Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
рус
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Kioski jeb paviljoni vairāk nekā gadsimtu bijuši mazas un interesantas pērlītes Rīgas arhitektūrā un pilsētvidē – senākie no tiem ir īpaši, diženu arhitektu projektēti un lieliski iederas ainavā gan parkos un skvēros, gan pieturvietās, gan pieslējušies speciāli būvētiem namu stūriem. Dažs labs gan jau nedaudz nošķiebies, pazudis pavisam vai ieguvis kādu grafiti “tetovējumu” uz sāniem, tomēr tieši šie namiņi varētu daudz pastāstīt par pilsētu un pilsētniekiem, viņu paradumiem un likteni, ja vien prastu runāt. Maz pētīti, tomēr katrs ar savu stāstu, šoreiz kioski, kas celti pirms Otrā pasaules kara, būs “Rīgas maršrutu” pieturas punkti.

Rīgas stāsti:
Kioski kā arhitektūras pieminekļi

“Vai tas rīts, kad redzēt var bez svecēm,
 Akla nakts, kad spuldzes zilgmē blāv, 
Kioski zem bulvārkokiem veciem 
Kā zem zaļiem lietussargiem stāv.”

Aleksandrs Čaks

20. gadsimta sākumā Rīgas pašpārvalde pārņēma kiosku saimniecību un sāka celt modernus kioskus, līdz 1940. gadam uzceļot 44 jaunus, 62 pagaidu jeb sezonas un 309 laikrakstu kioskus, žurnālā “Latvijas Architektūra” 2010. gadā rakstīja Zita Pētersone, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja galvenā speciāliste. Interesanti, ka pirms Pirmā pasaules kara kioskus bieži dēvēja par paviljoniem, bet pēc tam šis vārds attiecināts uz lielākām celtnēm. Savukārt vārds “kiosks” cēlies no turku valodas vārda “kiušk, kiöšk” un nozīmē atpūtas māju ar kolonnām, kuru starpas var būt brīvas vai aizsegtas ar režģi, un tā paredzēta laikrakstu un atspirdzinājumu pārdošanai. Saskaņā ar 1933. gada Rīgas domes noteikumiem par tirdzniecības iestāžu darba laiku tos sāka iedalīt augļu un laikrakstu kioskos, vēlāk sīkāk izdalot arī pagaidu jeb sezonas kioskus.

Šādu nelielu tirgotavu kultūra parkos un ielu stūros Rīgā pa īstam sākās vien 1902. gadā, kad speciāli izveidota komisija nolēma uzcelt 19 jaunus kioskus. Pirms to būves rīkoja projektu konkursu arhitektiem, un līdz pasaules karam uzcēla 15 šādas celtnes.

Pirmos divus Rīgas kioskus novietoja pie kanāla tiltiņa Brīvības bulvārī un Brīvības un Raiņa bulvāra stūrī 1904. gadā. Tos cēla pēc arhitekta Augusta Reinberga (Reinberg), kas projektējis arī Latvijas Nacionālā teātra ēku, projekta. Neviens no abiem kioskiem gan te vairs nestāv. Zināms, ka tad, kad 1924. gadā uzcēla Kolonādes kiosku, veco namiņu, kas atradās tuvāk pie kanāla tiltiņa, pārcēla uz Grīziņkalnu, kur plānoja iekārtot slidotavu. 



Avīžu kioski Rīga, 1910 - 1918 gads. Foto: Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Kā nākamais tapa kiosks pie kanāla tiltiņa Krišjāņa Barona ielā (1906), kā arī Elizabetes ielas un Kalpaka bulvāra stūrī jeb Elizabetes ielā 12a (1907), Krišjāņa Valdemāra ielas un Raiņa bulvāra stūrī (1908), Hospitāļu un Miera ielas stūrī (1913) un 1910. gadā pie Āgenskalna kuģīšu pieturas (Meža, Kalnciema ielas un Raņķa dambja krustojumā). “To projektus izstrādāja Rīgas pilsētas arhitekts Reinholds Šmēlings (Schmaeling). 1912. gadā uzbūvēja Vilhelma Reslera (Roessler) projektētos kioskus Vērmanes dārzā – Krišjāņa Barona un Elizabetes ielas un Tērbatas un Merķeļa ielas stūrī,” raksta Pētersone.

