Esmu cilvēks, kurš ilgi uz vienas vietas nosēdēt nevar, tāpēc atkal radās sajūta, ka kaut kur jādodas. Šajā gadā vēlējos izdarīt ko tādu, ko varētu saukt par citādu – nolēmu doties uz Annapūrnas nometni, kas atrodas Himalaju kalnos, Nepālā. Trekings vairāku dienu garumā, kas garantēja pilnīgu atpūtu no civilizācijas.

Tā nu oktobra vidū sēdos lidmašīnā uz Nepālas galvaspilsētu Katmandu. Ieraugot pilsētas piesārņotību un sajūtot mitro gaisu, sajutos kā atgriežoties mājās (pirms gada pavadīju vairākus mēnešus, ceļojot pa dažādām Āzijas valstīm). Ielidoju diezgan vēlu, tāpēc nolēmu ņemt taksi uz nelielo hosteli, kur biju rezervējusi gultu. Tieši šajās dienās norisinājās Nepālas otrais lielākais hinduisma festivāls – Divali (atzīmējot gaismas uzvaru pār tumsu), kas bija iemesls trakajai satiksmei un iedzērušiem vīriem, kas virpuļoja cauri visai pilsētai. Biju plānojusi doties uz Pokharu (sākuma punkts ceļā uz Himalajiem) jau nākamajā rītā, taču izlēmu pagaidīt. Iemesls šim lēmumam bija iedzērušie autovadītāji, kas ar lepnumu sēdās pie auto stūres, neaizdomājoties par iespējamajām sekām.

Pavadot pāris dienas Katmandu, nedaudz izpētīju gan pašu pilsētu, gan vienu no slavenākajiem tempļiem Nepālā – Pērtiķu templi. Pastāv uzskats, ka Buda ir dzimis Nepālā, tāpēc šī vieta tiek atzīmēta kā budisma pirmsākums. Devos uz templi, lai rastu mieru, ko spēj sniegt lietas, kas loģikai nav izprotamas, taču līdz ar tempļa popularitāti līdzi nāk arī daudzie tūristi, tāpēc mieru tā arī neatradu.

Par Katmandu – centrs ir uz tūristu orientēts, un pilsēta ir ļoti, ļoti piesārņota, pilna putekļiem. Satiksme kā jau satiksme – sešas joslas, astoņas mašīnas plus četri mopēdi un vēl govs pa vidu. Ļoti tipiski. Festivāla ietvaros ik rītu un vakaru veikalu īpašnieki rotāja savu īpašumu ieejas ar skaistajām samtenēm (hinduisma dieva Šivas puķes), lai parādītu ceļu dieviem, kas savukārt nestu uzņēmumam panākumus un peļņu. Arī bērni uzstājās pie katra veikala durvīm, apmaiņā pret nelielu samaksu. Sākumā nodomāju, ka šis ir tikai tāds uz tūristu centrēts triks, taču vēlāk tiku informēta, ka jebkuram (nav svarīgi, vai esi vietējais, vai iebraucējs) ir pienākums ziedot dejotājiem/ dziedātājiem kaut simbolisku naudas summu kā svētību. Pieņemams ziedojums skaitījās no 0,04 eiro līdz 0,20 eiro.

Ēdiens bija salīdzinoši lēts – aptuveni divi eiro par porciju rīsu ar asajām mērcītēm, tāpat ar nūdelēm. Tase tējas (baltā vai masalas tēja – garšīgākā tēja, ko savā mūžā esmu dzērusi) maksāja aptuveni 0,40 eiro.

Festivālam beidzoties, bija pienākusi ilgi gaidītā diena, kad devāmies kalnu virzienā. Jāpiebilst, ka ceļu kalnos veicu kopā ar vietējo puisi, kurš kādreiz strādājis par gidu, taču tagad praktiski dzīvo Himalajos. Savā ceļā esmu sastapusi daudz un dažādus cilvēkus, ar kuriem mani saista īpaša ceļotāju saikne. Tieši, izmantojot saikni, ar Indonēzijā sastapto meiteni, tiku iepazīstināta ar šo puisi vārdā Sondzuks (kas nepāliešu valodā nozīmē "sakritība"). Paldies, maģiskais "Facebook".
Pirms došanās ceļā uztaisījām abas nepieciešamās atļaujas – TIMS karti un trekinga atļauju, un tad sēdāmies autobusā uz Pokharu (septiņu stundu ilgs brauciens). Dienu pirms gājiena pārnakšņojām Pokharā, lai nākamajā dienā atkal sēstos autobusā un dotos uz sākuma punktu – Birethanti ciemu (trīs stundas).

