Pirms kāda laika rakstījām par 24 gadus vecā lietuviešu uzņēmēja un ceļotāja Jākoba Laukaiša piedzīvojumiem, pavadot divas dienas vienā no pasaules lielākajiem graustu rajoniem Mumbajā, Indijā. Kā viņš pats saka, toreiz centies izprast šejienes likumus un kārtību, tomēr aizbraucis ar vēl vairāk jautājumiem nekā atbraucis. Tā nu Jākobs vēlreiz devies turp, lai piecas dienas dzīvotu plecu pie pleca ar graustu iemītniekiem. Lūk, kā viņam veicās!
Mumbaja ir apdzīvotākā Indijas pilsēta. Tās graustu rajoni tiek uzskatīti par lielākajiem pasaulē, bet vēl 19. gadsimta vidū šajā vietā dzīvojuši zvejnieki, stāsta ceļotājs. Anglijas koloniālās valdīšanas laikā Dharavi apkārtne attīstījusies un strauji augusi industrializācijas ietekmē. Šī iemesla dēļ labākas dzīves meklējumos miljoniem cilvēku no visas Indijas pārcēlās uz Mumbaju, tādēļ te vēl joprojām sastopama liela valodu, kultūru un reliģiju dažādība.
Mūsdienās Dharavi ir graustu rajons, kur mīt vairāk nekā miljons cilvēku, bet valdības ietekme šejienes dzīvē ir pavisam neliela. Tāpēc daudzi uzņēmēji te meklē un atrod lētu nelegālo darbaspēku. Lielākā daļa cilvēku strādā algotu darbu vai paši ir uzņēmēji.
Mūsdienās ir liela pasaules interese par šo milzīgo, bet lielākoties noslēgto graustu sabiedrību. Arī modernajā popkultūrā šīs vietas ir attēlotas. Piemēram, milzu popularitāti guva filma "Graustu miljonārs" vai grāmata "Šāntarāms", kuru darbība daļēji norisinās šeit.
Lai gan Laukaitis nav ne zinātnieks, ne pētnieks, arī viņu interesē graustu iedzīvotāju dzīve. Jākoba pavadonis graustu rajonā bijis vietējais Pravīns, kas ieveda ceļotāju vietās, kur ikdienā eiropietis netiktu. "Šī pieredze atvēra man acis. Pavadīju ļoti daudz laika kopā ar vietējiem iedzīvotājiem, un tas pilnīgi izmainīja manu skatījumu uz to, kādas ir viņu dzīves. Mums ir ļoti deformēts skats uz šiem jautājumiem. Esam uzauguši ar stāstiem, kā Indijas graustu rajonos cilvēki mirst uz ielām, kā tur neviens neprot ne lasīt, ne rakstīt, ka bērniem jāguļ starp badīgām žurkām un tamlīdzīgi. Protams, tur ir kaudzēm problēmu, īpaši saistībā ar sanitārajiem apstākļiem. Piemēram, zinātāji stāsta, ka Dharavi ir viena tualete uz tūkstoš iedzīvotājiem. Turklāt cilvēki bieži dzīvo ļoti saspiesti un kopā ar mājdzīvniekiem, kombinācijā ar tīra ūdens trūkumu tas bieži izraisa strauju slimību epidēmiju uzliesmojumus. Tomēr paši cilvēki tur ir tieši tādi paši kā citur. Viņiem ir savi sapņi, mērķi, karjera, domas un emocijas. Viņi pilnīgi nekā neatšķiras no mums. Nav svarīgi, no kurienes nākam. Daži jau piedzimst ar zelta karotīti mutē, citi – nē. Tam nav nozīmes, jo tas nav tas, kas nosaka, kas esam. To nosaka spēja būt laimīgiem, mūsu spēja sajust otru, kā arī spēja pielāgoties jebkuriem apstākļiem, ko dzīve mums piespēlē, un no tiem gūt to labāko," pēc šī ceļojuma saka Jākobs Laukaitis.
