Kā radās Rīgas vecākais parks - Pētera I iztēlotais Viesturdārzs

Kā radās Rīgas vecākais parks - Pētera I iztēlotais Viesturdārzs
Foto: no grāmatas "Rīgas dārzu un parku ceļvedis"

Dārzi un parki nav tikai celiņu cauraustas koku un krūmu grupas, kas izceļ puķu dobju košumu, tie ir sarežģīti un komplicēti arhitektūras veidojumi, kurus projektējuši, stādījuši un kopuši labākie dārznieki un ainavu meistari. Šī grāmata ir kā ceļojums vairāk nekā 800 gadu garajā Rīgas mūžā. Kas ietekmēja dārzu un parku izskatu? Mode, dzīvesveids, talantīgi parku veidotāji vai valdnieku vēlmes? Kur pilsētā zaļo koki no tālām zemēm, kur aug senākie koki, kā parkos nonāca dažādi pieminekļi un skulptūras? To visu uzzināsiet, ja izlasīsiet jauno "Jumava" izdoto Baibas Pīras-Rezovskas un Anitras Toomas veidoto Rīgas dārzu un parku ceļvedi.

Šī grāmata ir par to, kā Rīga no neliela lībiešu ciema Daugavas palienē izauga par cieši apbūvētu viduslaiku pilsētu un pēc tam — par skaistu, parkiem bagātu mūsdienu pilsētu. Izrādās, ka patlaban Rīgu rotā 306,86 hektārus plaši sabiedriskie dārzi un parki, tos aprūpē pašvaldības SIA "Rīgas meži" daļa "Dārzi un parki".

Lūk, neliels fragments no grāmatas, kurā stāstīts par skaisto Viesturdārzu!

Viesturdārzs

Viesturdārzs atrodas starp Eksporta, Hanzas un Rūpniecības ielu. Tas ir vecākais Rīgas parks, pašlaik tas ir 8,1 hektāru plašs.

Lielais Ziemeļu karš vēl bija tikai pusē, kad pēc astoņu mēnešu ilga aplenkuma 1710. gada 4. jūlijā Rīgas aizstāvji kapitulēja un cars lepni iesoļoja zviedriem atņemtajā pilsētā. Beidzot bija izpildīts svarīgākais Krievijas iekšpolitikas mērķis — nodrošināta pieeja pie jūras, lai varētu brīvi kuģot uz Rietumiem.

1711. gadā cars Pēteris I nolemj ierīkot Rīgā rezidenci ar dārzu. Vaļņiem apjoztajā pilsētā vietas tam maz, tādēļ cars ierosina ierīkot gaisa dārzu otrā stāva līmenī uz terases. Domājams, ka šis dārzs ierīkots 1717. gadā. Tur augušas peonijas, narcises, tulpes, lilijas, kā arī dažādi smaržīgi ārstniecības augi un dažas Dancigā (Gdaņska) pasūtītās zirgkastaņas. Tomēr šis dārzs ir pārāk mazs tik lielam vīram, un Pēteris I sāk lolot ieceri celt vasaras pili ārpus pilsētas vaļņiem. Valdnieks uzmet skici divstāvu koka ēkai ar diviem spārniem, kuras fasāde vērsta pret Daugavu.

Viņš pats aktīvi piedalās dārza plānojuma izstrādāšanā. Tolaik Eiropā bija iecienīts greznais baroka stils. Iespējams, ka iespaidojies no Holandē redzētajiem regulārajiem baroka stila dārziem, Pēteris savam dārzam Rīgā par paraugu izvēlas vienu no franču arhitekta A. Leblona izstrādātajām dārza shēmām, pielabojot pēc savas gaumes. Var jau pabrīnīties, kāpēc dārzs jāveido tik tuvu pavasaros pārplūstošai upei, bet Pēteris I gribēja no pils raudzīties uz kuģiem ostā. Cilvēku, kas licis būvēt Pēterburgu purvā, nieka paliene nebiedēja. Pie viena Gustavsala tiek pārdēvēta par Pētersalu, bet dārzs par Viņa Majestātes dārzu priekšpils cietoksnī.