Pirmā diena

Birethanti ir pavisam neliels ciems, kuram jāiziet cauri, saņemot zīmogus abās atļaujās par to, ka esam uzsākuši ceļu kalnos. Trases sākumā šķiet, ka nebūs nemaz tik grūti, jo ejam pa puslīdz līdzenu ceļu gar upi, atstājot burzmu un civilizāciju aiz muguras. Atlika nopriecāties, kad sākās ceļš augšup pa pakāpieniem, kam sekoja ceļš lejup, tad – ceļš augšup un tā neskaitāmas reizes. Ārā valdīja aptuveni 27 grādu karstums un ar katru pakāpienu krekls kļuva slapjāks un slapjāks. Sākumā cilvēku bija salīdzinoši daudz, taču pavisam drīz tie izklīda, jo katrs uzņēma sev vēlamo tempu.

Jāpiebilst, ka redzēju ļoti daudz japāņu un ķīniešu, kas izvēlējās maksāt nesējam (šerpam) par personīgo mantu nešanu visa ceļa garumā (aptuveni 20 eiro par septiņām dienām). Man ļoti paveicās, jo biju izvēlējusies perfektu svaru savai mugursomai (aptuveni deviņi kilogrami). Jutos ērti un iztiku bez muguras sāpēm. Gājām apkārt un pāri kalniem, kas vēl joprojām bija zaļi un dzīvības pilni, līdz apstājāmies nelielā ciemā, lai pēc aptuveni četru stundu gājiena ieturētos. Šis kļuva par ikdienas rituālu. Dodoties tālāk, parādījās arī rīsu lauki, kuriem nācās soļot cauri. Tad pienāca kārta ēzeļiem, kuri tika dzīti no viena ciema uz citu ar graudu maisiem gar sāniem, kā arī vīriem, kas nesa lielus, produktiem pildītus grozus sev uz muguras.

Pēc aptuveni sešām stundām bijām sasnieguši Ghandrukas ciemu (1940 metru augstumā), kur apmetāmies ļoti pieticīgā viesu namā. Atnācām salīdzinoši ātri, taču tā kā katru dienu tumsa iestājās jau ap pulksten 17.30, centāmies sasniegt naktsmītnes pirms 16.30.

Pirms gājiena uzsākšanas biju dzirdējusi par klusajiem un tumšajiem vakariem, kad īsti nav, ko darīt – tāpēc līdzi paņemtā grāmata bija tieši laikā. Jau pirmajā dienā izdarīju secinājumu, ka tiem, kas domā, ka šis ceļš nepavisam nav grūts (kā sākumā domāju arī es), ieteiktu padomāt vēlreiz. Lielā pakāpienu apjoma dēļ varu apgalvot, ka ne kuram katram tas būtu pa spēkam. Arī muskuļi lika par sevi manīt jau pēc pirmajām pāris stundām.

Temperatūrai nokrītoties līdz aptuveni 15 grādiem, pie miera devāmies jau ap pulksten 21.

