Kad 17. gadsimtā Rīgu plosīja ne vien kari, bet arī mēra epidēmijas, mirušie bija visur. Nelaiķus guldīja pie baznīcām vai pat tajās iekšā, radot potenciālus infekcijas perēkļus. Kad no 1770. līdz 1772. gadam Krievijā atkal plosījās mēris, cariene Katrīna Lielā izdeva pavēli, kas aizliedza apglabāt mirušos baznīcās, kā tas bija darīts gadsimtiem. Rīga šādu pavēli saņēma 1773. gadā ar piebildi, ka kapsētas ierīkojamas klajā vietā, ārpus pilsētas. Tad nu Rīgas rāte nolēma veidot kapsētu pilsētas kailā, paugurainā laukumā – vietā, kuru tagad pazīstam kā Lielos kapus.
Ja zeme spētu runāt, iespējams, visinteresantākos un nozīmīgākos stāstus par Rīgu un tās tapšanu, Latvijas veidošanos, filozofiju, arhitektūru, medicīnu un mākslu glabātu pilsētas Lielie kapi, kur atdusas nozīmīgākie sava laika ļaudis, kas slaveni ne vien pašu zemē, bet visā Eiropā. Pašlaik Lielie kapi ir memoriāls dārzu un parku ansamblis, kur atrodamas vairākas interesantas un skaistas vietas, piemēram, skaistā kapliča, Zemdegas veidotais plastiskais piemineklis, kas sākotnēji veidots Raiņa kapavietai, bet vēlāk atzīts par mazu, kā arī tur var apskatīt tautas atmodas darbinieku memoriālu, kas izveidots par godu Dainu tēva Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejai.
Vairāk par Lielo kapu vēstures līkločiem, kā arī vietām, kam pievērst uzmanību, lasi te.
Lielos kapus apvij spoku stāsti un leģendas. "Šajos nostāstos minēti gan spoku baleti, gan procesijas, jātnieki, miroņu rati, bet it sevišķi dažādi mistiski tēli no sērgu laikiem, kā: "pelēkais vīriņš", "baltā dāma", "elles suņi", "raganu kaķi" utt. Ap mauzolejiem vijās nostāti par dzīvi apraktiem, par sveču gaismu pusnaktīs kapu velvēs, par telefona satiksmi ar veļu valsti, par labo un ļauno sardzi pie kapeņu ieejām. Gar žogiem apglabāja pašnāvniekus, dzērumā nodurtos, mirušus atrastus svešiniekus, vienmēr valdīja zināma spoku atmosfēra." (Jans Juškēvičs "Vecā Rīga")
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
