Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
рус
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Rīgas pašas mazākās apkaimes Atgāzenes senākā daļa ir viens no galvaspilsētas iekonservētajiem stūrīšiem, kas gandrīz bez izmaiņām saglabājies līdz mūsdienām, uzskata vēsturnieks Vladimirs Eihenbaums. Te aizmidzis muižas parks, kurā paslēpušies ķieģeļu nami, kas reiz tapuši luksusa psihoneiroloģiskās klīnikas vajadzībām, igauņu skola un pat vairākas mazas ieliņas, kurās joprojām atrodamas pirmo apbūviešu mājas ar virtuvi, vienu istabiņu un smilšu siltinājumu sienās. Šajā rakstā aicinām kopā ar mums atklāt iekonservētā rajona noslēpumus.

Rīgas maršruti: Atgāzene

Koku mīļu
sargātais parks

Viena no Pārdaugavas iezīmēm ir tās zaļums. No putna lidojuma redzams, ka blīva koku vainagu sega klāj gandrīz visus Rīgas rajonus šaipus Daugavai, bet Atgāzene lepojas gan ar labi saglabātu muižas parku, gan simtgadīgiem ozoliem apkaimes ielās. Lielā mērā par to var pateikties šejienes muižniekiem, atzīmē vēsturnieks un koka ēku renovācijas centra "Koka Rīga" vadītājs Vladimirs Eihenbaums. 

Atgāzenes muižas jaunā pils. Vladimira Eihenbauma arhīvs.

Muiža pastāv no 16. gadsimta, bet par pirmajiem īpašniekiem zināms ārkārtīgi maz. Detalizētāka vēsture dokumentos sazīmējama kopš 17. gadsimta, kad muižu nopērk Lielās ģildes eltermanis jeb vecākais Gothards Fēgezaks, lai izmantotu kā piepilsētas muižu. Ziemeļu kara laikā Fēgezaka muižiņu nopostīja, un ap to pašu laiku mēra izkapts paņēma arī pašus saimniekus. Tikai pēc vairākiem gadiem, kad no ārzemēm mājup pārbrauca mirušo muižnieku dēls, muiža atjaunota, bet kompleksa ēkas, no kurām pēdējā – kungu māja – bijusi apskatāma vēl 90. gados, būvētas vien ap 1800. gadu. 

1886. gadā muižu nopirka Eduards Vilhelms fon Hakens. “Hakenu dzimta ir labi pazīstama Rīgā, jo viņiem piederēja arī no šejienes tālu esošā Biķernieku muiža. Kā visi tā laika utopisti, arī viņi vēlējās veidot smalkus apstādījumus, kas izpaudies joprojām apskatāmajā parkā. Arī Raunas ielā Biķerniekos var redzēt vecos stādījumus, kas projektēti vēl Hakenu laikā. Atgāzenes teritoriju viņiem izdevās vairāk izveidot kā tādu utopisku pilsētu ar pastorāliem skatiem un lopiņiem. Eduarda mantinieki bija inteliģenti cilvēki – medicīnas doktors Augusts un pasta ierēdnis Teodors, kā arī meitas Emīlija un Doroteja, kas turpināja šo parku kopt un saudzēt,” stāsta Eihenbaums.

1887. gadā “Latviešu Avīzes” Atgāzeni apraksta kā daļu no lielās Rīgas, kas atrodas pie Jelgavas šosejas bijušā zaldātu lēģera jeb armijas nometnes vietā (tā atradusies blakus muižai). Tobrīd jau te esot ap 200 namu, kuros pārsvarā dzīvojot latvieši.

Līdz mūsdienām zudusi gan pēdējā muižas ēka, kura 90. gadu nogalē nojaukta tās ārkārtīgi bēdīgā stāvokļa dēļ, gan tā dēvētā jaunā Atgāzenes muižas pils, kura no kartēm pazudusi vien pirms pieciem gadiem. Rīgas pašvaldībai piederējušajā namā, kurā īsu laiku starpkaru periodā iekārtota skola, vēl 2013. gadā dzīvojuši cilvēki, bet tad tas atzīts par graustu un nojaukts.

Nervu klīnika ļoti,
ļoti bagātiem

Maksis Šēnfelds

Parkā joprojām apskatāmas ar grandiozu vērienu reiz būvētās doktora Maksa Šēnfelda klīnikas ēkas, kuras ievērojami atšķiras no pārējās apkārtnē redzamās apbūves. 