Otrā diena

Cēlāmies ap pulksten 7, padzērām masalas tēju, paēdām brokastis, izstaipījām kāju muskuļus un ap pulksten 8 devāmies ceļā uz nākamo galamērķi – Sinuvas ciemu. Šīs dienas ceļš draudēja būt grūtāks nekā iepriekšējās. Pakāpienu skaits sasniedza rekordu. Dienas laikā apgājām teju divus kalnus un pēc daudzajiem pakāpieniem lejup, ceļi trīcēja tā, ka smiekli nāca. Šis bija tikai sākums. Saulīte sildīja, apdedzinot atklātos plecus. Kāpjot atkal augšup kalnā, domās nevēlējos pieņemt faktu, ka šis ceļš būs jānoiet arī atpakaļ. Izteicu domu par to, ka nespēšu tikt līdz galam, taču mans draugs gids tikai pasmējās, nolieca galvu un teica: "Tu vari vairāk, nekā tu spēj iedomāties!" Prāts bija atslēdzies no ikdienas raizēm un ausīs skanēja ūdenskrītumu skaņas, insektu dziesmas un putnu čivināšana. Galvā šaudījās dažādas domas par pasauli, cilvēku rasi un līdzīgi. Domāju par to, cik interesanti ir cilvēki – uzkāpj kalnā, moka sevi, izaicina un tad paši sevi paslavē, ja ir sasnieguši mērķi, vai tieši pretēji – nopeļ, ja nav sanācis kā gribējās. Dīvaini, taču tas ir tas, kas mums liek sev noticēt un atminēties, ka varam, ja patiešām gribam.

Turpinot par ceļu kalnos, šajā dienā ieraudzīju skatu, kas lika aizrauties elpai – kalnu rinda, kas slēpās viena aiz otras ar ieleju pa vidu. Sajutos kā citā pasaulē, pilnībā kalnu ieskauta. Izjutu dabas varenumu un apziņu par ceļu, kuru eju. Jāpiebilst, ka pirmajā dienā un pat otrās dienas sākumā nebija īsti laika pavērot skatu, jo svarīgāki bija nepaklupt aiz pakāpieniem vai neiekāpt kāda govs, buļļa vai ēzeļa atstātā čupā. Ceļā sastaptie vietējie, šķiet, nebija pārāk draudzīgi (ar izņēmumiem, protams), taču tas daudzo kāpēju dēļ, ko tie savas dienas laikā sastop. Ceļā pamanījām jaunos bambusu kociņus, kas nozīmēja to, ka esam virs 2000 metru atzīmes.

Tajā dienā gājām aptuveni septiņas stundas (ieskaitot pusdienu pārtraukumu), līdz sasniedzām naktsmājas. Ja pirmajā naktī varējām dabūt vismaz sliktu internetu, tad šeit par to jau bija jāmaksā (aptuveni 2.50 eiro). Arī tīram ūdenim bija parādījusies cena (aptuveni 1 eiro). Par laimi biju nodrošinājusies ar ūdens dezinfekcijas tabletēm, tāpēc dzēru to ūdeni, kas bija bez maksas. Šajā augstuma atzīmē par siltu dušu varējām tikai sapņot. Palikām "Real Sinuwa Cottage" viesu namā (2250 m augstumā), kuru bijām sasnieguši diezgan ātri agrā starta un ātrās gaitas dēļ (parasti šī distance tiek pieveikta 10 stundu laikā). Veiksmīgi uzspējām tieši pirms lietus sākšanās. Atpūtāmies, paēdām vakariņas, pavērojām zvaigznes un devāmies pie miera. Lai gan vakars bija vēsāks nekā iepriekšējais, šoreiz ar segām bija ļoti paveicies (siltas un mīkstas). Pat omes adītās zeķes varēju droši novilkt un atstāt nākamajām dienām.

Trešā diena

Cēlāmies pulksten 7 no rīta. Brokastis, masala tēja un pulksten 8 no rīta bijām enerģijas pilni doties uz nākamo ciemu – Deurali (3230 m). Tā kā "augstuma" sindroms liek par sevi manīt, sasniedzot 2500 metru augstumu, gatavojāmies ieiet grūtās elpošanas fāzē. Tempu uzņēmām ļoti ātri un pirmās četras stundas gājām apsteidzot ikvienu – augšā, lejā, pakāpiens te, pakāpiens tur. Tad arī kļuva manāmi grūtāk. Pakāpieni šķita daudz augstāki, laiks – vēsāks, kājas sāka gurt ātrāk un arī elpot kļuva smagāk (šķita, ka gaiss tā pa īstam plaušas nesasniedz). Brīžiem jutos ļoti vāja, taču nekas cits neatlika, kā lēnā garā kustēties uz priekšu. Ejot "gliemeža" tempā, cerības sasniegt Annapūrnas nometni tomēr pastāvēja. Dabas ainavas kļuva skaistākas un skaistākas – skaļāki ūdenskritumi, lielāki kalni, dziļākas ielejas un biezāki meži. Tas viss bija katra sāpošā muskuļa vērts. Savā ceļā "noķērām" arī krusu, un neilgi pirms ciema – solīto lietu. Sondzuks teica, ka tad, kad Deurali ciemā līst, Annapūrnas nometnē snieg (kas, protams, bija taisnība). Šī bija trešā diena ceļā un diena, kad prāts kļuva mierīgs un rāms. Sapratu, ka jau vairākas dienas neesmu dzirdējusi ne mašīnas, ne pilsētu trokšņus – tikai ūdenskritumus, vēju, putnus un lietus lāses sitamies pret banānkoku lapām.