Jau 1712. gadā sākas Daugavas atteku pārveidošana par gulbju dīķiem, tiek plānots parkā stādāmo kokaugu sortiments: daļu ņems no dabas, daļu pasūtīs no Holandes un Vācijas. 12,6 hektāru lielā dārza ierīkošanas darbi sākās tikai 1721. gada agrā pavasarī, kad martā pilsētā ierodas cars un šoreiz uzturas te visilgāk — trīs mēnešus. 25. aprīlī leitnants Soncovs dodas uz Lielvārdi, lai no turienes mežiem laivās atvestu parkam kokus.

Vai nu atvesto stādu nebija pietiekami, vai tie bija pavirši izrakti, bet pēc pāris nedēļām tiek dots jauns rīkojums "vairākiem muižu īpašniekiem nogādāt uz Rīgu 1500 gab. liepu ar stumbriem delnas resnumā un tikpat daudz liepu krūmu ar labām saknēm, kā arī 300 gab. lazdu."

Pēc pāris dienām no Amsterdamas pienāca jau savlaicīgi pasūtītie "3835 koki, 12 grozi ar kokiem, 4 oranžu koki un 4 kastes ar stādiem". Un jau tajā pašā dienā cars dod pavēli, lai Rīgas rāte "sūtītu 4 pajūgus ar ūdens mucām dārza laistīšanai rītos un vakaros un ka šis darbs jāsāk tās pašas dienas vakarā". Kad dārzs jau bija teju piestādīts, Pēteris I dienvidrietumu bosketā iestāda gobu, kā arī uzdod ģenerālgubernatoram rūpēties par dārza iežogošanu.

Cars drīz no Rēveles sūta pavēli: "Tā kā pie dārza darbiem ir nodarbināti tikai 800 cilvēki, ņemt palīgā vietējā garnizona kareivjus, cik vien ir iespējams." Nevarot vienmēr visu uzraudzīt, un sapratis, ka par dārza darbiem jārūpējas speciālistam, par Viņa Majestātes dārznieku 1721. gada jūnijā pieņem Nikolaju Legebandu, nelielas Ganību dambja dārzniecības īpašnieku. 1725. gadā Pēteris I nomirst, tā arī neieraugot savu dārzu pilnbriedā, taču viņa stādītā goba kuploja vēl 1936. gadā. Pēc cara nāves 1729. gadā parku pārdēvēja par Pētersalas dārzu.

Mūsdienu acīm vērtējot dārza tapšanas tempu, iesaistīto cilvēku skaitu un cara personīgās rūpes, varam spriest gan par tā laika kultūras vērtību izpausmēm, gan par dārznieka profesijas prestižu, gan par pašas Rīgas lielo nozīmi jaunajā Krievijas ģeopolitiskajā situācijā un Rietumeiropas inovāciju ieviešanu, kuras harizmātiski virzīja Pēteris I.

N. Lagebands nostrādāja līdz 1730. gadam, pēc tam gadsimta ceturksni dārzu kopa Miķelis Šindlers, un tolaik tas izskatījās viskrāšņāk. Tomēr vēlāk Rīgas gubernatori, kaut pili izmantoja kā vasaras rezidenci, tomēr ar naudu skopojās. 1770. gadā pili nojauca, jo tā vairs nebija piemērota dzīvošanai. 1790. gadā zīmētais Viesturdārza plāns uzskatāmi parāda dārza arhitektonisko risinājumu, kas droši vien tikai nedaudz atšķīrās no sākotnējās ieceres. Kā redzams, parka teritoriju tolaik no trim pusēm ietvēra ūdens tilpes: Daugava, Gulbju dīķis un kanāls. Pa perimetru un arī gar pastaigu takām bija sastādītas Holandes liepu alejas. Dārza plānojumā skaidri nolasāmas divas daļas, kuras šķir kanāls. Vai šaurais četrdaļīgais trapecveida laukums pils vietas tuvumā savulaik bija atvēlēts saimnieciskai darbībai, t.i., sakņu un garšaugu dārzam? Viedokļi šajā jautājumā atšķiras. K. Barons raksta: "Rīgas Ķeizardārzs ierīkots vēlāk nekā Pēterpils vasaras dārzs, tajā bija arī mazāk trūkumu. Piemēram, puķu dārzs Rīgas Ķeizardārzā bijis tieši pils priekšā, bet Pēterpilī starp pili un dārzu atradies saimniecības pagalms."

