Ieleja stiepjas gandrīz 90 kilometru garumā. Cauri tai tek Oljo (Oglio) upe, kas ieplūst un vēlāk arī izplūst no Izeo ezera. Tas ir viens no dziļākajiem Eiropas ezeriem ar dzidru, bet ļoti aukstu ūdeni. Šī ir īstā vieta, kur doties izbraucienā ar kuģīti, SUP dēli vai laivu, vai arī apbraukāt krastos esošās nelielās, skaistās pilsētiņas ar velosipēdu. Pie ezera ir arī vairāki kempingi. Kopš antīkiem laikiem ļaudis mērojuši Valerianas ceļu, jo tas bija vienīgais, kas savienoja Brešu un ieleju. Tagad šis būs lielisks pārgājiena maršruts ar skatu kartēm līdzīgiem skatiem. Vairāk informācijas šeit. Vieta, ko noteikti ir vērts redzēt, ir ezerā esošā Montisolas sala, kas ir lielākā ezersala Eiropā. Turp iespējams nokļūt ar kuģīti, un tā noteikti ir arī viena no skaistākajām vietām Eiropā.
Savukārt uz nelielās un privātās Loreto saliņas atrodas sena muiža, kurp var doties izbaudīt vīnu degustāciju.
Kamonikas ieleja apdzīvota jau kopš antīkajiem laikiem – šeit izveidots dabas parks, kurā apskatāmi zīmējumi uz klinšu sienām, kas saglabājušies līdz mūsdienām (attēlā augstāk viena no dabas takām, kas ved uz klintīm, kur redzami sienu gleznojumi).
Romieši te izveidoja pilsētu (Cividante Camuno), kurā vēl mūsdienās apskatāmas senās pirtis un amfiteātris. Viduslaikos pār ielejas zemēm valdījis gan Brešas bīskaps, gan Milānas valdnieki Viskonti dzimta, gan venēcieši. Vietējo iedzīvotāju labklājību vairoja rūpniecības attīstība, jo te nodarbojās ar dzelzs ieguvi un tirdzniecību. No Venēcijas šo ieleju atdalīja 1797. gadā, kad Napoleons pilsētu iekaroja. Pēcāk kontroli pār ieleju ieguva arī Austroungārijas imperators, bet 20. gadsimtā te, tāpat kā visā Itālijā, valdīja jukas un vairākas reizes norisinājās karadarbība, līdz pat Itālijas Republikas nodibināšanai.
Gar ezera un upes krastu kā pērļu virtene izkārtojušās nelielas pilsētiņas – Izeo, Pontedilegno (attēlā), Lovere, kas atzīta par vienu no pasaules romantiskākajām pilsētām, un tas nav maz, zinot, cik liela konkurence uz šādu titulu varētu būt Itālijā vien, kā arī daudzas citas. Vai ikkatrā no tām apskatāma sena baznīca, kurās noteikti pievērs uzmanību freskām, ko gleznojuši slaveni mākslinieki, piemēram, Sansiro baznīcā vai Svētā Salvatores klosterī.
Netālu atrodas arī Skalves (Scalve) ieleja, kas slavena ar savu krāšņo dabu, dzelzs raktuvēm, kas tagad pārvērstas par muzeju ar 800 metrus garām ejām, un sieru.
Leģenda vēsta, ka 17. gadsimtā konsula meita, kas tobrīd mācījusies klostera skolā Bergamo, vēlējusies gabaliņu gardā siera, ko viņa bija ēdusi vasaras brīvlaikā kalnos, teikts Bergamo tūrisma portālā. Tā nu viņa visus kalpotājus padarījusi trakus, līdz beidzot īstais siers atrasts. Tas nosaukts par Skalves ielejas sieru (Formaggella della Val di Scalve) un to raksturo neparasta un neaizmirstama garšu buķete. Parasti siera ritulis sver aptuveni divus kilogramus – no ārpuses tas ir ar bāli pelēcīgu garoziņu, nedaudz skābens, jo tiek izgatavots vasarā, kad lopbarība ir pārpilna taukskābēm.
Vēl viens neparasts, bet iespaidīgs objekts, kas arī atrodas Skalves ielejā, ir pamestais Gleno dambis (Diga del Gleno). Uz to ceļš ved cauri gleznainai Alpu ainavai pa visai nervus kutinošiem ceļiem līdz pat Nonai. Dambis atrodas aptuveni 1300 metrus virs jūras līmeņa. Tas ticis pārrauts 20. gadsimta 20. gados jau īsi pēc uzcelšanas. Tā bijusi šausmīga katastrofa, kas laupīja ap 400 cilvēku dzīvību un iznīcināja lielu daļu apkārtējo ciemu. Mūsdienās daļēji apskatāmi dambja mūri, kas ir iespaidīgi, bet ne visai droši, tāpēc labāk fotogrāfijas uzņemt no attāluma.
Kā nokļūt?
No Rīgas uz Bergamo lidostu lido aviokompānija "Ryanair", bet uz Milānu, Veronu (sākot ar decembri) un Venēciju – "airBaltic". Tālāk ceļš jāmēro ar nomas auto vai sabiedrisko transportu un velosipēdiem. Ieteicams šīs vietas apskatīt septembrī vai oktobrī, kad gaisa temperatūra ir maigāka nekā vasarā, bet ainava ir tikpat krāšņa.