Deurali sasniedzām ap pulksten 15 pēcpusdienā, tieši kā bijām plānojuši. Apmetāmies "Panorama" viesu namā, kura fonā bija redzams stūrītis no staltajiem Himalajiem. Istabiņu draudzīgi dalīju ar ceļā sastaptajiem itāļiem (māsu un brāli). Jo augstāk kalnos devāmies, jo mazāk naktsmītņu, un draudzīgākiem cilvēkiem bija jākļūst (jādala istabiņas ar nepazīstamajiem, un kopīgi jāsilda vakariņu telpu, liekot lietā savu elpošanu). Ap pulksten 16.30 (pirms saulrieta) kļuva ļoti, ļoti auksts un bija pienācis laiks uzvilkt ziemas jaku, cimdus, divas bikses, vilnas zeķes un pāris termo kreklus. Vakariņās izlēmu paņemt ko sātīgāku, jo teica, ka nūdeles sasilda – tā nu izvēlējos nūdeles ar tunci un sieru (no vienkāršās un salīdzinoši dārgās ēdienkartes). Ļoti garšīgas vakariņas, taču līdz ar rīta iestāšanos nācās brokastot ar oglīti pie tases tējas.

Tā kā ūdens dušā vēl joprojām bija traki auksts, izlēmu turpināt "neiešu dušā" gavēni. Nākamajā rītā pat zobus tīrīt bija ļoti grūti, jo šķita, ka tie kļūs tikpat auksti kā pats ūdens.

Cenas auga – internets maksāja jau 3 eiro, izmantot elektrību, lai uzlādētu telefonu – 2 eiro un kafija – 3 eiro. Tā kā nākamajā dienā bijām plānojuši sasniegt Himalajus (beidzot!), tikām informēti, ka šis ciems ir pēdējais, kur mums būs iespēja uzlādēt līdzi paņemtās ierīces. Tā nu nācās ņemt ārā naudiņu un maksāt.

Pie miera devāmies kā parasti ap pulksten 22.

Ceturtā diena

Pamostoties ceturtās dienas rītā, jutu gan iesnas, gan klepu, gan nelielas galvassāpes, taču nevarēju vien sagaidīt, kad sāksim ceļu. Bija plānots sasniegt nometni pirms pulksten 12 pēcpusdienā, jo vēlāk atrast guļvietu būtu praktiski neiespējami (ja nemaldos, nometnē bija tikai 3 viesu namiņi).

Pēc aptuveni 45 minūšu iešanas, sasniedzām Himalajus, caur kuriem gājām vēl aptuveni trīs stundas, līdz sasniedzām nometni. Ceļš bija slidens, sniega klāts, un elpot bija ļoti grūti. Katrs solis šķita smagāks par iepriekšējo, lai gan pakāpienu bija ļoti maz vai nebija vispār. Dažreiz šķita, ka vieglāk būtu pieveikt tūkstoš pakāpienu, nekā noiet piecas minūtes šajā augstuma atzīmē (no 3230 m līdz 4130 m atzīmei).