Attālinātā dārza daļa sašķelta sīkākās daļās ar dažādas konfigurācijas bosketiem un pastaigu celiņiem. Kā jau tas raksturīgi franču regulārajiem baroka laika dārziem, tad dārza centrālā ass sākās perpendikulāri no pils un krustojums ar šķērsceļu tika akcentēts ar strūklaku. Vienā no bosketiem bija iestādīta slavenā cara goba, citā atradās putnu māja, vēl daži atvēlēti augļu kokiem, vīnogulājiem un rožu stādījumiem. 18.–19. gadsimtu mijā dārzu pārdēvē par Pirmo Ķeizardārzu (atšķirībā no Otrā Ķeizardārza Aleksandra augstumos Sarkandaugavā) un vēlāk vienkārši par Rīgas ķeizardārzu (Kaisergarten bei Riga). Dārzs ātri kļuva par pilsētnieku iemīļotu atpūtas vietu līdz 1807. gada plūdi parkam nodarīja lielus postījumus. Līdzekļu trūkuma dēļ to nevarēja pienācīgi atjaunot un tas zaudēja pievilcību. Nelīdzēja ne svētdienās organizētie pasākumi, ne 1811. gadā uzbūvētā greznā ēka, ko sauca par "Ķeizardārza lustūzi".

1812. gads nāca ar jauniem satricinājumiem. Bailēs no Napoleona uzbrukuma Rīgai tiek nodedzinātas visas Rīgas priekšpilsētas, parks tiek atstāts novārtā. 1842. gadā daļa dārza tiek nodota Rīgas pilsētai ar noteikumu uzturēt to kārtīgā stāvoklī un pabalstu 2000 rubļu gadā. Par dārznieku tiek iecelts E.V. Tīme (Thieme), kas pieredzi guva, strādājot par Drēzdenes Karalisko dārzu dārznieku. Viņu 1837. gadā uz Rīgu uzaicināja Vāgneri, kuriem Tīme ierīkoja priekšzīmīgu dārzniecību ar košumdārzu, kas augu daudzveidības ziņā pat tika salīdzināts ar botānisko dārzu. Kopš tā laika Ķeizardārzs saucas Pilsētas dārzs.

Parks tika sadalīts divās daļās: vienā daļā, kas bija norobežota, līdz 1868. gadam bijušajā imperatora rezidencē atradās ģenerālgubernatora vasaras dzīvoklis un vairākas Rīgas rātskungiem iznomātas dzīvojamās mājas. Pabalstu dārza uzturēšanai pašvaldība saņēma 1851. gadam, pēc tam šo piemaksu pārtrauca.

Līdzekļu trūkums bija skaudri izjūtams, tādēļ jau 1853. gadā Rīgas rāte uzsāk dažādu pasākumu organizēšanu. Dārzā uzstājas akrobāti, tiek rīkoti koncerti, teātra izrādes, pat uguņošanas, un 1861. gadā arī Baltijas dziesmu svētki, tomēr arī šie pasākumi nevairoja ienākumus, ar kuriem būtu pietiekami dārza uzturēšanai. Iespējams, ka pilsētas iedzīvotājus 19. gadsimta vidū no dārza apmeklēšanas atturēja arī Daugavas bagarēšana un Andrejsalas uzbēršana.

