Grīziņkalns savu nosaukumu ieguvis pateicoties Grīziņmuižai, savukārt, tās nosaukums cēlies no senā smilšu kāpu nosaukuma, tautas valodā - grīziņām.
Grīziņkalna arhitektūra ir ļoti īpaša un reizē savdabīga. Šī rajona apbūve uzsākta tikai 19.gadsimta beigās, 20.gadsimta sākumā vietā, kura iepriekš nekad nav bijusi apbūvēta. Pirmā zināmā iela Grīziņkalnā ir 1815. gadā dokumentos minētā Krāsotāju iela. Grīziņkalns izveidojās par tipisku strādnieku rajonu, kurā dzīvoja apkārtējo fabriku strādnieki. Arī dzīvokļi ēkās bija ļoti vienkārši - caurstaigājama virtuve, kas vienlaicīgi bija arī koridors un viena istaba.
Viens no ievērojamākajiem Grīziņkalna uzņēmumiem, kas laika gaitā nepārtraukti ir paplašinājies un mainoties nosaukumiem ir izdzīvojis līdz šodienai ir V.Ķuzes uzņēmums, kas šodien ir daļa no a/s "Laima". Vilhelma Ķuzes maiznīca un konditorija tika atvērta 1912. gadā Krāsotāju ielā 25 un ap šo namu laika gaitā sāka veidoties Ķuzes impērija.
1940. gadā Ķuzes fabriku nacionalizēja, bet Vilhelmu Ķuzi ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, kur viņš 1941. gadā koncentrācijas nometnē mira. 1941. gadā uzņēmumu nacionalizēja un tas ieguva vārdu "17. jūnijs", bet kopš 1996. gada Vilhelma Ķuzes uzņēmums pazīstams kā "Staburadze".
1901. gadā Grīziņkalna dienvidu nogāzē tika uzcelta izklaides vieta turīgajiem - vienkārša, nekrāsota koka ēka ar ieeju no Pērnavas ielas puses vasaras varietē teātra vajadzībām, kuru nodēvēja par "Apollo". Te bija plaša zāle ar 600 sēdvietām un stāvvietām, kā arī vidēji liela skatuve. Ārpusē, blakus teātrim, ierīkoja deju grīdu un vasaras bufeti, kas bija pieejama arī vienkāršākai, mazturīgākai publikai. Neskatoties uz to, ka "Apollo" bija izvietots Rīgas nomalē, tas bija viens no iecienītākajiem krogiem Rīgā.
1905. gadā "Apollo" telpās sāka darboties Latviešu tautas teātris, jeb Grīziņkalna teātris. Tas darbojās līdz 1908. gadam un, kad nodibinājās Liepājas latviešu teātris un 1908. gadā Jaunais Rīgas teātris, tie uzaicināja talantīgākos Grīziņkalna teātra aktierus pie sevis.
Daugavas stadions tika atklāts 1958. gadā. Blakus stadionam atrodas ledus halle, divi futbola un vieglatlētikas treniņu laukumi. Jau kopš stadiona atklāšanas tajā regulāri notiek Dziesmu un deju svētku pasākumi.
Jau 1885.gada pilsētas izbūves plānā 24 metrus augstajā kāpā bija paredzēta parka ierīkošana, bet Grīziņkalna parka iekārtošanas darbi turpinājās līdz pat 1911. gadam. Parks tika veidots uz trim terasēm: pašā apakšā atradās restorāns, deju grīda un teātris, uz otrās terases atradās promenādes laukums un lievenis, bet trešajā terasē bija paredzēts izveidot skatu torni un mākslīgās pilsdrupas ar kafejnīcu un vīna zāli, kas gan netika realizēts. 1903. gadā parkā ierīkoja ceļus, apstādījumus, teritoriju pieslēdza ūdensvadam un uzcēla dārznieka māju - vienīgo celtni, kas saglabājusies līdz mūsdienām.
Pagājušā gadsimta 30. gados tika veikti vērienīgi parka atjaunošanas darbi - izveidotas lielās kāpnes, kuras saglabājušās līdz mūsdienām, kalna virsotnē uzbūvēta estrāde, izveidots rozārijs un bērnu rotaļu laukums ar baseiniem. Šajā laikā Grīziņkalna parks bijis viens no sakoptākajiem un interesantākajiem Rīgas parkiem.
Sarkanās krusta slimnīcas galvenā ēka celta 1909. - 1912. gadā pēc F. Šefela projekta par Sarkanā Krusta un Krievijas cara valdības piešķirtajiem līdzekļiem. Galvenajai ēkai blakus esošie korpusi celti 1933. gadā pēc A. Klinklāva projekta. Sākumā tā darbojās kā Krievijas - Latvijas, vēlāk - kā Latvijas Sarkanā Krusta slimnīca. bet padomju gados tā tika pārdēvēta par Rīgas 4. slimnīcu. Slimnīcā darbojās arī pirmā žēlsirdīgo māsu skola Latvijā. 1995. gadā slimnīcu slēdza, lai veiktu kapitālo remontu, tomēr remonta darbi tā arī netika veikti, un slimnīca tika slēgta.
1878. gadā Rīgas rāte atvēlēja līdzekļus Sv. Pāvila luterāņu baznīcas celtniecībai un piešķīra zemes gabalu. Baznīca celta angļu gotikas formās. 1912.gadā baznīcā notika pārbūves darbi - tika iebūvēti sānu portāli un pārveidoti griesti sakristejā, kā arī uzstādītas ērģeles. Altārgleznu 1937. gadā gleznojis viens no izcilākajiem latviešu glezniecības meistariem Jānis Roberts Tilbergs.
Rīgas Svētās Trijādības katedrāles celtniecība tika sākta 1902. gadā pēc Konstantīna Pēkšēna projekta par Krievijas cara Nikolaja II no valsts kases atvēlētajiem 75 000 rubļiem, Krievijas baznīcās iegūtajiem ziedojumiem un Latvijas turīgo krievu tirgotāju ziedojumiem. Šodien katedrāle ir viens no iespaidīgākajiem un varenākajiem pareizticīgo dievnamiem Latvijā, kura arhitektūrā dominē daudzveidīgi krievu- bizantiešu stila motīvi.