Iespējams, kāds teiks, ka šīs vietas nav apskates vērtas, bet mums šķiet, ka ne vienmēr izcili vēstures un cilvēku dzīves atmiņu objekti glabājas muzejā. Diemžēl bieži paejam šīm vietām garām, neko skaistu neievērojot. Tāpēc šoreiz izveidojām nedaudz citādu maršrutu pa visiem tik zināmo Jūrmalu.
Sāciet ar Lielupi un tās dzelzceļa staciju. Tā ir labi saglabājusies 20. gadsimta ēka, kas ir arī valsts aizsargājams piemineklis. Vai esat ievērojuši, ka šeit dzelzceļa sliedes un perons atrodas krietni nost no stacijas ēkas? Vai zināt, kāpēc tā?
Tas noticis vēstures līkloču dēļ. Proti, pirms Pirmā pasaules kara dzelzceļš un tilts atradies nedaudz tālāk, bet pirmā pietura pēc tilta bijuši Bulduri. Tikai 1913. gadā uzcelta stacija šeit, un to sākumā sauca par Buļļu staciju, bet 20. gadsimta 30. gados tā ieguva Lielupes nosaukumu. Abos karos, kā jau stratēģiski svarīgi objekti, cieta arī tilts un dzelzceļš, bet pēc Otrā pasaules kara to atjaunoja tagadējā vietā, tādēļ pēc biļetes nopirkšanas vienmēr sanāk kādu gabaliņu paieties no stacijas līdz vilcienam. Te saglabājies arī tiltiņš, kur vadītājs vai stacijas pārzinis var vaktēt, vai visi gribētāji sakāpuši vilcienā.
Tālāk brauciet uz jūras pusi un nonāksiet Dzintaru prospektā. Tur atrodas pasaku pilij līdzīgā, jūras zaļā kādreizējā Morbergu ģimenes vasarnīca (Dzintaru prospektā 52/54), kas tagad pieder Latvijas Universitātei. Tā izskatās ļoti neparasti un iespaidīgi pat starp mūsdienās saceltajām milzu savrupmājām visapkārt. Vasarnīcas galvenās vērtības ir griestu gleznojumi, krāsnis un kamīni, parketi, vitrāžas, oriģinālās durvis, logi, dēļu grīdas un virkne citu nozīmīgu arhitektonisku detaļu. Latvijas Universitātei šo īpašumu 1925. gadā ar testamentu novēlēja mecenāts Kristaps Morbergs. Tagad ik gadu Morberga stipendiāti šeit rīko sakopšanas talkas, bet 2008. gadā ēka piedzīvojusi restaurāciju.
Starp citu, ēku var apskatīt, dodoties ekskursijā. To un iespaidīgo dārzu var apmeklēt gida pavadībā, bet nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās. Ekskursijas tiek nodrošinātas grupām no 10 cilvēkiem, bet apskate nav pieejama vasaras periodā jūnijā, jūlijā, augustā, teikts LU Fonda mājaslapā. Ieejas maksa vienai personai 3 eiro, bērniem līdz 7 gadu vecumam vecāku pavadībā bez maksas.
Turpinot Jūrmalas iepazīšanu, gar padomju arhitektūras mantojumu – Dzintaru dzelzceļa staciju, ko pagājušajā gadsimtā sauca gan par "Edinburgu", gan "Avotiem", jābrauc Jūrmalas lepnuma – Lielupes upes – virzienā uz Majoru pusi. Tur, Konkordijas ielā 66, atrodas kādreizējā Majoru muiža, kas reiz piedzīvojusi labākus laikus, bet tagad jau kādu laiku stāv pamesta.
Tomēr vēl joprojām var nojaust tās lepno vēsturi. Kādreizēja Friksu dzimtas vasaras un medību pils atrodas pašā Lielupes krastā, vecu liepu ieskauta. Reiz šis bijis ļoti smalks vasaras atpūtas rajons. Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas smalkajā namā izmitināja bāreņus, un arī padomju gados te bijis bērnunams. Šie gadi atstājuši smagu iespaidu uz muižu, bet pavasarī šeit ir skaisti un no ārpuses iespējams apskatīt lepnās kolonnas, veco celtni un parku (tas viss tagad pieder Jūrmalas pašvaldībai).
