Izdevēji uzsver - tas ir dzīvespriecīgs, asprātīgs un patiess stāsts par to, kā mainās Krisa un viņa sievas Annas dzīve, no mierīgas ikdienas Lielbritānijā pārceļoties uz nomaļu aitu fermu Andalūzijā, Spānijas dienvidos.
Ar kardinālajām vides un nodarbošanās izmaiņām vēl nepietiek, pati jaunā mājvieta varētu kļūt par stāsta galveno varoni. Izrādās, ka fermai, kas atrodas gleznainā kalnu ielokā, starp olīvu, mandeļu un citronu koku audzēm, nav pieejas ceļam, ūdens apgādei, elektrībai. Tās bijušais īpašnieks negrasās to pamest. Un vēl kaimiņi, viens par otru raksturos raupjāki un krāšņāki.
Pats autors par šo autobiogrāfisko grāmatu saka: "Ja grāmatai ir kāda vēsts - un es ceru, ka ir - tad tā varētu būt, ka smiekli ir labākais veids, kā tikt galā ar neveiksmi."
Grāmatas autors - Kriss Stjuarts - ir pirmais grupas "Genesis" bundzinieks, burātājs, prasmīgs aitu cirpējs un nu jau arī ceļojumu rakstnieks. Grāmata izdota gan drukātā formātā, gan elektroniski, un ir nopērkama mājas lapā www.baibabooks.lv, kā arī visās Jāņa Rozes, Valtera un Rapas, kā arī citās Latvijas grāmatnīcās.
"Kāpēc izlēmām kā pirmo izdot tieši šo grāmatu? Tā ir tik piesātināta ar dzīvesprieku un enerģiju! Brīnišķīgu attieksmi pret dzīvi gan priekos, gan bēdās. Mēs visi daudz no šīs attieksmes varam mācīties, it sevišķi tagad, šajā drēgnajā un tumšajā laikā. Šī grāmata arī lieliski noder, lai viegli un ātri aizmirstos un atpūstos pēc garas darba dienas. Un, protams, lai kārtīgi izsmietos," stāsta izdevniecības redaktore Baiba Briģe.
Īss ieskats Krisa Stjuarta grāmatā "Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā":
"Attālums ir ļoti relatīvs jēdziens – īpaši jau šādā vietā," lepni atbildēju, biju līdz ceļiem dubļos un līdz ausīm ērkšķos. "Nespēju apjēgt, kas noticis. Jau pāris dienas pagājušas, kopš nopirku māju, bet nu vairs nevaru to atrast."
"Vīra spēkus un vērtību vairo sātīgs ēdiens, un jo agrākā rīta stundā, jo labāk. Tādējādi vīrs, kurš spēj ar baudu brokastīs notiesāt apdedzinātu cāļa galvu un aso piparu, piekožot klāt biezu sakaltušas maizes riku, un uzdzert pāris costa glāzes, ir vīrs, ar kuru var rēķināties."
"Visbeidzot, pametot bāru, viņš pienāca man klāt un, elpojot man ausī, čukstēja: "Vai arī tu mīli savu ganado?" "Nespēju noliegt – mīlu," atčukstēju, un mēs bikli viens otram uzsmaidījām."
"Vēlā vakara stundā iebraucam ielejā, lai Anna pirmo reizi skatītu "El Valero". Saulrietā lauki abās ceļa pusēs izskatījās skaistāk nekā biju domājis. Anna bija mierā ar visu. Lepni norādīju uz pieminēšanas vērtām lietām – lūk, olīvas, citroni, kabači, kartupeļi..."
"Ūdens, kas mutuļoja netālu, bija devis labu augsni citronkokiem. Citronu lauks, gar acīm zibēja viens vienīgs citronu lauks. Vietām ceļš pārvērtās par samīdītu citronu jūru, savukārt zeme atgādināja saules pielietu ieleju pēc citronu lietus. Neviļus atmiņā atausa kādas sen aizmirstas dziesmas fragments – kaut kas par sirdsdēstu pārņemtu čigānpuisi, kurš meta upē citronus, līdz tā pārvērtās zeltā."
"Galvas noliekuši, pārkāpām pār mājas slieksni un nonācām tumša telpā. Neskatoties uz to, ka liesmoja pavards, mazajā un tumšajā istabā bija vēsāk nekā ārā. Arā bija tuvu četrdesmit grādiem pēc Celsija, bet mēs pievilkām zemos krēslus tuvāk pavarda liesmām. Lūkojos, kā Pedro mani apbūra ar savu pavārmākslu – viņš gatavoja pamatēdienu, papas a lo pobre jeb nabago
ēdienu – kartupeļus. Sākumā uz trijkāju režģa virs degošās liesmas viņš uzlika biezu pannu, derdzīgi taukainu un melni apkvēpušu. Pannā viņš ielēja divas līdz malai bagātīgi pielietas olīveļļas tases. To paveicis, viņš ar kabatas nazi veikli sakapāja pāris sīpolu, nemaz nepūloties tos sākumā nomizot. Kamēr sīpoli čurkstēja eļļā, Pedro pastiepās pēc ķiploku daivas un sameta pannā veselu lērumu ķiploku."
