo pēc stāvēšanas ārā visu dienu, silta telpa likās ļoti vilinoša, Dainis tikmēr pedāļoja atpakaļ.
Biedējoša viesmīlība
Tēja izvērtās vodkas dzeršanā, piekožot marinētus tomātus, kas savukārt izvērtās tīrā spirta dzeršanā un šašlika ēšanā, kas izvērtās vēl dzeršanā un cūkgaļas ēšanā. Bijām ļoti pārsteigti par visām šim izdarībām, jo Askers un viņa brāļi ir musulmaņi. Tā kā vecāki uz vairākām dienām esot aizbraukuši pie radiniekiem, un viesmīlīgā iedzeršana norisinājās mājās.
Pārlieku viesmīlīgā uzņemšana bija sākusi mani nogurdināt, it īpaši neskaitāmie joki un komplimenti, attiecināti uz mani – vienīgo sieviešu dzimuma pārstāvi namā, tie šķita nedaudz šķebinoši, taču centos pārlieku neiedziļināties bravūrīgajos kaukāziešu komentāros un pirmo reizi ceļojuma laikā patiešām priecājos, ka ceļoju kopā ar diviem puišiem. (Nepameta sajūta, ka, ja es ceļotu viena, iespējams, piedzīvojums varētu izvērsties šādi) Atmiņas par viena vakara viesošanos Kabarda-Balkārijā gan ir palikušas dalīti pozitīvas, jo, galu galā, mums tika izrādīta liela, negaidīta viesmīlība, un Askers ar vecāko brāli bija mundri namatēvi, taču slinki.
Visa lielā skraidīšana apkārt, pēc dzērieniem, pēc ēdieniem, pēc jebkā nepieciešamā tika atstāta jaunākajam brālim, kurš nepārtraukti tika izrīkots – laikam jau pieņemta lieta musulmaņu ģimenēs, cieņa pret hierarhiju, taču vai tas būtu jāatzīst par pareizu arī man?
Lieki piebilst, ka nākamajā rītā neviens no mums (īpaši jau es) nejutāmies svaigs kā gurķītis, taču pārsteidzoši ātri un veiksmīgi (ņemot vērā, ka bija aptuveni septiņos no rīta) nostopējām auto, kas devās mūsu iecerētajā virzienā vairākus desmitus kilometru. Pusceļā sajutu spēcīgu vēlmi izkāpt no mašīnas, taču, kamēr Ivars organizēja mašīnas apturēšanu, šī vēlme jau atradās manos cimdos – iepriekšējā vakara uzdzīvošanas sekas. Tā vietā, lai autovadītājs mūs atstātu ceļa malā, šoferis izrādījās ārsts un vēlējās tikai palīdzēt, apjautājoties par manu veselību. (Kaunīgi zem deguna nomurmināju kaut ko par neierasti agro dienas kārtību.) Alkohola lietošana tomēr nav mana stiprākā puse. Atvadījāmies pārdesmit kilometru attālumā no Beslanas, pie kādas ceļa malas svētnīcas, kur mūsu laipnais šoferis mūs izlaida, jo pats devās citā virzienā, piemetinājis, ka stopēšana neesot ne populāra, ne 100% droša, bet šajā vietā varētu paveikties, jo vieta paredzēta vīriešiem, kas pirms došanās tālākā pārbraucienā var gūt svētību veiksmīgam ceļam.
Biju gana priecīga par iespēju izkāpt no mašīnas svaigā gaisā, kamēr Ivars apskatīja svētvietu un nieka piecas minūtes vēlāk jau sēdējām siltā auto, kas mūs aizvestu līdz Beslanai. Vārgi atteicu piedāvāto kafiju un saldumus un klusībā vēroju apkārtni, kamēr Ivars sarunājās ar mūsu glābēju – uzzinājis, ka esam latvieši, šoferis steidzās stāstīt par bijušo līgavu – Jolu no Latvijas, ar kuru dienās gandrīz apprecējies.
Beslanā ir bīstami nakšņot teltī bez šaujamā
Ieradāmies Beslanā jau ap 9.30, zinājām, ka paies vairākas stundas, kamēr Dainis nokļūs līdz pusaizmigušajai pilsētai. Izlikties neredzamiem un saplūst ar vietējiem iedzīvotājiem, uz pleciem nesot milzīgas muguras somas, ir neiespējami. Kamēr nokļuvām līdz vilciena stacijai, kur paslēpties no nelielā lietus, pie mums jau formējās rinda vīru, kas visi kā viens piedāvāja taksometra pakalpojumus - līdz Vladikavkazas pilsētai, līdz Gruzijas robežai vai pat līdz Tbilisi. Beslanā vēlējāmies apskatīt arī vietu, kur 2004. gada 1. septembrī norisinājās skolēnu ķīlnieku krīze taču īsti nezinājām piemērotu veidu, kā kādam apjautāties par skolas atrašanās vietu. Tā kā bijām devušies uz pastu, lai nosūtītu iepriekš iegādātās pastkartes no Lielās Krievu Zemes, kas, mums par lielu prieku, bija vaļā arī sestdienā - apjautājāmies tur.