Viņš kopā ar Pravīnu devies uz lielāko Dharavi tirgu. Lai arī tur nav bijis diez ko tīrs, vietējie viņam apgalvojuši, ka viss ir svaigs, un ceļotājs nobaudījis arī dažus ēdienus. Pēc tam viņš devies arvien dziļāk ieliņu labirintā. Kad Pravīnam lūdzis parādīt ceļu uz labierīcībām, viņš nokļuvis publiskajā tualetē, kuras apmeklējums izmaksājis piecus centrus un kuru ik dienas apmeklē vairāki tūkstoši cilvēku.
Tāpat ceļotājam bijusi iespēja apmeklēt festivālu "Guru Purnima", kura laikā studenti un skolēni izrāda cieņu saviem pasniedzējiem uz garīgajiem skolotājiem. Pravīns aizvedis Jākobu uz telti, kurā visi izrādījuši cieņu un pateicību garīgajam skolotājam vārdā Saravati (Saraswati). "Visur valdīja ļoti svinīga, varētu teikt svētku, atmosfēra, un visi saņēma bezmaksas ēdienu cik tik vēlējās! Arī es nevarēju atteikties," atceras ceļotājs. Neērtības radījis tikai tas, ka kā jau austrumu zemē ēst vajadzēja ar rokām, neizmantojot karoti vai dakšiņu.
Arī naktis Jākobs pavadījis graustu rajonā – viņu savās mājās uzņēma Pravīns. Tā nu ceļotājs redzējis arī reālo ikdienas dzīvi un apstākļus, ieskaitot ikrīta mazgāšanos ar spaiņa un auksta ūdens palīdzību.
Pravīns Jākobu aizvedis arī uz netālo purvu, kur zvejnieku ciemā vietējie dodas baudīt dabu un izrauties no pilsētas burzmas. Lai arī vieta nav bijusi no tīrākajām, puiši tam nepievērsa īpašu uzmanību. Šajā vietā bijis arī vieglāk iztēloties, kā Dharai izskatījies pirms 100 gadiem, kad tur bija vien vienkāršs zvejnieku miestiņš. Pārsteidzošā kārtā tikai dažus simtus metru tālāk 21. gadsimta Mumbajas debesskrāpji sastapās ar šo seno zvejnieku dzīvesveidu un graustu rajonu – visas trīs pasaules pastāv pilnīgā mierā pavisam līdzās viena otrai. "Tās bija tik tuvu un tajā pašā tik tālu viena no otras..." saka Jākobs.
Turpmākajās dienās ceļotājs pabija visdažādākajās vietās – gan bērnu rotaļu laukumos, gan vietējās nelielajās ražotnēs, kur strādā Pravīna draugi, gan staigājot pa graustu jumtiem un arī sastrēgumstundas satiksmē. Aizņemoties drauga motociklu, abi apskatījuši arī citus graustu nostūrus, piemēram, tādus, kas atrodas pašā jūras krastā. Turklāt ne visur bijis netīrs – dažviet pat īsti nešķitis, ka atrodies Indijas graustos, atceras ceļotājs. Tāpat viņi paviesojušies rajonā, kur valdība nojaukusi daudzās būdas un uzcēlusi vienkāršas daudzdzīvokļu mājas, kurās bijušajiem būdu iemītniekiem piešķir dzīvokļus. Skats no šādas mājas jumta uz apkārtni ir visai iespaidīgs un ļauj labāk aptvert to, cik kontrastu pilna ir šī vieta.
Tāpat iespaidīgu ieskatu cilvēku dzīvēs devusi došanās uz dzelzceļa staciju, kur ik dienas simtiem tūkstoši cilvēku dodas uz citiem Mumbajas rajoniem – strādāt, mācīties, ikdienas gaitās.
Pēdējā graustu rajonā pavadītajā dienā Jākobs devies arī pie profesionāla bārddziņa, kas par 30 centiem viņu gludi noskuvis.
Lietuviešu ceļotājs atzīst, ka šī bijusi neatsverama pieredze un ļoti interesants piedzīvojums, kas ļāvis labāk izprast cilvēkus. Tāpat viņš stāsta, ka daudzi cilvēki dzīvo graustu rajonā, bet strādā lielajos uzņēmumos citā pilsētas daļā, lai iekrātu naudu un pēc tam uzlabotu savus dzīves apstākļus. "Visi esam vienādi," rezumējot saka Jākobs Laukaitis.
