Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
рус
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Grīziņkalns, līdzīgi kā Sarkandaugava un Čiekurkalns, ir strādnieku rajons, taču daudz ciešāk piekļaujas Rīgas centram, kas apbūvē ieviesis savas korekcijas. Lai gan apkaimes ielu tīkls tapa vien ap 1870. gadu, jaunie kvartāli apbūvēti ļoti strauji un ar laiku arī daudz blīvāk nekā perifērijā esošie. Dažādie nami tagad ļauj lasīt Grīziņkalna un arī Rīgas pēdējo 150 gadu vēsturi kā grāmatu. Ar apbrīnojamā vēsturnieka Vladimira Eihenbauma un pirms simt gadiem iznākušo laikrakstu palīdzību cenšamies atklāt dažus no Grīziņkalna logos un bruģī ieslēptajiem stāstiem.

Rīgas stāsti: Grīziņkalns

Vietā, ko mūsdienās pazīstam kā Grīziņkalnu, ilgus gadus pletās neauglīgas kāpas, kuras dēvēja par Smilšu kalniem. Šo vietu gadsimtiem smādēja zemnieki, bet par labu 19. gadsimtā atzina Krievijas impērijas armija. Ņemot vērā guberņas galvaspilsētas stratēģisko un ekonomisko nozīmi, Rīga bija arī militarizēta pilsēta, un te, ārpus tās robežām, tika ierīkota artilērijas nometne, kuras nozīme jo īpaši pieauga pēc pilsētas vaļņu nojaukšanas 19. gadsimta 50. gados. Līdz ar Rīgas straujo paplašināšanos armijas nometne jau dažas desmitgades vēlāk tika pārcelta uz tagadējo Stradiņa slimnīcas rajonu Pārdaugavā. Tur vēl tagad saglabājušās alejas, kā arī Nometņu un Mazā Nometņu iela, lai gan pati armijas nometne jau 19. gadsimtā vēlreiz pārcēlās – šoreiz uz Ikšķili un Salaspils Stopiņiem.

Militārais mantojums uz katra soļa

"Te viss saistījās ar armiju, jo vasarās šeit brauca karavīri no visas Krievijas, galvenokārt no Rietumu apgabala, un rīkoja nometnes – sadalīja zemes gabalus pa atsevišķiem nometņu rajoniem – unteroficieru, karavīru, sapieru, lielgabalnieku, bet pa ziemu infrastruktūra saglabājās. No tā arī vēlāk radās nosaukumi, kurus lasām, piemēram, Lielgabalu iela, Artilērijas iela, Sapieru iela, Laboratorijas iela – pirotehniskās laboratorijas, ja mēs tā skatāmies. Šobrīd gan no tā laika Maiznīcas ielas rajonā saglabājušās tikai dažas milzīgas maizes ceptuvju graudu noliktavas, lai maizi ceptu tūkstošiem karavīru. Tās gan neattiecas uz Grīziņkalnu, bet karavīru nometnēm," stāsta Eihenbaums. 

5. Cēsu kājnieku pulks pie kazarmām Grīziņkalnā (starp tagadējām K.Barona un A.Čaka ielām, kur atrodas Centra sporta kvartāls) pirms došanās uz parādi Esplanādes laukumā 1934. gada 1. maijā.
Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas 16. gadadienai par godu izrotātie 5. Cēsu kājnieku pulka kazarmu vārti Grīziņkalnā 1934. gadā. Foto: Foto: LNA LVKFFDA
Artilērijas iela. Foto: Zudusī Latvija

Vēsturnieks skaidro, ka šis rajons sākotnēji attīstījās kā karavīru pilsētiņa. Daudzi impērijas karavīri, kuri bija ieradušies Rīgā, pēc pieciem gadiem dienestā pagarināja virsdienestu, līdz palika te pavisam: "Viņiem vienkārši nebija, kur iet, jo viņi jau bija pazaudējuši saikni ar savu Krieviju, ar saviem ciematiem, jo viņi jau bija brīvi cilvēki, pat ja iepriekš bija dzimtcilvēki. Viņi te palika dzīvot, jo te bija darbs, – kļuva par asenizatoriem, vezumniekiem vai darīja kādus citus palīgdarbus." Viņu būvētās mājiņas ar maziem un zemiem logiem joprojām var atrast Aleksandra Čaka ielā starp Tallinas un Pērnavas ielu, kā arī Laboratorijas, Terēzes un Zvaigžņu ielā. Viņi būvēja mazas mājiņas ar ļoti zemiem logiem – gandrīz pie zemes. Centra "Koka Rīga" vadītājs norāda, ka šīm mājām gan ir tikai vēsturiska, ne arhitektoniska vērtība, turklāt tikai divas trīs no visām saglabājušas oriģinālo fasādi

Foto: DELFI.