Daļu muižas parka Šēnfelds iegādājās jau 1893. gadā, drīz pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas Tērbatas universitātē. Jaunais, no turīgas tirgotāju dzimtas nākušais ārsts bija paguvis pastrādāt Sarkankalna slimnīcā, kā arī atvēris privātpraksi, bet tikai dažus gadus pēc studiju beigšanas uzņēmās ambiciozu projektu – ņemt kredītu, lai dibinātu pats savu klīniku. 

Jau 1896. gadā sākās piecu mūra sanatorijas ēku būve. “Otrajā stāvā atradās ļoti lieli numuri – trīs lielu istabu palātas, kur dzīvoja klāt istabene un sanitāre. Savukārt ārsti bija pieejami pirmajā stāvā un katru dienu pārbaudīja slimnieku. Kā jau norāda palātu izmēri, šī klīnika bija paredzēta ļoti bagātiem cilvēkiem, kādi pārsvarā bija vācu baronu dzimtu pārstāvji vai turīgi fabrikanti,” skaidro Eihenbaums. Atsevišķu arhitektūras elementu līdzība ar pilīm nav nejaušība – kompleksa arhitekts bija Jaunmoku pils autors Vilhelms Bokslafs.

Aiz klīnikas galvenās ēkas reiz atradās koka muižas ēka, kuras vietā 90. gadu nogalē tapa stiklota piebūve. Foto: DELFI

Vēsturnieks stāsta, ka klīnika bija ne tikai ekskluzīva, bet arī ārkārtīgi moderna – piemēram, vannas mājā bija kurtuve centrālapkurei un ūdenstornis ūdensapgādes nodrošināšanai. “Tas viss tam laikam bija ārkārtīgs jaunums,” uzsver Rīgas vēstures entuziasts. Tāda līmeņa klīnikas Rīgā bijušas tikai divas – doktora Šēnfelda un Oskara fon Kobilinska Kalnciema ielā, un Atgāzenē esošā bijusi pārāka.

Šēnfeldu traģēdija

Greznais klīnikas ēku puduris slēpj neskaitāmus tā mūros paslēptus stāstus. Spilgtākais no tiem saistās ar paša klīnikas dibinātāja skaudro likteni.

Gadsimta sākumā radinieki klīnikā ievietoja ļoti bagātās Rembates muižas īpašnieku baronu Heinrihu Augustu Bērenu fon Rautenfeldu, kuram piederējusi vēl virkne īpašumu. Eihenbaums stāsta, ka Rautenfelds bijis “faktiski vesels cilvēks”, taču radi, mantkārības dzīti, spējuši atrast vājības, lai barons nonāktu Šēnfelda klīnikā. 

“Viņa pirmais grēks bija slimošana ar utopijas māniju. Bieriņu muižā viņš sāka veidot pastorālu pilsētu zemniekiem, kur bija domāts izveidot trīs istabu dzīvoklīšus, katram kūti, kaut kādu zemes gabalu, pļavas tepat Bieriņos Kantora ielas teritorijā. Barona otrais grēks bija iemīlēšanās istabenē Elzā. Viņa bija Rembates muižas istabene, dzelzceļa sarga meita. Viņi kādu laiku arī dzīvoja kopā, piedzima pat divi dēli.

Rautenfelds slimnīcā nodzīvoja kādu laiku, bet, tā kā viņš bija vesels, tad reiz izmuka pie paziņām uz Kluso centru, Andreja Pumpura ielā 3, kur divus dzīvokļus aizņēma viņa tante un viņa paša ģimene. Dakteris Šēnfelds izlēma braukt viņam pakaļ, jo tādi klienti apkārt nemētājas, lai gan varēja nosūtīt arī sanitārus. Iespējams, iepriekš starp ārstu un baronu jau bija raisījies kāds konflikts, par ko vēsture klusē, bet liktenīgs izrādījies fakts, ka baronam mājās bijis ierocis, kas gan muižniekiem bijis ierasti kopš 1905. gada revolūcijas. Sīkākus apstākļus tā arī nekad nav izdevies noskaidrot, bet zināms, ka 1912. gadā 2. oktobrī Pumpura ielā 3, 4. dzīvokļa viesistabā Šēnfelds tika nošauts. 