1867. gadā rāte vērsās pie ģenerālgubernatora ar lūgumu atteikties no vasaras mītnes dārzā, jo šo ēku taču varēja iznomāt un tā gūt papildu ienākumus. Beidzot tika ierīkoti jauni apstādījumi, restaurētas ēkas, izveidoti velosipēdu celiņi, bet ziemā uz dīķiem bija slidotavas, kamaniņu braucējiem leduskalniņi. Savest visu kārtībā vajadzēja bez kavēšanās, jo 1871. gadā bija paredzētas parka 150 gadu jubilejas svinības, bet 1873. gadā parka teritorijā ieplānoti Pirmie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki, tāpēc aši bija jāuzceļ estrāde. Dziesmu svētki izskanēja krāšņi, jo akustika pēc arhitekta Baumaņa projekta celtajā gliemežnīcas tipa estrādē bija izcila. Un tomēr visi rātes centieni atgriezt dārzam seno godību bija kā dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām. 1877. gada kārtējie lielie plūdi atkal nodarīja pamatīgus postījumus. Apmeklētāju skaits strauji saruka un proporcionāli arī ienākumi. Rīdziniekiem bija iepatikusies atpūta Jūrmalā. Dārzs aizauga ar krūmiem, dīķi aizsērēja...

1880. gadā pie darba ķērās Georgs Kūfalts. "Jau savā pirmajā Rīgas gadā es saņēmu uzdevumu Pētera I laikā no Morāvijas nākušā Mihaela Šindlera holandiešu stilā izveidoto, tolaik krūmos ieaugušo Ķeizarisko dārzu gada laikā sakopt. Cik nu pāraugušās liepu alejas, regulārie dīķi un laukumi vēl sākotnējā stāvoklī vai vismaz atpazīstami bija saglabājušies, tos varēja sakopt iepriekšējā veidā. Taču liela daļa dārza nebija atpazīstama, tikai atsevišķas vietas vēl bija ievērības cienīgas, un pilsētas Pētersalas daļā parku bija smagi sabojājuši zemesgabalam cauri ejošie satiksmes ceļi. Reorganizācijas sākotnējie plāni sabruka gan pilsētas domes pretestības dēļ, jo prasīja lielus izdevumus, gan pilsētnieku protestu dēļ, kas bija pieraduši visur braukt pa taisno. Nācās aprobežoties vien ar to, ka šajā parka daļā tikai pielāgojos esošajam stāvoklim."

Kā radās Rīgas vecākais parks - Pētera I iztēlotais Viesturdārzs
Foto: no grāmatas "Rīgas dārzu un parku ceļvedis"

Ik pa laikam tagadējās Andrejsalas vietā Daugavā parādījās sēklis, kas apdaraudēja kuģu satiksmi. Par paveikto darbu Kūfalts raksta: "Līdz šim dziļā aizmirstībā pamestais dārzs tika restaurēts, cik iespējams sākotnējā veidolā, bet daļēji pārveidots angļu stilā. Dārza purvainās daļas tika nosusinātas vai aizbērtas. Sāka stādīt jaunus kokus, veidot zālienus, uzcēla strūklaku un atvēra restorānu. Tagad Ķeizardārzs ir viens no visvairāk apmeklētajiem dārziem Rīgā. Parka ledus kalni un slidotavas ziemā un riteņbraucēju celiņi vasarā iedarbojas uz tautu ar īpašu pievilkšanas spēku."

Laika posmā starp 1882. un 1884. gadu Rīgas pilsētas dārzniecība te iedēstīja vairākus tūkstošus krūmu. No apstādījumiem brīvo laukumu pilsētas pašvaldība 1887. gadā nodeva Rīgas riteņbraucēju biedrībai sporta vajadzībām. Dārzu paplašināja uz pilsētas pusi, bet par 10 metriem attālināja no Daugavas krasta.