"Tā pamazām palikušie te sāka apbūvēt, sagāja rados ar vietējiem iedzīvotājiem, arī namīpašniecēm, jo karavīri tomēr labi izskatījās," stāsta vēsturnieks. Lai gan pati armija no šejienes aizgāja, jauno dzīvojamo rajonu starp Matīsa un Pērnavas ielu, kā arī starp Krišjāņa Barona un Augusta Deglava ielu vēl labu laiku turpināja dēvēt par Nometni. Turklāt saglabājās arī vairākas liecības – līdz pat 1885. gadam arī mums zināmā Matīsa iela nesa Nometņu ielas vārdu, bet jaunā Centra sporta kvartāla, kā arī agrākās Sporta pils vietā vēl starpkaru periodā bija saglabājušās kazarmas. Savukārt vēl šogad starp Barona un Čaka ielu nojaukts pirotehnikas laboratorijas korpuss, atzīmē Eihenbaums. 

Sv. Pāvila baznīca. Foto: Zudusī Latvija. 

Viņš stāsta, ka pēc tam, kad 1889. gadā pabeidza Svētā Pāvila baznīcas būvi, apkaime kādu laiku tika dēvēta arī par Pāvila baznīcas rajonu. Tomēr nosaukums nav iegājies. Jau gadsimtu mijā tika nolemts senajā smilšu kāpā izbūvēt atpūtas parku ar restorānu, skatuvi un pastaigu takām. Līdz ar Grīziņkalna parka atvēršanu 1903. gadā rajons ieguva arī jaunu vārdu. To neizdevās mainīt pat Latvijas pirmās brīvvalsts laika sociāldemokrātiem, kuri panāca Grīziņkalna pārdēvēšanu par 1905. gada parku. Par spīti garajiem padomju gadiem, kuru laikā šis nosaukums tika saglabāts, tas tā arī neiesakņojās.

Artilērijas iela. Foto: DELFI

Grezni vien daži koka nami

Lauku ļaudīm aizvien lielākā skaitā ieplūstot Rīgā darba meklējumos un Grīziņkalnā parādoties jaunām ēkām, rajona pirmie iedzīvotāji, no armijas atvaļinātie krievu karavīri, kā dzīvoja koka mājās ar zemiem griestiem un maziem lodziņiem, tā arī turpināja dzīvot, norāda Eihenbaums, skaidrojot, ka viņi pārsvarā bija vai nu vecticībnieki, vai tradicionālie pareizticīgie, kas turējās pie patriarhāta.

"Strādnieku vajadzībām te lielā skaitā tika būvēts pēc standarta projektiem, sauktiem arī par tipa, albuma un paraugprojektiem, pēc kuriem būvēt mājas. Līdz ar to koka apbūve te neattīstījās, jo tāda dižciltīgo koka apbūve attīstījās Pārdaugavā, daļa arī Brīvības un Elizabetes ielā. Pārdaugavā parādījās šveiciešu stils, parādījās klasicisms – ļoti skaistas ēkas, bet šajā rajonā tādas netapa," stāsta centra "Koka Rīga" vadītājs. Viņš norāda, ka te ēkas viena no otras īpaši neatšķiras.

Grīziņkalna koka nami. Foto: DELFI

Vienīgie izņēmumi ir atsevišķas ēkas, kas piederēja latviešu mūrniekmeistariem. To, ka viņu šeit bijis daudz, apliecina arī Mūrnieku ielas nosaukums. "Būt mūrniekam nebūt nenozīmēja, ka viņi ar ķelli mūrēja. Viņi jau bija kļuvuši par uzņēmējiem, kas būvēja daudzstāvu mājas un komandēja citus, mazākos mūrniekus, zeļļus un tā tālāk," skaidro Eihenbaums.