Barons sākotnēji nometis pistoli un aizbēdzis, bet vēlāk noķerts un ievietots Sarkankalna slimnīcā stingrā režīma apsardzībā. Te viņš pavadījis vairāk nekā desmit gadus, iespējams, iespaidojās no pārējiem pacientiem un arī sāka slimot,” stāsta vēsturnieks.

Rakstnieks Kārlis Jēkabsons par Rautenfelda vētraino dzīvi vēlāk sarakstīja romānu “Heinrihs Rautenfelds”. Grāmatu starpkaru periodā veikalos pārdevuši pat pa lapām, lai kundes nākamajā dienā pirktu atkal nākamo lapu, izpētījis Eihenbaums.

Nervus ārstējuši līdz
pat 90. gadiem

Pēc klīnikas dibinātāja slepkavības to pārņēmis viņa brālis Leopolds, bet pēc viņa nāves 1931. gadā – Makša dēls Aleksandrs, kurš arī profesijas izvēlē gājis nelaiķa tēva pēdās, kļūdams par sabiedrības krējuma vidū iecienītu nervu ārstu. Tēva dibināto klīniku gan viņš nevadīja ilgi – Aleksandrs 1942. gadā aizgāja bojā holokaustā, bet viņa māsa, arī psihiatre, Eva Goldberga vēl pirms tam – 1941. gada 14. jūnijā tika deportēta uz Sibīriju, kur mirusi.

Vēsturnieks stāsta, ka vienas Šēnfeldu ģimenes daļas liktenis ir pavisam neraksturīgs ebreju ģimenēm – viņi repatriējās uz nacistisko Vāciju. “Viņi pēdējos gados pieņēma pareizticību. Repatriantu arhīvā pats esmu redzējis viņu foto, un viņu vārdi bija publicēti arī “Valdības Vēstnesī” repatriantu sarakstos. Lai gan pēc tautības ebreji, viņi bija pareizticīgi, un vācieši viņus neaiztika. Vācu ebreju politiku ir sarežģīti atšifrēt. Pēc pēdējās Makša ģimenes locekles – 1932. gadā mirušā Leopolda atraitnes Ernas Šēnfeldes – aizceļošanas uz Vāciju 1940. gada 30. maijā dzimtai piederošie zemesgabali, tostarp klīnika, pārgāja Latvijas Kredītbankas īpašumā,” stāsta Eihenbaums.

Slimnīca īsu brīdi turpinājusi darbu kā ierasts, bet drīz pēc Latvijas okupācijas to nacionalizēja un pārņēma Sarkanā armija un ierīkoja rehabilitācijas klīniku, jo “armijā, kā zināms, ļoti daudzi cilvēki paliek ne pie sava prāta, mainot civilo dzīvi pret militāro”, skaidro Rīgas vēstures zinātājs. Savukārt vācu okupācijas laikā šajā teritorijā izvietoti karagūstekņi, jo klīnika atradusies ģeogrāfiski izdevīgā vietā – tieši pie Jelgavas šosejas, pa kuru Trešā Reiha spēki sākotnēji ieradušies, bet vēlāk – arī atkāpušies.

Pēc vāciešu aiziešanas kompleksu atkal pārņēma Sarkanā armija, un līdz 90. gadiem te atradās dažādas armijas medicīnas daļas. “Sākotnēji izvietoja arī kara invalīdus, bet viņus drīz vien pārvietoja uz Pleskodāli un vēlāk vēl tālāk, jo Padomju Savienība “bija iztīrīta” no kara invalīdiem. Līdz ar to šeit mainījās kontingents – vēlāk telpas iekārtoja galvenokārt augstāka ranga virsnieku vajadzībām, piemēram, zemūdeņu apkalpēm un lidmašīnu pilotiem, kuru psihe biežāk nekā citiem bija neatgriezeniski traumēta,” stāsta vēsturnieks, norādot, ka par šeit ārstētajiem viņam pirms vairāk nekā desmit gadiem stāstījuši bijušie kompleksa darbinieki.

Savukārt 1994. gadā, kad Krievijas armija pametusi arī šo teritoriju, atklājies, ka vecā muižas ēka nav glābjama, bet militāristu neaiztiktais parks un lepnās celtnes interesēja somu investorus, kuri izveidojuši atvērtu, bet ekskluzīvu biroju un dzīvokļu rajonu. Kā liecina 90. gadu beigu laikrakstu slejas, divstāvu ķieģeļu būvēm rekonstrukcijas laikā piebūvēti vēl trešie stāvi, kā arī kompleksu papildinājušas vairākas jaunas celtnes.