Iesoļojot Himalaju "valstībā", acīm pavērās neticamais – sniegotu kalnu ieskauta ieleja. Acīs apžilbināja spilgti baltā sniega kārta un milzīgie kalni. Nespēju noticēt, ka tūlīt, tūlīt sasniegsim galamērķi. Viss tobrīd redzamais šķita kā pilnīgi cita pasaule. Vienīgais transportlīdzeklis, ko šad, tad manījām, bija helikopters, kas evakuēja tos cilvēkus, kas cieta no "augstuma sindroma" smagākā stadijā, vai tos, kas vienkārši nespēja veikt ceļu atpakaļ. Visas dienas garumā zaļos mežus nomainīja akmeņi un sniega sega. Arī putni vai insekti vairs nebija dzirdami. Pilnīgs tukšums, miers un mirklis, kas šķita apstājies. Nolēmām nosvinēt sasniegto galamērķi ar līdzi paņemto zemesriekstu sviestu un kūciņu (šīs lietas nesām līdzi no paša trases sākuma). Ja iepriekšējā vakarā temperatūra svārstījās ap četriem grādiem, tad Himalajos tā bija tuvu nullei. Pirmā reize, kad arī izelpa bija skaidri redzama.

Sasniedzot nometni, izlēmu iepazīties ar apkārtni. Tā kā kalni ir ļoti neparedzami, tiku brīdināta neiet pārāk tālu, jo nespētu pat attapties, kad virsū būtu uzripojis kāds akmens vai sniega šļūdonis pārklātu manu ķermeni. Sev par brīnumu, padomu ņēmu vērā, jo sasniedzot Annapūrnas masīvu, ne vienu vien reizi dzirdēju dobjas, ar krītošiem akmeņiem asociētas skaņas, kas nāca no vietām, kuras pat saskatīt nevarēja (mākoņi bija tipiska parādība pēc pulksten 13). Zeme bija cieta, auksta un tumša – vietām kalni bija izveidojuši savas nelielās skatuves (zemes plači, kas šķita kā novīlēti – plakani, bez akmeņiem). Vēlāk sapratu, ka tie ir kalnu baseini, kuros krājas rudens mēnešos izkusušais sniegs.

Cauri Annapūrnas kalnu masīvam stiepās ledāja izveidots ceļš, kurš šajā sezonā bija tukšs. Nostājoties pie grēdas malas, pat nebija jāpiepūlas iedomāties, cik tas ir dziļš un ietilpīgs. Tuvoties malai šķita baisi, zinot, ka pamats zem kājām ir pavisam nestabils. Vēlējos palikt ārā, cik ilgi vien iespējams. Centos kustēties, lēkāt vai darīt jebko, kas sasildītu ķermeni, taču vingrinājumi, šķiet, nebija labākā ideja. Katrs elpas vilciens šķita smags un bezjēdzīgs. Arī spēki izsīka daudz ātrāk, tāpēc nolēmu atrast drošu vietu un nodoties meditācijai. Tieši šī nodarbe palīdzēja ķermenim atslābt un aizmirsties.

Ap sešiem vakarā devos uz kopējo telpu, lai izdzertu siltu tēju (vai tējas!) un palīdzētu pārējiem ceļotājiem "pieelpot" istabu, lai to kaut nedaudz sasildītu. Ūdeni no pudeles nebiju dzērusi jau divas dienas. Pārāk auksts. Dzīvoju uz tējām, kas maksāja aptuveni 3 eiro par tasīti, un karsta ūdens, kas maksāja aptuveni 1,50 eiro par tasīti. Naktī istabiņu dalīju ar tiem pašiem itāļiem un meiteni no Floridas. Visi bijām ļoti priecīgi, jo no sirds cerējām, ka būs siltāk gulēt, jo elpos visi četri cilvēki, taču pamostoties, sapratām, ka kļūdījāmies. Vajadzēja vēl vismaz piecus cilvēkus, lai sasildītu mazo istabiņu ar betona grīdu. "Bez dušas" gavēnis turpinājās, kam pievienojas arī "pārāk auksts ūdens, lai tīrītu zobus" gavēnis.

Pie miera dodamies ap pulksten 21.30 vakarā.