Grīziņkalnā joprojām apskatāmas vairākas mūrniekmeistaru būvētas savrupmājas. Viena no ievērojamākajām ir latviešu mūrniekmeistara Pētera Radziņa jeb Radzinga savrupmāja Jāņa Asara ielā 2a. "Tās fasādē redzams šveiciešu stils – ļoti bagātīgs, ļoti labi izkopts, ar visiem dēļiem un kokgriezumiem," stāsta "Koka Rīgas" vadītājs. Radziņš bija viens no veiksmīgākajiem būvuzņēmējiem – viņa brigādes cēla Latvijas Bankas ēku, Jauno Ģertrūdes baznīcu, ugunsdzēsēju depo Hanzas ielā, viņš bija ne tikai viens no Talavijas korporācijas dibinātājiem, bet tai pat atdeva sev piederošo namu tagadējā Lāčplēša ielā 30, kas apliecina meistara turību. Viņam piederējušas arī citas ēkas.

Radziņa savrupmāja Jāņa Asara ielā 2a. Foto: DELFI

Savu savrupmāju Grīziņkalnā uzcēla arī Mākslas akadēmijas, Nacionālā teātra, Rīgas 1. slimnīcas un Centrālcietuma būvnieks Krišjānis Ķergalvis, kā arī citi mūrniekmeistari. Viņu izvēli par labu šim rajonam lielā mērā noteica tā tobrīd vēl ne pārāk biezā apbūve. Ierasti savrupmāju tuvumā bijuši lieli būvmateriālu plači. Tie bija gan nepieciešami, gan populāri, jo kokmateriāliem pirms to izmantošanas būvniecībā bija kādi pieci gadi jānostāv. Tolaik Rīga bijusi pilna ar būvmateriālu plačiem – tajās vietās nebūvēja īres mājas, jo būvmateriālu glabāšana ienesa daudz lielāku peļņu nekā īres vai tirdzniecības nami, skaidro Eihenbaums.

Sociālie projekti un latviešu mūra nami

Sākotnēji ap Matīsa ielu Rīgas valde bija iecerējusi būvēt dažādus sociālos namus, piemēram, patversmes, publiskās pirtis un bērnudārzus, izveidojot tādu kā sociālo pilsētiņu. Plāni mainījās, un kopš 1896. gada pilsēta sev joprojām piederošo zemi sāka dalīt gruntsgabalos pārdošanai.

Grīziņkalna "Rīgas svina un cinkkrāsas rūpniecība" reklāma

No sākotnējās ieceres gan īstenota tikai neliela daļa, piemēram, uzbūvēts bērnudārzs Valmieras ielā 24, jo apkārt sāka attīstīties rūpniecība un bija nepieciešams rast dienas novietni strādnieku bērniem. "Salīdzinoši tuvu Valmieras ielā atradās vagonu rūpnīca "Russo-Balt", kur ražoja automašīnas, vagonus, lokomotīves un strādāja 12 000 cilvēku. Protams, "Svina un cinkkrāsas rūpnīca" tepat Pērnavas un Barona ielas krustojumā, mašīnbūves ražotne "Felzers un Ko" un daudzi citi uzņēmumi. Laika gaitā daudzi transformējās. Piemēram, "Russo-Balt" korpusos iemājoja tagadējais "Rīgas piena kombināts", jo Pirmā pasaules kara laikā iekārtas izveda un daudzas fabrikas pārtrauca darboties savā sākotnējā profilā," apkaimes rūpniecības vēsturi ieskicē Eihenbaums.

Lielās rūpnīcas 19. gadsimta nogalē Grīziņkalnā lika attīstīties apbūvei strādnieku vajadzībām, un te lielā skaitā tapa tā dēvētās strādnieku kazarmas. Tajās katrā stāvā izbūvēts garš gaitenis jeb galerija, no kuras var ieiet mazos vienistabas dzīvoklīšos ar virtuvi priekštelpā. Šādu ēku, gan pārbūvētu, gan pašdarbnieku neskartu, apkaimē joprojām ir daudz. Vislabāko priekšstatu par tām var gūt, apciemojot "Koka Rīgas" apsaimniekoto Johana Krastiņa jeb Krastinga būvēto strādnieku kazarmu Krāsotāju un Lienes ielas stūrī. Tā kā šeit apbūve sāka veidoties vien 1870. gadā, šis 1876. gadā celtais nams ir vecākais ielā un viens no vecākajiem visā rajonā. Turklāt ierasti stūra mājas bija lepnākās, atzīmē vēsturnieks. 