Netālu esošajā Kalnciema ielas 4. namā atradīsiet zivju veikaliņu, kura īpašnieki centušies atjaunot vecas kūrorta stila bodītes sajūtu, kāda tā varētu būt bijusi pirms Otrā pasaules kara.
Mājīga noskaņa valda arī unikālajai Mellužu estrādei, ko pašlaik remontē, iepretim esošajā, nu jau par gardēžu kulta vietu dēvētajā "Madam Brioš" (Mellužu prospekts 9) – franču stila beķerejā var nogaršot kādu kūciņu, bet pēc tam bērniem ļaut paspēlēties parkā esošajā rotaļu laukumā. Vasaras sezonā te dīķīti ir izgaismota strūklaka.
Savukārt, ja pienācis jau pusdienlaiks un gribas nobaudīt ko kreptīgāku, var doties uz "Armēņu virtuvi", kas līdz ar atklāšanu apkārtējai apbūvei neraksturīgā guļbaļķu ēkā kļuvusi par vienu no iecienītākajām ēdināšanas vietām Jūrmalā. Iepretim tai ir vēsturiskais Asaru parks, kurā reiz pastaigājies gan rakstnieks Rūdolfs Blaumanis, gan aktrise Lilita Bērziņa.
Pa ceļam uz Asariem var apskatīt arī veco ugunsdzēsēju torni (tagad Jūrmalas ugunsdzēsēji "mitinās" Dubultos) Mellužos. Kā stāsta skolotāja Anita Brūvele, tad kādreiz šajā tornī vienmēr sēdējis brīvprātīgais ugunsdzēsējs, kas uzmanījis, vai pilsētā kas nedeg.
"Ja ieraudzīja dūmus, tad uzreiz… Kā tā trauksme bija? Kaut ko taurēja. Tad arī no visām mājām ar spaiņiem skrēja. Jā, tā bija. " Bet "pažarnieku" nama apakšstāvā notikušas lustīgās balles. Mūsdienās tornis gan ir diezgan sašķiebies, bet, garām pa Mellužu prospektu braucot, to nevar neievērot.
Starp citu vēl viena baļļu vieta bijusi Pumpuru otrā malā pie Druvciema, kur kuplo lepni ozoli, tagadējā Slokas ielas malā. Tagad gan šī vieta visai aizaugusi, bet vecie dižkoki (pie Slokas ielas 81A,) gan atzīmēti un zem tiem jauki zied baltās vizbulītes.
Tālāk var braukt uz Vaivariem, kur atrodas pērn izdotajā "Another Travel Guide" ceļvedī pa Jūrmalu aprakstītās bumbu un ķīmisko ieroču patvertnes, kas tagad kalpo par pagrabiem. "Šur tur veco Vaivaru māju pagalmos vēl saglabājušies pagrabi, kas Pirmā pasaules kara laikā tikuši būvēti kā bumbu patvertnes. Vietējie zina stāstīt, ka ziņas par pirmajām aviācijas bumbām un ķīmiskajiem ieročiem, par kuru izmēģinājumu platformu kļuva Pirmais pasaules karš, tam iemantojot arī nosaukumu "ķīmiķu karš", radījušas neprātīgas bailes. Bailēs no eventuālā asaru, sinepju vai hlora gāzes uzbrukuma, viņi izbūvējuši patvertnes visdažādākajos veidolos, kas tagad, zālēs ieaugušas, lielākoties pilda pagrabu funkciju," teikts ceļvedī.
Arī Vaivaru dzelzceļa stacija, kas vēl nesen izraisīja lielas diskusijas sabiedrībā, tagad klusi stāv turpat sliežu ceļa malā un nekur nav pazudusi.
Jāsaka, ka Jūrmala ir pilsēta starp ūdeņiem – garā jūras piekraste, Lielupe, un arī vecie dolomīta karjeri ar skaidro ūdeni aiz Slokas.