Piektā diena

Nakti pavadīju, guļot ar visām iespējamajām drēbēm, taču mans ķermenis, šķiet, gāja cauri tīram šokam – pagulēju tikai divas stundas, jo ikreiz, kad gribēju pagriezties uz otra sāna, aukstais gaiss lauzās zem segas. Centos nekustēties, bet tad sāka sāpēt sāni. Pārvilku segu pāri galvai, taču kļuva grūti elpot (jo gaiss jau tā bija retināts). Acis un galva sāpēja, jo ķermenis mēģināja adaptēties pie tā brīža augstuma atzīmes. Vēl visam klāt sagribējās arī uz tualeti, taču bija pārāk auksts, lai kustētos. Līdz ar rītausmu nāca svētība – nakts bija pārdzīvota un visi kā viens bijām pateicīgi par katru gaismas staru, ko ieraudzījām piecos no rīta. Tā bija zīme, ka pavisam drīz kļūs siltāks. Cēlāmies un sagaidījām ilgi gaidīto saullēktu, kad gaisma pārklāja Annapūrnas kalnu grēdas virsotnes, pavisam lēnām sniedzoties uz nometnes pusi. Neticami – esmu Himalajos. Turpinājām salt vēl pāris stundas, taču vien doma par to, ka drīz temperatūra sasniegs nulli, sildīja gan domas, gan ķermeni. Runājot par temperatūru – nē, tā nebūt nebija -30 grādi vai līdzīgi, iespējams, ap -10 grādiem, taču augstuma dēļ, retinātais gaiss spēlēja lielu lomu, to padarot daudz "kodīgāku" un vēsāku.

Pēc gaismas sagaidīšanas vēl kādu brīdi gozējāmies pirmajos saules staros, vērojot kalnus un izbaudot mirkli. Bijām pavadījuši gandrīz 24 stundas kalnos – saulriets, auksta nakts, saullēkts, mierīgā kalnu gaisotne un nu bija laiks brokastīm.

Atstājot Himalajus, ne vienu vien reizi atskatījāmies atpakaļ, lai atvadītos no baltajiem masīviem.
Ceļš šķita daudz ātrāks un vieglāks. Pieveicām tūkstošiem pakāpienu lejup, taču tā vietā, lai mierīgi ietu, mēs teju rikšojām, tādejādi mazinot sāpes ceļos. Tajā dienā gājām aptuveni 8,5 stundas (turpceļā šo ceļu sadalījām divās dienās). Satikām cilvēkus, kas devās Himalaju virzienā – pārgurušus, sārtiem vaigiem, aizelsušos, taču neko cerīgu viņiem pateikt nevarējām, jo zinājām, cik grūts ceļš viņiem vēl priekšā. Sasniedzām Sinuvas ciemu pirms pieciem pēcpusdienā un pavadījām atlikušo vakaru, runājot ar citiem ceļotājiem. Izstaipījām muskuļus (kas nākamajā dienā sāpēja vairāk nekā jebkurā citā dienā), palasījām grāmatas, paēdām un, vakaram noslēdzoties, nodevāmies zvaigžņu vērošanai.

Ak jā, lai gan ūdens vēl joprojām bija ļoti auksts, nespēju noturēties un iegāju 10 sekunžu ilgā dušā, lai kaut nedaudz nomazgātu sviedru atliekas.

Vilnas zeķes un siltās bikses kājās, pāris džemperi mugurā un laiks doties pie miera.

Sestā diena

Pēc lieliski pavadītas nakts (kad izdevās aizmigt pat par spīti iesnām), bija sākusies jauna, brīnišķīga diena ar nelielu skumju piesitienu, jo zinājām, ka nākamā nakts kalnos būs pēdējā. Tajā dienā gājām daudz lēnākā tempā, ne tikai muskuļu sāpju dēļ, bet arī tādēļ, ka ceļš veda pāris kalnu augšup, lai sasniegtu nākamo ciemu – Jhinu. Pavisam netālu, jau pēc četrām stundām salīdzinoši grūtas iešanas, bijām sasnieguši dienas galamērķi. Apkārt atkal zaļoja koki, dziedāja putni un varēja kārtīgi ieelpot un izelpot. Noliekot somas un nometot lieko apģērba kārtu, devāmies un aptuveni 20 minūšu attālumā esošajiem karstajiem baseiniem. Nebiju plānojusi šādu pavērsienu, tāpēc baseinā devos ar visām drēbēm (tīrākās kādas varēju atrast). Vēl līdz šai dienai nespēju izprast, kā uz nevulkāniskas pamatnes var būt karstie baseini. Lai vai kā – pavadījām pāris stundas siltajos ūdeņos, atpūšoties no noietā ceļa. Sanāca arī nosnausties. Blakusesošās upes skaņas, silts ūdens, kalnu ieleja un atpūta – neko vairāk nevarēja vēlēties. Līdzi paņēmām arī netīrās drēbes, ko izmazgāt zem tekošā, siltā ūdens.

