Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
рус
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

„Smiltis, ūdens un vējš ir trīs lietas, kas šo vietu ir veidojušas. Smilšu graudiņš var būt stiprāks kā akmens, viņš ir neievainojamāks, tas nozīmē, ka kaut kādā veidā smilšu graudiņu kopums var absorbēt naidu” saka Daugavgrīvas entuziaste Sandra Jakušonoka un ved mūs ekskursijā pa varenā cietokšņa plašumiem. Tikko šeit ir beidzies festivāls Komēta un mēs redzam, kā laikmetīgā māksla lieliski saplūst ar senajiem mūriem. 

Rīgas stāsti: Daugavgrīvas cietoksnis

Foto: bing maps

Pirmā apbūve Buļļupes (tolaik vēl Lielupes) kreisajā krastā radās jau drīz pēc Kurzemes hercogistes dibināšanas, ap 1567. gadu. Grīvu kontrolējošie poļu karavīri, kas atradās tiešā Polijas karaļa pārvaldībā, uzcēla nelielu nocietinājumu. Poļu blokmājas komandants Jans Ostrovskis tik neatlaidīgi sabotēja Rīgas tirdzniecības kuģus, ka rīdziniekiem nācās iecelt savu īpašo amatpersonu – ūdens kapteini – un nodibināt tam apmetni tieši pāri pretim poļu nocietinājumam – tagadējās Bolderājas vietā.

1700. gada martā Daugavgrīvu ieņem sakši un cietoksni līdz 1701. gada decembrim pārdēvē par Augustburgu. (vāciski: Augustusburg, Augustburg). Foto no Gunāra Armana arhīva

17. gadsimta karu rezultātā cietoksnis nokļuva zviedru rokās. 1624. gadā karalis Gustavs Ādolfs apskatīja iekaroto kreisā krasta skansti un pavēlēja tās vietā būvēt jaunu, laika prasībām atbilstošāku, nocietinājumu. Tas sastāvējis no galvenā nocietinājuma pret upes grīvu un zemākiem vaļņiem un palisādēm (baļķu žogi) vājāk aizsargātās daļās. Jauno skansti nosauca par Neimindi, un to sargāja 16 vara lielgabali un vairāki sīki dzelzs lielgabali. Buļļupes ietekā parasti dežurēja divi trīs zviedru ātrgaitas kuģi, kas uzturēja pasta satiksmi ar Zviedriju un aizsargāja Daugavu no jūras laupītājiem. No 17.gadsimta apbūves Cietokšņa iekšpusē ir saglabājies tikai pulvertornis.

Pastāvīgo garnizonu Jaunajā skanstē veidoja 2–5 rotas. Šo karavīru ģimenes nometināja turpat miestā aiz cietokšņa vārtiem, vietā, kur agrāk atradās agrākās poļu jātnieku nometnes. Vēlāk šajā ciematā esot apmetušies arī no Rīgas izraidītie amatnieki, kas nebija cunftēs.

Cietokšņa pārbūve turpinājās vien divdesmit gadus vēlāk, un Neimindi pārveidoja par piecstūru bastionu ar platiem grāvjiem, eskarpiem un kontreskarpiem (“eskarps” un “kontreskarps” – nocietinājuma grāvja priekšējā un aizmugurējā daļa). Bastions, pie kura no vienas puses piekļāvās tikai ar palisādi norobežotais apmācību laukums, plānā izskatās pēc komētas.

1674. gadā cietoksni sāka pārbūvēt no jauna. Nocietinājuma pamatu veidoja nu jau seši savstarpēji savienoti bastioni, un cietoksnis ieguva mūsdienu konfigurāciju. Tāpat kā līdz šim, tam bija divi vārti – Ziemeļu jeb Jūras un Dienvidu jeb Rīgas vārti. Līdz 1700. gada zviedru–krievu kara sākumam pārbūves darbus nepaguva pabeigt, un viens no bastioniem palika bez redutes – zemes nocietinājuma ar valni un grāvi.

Cietokšņa projekts

Ēriks Dālbergs bija karaļa favorīts, kurš ir uzskicējis un projektējis to cietokšņa formu, kāda tā praktiski ir saglabājusies līdz mūsdienām un devis nosaukumu visiem Cietokšņa bastioniem: Rīta zvaigzne, Sietiņš, Dienvidpols, Greizie Rati, Jūras zvaigzne, Ziemeļpols  un trijstūra salas – ravelīni, no tiem ūdens grāvja apņemti trīs – Jūras ērglis, Jūras cūka un Delfīns No 1693. gada Dālbergs bija Zviedrijas karaļa Kārļa X Gustava padomnieks feldmaršala dienesta pakāpē un Brēmenes—Ferdenas ģenerālgubernators, no 1696. līdz 1702. gadam Rīgas un Zviedru Vidzemes ģenerālgubernators. Dālberga vadībā Latvijā un Igaunijā modernizētas nozīmīgas pilsētas nocietinājumu sistēmas


Zviedru flotes izsēdinātais desants bombardē Daugavgrīvas cietoksni pāri Buļļupei 1701. gadā. Foto no Gunāra Armana arhīva

Tieši gadu, no 1743. gada 1. janvāra līdz 1744. gada Jaungada dienai, kā gūstekņi cietoksnī pabija Braunšveigas princis Antons Ulrihs kopā ar savu laulāto Annu Leopoldovnu un zīdaini dēlu – no troņa gāzto Krievijas caru Ivanu VI Antonoviču.

