Vēžskorpioni un meteorīti: kā Turaida meklē jaunu 'ēsmu' tūristu pievilināšanai

Jebkura muzeja vai parka attīstītāju priekšā vienmēr aktuāls jautājums – ko jaunu parādīt tūristiem? Kā vēl piesaistīt viņu uzmanību? Tūristiem ātri apnīk skati, kas atkārtojas, baznīcu, cietokšņu, piļu un muižu arhitektūras formas, kas līdzīgas kā dvīņu māsas. Uzvar tie, kam ir kaut kas unikāls, kaut kas, ko var "attīstīt un iegriezt". Tad šis apskates objekts kļūst par obligātu apskates vietu ceļojumā.

Latvijas apskates objekti un tūrisma vietas ir sarežģītā situācijā, jo līdzās, pavisam tuvu ir konkurējoši kolēģi, kuriem ir ļoti līdzīgs vēsturiski kulturālais fons. Izcelt savu unikalitāti – lai tūristi, jo īpaši ārvalstu, nesajauktu vienu sarkano ķieģeļu torni no cita – ir ārkārtīgi grūti.

Viens no populārākajiem Latvijas apskates objektiem Turaidas muzejrezervāts šī iemesla dēļ vēlas ielūkoties pagātnē – turklāt ļoti tālā. Tajā laikā, kad vispār veidojusies zeme, uz kuras tagad stāv Turaidas pils. Jo vairāk – šī ir unikāla vieta, kurā tik tiešām var saskatīt laikmetu saikni globālā mērogā.

Gaujas nacionālā parka ainavas ar skaistajām sarkanīgajām smilšakmens klintīm redzējuši teju visi – ja ne dzīvē, tad skatu kartītēs noteikti. Netālu no Turaidas pils ir Latvijas lielākā ala – Gūtmaņala. Bet kādēļ tā veidojusies? Kas veido klintis pie Gaujas?

Speciālisti ir pārliecināti, ka šie ir devona laika nogulumi un ka tie pilnīgi noteikti ir vecāki par 359 miljoniem gadu. Tajā tālajā laikā šī teritorija bija seklas jūras dibens. Te krājās smilšu nogulas un strauji attīstījās dzīvība. Tas bija pārsteidzošs dažāda veida zivju un briesmīgo vēžskorpionu attīstības laiks. Arī mums visiem zināmie nēģi parādījās tieši šajā laikā.

Tā kā Turaidā seno devona laika smilšakmeņu virsma noklāta ar plānu jauno, irdeno nogulu kārtu, kuru atnesis pēdējais ledājs, nevaram droši pateikt, kas notika laikā, kurš atdala mūs no devona perioda. Var pieņemt, ka Gaujas baseina teritorija visus šos desmitus miljonus gadu bija sauszeme, kura bija pakļauta vējiem un izskalošanai.

Sava loma bija arī tam, ka parādījās ledāji, kuri kā milzīgi skrāpji nolīdzināja zemes virsmu, bet atstāja arī milzīgas sajauktas grunts masas jaunās vietās. Ledāja kušanas laikā veidojās milzīgas straumes, kas izskaloja ielejas, pa kurām tagad plūst upes – tai skaitā arī Gauja, kura apskalo devona perioda klintis, kam ir vairāki simti miljoni gadu.

Citiem vārdiem sakot, pat klintis, uz kurām slejas Turaida, var kļūt par pamatu interesantiem stāstiem. Bet ir vēl kāda vēstures lappuse, kurai uzmanību pievērš šajā muzejrezervātā.

Senie iedzīvotāji izvēlējās dažādus teritorijas nostūrus, lai pildītu savus kulta rituālus, būvētu mājas un raktu akas. Bet kā viņi to darīja? Pēc kādiem kritērijiem? Mūsu senču varēja paļauties tikai uz vērīgumu un svaigi nogrieztu rīksti, kas sazin kādu iemeslu dēļ rokās griezās. Pieredzējis rīkstnieks varēja šīs kustības skaidrot pareizi.

Mūslaikos ģeoloģijas doktore Lija Bērziņa, kas ilgus gadus nodarbojas ar biolokācijas fenomenu, nogājusi neskaitāmus kilometrus pa Turaidas muzejrezervāta teritoriju. Viņai izdevies atklāt visdažādākās anomālijas – gan līniju, gan gredzenveida – , ko varējuši novērot arī senie rīkstnieki. Nav izslēgts, ka šo anomāliju veidošanās bijusi kā sekas meteorītu krišanai sendienās.