Pēc aptuveni četru stundu mērcēšanās, devāmies ēst vēlās pusdienas, kur vietējais miestiņš piedāvāja nedaudz lielāku ēdiena izvēli, nekā tikai nūdeles, rīsus vai olas (vai rīsus/ nūdeles samaisītas ar ceptām olām). Šoreiz izlēmām pasūtīt picu (jā, nespējām noticēt, ka varam dabūt arī kaut ko tik izcilu!). Izbaudījām katru kumosu, apmierinot savu izsalkumu pēc peldes.

Visa kalnos pavadītā ceļa laikā ēdienu vajadzēja pasūtīt vismaz trīs stundas pirms ēdienreizes. Augstāk esošajos ciemos – līdz pat sešām stundām, jo pavāriem vajadzēja nodrošināties ar nepieciešamajiem produktiem un bieži nācās doties uz tuvāko ciemu, lai nopirktu to, ko cilvēki vēlējās ēst. Jāpiebilst, ka gadījās arī tā, ka vietējiem jāiet ne tikai uz pirmo tuvāko ciemu, bet arī uz nākamo (ja nepieciešamais produkts nebija pieejams).

Bija pienācis laiks ikvakara rituāliem – grāmata, sarunas, vakariņas, zvaigznes un laiks doties pie miera. Ar katru nakti varēju samazināt uzvilkto apģērbu kārtu. Šajā viesu namā ar segām atkal bija paveicies – mīkstas, tīras un siltas. Lēnām sāku apzināties, cik tomēr jauki ir tad, kad ir kaut neliels komforts, lai gan nevienu reizi ceļā nepieķēru sevi dusmojamies vai sūdzamies, jo galu galā – pati izlēmu doties šajā piedzīvojumā un zināju, ka var būt pagrūti. Par spīti visam – ne uz sekundes desmitdaļu nenožēloju pieņemto lēmumu doties Himalajos.

Septītā diena

Pēc brokastīm vēl aptuveni divas stundiņas izbaudījām skatus, citu ceļotāju kompāniju un mieru. Bija plānots sasniegt Sivai miestiņu (to pat par ciemu nevarēja nosaukt), lai sēstos vietējā autobusā uz Pokharu. Pieveicām vēl pāris tūkstošus pakāpienu lejup, atkal ceļu augšup un pēc aptuveni četrām stundām sasniedzām galamērķi. Tā kā takas veda pa un caur dažādiem kalniem, ne vienu vien reizi gadījās, ka jāmaina maršruts, bojātā ceļa dēļ (bojāts šajā kontekstā nozīmēja – ceļa vienkārši nebija. Tas bija vai nu izskalots, vai nobrucis, vai vienkārši bloķēts ar akmeņiem un sagāzušiem kokiem).

Sasniedzot Sivai, autobusu gaidījām aptuveni divas stundas, jo tas (kā visi citi autobusi Nepālā) izbrauc tikai tad, kad ir pilns. Grafiki neeksistē, jo busi atiet, kad ir pilni, vai arī neatiet vispār. Vienkārši.

Sēdāmies autobusā, dabūjām vietas pašā priekšā un sākām ceļu uz Pokhoru. Aptuveni trīs stundas braucām gar pašu kraujas malu. Patiesi apbrīnoju autobusu vadītājus par viņu drosmi un auto vadīšanas spējām. Katru reizi, dodoties atpakaļgaitā, kāds lēca ārā no autobusa un sita pa tā aizmuguri, lai informētu, ka aizmugurē vēl ir vieta. Spoguļi netiek izmantoti. Prasīju, kā vadītājs zina, kad vietas aizmugurē vairs nav, uz ko man atbildēja: "Viņš uzsit vienu reizi, nevis divas". Griežoties līkumā, tiek skandināta taure, un tāda lieta kā "maksimālais pasažieri skaits" neeksistē. Autobuss ir pilns, kad vairs nav vietas, kur apsēsties. Ja iedomājaties mikroautobusu un divas pasažieru vietas blakus auto vadītājam, tad Nepālā ir autovadītājs un vēl četri saspiesti cilvēki viņam blakus, kur iestumts vēl matracis pa vidu, lai kāds varētu izgulties arī uz sāna, tādējādi paņemot līdzi vēl piekto ķermeni (parasti bērnu, jo tas ir mazāks augumā).

