Ani atrodas vien 45 kilometrus no Turcijas pilsētas Karsas, plato vidū. Tā dibināta pirms 1600 gadiem un savulaik bijusi varens tirdzniecības centrs, kur bijis arī daudz reliģisku celtņu, piļu un nocietinājumu, kā arī sava laika jaunāko inženiertehnisko būves. Diemžēl politiskie apstākļi un laiks šo vietu nav žēlojis. Tam, ka senpilsēta tagad pārvērtusies romantiskās drupās, ir vairāki iemesli – vandāļi, turki, mātes dabas untumi, nenopietna attieksme pret vēstures pieminekļu restaurāciju un neprasmīgi arheoloģiskie izrakumi. 2011. gadā gan uzsākts process, lai šo vietu iekļautu UNESCO kultūras mantojuma sarakstā, tomēr tā visu laiku bijusi politisku strīdu objekts, tāpēc nekas ātri nevirzās, raksta BBC.
No 961. līdz 1046. gadam Ani bija mūsdienu Armēnijas un Turcijas austrumu daļas pārvaldes centrs ar īpaši nocietinātu cietoksni. Tajā valdījuši gan bizantieši, gan Osmaņu impērijas pārstāvji. Tomēr tad sākušies tumši laiki. Tolaik vareno un bagāto Ani 1236. gadā izlaupīja mongoļi, bet 1319. gadā to nopostīja zemestrīce, līdzi paņemot vairāk nekā 100 tūkstošu cilvēku dzīvību. Bija atlicis vairs tikai ciems, bet ap 17. gadsimtu šī vieta jau grima aizmirstībā.
Apmeklētājiem, kas ierodas Ani pilsētā, arī tagad paveras elpu aizraujošs skats uz drupām, kas piedzīvojušas trīs gadsimtu varenību un piecu impēriju valdīšanas laikus – armēņu, bizantiešu, seldžuku, turku, gruzīnu un osmaņu. Šī vieta kādu laiku piederējusi arī Krievijas caram pēc krievu – turku kara 19. gadsimtā. Tolaik pat uz īsu brīdi pilsēta piedzīvojusi atdzimšanu, uzplaukusi un tikusi romantizēta, īpaši armēņiem cenšoties nodibināt jaunu valsti Pirmā pasaules kara laikā. Tomēr 1915. gadā liela daļa iedzīvotāju gāja bojā armēņu genocīda laikā, atstājot šo vietu gandrīz bez iedzīvotājiem. Lai arī 1918. gadā nodibināja Armēnijas Republiku, jau 1920. gadā to okupēja Sarkanā armija un 1921. gadā, pēc Krievijas-Turcijas draudzības līguma parakstīšanas, jauno valsti iekļāva Azerbaidžānas PSR sastāvā, un, kad tā paša gada oktobrī tika parakstīts Karsas miera līgums, vēsturiski armēņu apdzīvoto Karsas apgabalu iekļāva Turcijas sastāvā. Tā arī Ani nonāca Turcijas sastāvā, un, lai arī tieši pirms 15 gadiem, 23. septembrī, Armēnija atguva savu neatkarību, senpilsētu arī vēlāk Turcija paturēja savā teritorijā.
Tomēr Ani ir plaši pazīstams kultūras, reliģijas un nacionālā mantojuma simbols Armēnijā. Kanādā dzīvojošais armēņu izcelsmes politikas pētnieks Razmiks Panosians, rakstījis, ka Ani ir viena no vislabāk zināmajiem un "taustāmākajiem" Armēnijas pagātnes varenības simboliem, un to var dēvēt arī par tautas zelta laikmeta lepnuma simbolu. Ēkas šeit celtas no apkārtnē pieejamā vulkāniskā bazalta, kas ir porains akmens. To ir viegli izrakt, un šis materiāls mēdz būt dažādās krāsās – no krēmīgi dzeltena līdz pat rozā un sarkanam vai pelēki melnam.
Interesanti, ka "Menüçehr" mošejas minarets, kas gan ir nedaudz jaunāks nekā lielākā daļa šejienes ēku, tomēr arī aptuveni 1000 gadu vecs, vēl joprojām stāv neskarts un liecina par pilsētas nelaimīgo likteni. Tāpat daudz kur var apskatīt drupas, kas gan lēnām iet bojā, lai arī oficiāli Turcija uzsākusi drupu saglabāšanas un atjaunošanas darbus. Izcils vēstures liecinieks ir arī pussagruvušais Ani katedrāles tornis, kas piedzīvojis arī postošo zemestrīci pirms 700 gadiem. Arī liela daļa citu drupu reiz bijušas baznīcas, kas slejas kā liecība par dažādajiem laikiem, politiskajām un reliģiskajām, kā arī mākslas un kultūras ietekmēm šajā reģionā. Lai arī pilsēta dēvēta par vietu ar 1001 baznīcu, arheologi uzskata šo par pārspīlējumu, jo atrasti pierādījumi par 40 baznīcu, kapelu un mauzoleju drupām šajā vietā.