Pirmā pasaules kara laikā parks, kaut nekopts, bet ne nieka nezaudē no sava skaistuma. Kad 1918. gadā Latvija ieguva neatkarību, strauji cēlās nacionālā pašapziņa un 1923. gadā Pilsētas dārzam tiek piešķirts jauns nosaukums — Viesturdārzs — par godu Tērvetes zemes vecākajam, vēlāk par Zemgales ķēniņu dēvētajam Viestardam (Viesturam), kurš bija slavens ar to, ka 13. gadsimtā, aizstāvēdams savu zemi pret pārspēku, vadīja zemgaļus un kuršus pretuzbrukumos vācu krustnešiem. Zeidaka vadībā parks atkal tika sakopts, no dīķa izvākts iepriekšējos gados sakrājušais dūņu slānis, vecās lapas un sakritušie zari. Tika izstrādāts un realizēts Viesturdārza pārkārtošanas plāns, kas paredzēja dārza izmantošanu brīvās atpūtas, sporta un rotaļu vajadzībām, tika pārkārtota celiņu sistēma, ierīkots bērnu rotaļu laukums, atkal notika dažādi koncerti un tirdziņi. 1936. gadā Viesturdārzā atklāja Piena restorāna ziemas paviljonu un pārveda Triumfa arku jeb Aleksandra vārtus.

Arka bija tā laika Rīgas ģenerālgubernatora F. Pauluči un pilsētas iedzīvotāju veltījums Krievijas imperatoram Aleksandram I par godu uzvarai pār Napoleonu. Pilsētas valde bija iecerējusi uz parku pārvietot arī citus svešo varu pieminekļus, kurus ideoloģisku apsvērumu dēļ nevēlējās atstāt pilsētas centrā, bet mākslinieciskās vērtības dēļ negribēja iznīcināt — Uzvaras kolonnu, pieminekli Pēterim I un citas, taču 1940. gada politiskie notikumi apturēja šīs ieceres. 1939.–1940. gada ziemā dārzos izsala daudz koku. Otrais pasaules karš un neziņa par nākotni vairoja postījumus, pieminēšanas vērts vienīgi tas, ka parks dabūja jaunu nosaukumu: Hindenburga parks.

Padomju laikā Viesturdārzs turpināja kalpot kā rīdzinieku iecienīta atpūtas vieta. Par to liecina fakts, ka 1947. gada 4. novembrī atklāja pirmo Rīgas trolejbusa maršrutu Daugavpils iela — Viesturdārzs. 1952. gadā nojauc veco celtņu paliekas un sāk ierīkot jaunus apstādījumus, tomēr vislielākie pārkārtojumi un jauni stādījumi tiek veikti tikai 1958. gadā. 60. gadu vidū parkā uzstādīja tēlnieces Viktorijas Pelšes veidoto animālistisko skulptūru Leopardi.

Kā radās Rīgas vecākais parks - Pētera I iztēlotais Viesturdārzs
Foto: F64

Pie parka labiekārtošanas vēlreiz ķeras 1973. gada pavasarī. Tiek izlikti jauni soli, atjaunoti celiņi, labiekārtots bērnu rotaļlaukums, atjaunots zāliens un veikti papildu stādījumi. Kā nu ne — kopš pirmajiem latviešu dziesmu svētkiem pagājuši 100 gadi. Gatavojoties lielajam notikumam, notiek būtiski jauninājumi parka tēlā un nosaukumā. Jūlijā atklāj 84 metrus garu piemiņas ansambli. Tā galvenais akcents ir siena ar septiņu izcilāko latviešu komponistu Jāņa Cimzes, Jurjānu Andreja, Jāzepa Vītola, Emīla Dārziņa, Emila Melngaiļa, Pētera Barisona un Alfrēda Kalniņa bareljefiem, autogrāfu un pazīstamākās dziesmas pirmajām taktīm. Portretu rindu noslēdz Dziesmu svētku piemiņas zīme: bronzā veidots ozollapu vainags ar gadskaitli 100 centrā.

Neizpalika uzraksts: "Māksla pieder tautai. V. I. Ļeņins". Daļa bijušā kanāla tiek pārveidota par baseinu ar priekšlaukumu. Otrā baseina galā tiek nolikts 4,7 metrus augsts akmens, kurā iegravēts vēstījums "Padomju Latvijas darbaļaudis Dziesmu svētku simtgadei". Parks iegūst jaunu nosaukumu: Dziesmu svētku parks.