Mazie idilliskie stūrīši

Arī pārējā apkaimes teritorijā esošo apbūvi ietekmējusi klīnikas būvniecība. Lai gan muiža izdeva gruntsgabalus dzimtsrentei jau agrāk, intensīvāka apbūve apkaimē sākusies līdz ar sanatorijas iekārtošanu 19. gadsimta pašā nogalē.

Eihenbaums īpašu uzmanību pievērš Pastendes ielai, kura dodot priekšstatu par Atgāzeni, kāda tā bijusi pirms vairāk nekā simts gadiem. “Tā faktiski ir iekonservēta iela, kuru no Ģimnastikas ielas puses paslēpj divas daudzdzīvokļu mājas gluži kā Ķīnas mūris. Tā ir liecība par agrākajiem muižas īpašnieku izstrādātajiem noteikumiem,” atzīmē Eihenbaums, “Rīgā ir daudzi tādi iekonservēti stūrīši.” Ielas pašreizējā apbūve ar dažiem izņēmumiem tapusi laika posmā no 19. gadsimta 80. gadiem līdz 20. gadsimta 30. gadu beigām. 

Atgāzenes apbūve. Foto: DELFI

Pastendes ielā joprojām ir daudz apbūviešu māju. Šejienes tā dēvētie apbūvieši pārsvarā bijuši zemnieki no Zemgales, kuri dzimtrentē dabūjuši Rīgas mērogiem salīdzinoši lielus gruntsgabalus un būvējuši ļoti primitīvas mājas ar vienu vai divām istabām, virtuvīti un pieliekamo kambari, kurās apkuri nodrošinājusi plīts. Pārsvarā tās ir ar smiltīm vai skaidām pildītas koka karkasa mājas, kurām nebija plānots ilgs mūžs, bet savām acīm ikviens var pārliecināties par tā laika būvnieku prasmēm, panākot, ka šādi namiņi stāv joprojām. Otrais apbūves vilnis sācies starpkaru periodā pēc muižu zemju atsavināšanas, kad sacelts vairums māju arī agrākajā muižas parka teritorijā gar Jelgavas šoseju, kuru muižu īpašnieki, kā arī Šēnfeldu dzimta līdz tam saudzēja.

Atgāzenes iela. FOTO: Vladimira Eihenbauma arhīvs.

Pastendes iela mūsdienās ir strupceļš automašīnām, taču, kājām ienākot no Ģimnastikas ielas, paveras skats uz zaļu mazpilsētas ainavu ar mazstāvu apbūvi un lieliem kokiem. Pašā ielas galā pat īsā posmā saglabājies senais ielas bruģa klājums. Savukārt gandrīz visā garumā ar bruģi var lepoties Atgāzenes iela. Laika gaitā tā  saglabājusi arī savus asos līkumus, jo reiz apvijusies ap muižas parku, kurā  Šēnfeldi nevēlējās redzēt iespiežamies dzīvojamos namus. To gan koriģēja pirmās brīvās Latvijas laikā īstenotā zemes atsavināšana.

Arī šejienes zaļums ir seno muižas noteikumu mantojums – vēsturnieks atzīmē, ka Atgāzenes muižā rentniekiem bijis liegts bez atļaujas cirst kokus, kā arī uzlikts pienākums uzmanīt, vai kaimiņi necērt. Tāpat te nedrīkstējuši būt traktieri un rūpniecības būves. Īpaši bijušas aizliegtas ar ķīmisko rūpniecību saistītas iestādes, kas bijis saistīts ar Krievijā pastāvošo revolucionāro kustību – tiesībsargi baidījās no spridzekļu taisītājiem.

Atgāzenes iela 8. FOTO: Vladimira Eihenbauma arhīvs.

Vienā Pastendes ielas galā atrodama arī slavenā latviešu arhitekta Teodora Hermanovska projektēta konstruktīvisma stila savrupmāja. 30. gados celtajā namā joprojām saglabājušās vairākas unikālas oriģinālās detaļas, piemēram, art deco stila ārdurvju rokturis un kodināts durvju stikla dekors, kas vienlaikus pasargā no garāmgājēju skatieniem mājas saimniekus, bet ļauj novērot ārpusē notiekošo, arī tos, kuri pienākuši pie durvīm. “Tā ir amatnieku prasme piemēroties arhitektūrai, klientu prasībām un sadzīvei,” atzīmē Eihenbaums.

