Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
рус
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Imantai ir bagāta vēsture, un ap lielajiem daudzdzīvokļu namu masīviem joprojām var atrast dažādas tās liecības. Ap Rīgu kopš 15. gadsimta sabiedrības krējums cēla muižas, un šī apkaime nebija izņēmums. Joprojām apskatāma viena no tām, bet piedāvājam garā pastaigā vai ar velosipēdu apmest loku ap Imantu, meklējot vēl citas vēstures liecības.

Rīgas maršruti: Imanta

Foto: shutterstock

Zolitūde un citas Imantas muižas

Imanta ir viens no Rīgas visvairāk apdzīvotajiem rajoniem. Mūsdienās to spilgti iezīmē Jūrmalas šoseja, kā arī divas puslokā izveidotas ielas – Anniņmuižas bulvāris un Kurzemes prospekts –, starp kurām skrajāk nekā citos rajonos kopš 60. gadu beigām sabūvēti lieli daudzdzīvokļu māju masīvi. Tomēr apkaime stiepjas vēl līdz sliedēm gan uz dienvidiem, saduroties ar Zolitūdi, gan uz austrumiem līdz Zasulauka, Nordeķu un Iļģuciema robežām. Plašs Imantai piederīgs privātmāju rajons stiepjas arī līdz Babītei.

Lielais mērogs un jaunā apbūve rada maldīgu priekšstatu, ka šeit agrāk bijuši tikai neapbūvēti lauki. Nedaudz vērīgāk ieskatoties, pamanāms, ka vietām starp blokmāju rindām izvijas arī mazākas privātmāju ielas, no kurām daļa tapusi pagājušā gadsimta 20. un 30. gados. Vissenāko plānveida dzīvojamo māju apbūvi starp dzelzceļu un Jūrmalas gatvi joprojām var atpazīt pēc sākotnējiem astoņu ielu nosaukumiem – Imantas līnijām ar numerāciju no 1 līdz 8.

Tomēr Imantas ielu tīkla attīstību lielā mērā ietekmējušas sešas šeit reiz bijušās muižas. Piemēram, senāku ielu tīkls atrodams starp Slokas un Buļļu ielu gar Bolderājas dzelzceļa līniju. Tas veidojies, savulaik sadalot Šulcmuižas zemi. Savukārt tagadējā Jūrmalas gatve izveidojās kā ceļš paralēli 19. gadsimta otrajā pusē izbūvētajam dzelzceļam uz Anniņmuižu un tālāk uz Zasu un Piņku muižu, bet tagadējais Anniņmuižas bulvāris daļēji iet pa agrāko Lielo Dammes muižu un Anniņmuižu savienojošo Tammas (Dammes) ielu, bet Kurzemes prospekta rietumu gals ir bijusī Zolitūdes iela, kura mūsdienās turpinās tikai uz dienvidiem no sliedēm.

Te atrodas īpatnējs cilvēku veidots pakalns ar grāvi visapkārt. Pastāv sena, bet zinātniski nepārbaudīta leģenda, ka tie ir mēra kapi no 18. gadsimta sākuma.

Aptuveni šeit kādreiz atradusies Zolitūdes muiža.

Tās nosaukums ir laika gaitā latviskots franču valodas vārds "solitude" jeb "vientulība".

Agrākā koka Anniņmuižas aptuvenā atrašanās vieta. Satelītkartēs to joprojām var sazīmēt pēc regulārajiem koku stādījumiem, bet dabā joprojām sazīmējams vecais muižas ceļš.

Mūsdienās pastāvošā Anniņmuižas ēka, kas agrāk tika dēvēta par medību pili

Foto: google maps

Tepat ir arī Mazā Zolitūdes iela, apliecinot kādu daudziem rīdziniekiem sen aizmirstu faktu – tieši te, Imantā, reiz atradās Zolitūdes muižas centrs. Ironiskā kārtā mūsdienu Zolitūdes mikrorajons, kas uzcelts agrākajās muižas pļavās un laukos, no Zolitūdes ēkām atradās salīdzinoši tālu, pat tuvāk Zasas un Šampētera muižai. Starp citu, arī Imantas staciju vecākās paaudzes cilvēki vēl labi atceras kā Zolitūdes staciju.

