Ne tikai Hačiko! Cilvēka labākajam draugam veltītie pieminekļi visā pasaulē  (7)

Pasaulē rodami vairāki pieminekļi un skulptūras, kas veltītas četrkājainajiem draugiem. Vieni guvuši ievērību kāda būtiska notikuma dēļ, citi – bijuši svarīgu valstsvīru mīluļi, bet vēl dažu izvēlas atveidot laikmetīgās mākslas darbos.

Piedāvājam dažas vietas pasaulē, kur atrodami pieminekļi cilvēka uzticamākajam draugam – sunim.

Tiek vēstīts, ka Fala bijis viens no visu laiku mīļākajiem Baltā nama iemītniekiem. Tā darbinieki nespējuši atteikt mazajam draugam, kad tas prasījis pēc gardumiņa, līdz Fala sasirdzis. Tad prezidents Rūzvelts pavēlējis nedot sunim papildu ēdienu.

Prezidents un viņa mīlulis bija ļoti tuvi, Fala gulējis uz īpaša krēsla Rūzvelta gultas kājgalī. Taču 1944. gadā draiskais suņuks tika iesaistīts pat politiskā kampaņā, kad republikāņu partiju pārstāvji Rūzveltu apsūdzēja naudas izšķiešanā, lai meklētu reiz it kā pazudušo Falu. Rūzvelts gan spējis savu mīluli publiski aizstāvēt.

Četrkājainais draugs nomira 1952. gadā, septiņus gadus pēc tam, kad mira prezidents Rūzvelts. Fala ir apglabāts netālu no Rūzveltu pāra, taču vistuvāk savam saimniekam ir iemūžināts īpašajā piemineklī. Fala nomira divas dienas pirms savas divpadsmitās dzimšanas dienas.

Tas ir "Čurājošais suns" jeb Zinneke. Skulptūra attēlo suni, kas pacēlis kāju pret nelielu stabu. Tiesa, pavisam skaidras norādes par to, no kurienes radusies šāda skulptūra un kāpēc tā ir izveidota, nav.

Nezinātāji, iespējams, pat nenojauš, ka Briselē atrodama arī "Čurājošā meitenīte". Līdz ar to visas trīs tematiskās skulptūras var kalpot kā atsevišķs apskates objektu kopums Briselē. Tiesa, tiek vēstīts, ka tieši sunīti esot visgrūtāk atrast.

Greifriāras Bobijs savu vārdu guvis no Greifriāras kapsētas, kur suņuks pavadījis diezgan ilgu laiku, precīzāk, vairāk nekā desmit gadus. Kapsētā Bobijs sargājis sava mirušā saimnieka kapavietu. Pats suņuks miris 1872. gadā, joprojām uzticīgi sargājot savu saimnieku.

Bobija aizkustinošais stāsts cilvēkus pamudinājis, piemēram, uzrakstīt pat biogrāfiju, kā to izdarīja Džens Bondesons, publicējot grāmatu "Greifriāras Bobijs: Uzticīgākais suns pasaulē". Gan suņa stāsts, gan arī grāmata agrāk pamudinājusi interesentus pulcēties pie īpašā pieminekļa, un arī joprojām bronzā lietā skulptūra piesaista interesentu pūļus Edinburgā, Skotijā.

Diemžēl Laika tomēr lidojumā neizdzīvoja, un joprojām speciālisti izsaka minējumus, kas izraisīja suņuka nāvi. Kamēr vieni uzskata, ka suns miris pāris stundas pēc raķetes palaišanas, jo pārkarsis, bet citi ir pārliecināti, ka Laika orbītā izdzīvoja vismaz nedēļu.

Lai arī četrus gadus pēc Laikas kosmosā devās pirmais cilvēks, Jurijs Gagarijs, Laika tomēr nav aizmirsta. 2008. gadā atklātajā piemineklī Maskavā, Krievijā, redzams suņuks, kas stāv uz raķetes. Dzīvnieks uz Zemes gan neatgriezās, bet viņas, klaiņojošas suņu meitenes, kuru teju vai nejauši izvēlējās svarīgajai misijai, būtiskais ieguldījums kosmosa izpētes attīstībā nu pieminams pie īpašās skulptūras.