Triecienu pēdas, kas veidojušās miljoniem gadu senā pagātnē, joprojām ietekmē ūdens un gāzu veidošanos kalnu pilsētās. Piemēram, vienā struktūrā pašlaik ir vairāki dīķi. Zinātniecesprāt, citviet gredzena struktūru ķēdes nodrošināja seno iežu noblīvēšanos. Tādēļ Gaujas senlejā atsevišķās vietās erozija notiek izteiktāk nekā citās. Zeme joprojām cenšas atjaunot reiz izjaukto līdzsvaru.

Šāda rekonstrukcija ļauj iztēloties un izprast, kā pasauli redzēja mūsu senči, kā viņi tajā orientējās un kā pieņēma svarīgus lēmumus. Turaidas muzejrezervāta speciālisti pieņem, ka visas šīs zināšanas par pagātni iespējams vizualizēt. Un piedāvāt viesiem ceļojumu laikā.

Pasaules tūrisma kartē aizvien biežāk sastopama dažādos laika periodos notikušu notikumu savienošana. Viens no piemēriem varētu būt Kanelobres ala spāņu provincē Alikantē, netālu no Busotas pilsētiņas.

Ala, kuras tilpums ir 80 tūkstoši kubikmetru, veidojusies kaļķakmens kalnos Juras periodā (tie ir aptuveni 145 miljonus gadu veci). Alas centrā slejas stalagmīts, kura vecums pārsniedz 100 tūkstošus gadu, tātad pati ala pilnīgi noteikti ir senāka.

Tiek uzskatīts, ka ala atklāta 10. gadsimtā, taču līdz pat 19. gadsimtam tā ir reti kuram interesējusi. Spānijas Pilsoņu kara laikā par to atcerējās kā par lielisku vietu, kur izveidot pazemes remontdarbnīcu lidmašīnu dzinējiem. Alikantes pilsēta un tās rūpnīcas atradās nemitīgā Franko atbalstīto nacionālistu un viņu vācu sabiedroto uzraudzībā. Kalna ielokā izcirta 45 metrus garu horizontālu tuneli, kā arī izbetonēja terases, uz kurām uzstādīja remonta aprīkojumu.

Demokrātiskās Spānijas laikā alu pārveidoja par tūrisma objektu. Tiesa, tagad to izrāda ne tikai kā dabas pieminekli, bet arī kā vēsturisku objektu, kas saistīts ar 20. gadsimta vēsturi, kā arī kā kultūras centru. Alā regulāri notiek koncerti, jo zem 70 metrus augstajiem griestiem ir nevainojama akustika.

1912. gadā somu operas dīva Aino Akte cietoksnī rīkoja dziedāšanas svētkus. 1967. gadā šie svētki kļuva par ikgadējiem un ieguva Savonlinnas starptautiskā operas festivāla nosaukumu. Tikmēr Savonlinnā sāka attīstīties atpūtas industrija, kas saistīta ar vietējā ezera apkaimes dabu. Cietoksnis un pilsēta atrodas grandiozās Saimā ezera sistēmas pašā centrā, tur savvaļā dzīvo roņi, dzilnas un griezes. Par atsevišķu tūrisma atzaru veidojas šo dabas radību vērošana.

Savonlinna mūsdienās – tas ir gan cietoksnis, gan opera, gan atpūta svaigā gaisā, gan savvaļas radību vērošana. Un arī tik eksotiskas sacensības, kā mobilo tālruņu mētāšana, kas pirmo reizi te notika 2000. gadā.

Vispārējā tendence pašlaik ir šāda: augošās tūrima konkurences apstākļos nepietiek ar to, ka esi "vienkāršs muzejs", vai "vienkārši dabas piemneklis". Tūristi brauc skatīties vai nu uz pasaulslaveniem zīmoliem, vai kaut kādām jaunām vietām, kas piesaista ar interesantu stāstu un vēsturi.

Tūristi vēlas izvēli – klausīties mūziku vai stāstus, bet varbūt – skatīties uz senām klintīm. Ļoti labi, ja ir izveidota vienota "leģenda", kas sasaista gan dabu, gan apkaimes vēsturi un kultūras īpatnības. Tāda "leģenda" var kļūt par diedziņu, kurā varēs ietīt aizvien jaunus un jaunus tūrisma objektus. Šāda pasaules uztvere pašlaik ir ārkārtīgi populāra attīstītās valstīs, un tā ir vitāli nepieciešama noturīgai attīstībai nākotnē.