1710. gadā Rīga padevās Krievijas caram, un krieviem palika tikai viens nopietns šķērslis – cietoksnis. Notikumus paātrināja cietokšņa komandanta vēstule zviedru Vidzemes ģenerālgubernatoram grāfam Strembergam, kas atradās Rīgā. Komandants Stakelbergs ziņoja, ka cietoksnī valda bads un aizstāvju rindas izretinājis mēris. Ziņnesis krita krievu rokās. Tagad pretinieku armijas pavēlnieks zināja, ka cietokšņa garnizons ir stipri novājināts, un pavēlēja pāriet uzbrukumā. Pēc neilgas un neauglīgas apšaudes zviedri padevās, gandrīz mēnesi pēc Rīgas kapitulācijas zaudējot pēdējo atbalsta punktu Latvijā.

Līdz ar to Dinamindē (jeb vēlāk Ustj-Dvinskā, kā to pārsauca cara Aleksandra III un viņa īstenotās rusifikācijas akcijas laikos) sākās krievu armijas laiki. Par tā laika apdzīvotību cietokšņa pakājē ir pretrunīgas ziņas, sevišķi daudz karšu arī nav saglabājies, jo tas tomēr bija militārs objekts, attiecīgi – nebija visai vēlams to precīzi kartēt. Impērijas laikos uzbūvēja jaunas ēkas garnizonam, kazemātus, pilnveidoja nocietinājumus un nostiprināja vaļņus.

Foto: facebook grupa

1772. gadā sākās pareizticīgo dievnama būvniecības darbi. Viens no tā diviem torņiem joprojām ir aplūkojams. To klasicisma stilā projektējis Aleksandrs Vists. Latvijas laikos to nojaukt nepaspēja, padomju laikos tur ierīkoja ūdens torni. Zeme un ēkas uz pussalas piederēja kronim, un visiem, kas vēlējās tur apmesties, bija jāmaksā nodevas valstij. Nabadzīgākās dienējošo karavīru ģimenes norēķinājās, audzējot dārzeņus karavīru uzturam.

Cietoksni divreiz apmeklējis Pēteris I, tostarp 1711. gada jūnijā kopā ar laulāto draudzeni – vēlāko carieni Katrīnu I. 

Katrīna I bija mācītāja Ernsta Glika audžumeita Marta, savukārt Gliks zviedru laikā no 1680. līdz 1683. gadam cietoksnī bija mācītāja amatā. 

Obelisks Daugavgrīvas cietoksnī. Uzstādīts par godu Dinamindes cietokšņa iekarošanas divsimtgadei, 8. augustā, 1910. gadā. Foto: wikiznanie 

1910. gadā sākās Krievijas armijas un tās nocietinājumu sistēmas reorganizācija. Ustj-Dvinska bija saņēmusi trešās – zemākās – kategorijas nocietinājuma novērtējumu, kādu laiku pat bija doma cietoksni nojaukt. Iespējams, tādēļ iepriekš jauno kazarmu izbūve notika jau Bolderājas teritorijā.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, cietoksnī izvietoja trīspadsmit zemessargu rotas, tajās bija aptuveni divi procenti cittautiešu, pārējie – latvieši. Astoņas no šīm rotām bija apbruņotas zemessargu darba rotas, bet piecas – neapbruņotas zemessargu darba rotas. Visu kara sākumposmu Daugavgrīvā un tai piegulošajās teritorijās nerima sagatavošanās, būvēšanas un nostiprināšanas darbi. Tuvojoties frontei, 1915. gada 19. martā no zemessargu rotām izveidoja I un II Daugavgrīvas cietokšņa apvietoto zemessargu darba bataljonu. Jaunizveidotie latviešu zemessargu bataljoni varonīgās cīņās Krievijas armijas virspavēlniecībai pierādīja, ka nacionālo bataljonu formēšana ir tai izdevīga. Tiesa, ne visi ar to bija mierā, bija arī pietiekami daudz oponentu, kas baidījās, ka šādu nelielu nacionālu vienību pastāvēšana nav droša un prognozējama.  

