Ceļojums ar stopiem pa Eiropu kādas 800 gadus senas tradīcijas ietvaros

Bendžamins: Mēs turpinām vienu no senākajām amatnieku tradīcijām Eiropā, kas aizsākās aptuveni pirms 800 gadiem. Tā vēl ir saglabājusies Vācijā, Austrijā, Šveicē un arī Francijā. Tradīcijas būtība ir tāda, ka Viduslaikos cilvēki dzīvoja nelielā ciematā, kur bija viens meistars, kas savam māceklim iemācīja visu, ko prata. Tomēr pēc pāris prakses gadiem meistars māceklim teica, lai viņš dodas prom un kļūst patstāvīgs, jo darbs ciematā ir tikai vienam amatniekam. Tā arī notika. Pēc vairākiem gadsimtiem cilvēki pamanīja, ka tie namdari, kuri savulaik bija devušies prom un ieguvuši pieredzi citos ciemos, parasti bija prasmīgāki un līdz ar to, pēc ceļojuma atgriežoties mājās, saņēma tiesības kļūt par meistariem. Mūsdienās došanās ceļojumā ir brīva izvēle.

Martins: Mēs abi esam galdnieki un šajā ceļojumā devāmies tāpēc, lai iegūtu pieredzi. Mūsdienās  šo tradīciju turpina aptuveni 500 cilvēku. 

- Kur jūs esat pabijuši pēdējā gada laikā?
Martins: Vācijā, Šveicē, Austrijā, Francijā, Dānijā, Polijā un tagad esam Latvijā. Tālāk dosimies uz  Tallinu.

Bendžamins: Šis ceļojums nenotiek pēc kāda iepriekš izstrādāta plāna, mēs dodamies turp, kur  vēlamies konkrētajā brīdī. Mums nav jāmaksā par pārbraucieniem un naktsmājām. Mēs ceļojam 
ar autostopiem, jo viens no mūsu mērķiem ir iepazīties ar dažādiem cilvēkiem. Piemēram, ja mēs 
nopirktu biļeti un vienkārši brauktu ar vilcienu, visdrīzāk ne ar vienu nesarunātos, jo mūsdienās 
visi ir aizņemti ar saviem gudrajiem telefoniem. Bet, ceļojot ar stopiem, šoferi tevi paņems līdzi, 
jo vēlēsies aprunāties. Iespējams, mūsu apģērbs viņiem šķitīs dīvains un viņi gribēs zināt, kas mēs 
tādi esam. Šādi ceļojot ir iespējams satikt un aprunāties ar daudziem cilvēkiem par visdažādākajām tēmām. 

Martins: Ja vēlamies, varam ceļot pa dažādiem kontinentiem. Ir tikai nosacījums, ka trīs gadu laikā nedrīkstam būt tuvāk savām mājām par 50 kilometriem.

Bendžamins: Mums ir arī ceļojuma piezīmju grāmata. Pirms vairākiem gadsimtiem amatnieki, 
ierodoties kādā vietā, atstāja savas mantas un darbarīkus pie pilsētas vārtiem, jo tos nebija atļauts 
ienest. Vispirms bija jāiepazīstas ar pilsētas galvu, kurš ar zīmogu apliecināja, ka amatnieki drīkst 
šajā pilsētā strādāt. Simboliski arī mums ir ceļojuma piezīmju grāmatiņa, ar kuru dodamies pie mēra, kurš tur iespiež pilsētas zīmogu. Tā mums ir jauka piemiņa par vietām, kurās esam bijuši. 

Martins: Neviens, protams, mūsu ceļojumu nekontrolē, visi noteikumi ir priekš mums pašiem. 

- Jūsu apģērbs ir ļoti interesants. Kāpēc ceļojat tieši šajā formā?
Martins: Tas ir tradicionāls darba apģērbs. Piemēram, vestei ir astoņas pogas, kas simbolizē astoņas stundas, kuras jāstrādā darba dienā. Savukārt žaketei ir sešas pogas, kas simbolizē sešas darba dienas nedēļā.