Tipiska Grīziņkalna apbūve - koka mājas ar īres dzīvokļiem strādniekiem un amatnieku darbnīcu zeļļiem un palīgiem. Foto: DELFI

Viņš stāsta, ka vairums ēku gan laika gaitā ir mainījušas savu ārējo veidolu un oriģinālās fasādes saglabājušās labi ja pieciem procentiem namu. Tā kā ēkās nebija ērtību, sākotnēji ilgstoši pat nebija ievilkta elektrība un bija malkas apkure, tās salīdzinoši bieži piemeklēja ugunsnelaime. Saspiestība un neērtības bijušas arī apkaimes pagalmos – gandrīz katrā atradušies vāgūži, stallis dažiem zirgiem, šķūņi, tualetes un kūtiņas cūku, zosu un vistu turēšanai. "Daudzos pagalmos bija izveidotas darbnīcas. To te bija ļoti daudz, piemēram, katrā ielā bijušas pat piecas sešas galdnieku – mēbeļnieku, mucinieku, namdaru – darbnīcas," skaidro Eihenbaums. Šādos dzīvoklīšos dzīvoja zeļļi, palīgi, mācekļi un parastie strādnieki, turklāt bieži ar visu nebūt ne mazo ģimeni, un vienu sētu par savām mājām varēja saukt pat vairāki simti cilvēku. Savukārt fabriku meistari un inženieri, kā arī amatnieki dzīvoja komfortablākos namos, bet paši fabrikanti mita Mežaparkā vai Pārdaugavā.

Rīgas vēstures zinātājs stāsta, ka šī tipa mājas iesauca par kazarmām, jo to iedzīvotāji ļoti bieži mainījās. "Te bija liela migrācija no pagastiem, kad bija darbs, un migrācija atpakaļ, kad darba nebija, jo strādnieki ilgu laiku bija reģistrēti kā sociālo pakalpojumu saņēmēji pagastos. Tas mainījās, tikai sākot ar 1911. gadu, kad nodibinājās arodbiedrības, slimokases un citas strādnieku aizsardzības organizācijas un slēdza pirmās līgumattiecības starp darba ņēmējiem un devējiem. 

"Čiekurkalna zēni veduši sīvus karus ar
Grīziņkalna puikām. Tagad seno dienu karotāji kļuvuši
jau veci un kā sapni atceras tos laikus, kad sestdienu vakaros
vajadzēja izmēģināt spēkus purvā starp Grīziņkalnu un Čiekurkalnu.
Tagadējā jaunatne un bērni, kuru svētība še ir lielāka kā citos rajonos,
savu brīvo laiku izmanto, nododamies sporta sacensībām un spēlēm." 1939. gada decembrī par strādnieku bērnu ikdienu, visticamāk, ap gadsimta miju rakstīja "Darba Dzīve"

"Pēc 1905. gada strādnieku protestiem un cara izdotā atbildes manifesta nestajām pārmaiņām daudzi latviešu uzņēmēji strauji palika turīgi. Ja skatāmies starp 1906. un 1914. gadu, tad visā Rīgā uzbūvēts tūkstošiem māju. Arī te tapa liels skaits mūra ēku, pārsvarā Art Deco primitīvajā stilā – cara laikā te dominēja nacionālais romantisms, jo īpašnieki šeit pārsvarā bija latvieši,” stāsta Eihenbaums. 

Rēveles (tagad Tallinas) iela 1929. gada 13. decembrī. Foto: LNA LVKFFDA / Nikolajs Hercbergs

“Starp īpašniekiem krievu te bija maz, vāciešu ļoti maz, ebreji te nemaz nedrīkstēja būvēt, izņemot ārstus un bagātus ebrejus – 1. un 2. ģildes tirgotājus, bet tādi bija tikai kādi pieci seši. Tāpat te bija viens otrs igaunis, kāds lietuvietis, kurus gan tolaik par poļiem skaitīja. Pirmais pasaules karš būvniecību nobremzēja, un šīs daudzdzīvokļu mājas te vēl šodien stāv kā stabi, jo tām blakām nepaspēja uzbūvēt citas," atklāj vēsturnieks. Viņš gan uzsver, ka pēc kara būvniecība atsākās un Grīziņkalnā var atrast arī 20. un 30. gados būvētas ēkas.