Savukārt pats Imantas vārds parādījās tikai pagājušā gadsimta 20. gados, kad kooperatīva "Imanta" dalībnieki izbūvēja jau pieminētās astoņas līnijas un cēla sev vienstāva un divstāvu privātmājas. Vairākus gadu desmitus šo mazo rajonu dēvēja par Imantciemu, bet 60. gadu beigās, sākoties mikrorajonu būvniecībai uz bijušās Anniņmuižas, Zolitūdes un citu muižu zemes, nosaukumu "Imanta" ieguva visa plašā apkaime.

Lepnā medību pils

Anniņmuiža pagājušā gadsimta 20. gados. Foto: zudusilatvija.lv

Lai gan Imantas mikrorajoniem izdevies paslēpt apkaimes vēsturi, atsevišķas spilgtas liecības par to joprojām ir atrodamas. Viena no tām ir Latvijas Universitātei piederošā Anniņmuiža, kas ir vienīgā no sešām apkaimes muižām, kas pārdzīvoja varas maiņas un karus. Braucot pa veloceliņu Jūrmalas virzienā, tūlīt pēc tenisa kortiem labajā pusē ir varenu koku aleja. Griežoties tajā iekšā, iepretim mākslīgi raktam dīķim acu skatam paveras 19. gadsimta otrajā pusē tapusi lepna mūra ēka. Savukārt no Jūrmalas gatves te var atlīkumot pa Muižas ielu.

"Izcelsme šai vietai ir daudz senāka. Jau 16. gadsimtā šajā vietā bija īpašums, 17.–18. gadsimtā šo vietu dēvēja par Mertena jeb Meijera muižu, acīmredzot īpašnieku vārdos. Zināms, ka 19. gadsimta pirmajā pusē šeit ir bijusi koka dzīvojamā ēka, lopu novietnes, saimniecības ēkas, kā jau visās muižiņās, kurām vajadzēja dzīvot naturālās saimniecības apstākļos," no tagadējās muižas ēkas netālu reiz bijušo kompleksu apraksta arhitekts un vēstures entuziasts Pēteris Blūms.

Blūms norāda, ka, visticamāk, muižā apstākļi un tās funkcija stipri mainījās 1768. gadā, kad šo īpašumu nopirka Oto Hermanis fon Fītinghofs. "Ļoti ievērojama personība Baltijā un arī tā laika Krievijas impērijā, jo viņam bija gan lieli nopelni, gan lieli amati Krievijas impērijas medicīnas sistēmā. Viņa dēļ izveidoja ķirurģijas akadēmiju. Livonijā viņam piederēja ap 30 muižu, no kurām lielākā un ievērojamākā bija Alūksnes muiža," viņš stāsta. Fītinghofam piederēja arī aptuveni kilometru tālāk esošā Zolitūdes muiža, kas, pēc arhitekta ieskatiem, bijusi "ēka ar vērienu, kura drīzāk atbilst Francijas, ne Latvijas muižu arhitektūrai". No tās gan neesot palicis nekas.

Foto: DELFI

Savukārt joprojām apskatāmās dzelteno ķieģeļu ēkas saimnieks gandrīz pusgadsimtu – līdz pat pagājušā gadsimta 30. gadiem – bijis biržas mākleris Jenzens, kura ģimene 1939. gadā esot izceļojusi uz Vāciju, zina teikt Blūms. Romantiskā neorenesanses stilā celtā ēka tikusi nopostīta, atkal atjaunota un nedaudz pārbūvēta, taču joprojām nojaušams tās saimnieka mērķis – radīt savam laikam modernu celtni, kurā baudīt pilnīgu bezrūpību. Ap to saglabājušās arī parka atliekas.

Muiža nosaukumu ieguvusi vēl Fītinghofa laikā, kurš to pārdēvējis par godu savai sievai Annai Ulrikai, kuras vectēvs bija reiz nežēlastībā kritis, bet pēcāk vārdu, godu un īpašumus atkal atguvis Krievijas impērijas feldmaršals. Fītinghofam piederēja nams arī pašā Rīgas centrā – Vāgnera un Kaļķu ielas stūrī pie Līvu laukuma, kas būvniecības laikā bijis modernākais privātais palaco pilsētas centā.

Tā saucamā izpriecu muiža pagājušā gadsimta sākuma kartēs dēvēta par medību pili, norādot, ka apkārtnes mežos Rīgas un Krievijas impērijas elite devās medībās, bet pēc tām te baudīja no medījuma gatavotu maltīti, klausījās mūziku un brīvākā gaisotnē risināja lietišķus jautājumus. Blūms gan izsaka izbrīnu par to, ka tagad, gandrīz pēc gadsimta, kopš te saimniekoja pēdējie muižnieki, apkārtni pārņēmusi pamestības un nolemtības sajūta. To lielā mērā rada gan ēkas un parka stāvoklis, gan blakus, šķiet, tā arī nekad līdz galam nepabeigtā universitātes fakultātes būve.

Mēra kapu leģenda

Dodoties no muižas pa Jūrmalas gatvi Babītes virzienā, tieši pirms Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma gatves malā ir simtgadīgiem kokiem noaudzis taisnstūrveida paugurs, kuru no visām pusēm apņem grāvis. Acīmredzot grāvja rakšanas rezultātā iegūtā zeme izmantota paugura veidošanai. "Es kopš bērnības atceros, ka šo vietu sauca par mēra kapiem. Vienīgais, kas ir izmainījies, – kanālā, kas apņem šo salu, toreiz bija ūdens – tur varēja makšķerēt karūsas un dzīvoja vardes," stāsta Pēteris Blūms. 

Uz iespējamajiem mēra kapiem mūsdienās tapis īpatnējs skulptūrdārzs. Foto: DELFI

Arhitekts gan norāda, ka nekas vairāk par leģendu viņam nav zināms un varot vien minēt, vai pakalna formai ir simboliska, kāda māņticības vai funkcionāla nozīme. Viņš stāsta, ka par mēra kapu vietām vispār nav saglabājies daudz rakstisku liecību, kas arī varētu izskaidrot to, ka par šo vietu klīst leģendas, bet nav konkrētas informācijas. Vienlaikus gan esot dīvaini, ka ar mūsdienu tehnoloģijām, cik viņam zināms, neviens nav centies izpētīt šīs vietas grunts sastāvu un noteikt, vai apakšā patiešām varētu būt masu kapi.

Pieņemot, ka šeit ir melnās nāves upuri, Blūms uzskata, ka visticamākais kapu veidošanas laiks varētu būt 18. gadsimta pats sākums. "Mēris Eiropā ienāca 1707. gadā no Osmaņu impērijas puses un Austrumprūsiju, Poliju sasniedza divus gadus vēlāk, bet 1710. gadā bija pie Rīgas. Mēris ilga apmēram divus gadus, un sekas bija dramatiskas, jo Rīgā no katriem desmit cilvēkiem izmira astoņi deviņi. Nebija pat, kam glabāt mirušos. Rīgā apmira visa rāte, pāris rātskungu tikai palika dzīvi. Zināms, ka mirušos tajā laikā glabāja pēc iespējas tālāk no pilsētas, un, protams, tie bija masu kapi," stāsta vēstures entuziasts.

Foto: DELFI

Arhitekts atklāj, ka labprāt reiz uzzinātu, vai šeit tiešām ir mēra kapi. Tādā gadījumā gan droši vien būtu jālemj, vai uz paugura izveidotā koka pastaigu laipa ar skulptūru dārzu, kas varētu būt blakus esošā tehnikuma audzēkņu darbi, ir atbilstoša tādai vietai. "Šī ir lieliska pilsētvides vieta, kuru vajadzētu tikai izkopt, piemēram, attīrot grāvi ap to, un padarīt to zināmu, pat tad, ja nav zināms, kāpēc šī vieta reiz izveidota."