- Vai jūs patiešām strādājat šajās drēbēs?
Bendžamins: Jā. Mums ir divi pāri šī apģērba, viens ir ceļošanai, otrs - darbam. 

- Tad atalgojumu par darbu jūs nesaņemat, jo strādājat par vēdera tiesu?
Martins: Nē, tas ir atkarīgs no konkrētās vietas, kurā esam, un vienošanās ar cilvēkiem, pie kā  strādājam, mēdzam saņemt arī atalgojumu. Ja, piemēram, dzīvojam pie kādas ģimenes un tiekam 
pabaroti, varam dzīvot un strādāt, nauda mums nav nepieciešama. 

- Kādi ir jūsu iespaidi, pirmo reizi viesojoties Latvijā?
Martins: Man Latvija šķiet ļoti līdzena, jo es esmu no Šveices, kur ir daudz kalnu. Šī ir ļoti klusa  vieta, var labi atpūsties un baudīt jūras piekrasti, kas ir tik skaista. Uz ielām nav daudz cilvēku, visi ir draudzīgi. Liekas, ka šeit Kalngalē visi ir kā liela ģimene. 
Bendžamins: Jā, Latvijā ir arī daudz skaistu sieviešu. Likās, ka Rīgā viss ir vērsts vairāk uz tūrismu, cilvēki tur skatījās uz mums kā uz dīvaiņiem, domāja, ka esam troļļi vai skursteņslauķi (smaida). 
Martins: Kalngalē izbraucām ar riteņiem, un bija ļoti jauki, ka sveši cilvēki ar mums sveicinājās. 

- Ko, jūsuprāt, esat ieguvuši šī ceļojuma laikā?
Bendžamins: Dažkārt, lai ceļotu, cilvēki dodas ļoti tālu, bet varbūt nekad viņi tā īsti nav apskatījuši 
savu zemi. Man šis ceļojums ir bijusi lieliska iespēja pirmām kārtām iepazīt Vāciju, jo atklāju, ka to nemaz nepazīstu. Es pabiju tik daudzās Vācijas pilsētās. Pirms šī ceļojuma es domāju, ka vācieši ir diezgan īgni un skeptiski cilvēki, bet tagad saprotu, ka tā nav.

Esmu arī atklājis, ka pasaulē kopumā ir daudz vairāk jauku cilvēku, nekā vispār spēju iedomāties. Līdzīgu pieredzi es ieguvu arī Šveicē, Polijā un tagad, esot Latvijā. Ir jauki, ka mēs savā ceļojumā neko neplānojam. Kad pabeidzam darbu vienā vietā, domājam, kura varētu būt nākamā pilsēta, uz kuru mēs vēlētos doties. Izejam uz šosejas, nostopējam kādu auto, un ir ļoti iespējams, ka dosimies uz vietu, kurp brauc šoferis. To mēs iepriekš, protams, nekad nevaram paredzēt. Un mēs visu dienu nedomājam par to, kur nakšņosim, jo tad visu laiku būtu stresā. Mēs izbaudām katru mirkli un, ja kādu dienu naktsmājas neatrodam, pārnakšņojam zem klajas debess.

- Vai esat laimīgi?
Bendžamins: Jā, šis līdz šim ir laimīgākais laiks manā dzīvē.
Martins: Mēs mājās esam atstājuši tik daudzas materiālas lietas. Daļa no tradīcijas ir arī tāda, ka 
mobilos telefonus līdzi neņemam. Citādi mamma zvanītu katru dienu (smejas). Mēs sūtam uz mājām vēstules, pastkartītes, kā arī nepieciešamības gadījumā varam kādam palūgt telefonu, lai piezvanītu tuviniekiem. Šīs visas ir mazas lietas, kas priekš manis šo ceļojumu padara tik īpašu. Ja līst lietus, esmu priecīgs, ja spīd saule - arī skaisti, varam atpūsties un iedzert kafiju. Mājās man visticamāk galvā būtu pavisam citas domas, piemēram, ka mans televizors ir pārāk mazs (smejas). Šis ceļojums perfekti iemāca priecāties un būt laimīgam par mazām lietām. Man tas ir ļoti svarīgi.