Latviešu strēlnieki Daugavgrīvā, 1916. Foto: zudusilatvija.lv
Latvijas armijas Daugavgrīvas Krasta artilērijas pulka kareivji atpūtā kazarmās. Foto: zudusilatvija.lv

Tomēr pēc pirmajiem panākumiem doma par latviešu strēlnieku brīvprātīgo bataljoniem nostiprinājās, un 1915. gada 10. jūnijā deputāts Jānis Goldmanis iesniedza lūgumu Krievijas armijas virspavēlniekam lielkņazam Nikolajam Nikolajevičam. 

Pirmā pasaules kara pirmās dienas rītā Daugavā iebrauca vācu tvaikonis “Regina”, kas uzturēja regulāru jūras ceļu satiksmi starp Vācijas pilsētu Štetīni un Rīgu. Uz tvaikonīša nebija radio, tādēļ kuģa apkalpei kara sākuma pasludināšana bija pārsteigums. Oficiāli “Regina” kļuva par pirmo karā zaudēto Vācijas kuģi un tika pārdēvēta par “Rusalku” un izmantota kara darbības atbalstam kā hospitālkuģis.

Oficiālā atļauja tika saņemta gandrīz pēc diviem mēnešiem, un kara pirmajā gadadienā armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks ģenerālis Mihails Aleksejevs saskaņā ar armijas augstākā virspavēlnieka norādījumu parakstīja pavēli par divu latviešu družīnu formēšanu. Tās nosauca par 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu. Pēc Krievijas valsts domes deputātu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša iniciatīvas tika izveidota Latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanas komiteja 15 cilvēku sastāvā. Tika publicēts Kārļa Skalbes sarakstītais uzsaukums “Pulcējieties zem latviešu karogiem”. Iestāties bataljonos varēja brīvprātīgie no 17 gadu vecuma, kas vēl nebija iesaukti dienestā vai arī jau dienēja citās karaspēka daļās.

1919. gadā no 3. janvāra līdz 22. maijam Daugavgrīvas cietoksnī atradās LSPR armija, tad to ieņēma landesvērs.

Tik skrandas, smirdoņa un bads, un lāsti,
Un pāri kliedzieniem: Tu – cilvēks brīvs!
Gar acīm aizslīd Dantes moku stāsti;
Tu spēji miesā cērt: Vai esi dzīvs?

Kā arēnā tu nomests vidū zvēru
Un pats tu zvērs ik brīdi dziņās spīvs
Tos zobiem kost un izdeldēt ar sēru…

Tik kādureiz, kad dzisis rieta kvēls,
No murgiem laužas dveseles brēciens žēls,
Un augam dziesmu dzird tik aizmūžīgi sēru.

Jānis Medenis

Bermontiādes laikā 1919. gada 13. oktobrī Lielbritānijas un Francijas flote izbrauca no Daugavas un nostājās jūrā pretim Daugavas grīvai. Kad Latvijas armija gatavojās forsēt Daugavu, ģenerālis Sīmansons 14. oktobrī lūdza sabiedroto flotes artilērijas atbalstu no Daugavgrīvas puses. 15. oktobrī sabiedroto flote atklāja uguni, un pēc intensīvas apšaudes 9. Rēzeknes kājnieku pulks pārcēlās pāri Daugavai un ieņēma Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni, kurā padevās ap 300 karavīru ar vienu lielgabalu un radiostaciju. Pēc Latvijas neatkarības kara cietoksni piešķīra Latvijas armijas artilērijas pulkam.

Pēc kara padomju vara cietoksnī iekārtoja ieslodzījuma vietu. Smagāk notiesātie te gaidīja savu kārtu uz nošaušanu vai nosūtījumu uz “labošanas darbu nometnēm”. Cietoksnī tika iekārtotas arī kazarmas, noliktavas un torpēdu darbnīca.

Ziemas osta

Svarīgs notikums Daugavgrīvas attīstībā bija Ziemas ostas izveide. Kuģu ziemošanas problēma Rīgas ostā bija ļoti smaga, Daugavas ledus pavasaros bija saspiedis un iznīcinājis ne vienu vien burinieku. Līdz ar Ziemas ostas atklāšanu Daugavas grīvā sākās arī ļoti aktīva tirgotāju rosība – tehnikas progress ļāva baseinu padziļināt, tādējādi radot iespēju kuģiem ar lielāku iegrimi šeit ne tikai pārlaist ziemu, bet arī pārkraut kravas. Cietokšņa saimniekiem – armijai – tas ļoti nepatika un šķita nepieņemama daudzo civilistu un ārzemju jūrnieku apgrozīšanās tik tuvu militāram objektam, bet viņu iebildumi netika ņemti vērā un tirdzniecību veicinošās kravas operācijas netika pārtrauktas. No veiksmīgās darbošanās Ziemas ostā vēlāk darbības paplašināšanas nolūkos tika izveidots slipdoks un kuģu remonta rūpnīca.

Foto: bing maps

PROJEKTA EKSPERTE

Sandra Jakušonoka

Biedrības „Bolderājas grupa” vadītāja

RAKSTA AUTORS

Kristīne Radovica

žurnāliste

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV".