Pili ieskauj gleznaini dārzi un mežs, turklāt tā ir labi saskatāma no jebkuras vietas Sanpedro de Penaferimā (São Pedro de Penaferrim). Sintras pils ir nacionālas nozīmes apskates objekts, un to kā pasaules mantojumu sargā UNESCO.
Interesanti, ka Sintra nozīmē Mēness un šo vārdu pakalniem piešķīruši romieši. Savukārt lords Bairons pili ar tās dārziem nodēvējis par "Brīnišķīgo Ēdeni". Tā slejas klinšainā kalna virsotnē, no kurienes paveras panorāmas skats uz apkārtējām ielejām un dārziem.
Penas pils pirmsākumi meklējami jau viduslaikos, kad tuvējā apkaimē tika uzbūvēta pirmā ēka – kapela, kas veltīta Penas dievmātei. 15. gadsimta beigās, karalis Žuau II (João) un viņa sieva devās svētceļojumā uz kapelu, lai pildītu zvērestu.
Vēlāk, 16. gadsimtā, karaļa Žuau II pēctecis Manuels I kapelu pārveidoja par klosteri, pēcāk to ziedojot Svētā Hieronīma ordenim. Zemestrīce 1755. gadā gan pārvērta klosteri drupās, bet oriģinālā kapela lielus bojājumus neguva.
Līdz 1834. gadam sagrautais klosteris stāvēja drupās, bet tad tās un vēl citus tuvējās apkaimes objektus, tostarp Moru pili, savā īpašumā ieguva karalis – konsorts jeb oficiāli nekronētais līdzvaldītājs Fernands II.
Moru pils pelnījusi īpašu uzmanību – tā celta kā cietoksnis, bet nekad aizsardzībai nav izmantota. Tā nu brīdī, kad Ferdinands to ieguva, celtni bija skāris laika zobs un arī minētā zemestrīce.
1840. gadā viņš uzsācis Penas pils celtniecību, saglabājot tajā arī klostera drupu elementus, un gadu gaitā to paplašināja, piebūvējot vēl vienu spārnu. Jaunā piebūve tika nosaukta par Jauno pili, un tajā atradās virtuve, lielas istabas (citos pils spārnos istabas ir pārsteidzoši mazas), kā arī tornis.
Pils ir kārtīgs arhitektūras stilu sajaukums. Kā jau minēts, Ferdinands stingri uzstājis, lai ēkā tiktu iebūvēti arī viduslaiku klostera elementi, kas vēl bija saglabājušies. Tomēr šeit var atrast arī arābu arhitektūras elementus, kas it kā pārvērš pili austrumu pasaku dekorācijā. Tāpat daļa pils celta vācu romantisma stilā, no kura ietekmējies Fernands. Tiek uzskatīts, ka viņš iedvesmu guvis no Štolcenfelsas un Reinšteinas pilīm Vācijā, Reinas krastos, kā arī tolaik modē esošajām romantiskajām operām. Pils celtniecībai viņš piesaistījis vācu arhitektus. Arī interjerā redzami dažādi stili – gan viduslaiku, gan austrumu stila elementi, kas raksturīgi šī 19. gadsimta romantismam.
Pēc karaļa Fernanda nāves par pils īpašnieci kļuva viņa sieva Elisa, kas vēlāk to pārdeva karalim Luišam. Jaunais karalis un viņa ģimene pilī uzturējās regulāri, bet pēdējais aristokrāts, kas pavadīja nakti pilī, bija Portugāles pēdējā karaliene, Orleānas Amēlija.
1889. gadā pili izpirka valsts. 1910. gadā to klasificēja kā valsts nozīmes pieminekli, un pēc Portugāles Republikas revolūcijas pils tika pārveidota par muzeju. 1995. gadā Sintras apkaime, tai skaitā arī pils, tika iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.
Istabas pilī izskatās tieši tāpat kā brīdī, kad aiz pēdējā karaļa aizvērās ieejas durvis, raksta "Novate.ru".
Pēc pils apskates noteikti vērts iegriezties arī parkā, ko daudzi dēvē par īstiem pasaku dārziem. Tur pa ceļiem un taciņām, ko ieskauj puķudobes, var izstaigāties starp milzu papardēm, gar čalojošiem strautiņiem un ziedošiem Ķīnas rožu krūmiem, bet jārēķinās arī ar diezgan pamatīgu kāpienu kalnā, no kura paveras skaists skats uz okeānu. Vairāk par pili un parku lasiet šeit.
Netālu (var aiziet pat kājām no Penas pils) no Sintras vēsturiskā centra atrodas pasaku pilij vai apburtai sapņu zemei līdzīgā "Quinta da Regaleira", kas iekļauta arī UNESCO pasaules kultūras mantojumā un slēpj mistiskus Templiešu ordeņa un māsonu simbolus. Vairāk lasiet šeit.
Ko vēl apskatīt Portugālē, lasiet šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