Ģimnastikas iela. FOTO: Zudusī Latvija 

Tikai senākie ielas iedzīvotāji no nostāstiem zina, ka Pastendes iela agrāk nesusi Telts ielas vārdu. Skaidrojums tam ir vienkāršs – šajā apkārtnē bijis tā dēvētais lēģeris jeb karavīru nometne, kurā celtas arī teltis. Nometne pārcēlusies, aiz sevis atstājot nelielu vecticībnieku kopienu, kuri līdzās pieminētajiem zemgaliešiem būvējuši mazas mājiņas un ar laiku asimilējušies. Pēcāk iela pārdēvēta, ņemot vērā principu Pārdaugavā ielām dot Kurzemes vietu vārdus. 

Kultūras centrs – depo

Jau Atgāzenes muižas dzimtsrentes līgumā bijuši iekļauti noteikumi, ka ugunsgrēku gadījumā šejienes iedzīvotājiem jāpalīdz saviem kaimiņiem, un katrā mājā jābūt ugunsdzēšamajiem piederumiem, tostarp trepēm, āķim un spainim. Izveidojusies arī savvaļīgo jeb brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, kura uzbūvējusi pati savu depo.

1880. gada 13. jūlijā dibināta ”Apvienotā Patrimoniālā apgabala, Bišumuižas, Atgāzenes, Zasulauka, u.t.t. brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība”, kuras vajadzībām ar laiku tapa vairāki depo, tostarp joprojām Ģimnastikas ielā apskatāmais nams. Tieši no šī nama 1930. gadā sācies 50 gadu jubilejas gājiens uz Esplanādi, savulaik rakstīja laikraksts “Pēdējā Brīdī”. Foto: DELFI

Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības ēka vēl šodien atrodama Ģimnastikas ielā 2 iepretim 1911. gadā celtajai Rīgas 2. slimnīcas ēkai. Depo telpas, arī zirgu ratu garāžas jau padomju gados sadalītas dzīvokļos. To aizmūrētās vārtu ailes joprojām labi saskatāmas mājas gala sienā.


Ugunsdzēsēju biedrības ēka faktiski neatrodas uz Atgāzenes muižas zemes, bet cara laika presē tā nepārprotami pieskaitīta rajonam. “Tas bija Atgāzenes sabiedriskais centrs, jo Atgāzenes muižas parks bija slēgta teritorija ar visu sarga mājiņu, un nekādu citu sabiedrisko vietu šajā apkaimē nebija. Tā kā visi apkārtējie iedzīvotāji piespiedu kārtā tāpat bija brīvprātīgie ugunsdzēsēji, tad var uzskatīt, ka biedrības ēka bijusi apkaimes kultūras un sabiedriskais centrs,” skaidro vēsturnieks.

Arhitekta Alfrēda Grīnberga projektētā konstruktīvisma stila skolas ēka ar unikālu stūra logu ir arhitektūras piemineklis. Rīgā atrodamas vēl divas citas viņa līdzīgā stilistikā celtās skolas – Zasulaukā Kandavas ielā un Čiekurkalna 1. garajā līnijā. FOTO: Zudusī Latvija/DELFI

Pretējā vēsturiskās apkaimes malā, Atgāzenes ielā netālu no dzelzceļa, atrodas cita veida kultūras centrs – Rīgas Igauņu pamatskola. Te 1934. gadā likts pamatakmens Rīgas pilsētas 45. pamatskolai, kura līdz tam bija iekārtojusies jau minētajā blakus esošajā muižas pilī. Drīz pēc atvēršanas to pārdēvēja par Atgāzenes pamatskolu, padomju gados par Rīgas 47. septiņgadīgo skolu, vēlāk – Rīgas 8. pamatskolu, bet pēc atmodas īsu laiku pārveidota par Rīgas Angļu ģimnāzijas filiāli, līdz 2005. gadā pilnībā nokļuva Rīgas Igauņu skolas rīcībā. Skolēni šeit pastiprināti apgūst igauņu valodu un svin ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas valsts svētkus.