Izrādās, Ivara sarunai ar pasta darbinieci bija arī trešais klausītājs, kas pieteicās mūs uz turieni aizvest, jo esot strādājis ugunsdzēsēju brigādē notikumu laikā. Ap mums drīz vien sāka pulcēties bariņš cilvēku, kas interesējās par mūsu gaitām, uzzinot, ka plānojam nakšņot teltī ārpus pilsētas, visi kā viens teicās brīdināt, cik nedroši un pārgalvīgi tas būtu, it īpaši ziemā un bez ieroča zem matrača.
Arī policija likās mūsos ieinteresēta un apstājās, mūsu jaunais gids – Petrovs uzreiz pasludināja, ka vienkārši esam viņa viesi un mums viss kārtībā. Tiklīdz kā policisti bija iekāpuši mašīnā, Petrovs sāka izteikt neskaitāmus brīdinājumus, ka policisti ir viena no tām cilvēku grupām, no kuriem mums Ziemeļosetijā īpaši jāuzmanās.
Nolēmis, ka visdrošāk būšot pie viņa mājās, Petrovs mūs ielūdza doties pie viņa, tur sagaidīt mūsu draugu (Dainis tikmēr minās ar riteni) un pārnakšņot viņa namā. Vēlāk mūsu namatēvs gan atzinās, ka esot bijis aizdomu pilns arī par mums, taču, drīz pēc Daiņa ierašanās, esot pilnībā noticējis mūsu stāstam un tam, ka esam labi cilvēki.
Vakara gaitā uzzinājām daudz par mūsu jauno draugu, kurš dzīvoja viens pats un teicās esot ar to ļoti apmierināts un brīvs, taču dažreiz – vientuļš. Stāsti ko dzirdējām bija gana nopietni, skumji, gan komiski, gan dažbrīd pārāk nežēlīgi, lai gribētos tiem ticēt. Pēc garas dienas biju piekususi, tik atceros, ka aizmigu, klausoties par viņa asiņaino pagātni un prasmēm aizstāvēt sevi, kā arī interesi par Austrumu dabīgo medicīnu, bet Dainis ar Ivaru bija augšā vēl ilgi pēc tam un piedzīvoja arī Dienvidkorejas skolnieču deju uzvedumu demonstrāciju Youtube.
Policijas vara un palīdzība
Kad nākamajā rītā devāmies ārā no pilsētas, atkal tikām apturēti – no mašīnas izkāpa divi policisti un pieklājīgi vaicāja: "где ваши документы?" Parādījām pases atvērumus ar Krievijas vīzām un tikām palaisti soļot tālāk, lai tikai kādus 300 metru tālāk tiktu apturēti pie ceļa malas policijas iecirkņa un palūgti sekot oficieriem. (Petrova neskaitāmiem brīdinājumiem degot atmiņā)
Pāris minūtes vēlāk izrādījās, ka korumpētie policisti tikai vēlējās mums palīdzēt un noskenējuši mūsu pases, izziņoja tālākiem iecirkņiem, lai pieskatot ceļotājus. Pēc neveiksmīga mēģinājuma pierunāt mūs doties ar autobusu taisnā ceļā uz Gruziju, un neproduktīvas kolēģu meklēšanas, kas varētu mūs nogādāt līdz Vladikavkazas pilsētai, no kuras varētu ņemt autobusus vai darīt kā vēlētos – mūsu aizstāvjiem radās slepena ideja.
Apturējuši pirmo garāmbraucošo mašīnu (spējīgu ietilpināt Ivaru, mani un divas lielas mugursomas), aizbildinādamies šoferim, ka vēlas veikt ierastu alkohola testu, tie vēlāk piespieda nevainīgajam autovadītājam aizvest mūs uz nākamo lielo pilsētu, piekodinājuši, ka izziņojuši par mums visā rajonā. Ivars un es, protams, jutāmies ļoti neērti, jo par šo situāciju uzzinājām tikai tad, kad dzirdējām policista teikto brīdinājumu.
Mums par laimi, izrādījās, ka Ilgars brauc uz Gruziju un, ja vien neiebilstam nedaudz uzgaidīt, kamēr viņš paveic dažus darbus Vladikavkazas iespaidīgajā tirgū, labprāt priecātos par kompāniju līdz robežai. Bijām izceļojuši caur bīstamajām Ziemeļkaukāza republikām bez problēmām, sastopot vienīgi labus cilvēkus. Vai mums paveicās, un ceļošana varēja izrādīties daudz skarbāka? Visticamāk, taču sūdzēties par to negrasījāmies.
Tuvojoties Krievijas-Gruzijas robežai, Kaukāza skarbums, sniegs un skaistums kļuva arvien iespaidīgāks un skaistāks. Drīz vien, jau atradāmies uz robežas, kas, mums par prieku, vēl darbojās un vēl nebija slēgta sniega dēļ. 23. novembra vakarā bijām nonākuši Gruzijā. Nieka četrus kilometrus pēc robežas, nolēmām apstāties pie ciema Gveleti, kur varētu pārnakšņot ar telti. Pāris stundas vēlāk – pārsalis un piekusis, arī Dainis bija klāt.