Kā radās Rīgas vecākais parks - Pētera I iztēlotais Viesturdārzs
Foto: F64

1991. gadā, atstājot nemainītu kompleksa arhitektoniski kompozicionālo risinājumu, demontē saukli "Māksla pieder tautai", bet 2003. gadā, klātesot valsts prezidentei Vairai Vīķei- Freibergai un Rīgas domes priekšsēdētājam Gundaram Bojāram, plaknes kreisajā augšējā stūrī piestiprina Kārļa Baumaņa bareljefu un komponista paraksta, himnas nošu un "Dievs, svētī Latviju" atveidu.

1999. gadā notiek parka rekonstrukcija, veic nosusināšanas darbus, atjauno celiņu segumu, izliek solus un apgaismes ķermeņus, kā arī ierīko plašu bērnu rotaļu laukumu. Pateicoties mecenātu Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstam, pie parka dīķa 2015. gadā novieto mākslinieces Brigitas Zelčas-Aispure vides mākslas objektu Mala.

Viesturdārza ievērojamākie dendroloģiskie stādījumi un apskates objekti

Mūsdienās Viesturdārzs ir saglabājis ainaviska parka veidolu, kur simtgadīgu koku stādījumi mijas ar krāšņām krūmu grupām un ziemciešu dobēm. Parks atrodas pilsētas centra nomalē, to iecienījuši pilsētas iedzīvotāji, viesi un tuvējo biroju darbinieki. Viesturdārza tuvums vairo apkārtnes nekustamo īpašumu vērtību. Parks ir neatņemama Dziesmu un deju svētku pasākumu norises vieta.

No introducētajiem skuju kokiem Viesturdārzā aug vienkrāsas baltegles (Abies concolor), Eiropas lapegle (Larix decidua), Ledebūra lapegle (L. Ledebourii), Kanādas egles (Picea glauca), asās egles (P. pungens), Rietumu tūja (Thuja occidentalis), Veimuta priede (Pinus strobus).

No lapu kokiem dominē Holandes liepas (Tilia x vulgaris), zirgkastaņas (Aesculus hippocastanum), kalnu kļavas (Acer pseud oplatanus), Sarkanais ozols (Quercus rubra), baltās apses (Populus alba), piramidālās papeles (Populus nigra), Petrovska papeles (Populus x petrowskyana), sarkstošie vītoli (Salix x rubens), platlapu liepa (Tilia platyphyllos subsp. grandifolia), lauku kļava (Acer campestre), pelēkais riekstkoks (Juglans cinerea), Rīgā vecākie un staltākie parastie dižskābarži (Fagus sylvatica) un turpat līdzās arī parastais skābardis (Carpinus betulus), Māka ieva (Prunus makii).

No krūmiem: parastie ligustri (Ligustrum vulgare), dažādas filadelfu sugas (Pphiladelphus), rievainā roze (Rosa rugosa), parastie ceriņi (Syringa vulgaris), strautu sniegogas (Symphoricarpos rivularis), baltie grimoņi (Swida alba), melnais plūškoks 'Aurea' (Sambucas nigra 'Aurea'). 2013. gadā stādījumi papildināti ar rododendru kolekciju. Pēdējos gados iestādīti dendroloģiski retumi: dzelzskoks (Celtis australis), parastā ozola (Quercus robur) šķirne 'Aurea'.

Pēdējā laikā parkā vērojama gruntsūdeņu līmeņa paaugstināšanās, sevišķi ar nokrišņiem bagātās sezonās. Tas nelabvēlīgi ietekmē veco koku stāvokli, jo koku saknes atrodas nelabvēlīgos apstākļos un vērojama koku pastiprināta kalšana un izgāšanās. Parka dīķim bieži ir tendence pārplūst, tā krastu josla pārpurvojas, celiņu gultne dīķa tuvumā kļūst nenoturīga. Tāpēc te drīzumā nepieciešama gruntsūdens līmeņa regulēšanas sistēmas izveide, jāatjauno Dziesmu svētku simtgades ansambļa ūdenskrātuve un strūklaka.

Source info

Tūrismagids


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Saistītie raksti