Arī durvis autobusiem neeksistēja – pārāk silts, lai uztrauktos par tādu nieku (izņemot abas durvis mašīnas priekšpusē, kuras vajadzēja aizspiest ar "podziņu", jo pastāvēja risks, ka tās varētu atvērties).

Braucām cauri ciemam, kur pirms nedēļas sākām savu trekingu – redzēju visus tos cilvēkus, kas bija izlēmuši sākt ceļu kalnos – gan vājās Āzijas izcelsmes meitenītes, gan būdīgus puišus, kas mielojās ar proteīna batoniņiem, gan hipiju stila ceļotājus, kas lūkojās tālumā un vienkārši priecājās par to, ka tikuši jau tik tālu. Man uz sejas parādījās vienkāršs smaids par to, ka neviens no šiem cilvēkiem visdrīzāk nezināja, kas viņus sagaida. Tagad saprotu, kāpēc neviens arī man neko neteica par to, kas bija gaidāms. Labāk bija nezināt un ļaut ceļam sevi pārsteigt. Katram tas bija jāizdzīvo savā veidā, ar savām patiesajām sajūtām.

Sasniedzām Pokhoru un pavadījām atlikušo vakaru, staigājot apkārt, vērojot pilsētas upi un tūristus, kas sēdēja dārgos restorānus, baudot vietējos ēdienus. Tumsai iestājoties, devāmies uz mūsu savdabīgā viesu namiņa balkonu un vērojām zvaigznes, kas nu atgādināja par laiku, kas pavadīts ceļā uz svētajiem Himalajiem.

Astotā diena "ar astīti"

Pēc garšīgām brokastīm siltajā, saules apspīdētajā restorānā, devāmies uz starppilsētu autobusu (kas nemaina faktu, ka tas atiet tikai tad, kad ir pārpildīts). Sākam astoņu stundu ilgu braucienu uz galvaspilsētu. Pāris pieturas, neliels diskomforts, vējš sejā pa šķirbām stiklu savienojumu vietās un esam sasnieguši Katmandu. Tur arī mans un mana ceļa biedra ceļš šķīrās.

Līdz ar nākamās dienas saullēktu bija pienācis laiks atgriezties mājās. Lidmašīnā pārdomāju visu piedzīvoto un šķita, ka esmu bijusi prom vismaz mēnesi. Emocijas un redzētais bija kārtīgi iespiedies atmiņā. Lidmašīnā pāris stundas runāju ar blakussēdošo Indijas izcelsmes aptuveni 70 gadus veco vīrieti, kur izpelnījos svētību un ielūgumu šī vīrieša un viņa ģimenes mājās, ja kādreiz sanāk apstāties Indijā. Apsolīju paturēt piedāvājumu prātā.

Vēl nedēļu pēc atgriešanās mājās, ik rītu pamostoties, nespēju saprast, kurā ciemā atrodos. Arī uz darbu ejot, somā atstāju tualetes papīra rulli (jo kalnos tas bija pieejams tikai par maksu). Nespēju nopriecāties par silto dušu, bezvadu internetu un vispār – signālu un elektrību kā tādu. Pagāja laiks, līdz apzinājos, ka vienīgais gājiens, kas jāpieveic sagaidītajā rītā, ir gājiens uz darbu. Tieši šīs krasās pārmaiņas man deva vēlmi lūkoties pēc jauna izaicinājuma, jauniem piedzīvojumiem un jaunas valsts, uz kuru doties. Esmu neizsakāmi pateicīga ne tikai par iespēju, bet arī par satiktajiem cilvēkiem un manu ģimeni, kuriem bija jābūt "uz nerviem" katru dienu, kad nedevu par sevi itin nekādu ziņu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!