Hačiko pagājušā gadsimta pirmajā pusē piederēja universitātes profesoram Tokijā. Katru rītu suns cītīgi pavadīja savu saimnieku uz staciju, no kuras vīrietis devās uz darbu, bet vēlāk Hačiko sagaidīja viņu atpakaļ. Taču reiz saimnieks tā arī nepārbrauca mājās, bet Hačiko turpināja gaidīt.

Uzticīgais suns dienu no dienas gaidīja savu saimnieku, un tā tas bija aptuveni desmit gadus, līdz Hačiko, kas joprojām nebija zaudējis cerību vēlreiz satikt sen kā mirušo vīrieti, pats zaudēja spēkus. Par suņuku gan rūpējās apkārtējie cilvēki, kas mīluli pabaroja. 1935. gadā Hačiko nomira, atstājot aizkustinošu stāstu par cilvēka un četrkājainā drauga mūžīgo draudzību.

Vēl joprojām, pat 70 gadus vēlāk, Hačiko stāsts cilvēkus nespēj atstāt vienaldzīgus. Piemēram, 2009. gadā tapusi filma par Hačiko ar aktieri Ričardu Gīru suņa saimnieka lomā.

Par ko tad Balto ticis šāds gods? 1925. gadā Aļaskā tika novērota masu saslimšaa ar difteriju, taču uz vietas nebija pieejami medikamenti, kas šo kaiti ārstētu. Tā nu, spītējot sniega vētrām un aukstumam, suņu pajūgs ar Balto veica lielu attālumu, lai no tuvējām apkārtnēm atvestu zāles. Par šo varoņdarbu suņukam veltīts arī piemineklis.

Tiesa, ar pieminekļa veltīšanu Balto saistās arī kāds skandāls. Proti, pēc zālēm bija devušies divi suņu pajūgi, turklāt otrais pajūgs, kurā piedalījās suns Togo, ceļu veica īpaši neparocīgos apstākļos un tumsā. Taču visi slavas lauri tika tieši Balto.

Balto mira astoņus gadus pēc slavenā difterijas apkarošanas brauciena. Mūsdienās suņa piemineklis ir populāra vietējo iedzīvotāju un tūristu apskates vieta. Pieminekļa pakājē iegravēti vārdi "Izturība. Uzticība. Gudrība" ("Endurance. Fidelity. Intelligence").

Smoukija savā ziņā arī piedalījusies Otrajā pasaules karā, izlīdzot saimniekam Vinnam un pavadot viņu dienas gaitās. Zīmīgi, ka piemineklī redzamajā pozā, sēžot kareivja ķiverē, Vinns Smoukiju nofotografējis ne vienu reizi vien. Tāds skats esot bijis bieži novērojams.

Pēc kara Smoukija kļuva par vienu no pirmajiem terapijas suņiem, viesojoties pie kara veterāniem un palīdzot adaptēties dzīvē pēc kara šausmām. Smoukija mira 1957. gadā aptuveni 14 gadu vecumā. Taču pēc gandrīz 50 gadiem, 2005. gada novembrī, Smoukijas atdusas vietā Klīvlendā, ASV, tika atklāts piemineklis, kas veltīts Smoukijai un visu karu suņiem.

Tiek vēstīts, ka redzamās skulptūras – meitene, kas sniedzas pēc bumbiņas, kuru suņuks nevēlas atdot – esot dabiskajā izmērā.

Abu cilvēku tēli izveidoti reālistiskā manierē, un to izmērs sasniedz pieauguša cilvēka augumu. Savukārt, lai atdzīvinātu abus tēlus, klāt izveidots arī čaučau šķirnes sunītis.

Zīmīgi, ka pieminekli pirms nepilniem 10 gadiem kopā ar toreizējo Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu atklājusi Karaliene Elizabete II.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem "Dogster", "Centralpark", "Roadsideamerica", "Picturescool", "Rigaspieminekli".