Te ir arī nākamais izbrauciena pieturpunkts. Tieši šeit atrodamas vecās dzirnavas, kas izceļas ainavā un redzamas arī, braucot pa Ventspils šoseju pāri Lielupes tiltam. Protams, graudu maltuve te bijusi visai nepieciešama, jo Sloka kādreiz bijusi liela un pārtikusi muiža, bet vēlāk pat pilsēta.
Pie Slokas karjera šogad ierīkota arī piknika un atpūtas vietas. Jāpiebilst, ka šeit ērti uz dzīvi (vai vismaz uz vasaru) iekārtojušies vairāki gulbji, kam varat paņemt līdzi arī kādu gardumiņu, jo putni jau pieraduši pie cilvēkiem un labprāt nāk aprunāties.
Šī vasarā ir arī ļoti iecienīta peldvieta, bet pašlaik var doties jaukā pastaigā pa taku gar ezera krastu.
Turpat netālu atrodas arī tāda kā Slokas neoficiālā promenāde (vārds gan ir drusku lepnāks nekā dabā redzamais gleznainais smilšu ceļš, kas ved pa pašu upes krastu un kur pavasarī zied mežābeles).
Bet no tās var ieraudzīt veco Slokas celulozes un papīra fabriku vai, pareizāk sakot, tās drupas. Protams, oficiāli tās apmeklēt nedrīkst.
Fabrika uzcelta 1896. gadā, un tās stāvais ķieģeļu dūmenis līdz pat 1994. gadam bija viens no galvenajiem slocenieku labklājības avotiem, teikts jau minētajā "Another Travel Guide". Arī kūrmāju un koncertzāles afišas drukātas šeit. Bet deviņdesmitajos gados fabriku slēdza, tā piedzīvoja arī vairākus ugunsgrēkus, un šobrīd te redzami vairs tikai gruveši, lepnie ieejas vārti, dūmenis un pa kādai pussasbrukušai ēkai. Starp citu, te reiz filmēts arī grupas "Prāta vētra" klips, tāpat šo vietu iecienījuši fotogrāfi un alternatīvu objektu apmeklētāji, apokaliptisko skatu dēļ.
Atpakaļ Rīgas virzienā var doties pa Ventspils šoseju, kur gan vēl notiek remontdarbi, iegriežoties jaukajā Salas pagasta Salas baznīcas pagalmā, kur pavasarī zied rododendri un valda īsti lauciniecisks miers.
Var aizstaigāt arī līdz klusajai kapsētai, kur apskatāmi iespaidīgi 19. gadsimta krusti, kā arī, labi pameklējot, var atrast cienījamā jūrmalnieka un izcilā aktiera Eduarda Pāvula dzimtas kapus. Mākslinieks dzīvojis pretējā Lielupes pusē esošajos Valteros un katru brīvo brīdi pavadījis, makšķerējot un braucot ar laiviņu pa upi – tas aprakstīts gan aktiera Harija Liepiņa, gan viņa sievas Mudītes Šneideres atmiņās un arī nesen izdotajā Lias Guļevskas grāmatā par Nacionālā teātra premjeru Jāni Kubili.
Atceļā varat piestāt arī pie greizajām Darmštates priedēm, kam piešķirts pat lieguma statuss. Patiesībā tas ir kā augošs piemērs negausībai. Priedes it kā stādītas, mēģinot pierādīt, ka vācu priedes labākas par vietējām. 19. gadsimta beigās toreizējais mežzinis Eižens Ostvalds nolēmis izaudzēt brīnumlabas, ātri augošas priedes, cerot uz galvu reibinošu peļņu. Iepircis sēklas Darmštatē un sastādījis tās Lielupes krastā. Bet no ieceres nekas labs nav iznācis – klimats un apstākļi kokiem nav patikuši, un priedes izaugušas šķības, greizas, no skata kroplas, tādēļ nederīgas kokmateriāliem, vien labākajā gadījumā izmantojamas malkai. Tā nu tagad šī ir vienīgā vieta, kur Latvijā var apskatīt šo savdabīgo spoku mežu, kas nesen vēl apdedzis, tāpēc stumbri kokiem melni.