Turpina kopēt vēsturiskas nepatiesības

Lai gan Grīziņkalns ir strādnieku rajons un Grīziņkalna parku jau kopš starpkaru perioda vairākas desmitgades dēvēja par 1905. gada parku, kā arī tur kopš 70. gadiem slejas viens no lielākajiem un Rīgā pazīstamākajiem 1905. gada pieminekļiem, šajā vietā nekādas revolucionāras aktivitātes nemaz nav notikušas, stāsta Eihenbaums.

Foto, kurā esot redzams mītiņš Grīziņkalnā 1905. gada oktobrī, visticamāk, ir vēlāks notikušā falsificējums. Foto: LNA LVKFFDA / Autors nav zināms

Gājiens uz Grīziņkalnu 1932. gada 1. maijā. Foto: LNA LVKFFDA / Voldemārs Šmidbergs
Mītiņš Grīziņkalnā 1932. gada 1. maijā. Foto: LNA LVKFFDA / Voldemārs Šmidbergs

"Jocīgi, ka nosaukums tur tā pielipa. To 1929. gadā uzspieda sociāldemokrāti. Parasti ir argumentācija, uz kāda pamata tiek pieņemti Rīgas valdes lēmumi, bet diemžēl man neko tādu nav izdevies atrast," viņš stāsta. Par spīti tam, ka līdz šai dienai cilvēku apziņā un presē tiek uzturēta leģenda, ka parkā 1905. gada oktobrī masveida demonstrācijās pulcējušies ap 50 000 vai, pēc dažiem avotiem, vairāk nekā 100 000 vai pat 150 000 strādnieku, tās ir tikai leģendas, pārliecināts vēsturnieks. Viņš uzsver, ka par "vērienīgo sapulci" 1905. gadā nav ziņojis neviens laikraksts, pat sociāldemokrātu izdevumi ne, bet aculiecinieki "atcerējušies" un liecības parādījušās tikai daudzus gadus pēc tās.

Tā laika prese rakstījusi pavisam ko citu – 1905. gada 1. maijā liels protesta mītiņš pieredzēts Vērmanes dārzā, bet 20. oktobrī demonstrācija, kurā piedalījušies līdz 50 000 cilvēku, notikusi citā Rīgas malā – vecajā Nometņu laukumā Pārdaugavā aptuveni starp Māras dīķi un Stradiņa slimnīcas kompleksu. Ziņots arī par nelielu mītiņu Grīziņkalna lielākajā placī – tirgus laukumā iepretim Pāvila baznīcai. Turklāt žoga apjoztais Grīziņkalns, kurā togad atklāja "Apollo" teātri un bija izbūvētas taciņas, nemaz nebija piemērots tik lielu pūļu sanākšanai.

"Rīgas Avīze" 1905. gada 21. oktobrī

"No tā brīža, kad Rīgā atnāca telegrāfiskā ziņa par Visaugstāko manifestu, te iestājušies masu mītiņi, kas notiek dienu no dienas. Pa daļai tie notiek uz klaja lauka (Uz vecā Lēģera plača viņpus Daugavas vai Grīziņkalnā pie Pāvila baznīcas) vai slēgtās telpās. Par pēdējām izredzētas biedrību zāles un teātri. Šīs telpas pa daļai tiek patvarīgi ieņemtas no ļaužu pūļiem, tas viegli izdarāms, tādēļ ka kara pulki no ielām ir atsaukti un policija pret pūli no tūkstošiem ļaudīm nekā neiespēj. Vislielākais no šiem mītiņiem bija trešdien, 19. okt., uz Mazā lēģera plača (30 līdz 50 000 cilvēku). Citādi visu mītiņu raksturs ir diezgan vienāds. Ļaudis tiek skubināti uz tālāku cīņu pret valdību un uz piedalīšanos pie sociāldemokrātiskās kustības."