Viens no Imantas vēl neatklātajiem jaunumiem ir arī Rīgas Stradiņa universitātes muzejs Anniņmuižas bulvārī 26a. Tas glabā liecības par 1950. gadā tapušā Rīgas Medicīnas institūta izaugšanu un kļūšanu par vienu no Latvijas lielākajām universitātēm. Foto: DELFI

Asiņainu kauju vieta

Nedaudz zināmāka, bet ikdienā bieži neievērota vieta Imantā ir nelielais kāpu paugurs Imantas "pakava" ziemeļaustrumu daļā – Sudrabkalniņš. Vienīgi katru gadu Lāčplēša dienā, 11. novembrī, te pulcējas ļaudis ar svecītēm un karogiem, pieminot tos Rīgas 6. kājnieku pulka vīrus, kuri te, Anniņmuižas pļavās un kāpās izraktajās tranšejās,1919. gada novembrī atdeva dzīvību cīņās par Latvijas brīvību. 

Pieminekļa centrālais elements ir siena ar Rīgas ģerboni un karavīru bareljefiem, kā arī 6. Rīgas pulka krūšu nozīmi. Kāpas virsotnē atrodas laukums ar simbolisku trauku piemiņas uguns iedegšanai un plāksni ar 54 kritušo vārdiem.
 Foto: DELFI

Rīgas 6. kājnieku pulks Pārdaugavā. Foto: zudusilatvija.lv

Te, tobrīd vēl Rīgas pievārtē, latviešu tikai nesen izveidotā armija stājās pretī Bermonta-Avalova komandētajiem vācu karapulkiem, kurus pazīstam kā Bermonta spēkus. Pārdaugavas atbrīvošana prasīja salīdzinoši lielus upurus. Gadu pēc kaujām 6. pulks te uzstādīja melnu koka obelisku ar tekstu: "Kaujās no 3. līdz 11. novembrim 1919. g. Rīgas pulks zaudēja 3 virsniekus un 38 kareivjus kritušus, 11 virsniekus un 284 kareivjus ievainotus."

Sudrabkalniņa malā arhitekta Ernesta Štālbera projektētais un Brīvības pieminekļa un Lielo Brāļu kapu ansambļa autora Kārļa Zāles uzraudzībā veidotais piemineklis atklāts tikai 1937. gadā, lai gan pamatakmens guldīts jau 1929. gadā. Pieminekļa tapšanas laikā Slokas iela bija aktīvas kustības maģistrāle, bet piemineklis – tās elements, "bet tagad tas kļuvis par iekšpagalma veidojumu", vēl pirms atjaunošanas, 2003. gadā, laikrakstam "Diena" situāciju skaidroja Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu pārvaldes direktors Eižens Upmanis.

Rīgas 6. kājnieku pulks Pārdaugavā. Foto: zudusilatvija.lv

Visus okupācijas gadus par to neviens nebija rūpējies, bija pazudusi metāla piemiņas plāksne, kā arī nodauzīta daļa ciļņu plākšņu. Pārmaiņas padomju gados bija skārušas arī skatu uz pieminekļa ansambli – līdzīgi kā dažās citās vietās, to bija mēģināts paslēpt. Te tam priekšā bija iestādītas četras kastaņas. "[Koki] stādīti ar skaidru domu – lai nosegtu skatu uz pieminekli. Jo pieminekļa galvenā ideja ir mūris šķērsām ceļam, kas aptur Bermonta armijas virzību uz Rīgu," stāstīja Upmanis. Pieminekļa ansamblis pilnībā atjaunots 2008. gadā.

Faktiskā un simboliskā barjera 'Depo'

Foto: DELFI

Turpinot Imantas apslēpto vietu meklējumus, jāpiemin arī viena no visgrūtāk sasniedzamām vietām Rīgā – stacija "Depo", kurā pietur vien daļa Rīgas–Tukuma līnijas vilcienu. Ģeogrāfiski, ņemot par robežu vilciena sliedes, šī vieta ir piederīga gan Zasulaukam, gan Imantai. Tepat, aptuveni 100 metrus no perona, atrodas arī Imantas 1. līnijas gals, tomēr piekļūt šeit iespējams vai nu pa ļoti sliktā stāvoklī esošo gājēju tiltiņu no Zasulauka puses, vai pa Jūrkalnes ielu no Zolitūdes.

