Islandē es dzirdēju sāgu par to, kā šī zeme tika atklāta.
...Sen senos laikos Norvēģijā dzīvoja kāds bagāts vīrs, ko citi sauca par Vakara vilku. Viņam bija divi dēli – viens gaišmatains un ļoti skaists, otrs plikpaurains un neglīts. Karalis aicināja abus jauniešus aizstāvēt viņa īpašumus. Plikpaurainais atteicās, bet skaistais dēls aizgāja karā un krita par karali. Vakara vilks ieradās pie karaļa un pieprasīja sāpju naudu par zaudēto dēlu, bet karalis atteicās maksāt. Tad Vakara vilks sagrāba karaļa kuģi un kopā ar saviem ļaudīm un plikpauraino dēlu devās jūrā.
Kad Vakara vilks mira, viņš pavēlēja pēc nāves ielikt viņu zārkā – kur zārks izpeldēs krastā, tur viņa ļaudīm jāapmetas uz dzīvi. Tā viņi nokļuva Islandē.
Plikpaurainais dēls apņēma sievu, un viņiem piedzima dēls Egelis. Viņš bija augumā lielāks un gudrāks par pārējiem bērniem. Kad Egelim bija trīs gadi, visa saime devās ciemos, bet viņu neņēma līdzi. Tad Egelis paņēma zirgu, viens pats aizjāja uz saieta namu un tur noskaitīja viesiem paša sacerētu četrrindi.
Kad Egelim bija septiņi gadi, viņš, spēlējot spēli, ar nūju nosita kādu zēnu. Kad viņam bija četrpadsmit, Egeļa brālis ar diviem kuģiem posās uz Angliju, bet atteicās ņemt līdzi Egeli, jo viņam no tā bija bail. Tad Egelis naktī pārcirta vienam kuģim tauvas, un tas tika sadragāts pret klintīm. Brālim nekas cits neatlika – viņš paņēma Egeli līdzi.
Islandē Egelis atgriezās ar divām lielām sudraba naudas un dārglietu lādēm. Kad viņam bija deviņdesmit gadu, Egelis gribēja izsēt savu naudu lejā no kraujas un paskatīties, kā cilvēki lejā kaujas naudas dēļ. Tomēr viņš to neizdarīja, bet kādu dienu pasauca kalpus, uzlika zirgiem mugurā savas naudas lādes un aizjāja kalnos. Atpakaļ viņš atgriezās kājām un viens pats. Līdz pat šai dienai cilvēki kalnos meklē Egeļa mantu...
Apmēram tādu sāgu gids mums izstāstīja Islandē. Pa vidam tur bija vēl daudz līķu, taču gids apgalvoja, ka šī neesot asiņainākā no islandiešu sāgām. Esot kāda sāga par Gunnaru un Naulu, kurā darbojas astoņi simti personāžu un notiek vismaz tikpat daudz slepkavību. Islandiešiem tā sāga ļoti nepatīkot, un tomēr viņi turpina to stāstīt.
* * *
Kādēļ tāda nežēlība? Varbūt šie stāsti radušies lietainā, drūmā dienā, braucot pār melniem lavas laukiem? Bet tāda nu reiz ir islandiešu folklora.
Par to, ka Islandes pamatiedzīvotāji nāk no Norvēģijas puses, nekādu šaubu neesot, arī valodas ir līdzīgas un islandiešiem ir daudz norvēģu vārdu.