1. maija mītiņa dalībnieku aresti Grīziņkalnā 1933. gadā. Foto: LNA LVKFFDA / Autors nav zināms

Mīts turpina dzīvot, un atsauces par to atrodamas pat Rīgas pieminekļu aģentūras tīmekļvietnē. "Pirms 110 gadiem, 1905. gada 20. oktobrī, Viskrievijas politiskā streika dienās Rīgā, Grīziņkalnā uz mītiņu pulcējās 80 līdz 100 tūkstoši cilvēku. (..) Mītiņi Grīziņkalnā turpinājās līdz 22. oktobrim. Laikabiedrs sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns atceras, ka vienlaikus runāts no kādām 30 tribīnēm," vēl pirms trim gadiem rakstīja "Latvijas Avīze".

Māja citu novērošanai

Dzīvojamā ēka Jāņa Asara ielā 15. Foto: Zudusī Latvija 

Pilsētai plaši zemesgabali Grīziņkalna apkaimē piederēja arī starpkaru periodā. Pie varas ilgstoši esošie sociāldemokrāti izstrādāja dzīvokļu krīzes apkarošanas programmu, kuras ietvaros 20. gadu vidū sāka celt blokmāju kompleksus, lai primāri ar dzīvokļiem nodrošinātu pilsētas ierēdņus. "Pirmās tapa Saharova ielā, Ausekļa ielas rajonā, Samarina jeb tagadējā Lomonosova ielā, tāpat veseli kompleksi ir Ropažu un Liepājas ielā, kur ir atsevišķas astoņu divstāvu dzīvokļu ēkas. Tā bija Rīgas pilsētas krīzes likvidācijas programma," stāsta Eihenbaums.

Blokēka Jāņa Asara 15 - 1934. gadā un šogad. Foto: LNA LVKFFDA / DELFI

Vērienīgs blokmāju projekts tapa arī Grīziņkalnam. 1927. gadā tika likts pamatakmens kompleksam, kurš bija paredzēts no Jāņa Asara ielas līdz Augusta Deglava ielai, iekļaujot arī tagadējā stadiona "Daugava" teritoriju. "Tur bija iecerēti vairāki milzīgi korpusi, jo blokmāja, ko mēs pazīstam, ir tikai viens neliels fragments, viena pat ne piektā, bet varbūt desmitā daļa no iecerētā milzīgā kompleksa ar atpūtas zonu, prezentācijas telpām, klubiem, spēļu laukumiem, nelieliem stadioniem, tenisa laukumiem," skaidro vēsturnieks. Rajona attīstība gan aprāvās, jo sociāldemokrāti zaudēja ietekmi.

Foto: DELFI. Osvalda Tīlmaņa četrstāvu ēkas projektam bija piesaistīts tēlnieks Rihards Maurs. "Blokmājas pagalma dārzā tika novietota interesanta, tēlnieka darināta skulptūra "Ūdenszirgs"," 1938. gadā rakstīja žurnāls "Architektūra".

Ausekļa ielā, Klusajā centrā, būvēja blokmāju ar divu līdz piecu istabu dzīvokļiem, kurus ierēdņiem piešķīra atbilstoši kategorijai – jo augstāks amats, jo lielāks dzīvoklis. Savukārt Grīziņkalna ēkā dominē salīdzinoši mazāki vienistabas un divistabu (savulaik dēvēti par pusotristabu) dzīvoklīši. Visās šāda tipa mājās pagalmā ir kāda skulptūra, zaļā zona.

Dzīvojamā ēka Jāņa Asara 15. Foto: DELFI 

Tomēr šī tipa mājām bija arī kāda cita funkcija. "Šis stils – gluži kā Austrijā, bijušajā Austroungārijas impērijā un arī sociāldemokrātiskajā un vēlāk hitleriskajā Vācijā – paredzēja, ka cilvēki viens otru izsekos, jo mājām ir kopējs pagalms, kopēja tikšanās vieta," norāda "Koka Rīgas" vadītājs. Viņš stāsta, ka Vācijā pat izveidojās hierarhiska sabiedrības novērošanas sistēma – katrā mājā bija mājas fīrers, par kvartālu atbildēja bloka fīrers, tālāk par ielu – ielas fīrers un tā joprojām, kas ļāva centralizēti apkopot informāciju par cilvēku lojalitāti režīmam. 

Pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma Latvijā un jo īpaši Rīgā lielu popularitāti baudīja Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija, kuras ietvaros Bruno Kalniņš organizēja pusmilitāru sporta organizāciju "Strādnieku sports un sargs" (SSS), kuras biedrus tautā sauca par siseņiem. SSS pārraudzībā tika uzbūvēts tagadējā stadiona "Daugava" priekštecis. Tā oficiālās atklāšanas laikā 1933. gadā SSS biedri jau bija uniformās. "Ja nebūtu Ulmaņa apvērsuma, būtu Kalniņa apvērsums," norāda Eihenbaums.

Līdzīgi šo shēmu gribēja ieviest arī citi režīmi, vienalga, sociāldemokrātiski vai nacionālsociālistiski. "Šī māja tapa ar domu, ka viens otru varēs viegli novērot – tiksies pagalmā, vaktēs bērnus, plunčāsies pie strūklakas un, sekojot viens otram, uzzinās domas," skaidro Eihenbaums. Tā pirmie koncentrācijas nometnēs ieslodzītie Vācijā pēc nacistu nākšanas pie varas nebija ebreji, bet gan mācītāji un sociāldemokrāti. Līdzīgi pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma Latvijā pirmie ieslodzītie spaidu nometnēs Liepājā vai Kalnciema raktuvēs bija pērkoņkrustieši un sociāldemokrāti.

Vingrotāju uzstāšanās Sporta svētku laikā Rīgas pilsētas stadionā (tagad stadions "Daugava") 1934. gada 23. septembrī. Foto: LNA LVKFFDA / Autors nav zināms

Rajons iemiga, lai pamostos

Padomju laika sākumā te rosība pierima, jo dzīvokļu pietika – Latvijas laika dzīvokļi bija ļoti labi, vēl šodien tie ir ļoti kvalitatīvi, stāsta vēsturnieks. Tikai 1972. gadā nāca Ministru padomes rīkojums nojaukt visas Grīziņkalna koka mājas.

Bērni vizinās ar ragaviņām 1905. gada (tagad Grīziņkalna) parkā 1967. gada 30. decembrī. Foto: LNA LVKFFDA / V. Prikulis

"Nojaukšana daļēji sākās Laboratorijas, Zvaigžņu, Vārnu ielā. Šajā rajonā ir ļoti skaistas alejas, visas ielas iziet uz Grīziņkalnu, un bija paredzēts, ka tur dzīvos Ministru kabineta, ministriju un kultūras iestāžu ierēdņi. Iedeva dzīvokli arī vienam otram šoferim, lai nebūtu tikai ierēdņi. Gribēja izveidot tādu kā padomju nomenklatūras pilsētiņu. Veco apbūvi graut un jaunās mājas celt sāka jau 70. gados, bet 80. gados tapušās var atpazīt pēc sarkanajiem ķieģeļiem."

Šajā procesā likvidēja iepriekšējo grunts gabalu sistēmu, un vēl tagad padomju ēkām pa vidu saglabājusies viena otra veca māja. Eihenbaums stāsta, ka 80. gadu otrajā pusē būvniecībā iestājās pauze, kas turpinājās vēl visus 90. gadus, un tikai tagad Grīziņkalns atsācis attīstīties nu jau pavisam citā virzienā. Tagad tiek renovētas vecās cara un Latvijas laika mājas, kurās top moderni dzīvokļi. Vienlaikus tiek saglabātas arī koka mājas. Vienu otru arī nojauc, ko var redzēt Jāņa Asara ielā, Krāsotāju, Lienes ielā. Šī attīstība seko Ziedoņdārza, Grīziņkalna parka un dažu ielu, piemēram, Sparģeļu, Krāsotāju, Lienes ielas, renovācijai. Te dažās ielās uzlikti pat vecā stila lukturi, bet Mūrnieku iela tiek veidota un tās namīpašumi restaurēti, īpaši domājot par vēsturiskā mantojuma saglabāšanu. 

PROJEKTA EKSPERTS

Vladimirs Eihenbaums

Vēsturnieks un koka ēku renovācijas centra "Koka Rīga" vadītājs

RAKSTA AUTORS

Andris Kārkluvalks

DELFI žurnālists

VIDEO AUTORS

Kārlis Dambrāns

DELFI fotoredaktors