Pat grūti iedomāties, ka līdz pat 1961. gadam Jūrkalnes iela bija Kandavas ielas turpinājums. Te bijusi dzelzceļa pārbrauktuve ar dzīvu kustību, par ko liecina blakus "Depo" peronam esošais ķieģeļu namiņš pārbrauktuves apkalpojošajam personālam. Mazā ēka ieturēta tādā pat arhitektoniskajā stilā kā salīdzinoši netālu esošā 1912. gadā celtā Zasulauka stacija. Reiz pa Kandavas ielu varēja taisnā ceļā doties no Slokas ielas pie Botāniskā dārza līdz pat vietai, kur mūsdienās atrodas lidosta.  

Foto: Bing Maps

"Vieta it kā ir pavisam necila. Pietura "Depo" pastāv no 1960. gada un radās tad, kad te acīmredzot bija ļoti attīstīta industriālā darbība," stāsta arhitekts Pēteris Blūms, vienlaikus uzsverot, ka šis padomju gados tapušais kvartāls uzskatāms par nozīmīgu industriālo mantojumu. 

"Pavēle par kompleksa izveidošanu nāca 1950. gada jūlijā. Tā radās pēc PSRS Ministru padomes lēmuma par dzelzceļa līniju elektrifikāciju. Tas attiecās arī uz daļu no Rīgai tuvajām līnijām, no kurām šajā virzienā pirmā bija Rīga–Dubulti. Vienlaikus no 1950. gada šeit sāka nodarboties ar ritošā sastāva un lokomotīvju apkopi, remontu un uzturēšanu," stāsta vēstures zinātājs. 

Jūrkalnes iela pie sliedēm noslēdzas pie šādas nelielas ķieģeļu mājiņas bez acīmredzamas funkcijas. Agrāk, kad šajā vietā dzelzceļu šķērsoja Kandavas iela,  mājiņa bija pārbrauktuves dežuranta māja. Savukārt nedaudz tālāk līdz ar rūpnīcu tapusi arī pavisam necilā pietura "Depo". Foto: DELFI

Pēc viņa vārdiem, Latvijas dzelzceļa muzeja pētnieks Toms Albergs ir izpētījis, ka pirmās šeit aprūpētās dīzeļdzinēja lokomotīves bijušas trofejas no Vācijas, kuras PSRS izmantotas vēl 60. gados. Savukārt no 50. gadu otrās puses te sāka apkalpot arī elektrotransportu. Blūms stāsta, ka īsi pirms Padomju Savienības sabrukuma te strādājuši ap 1400 cilvēku, bet parka aprūpē esošās lokomotīves gadā nobraukušas ap 42 miljoniem kilometru. 

Arhitekts stāsta, ka tagad redzamā ēka, kas, spriežot pēc uzraksta tās gala sienā, tapusi 1972. gadā, gan nav nekas īpašs – par pamatu ņemts tipveida projekts. Blūms vērtē, ka padomju gados tapušais komplekss uzskatāms par savdabīgu pilsētbūvniecisku kroplību: "Rūpnieciskajā kompleksā ir ļoti daudz tukšu teritoriju, apkārt slejas briesmīgi žogi. Kāpēc tas nevarētu tikt cilvēciskots, kāpēc tas atgādina padomju laiku ieslodzījuma vietu?" Pēc arhitekta domām, šis ir labs industriālais mantojums, ko ar laiku veidot kā atvērtu un viegli šķērsojamu rūpniecisko zonu. 

PROJEKTA EKSPERTS

Pēteris Blūms

Arhitekts

RAKSTA AUTORS

Andris Kārkluvalks

DELFI žurnālists

VIDEO AUTORS

Patriks Pauls Briķis

DELFI videooperators

VIDEO AUTORS

Kārlis Dambrāns

DELFI fotoredaktors