Šoseja un robeža

Interesenti joprojām var apskatīt arī vienu no 30. gadu nogalē tapušajām robežzīmēm, kāda joprojām slejas Vienības gatves malā starp Bārbeles un Ābolu ielām. FOTO: DELFI

Laika gaitā mainījusies gan Rīgas, gan Atgāzenes robeža. Mūsdienās uzskata, ka apkaimes ziemeļu robežlīnija ir Kārļa Ulmaņa gatve. Tomēr šī maģistrāle tapusi salīdzinoši nesen – tā pabeigta vien 1981. gadā, pārraujot trīs apkaimes ielas un no agrākās Atgāzenes muižas zemēm atšķirot plašu kvartālu līdz pat Robežu ielai. Kā liecina Robežu ielas nosaukums, tad tieši šeit agrāk bijusi galvaspilsētas mala, Atgāzeni sākotnēji atstājot lielpilsētas pievārtē.

Vēlāk, līdz ar Atgāzenes iekļaušanu Rīgā, robeža pārcelta tieši aiz Atgāzenes muižas. Te par robežu kalpoja upīte bez nosaukuma, kuru tautā mēdz dēvēt par Bieriņgrāvi. Vēsturnieks Eihenbaums uzskata, ka šis grāvis un tā kraujās malas arī varētu būt iemesls, kā muiža ieguvusi savu nosaukumu. Vēl pastāv versija, ka Atgāzene ir latviskots atvasinājums no agrāko muižnieku Fēgezaku uzvārda, tomēr, kā bijis patiesībā, vairs nevarēs pateikt neviens.

Tagad par Atgāzenes dienvidu robežlīniju uzskata esošo Rīgas robežu, bet tā nav bijis vienmēr. Graudu ielas vietā un aiz tās agrāk stiepušās pārsvarā neapbūvētas Bieriņu muižas teritorijas. Vienīgi gar pašu Jelgavas šoseju, kā vēl joprojām mēdz dēvēt Vienības gatvi, abās tās pusēs jau pirms simt gadiem bija izveidojusies mazstāvu apbūve, kas gadu gaitā iesaukta par Šosciemu. Mūsdienās vairums tā māju atrodas Ziepniekkalna bet viena daļa – Atgāzenes teritorijā. 


Lai gan apkaimes robežu šķietami skaidri iezīmē arī Rīgas–Jelgavas dzelzceļš un Vienības gatve, vēsturiskā apbūve nodod, ka muižas zemēm piederējusi arī Pastendes iela uz austrumiem no gatves. Šī iemesla dēļ Vienības gatve nav tikai apkaimes robeža, bet pati ir apkaimes pilntiesīga daļa, kurā esošās ēkas, lielie koki un citas iezīmes ir līdz šim vēl neizdzisušās muižas apbūves noteikumu pēdas. 

“Baltijas Vēstnesis” 1900. gada 7. jūlijā raksta, ka Atgāzenē, kurā ir “mazi nami ar skaistiem dārziņiem, spirgts gaiss, svinīgs klusums un miers”, “beidzamajā laikā jauko mieru traucē daži nakts putni”. Lai gan laikraksts tieši nenorāda uz vainīgajiem, tajā uzsvērts, ka dažās Atgāzenes mājās dzīvo čigāni. “Pa Jelgavas šoseju pastaigājoties, allaž var sastapt brūnās čigānu meitenes, kuras dzied žēlas latviešu tautasdziesmas un ar savu dabas līdzdoto dižmanību izplēš no garāmgājējiem dažas kapeikas.”

Tāpat muižai piederējusi neliela teritorija līdz Apūzes ielai uz rietumiem no dzelzceļa uzbēruma. Turklāt laikā, kad dzelzceļš būvēts, līdzīgi, kā tas notiek arī mūsdienās lielu infrastruktūras objektu būvniecības gadījumā, muižnieki lobējuši sliežu būvi caur viņu zemēm, lai par to vēlāk dabūtu brangu kompensāciju. Tādu ieguvis arī Atgāzenes muižkungs, stāsta Eihenbaums.

Foto: Bing Maps

PROJEKTA EKSPERTS

Vladimirs Eihenbaums

Vēsturnieks un koka ēku renovācijas centra "Koka Rīga" vadītājs

RAKSTA AUTORS

Andris Kārkluvalks

DELFI žurnālists

VIDEO AUTORS

Patriks Pauls Briķis

Videooperators, “DELFI TV"