Vērmaņdārza kioski. Foto: Roberts Johansons. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arhīvs. VRVM 117732

Kā jau minēts, šīs celtnes projektēja slaveni arhitekti un tās novietoja vietās, kur bija liela cilvēku plūsma, uz galveno ielu stūriem un sabiedriskā transporta pieturās, pie ieejas vai izejas no parka. Kioskos ne vien tirgoja jaunāko presi, papirosus un kādus atspirdzinājumus, bet iekārtoja arī tādas nepieciešamas lietas kā telefons, labierīcības, uzgaidāmā telpu pasažieriem, dažos uzstādīja pulksteni, kas laikā, kad daudziem šāda aksesuāra nebija, lieti noderēja, steidzoties uz darbu vai tikšanos. Viens no pēdējiem šādiem sava laika lieciniekiem – Jakša firmas pulkstenis – bija redzams pie kioska iepretim Lielajiem kapiem Hospitāļu ielā 2a. Uz Rīgas astoņsimtgadi kioska “pierē” atkal uzstādīja pulksteni (gan vienkāršāku un mūsdienīgāku), bet diemžēl pašlaik ne tas, ne vēsturiskās labierīcības te nedarbojas un namiņš ir pamests un slēgts, novēroja “Delfi”.

Avīžu kiosks Rīgā, Miera un Hospitāļu ielu stūrī (1913). AFoto: Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Svarīga ir vieta

Pēc Pirmā pasaules kara pilsētas pašvaldība apsekoja un atjaunoja jau uzceltos kioskus, kā arī cēla jaunus. Ārpus centra tās bija nelielas būdas, bieži uz vienu sezonu. Savukārt pirmskara būvēs galvenokārt tika iekārtoti augļu kioski. Starpkaru periodā uzcelti vēl vairāki līdz mūsdienām saglabājušies kioski. Piemēram, kiosks pie Bastejkalna tiltiņa, kuru 1921. gadā cēla pēc Gvido Berči projekta. Viņš projektēja arī kiosku Gogoļa ielā pretim stacijai, kas gan nav saglabājies, kā arī kioskus Vērmaņdārzā. Savukārt viens no ražīgākajiem un slavenākajiem latviešu arhitektiem Eižens Laube projektējis augļu kiosku, kuru 1922. gadā uzcēla K. Barona un Aspazijas bulvāra stūrī, bet arī tas saglabājies vairs tikai fotogrāfijās, jo 1933. gadā, paplašinot Aspazijas bulvāri pie Nacionālās operas, to nojauca.

Laubes projektētais kiosks Aspazijas bulvārī pie Krišjāņa Barona ielas, 1930. gadi. Foto: Zudusī Latvija

Uzcēla arī vairākus mūra kioskus, no kuriem daži kā dekoratīvi un funkcionāli arhitektūras elementi saglabājušies un pilda savas funkcijas arī šobaltdien. Piemēram, jau minētais pēc Artūra Mēdlingera projekta celtais Kolonādes kiosks Zigfrīda Annas Meierovica un Aspazijas bulvāra stūrī (vairāk lasiet šeit), kurā bija arī labierīcības, bet vēlāk ierīkoja pat frizētavu, un kiosks 11. tramvaja pieturā Aizsaules ielā 1c (ziedu veikals), kā arī četri ap Vērmanes dārzu celtie kioski – divi Krišjāņa Barona un Elizabetes ielas stūrī (pašlaik tukši) un divi Tērbatas ielā (pašlaik kafijas tirgotava). 

“Art Deco” stila kiosks Krišjāņa Barona ielas un Aspazijas bulvāra stūrī būvēts pēc Aleksandra Birzenieka projekta 1930. gadā, bet 80. gados nojaukts. Tomēr vēlāk, saprotot, ka tā bijusi kļūda, kiosks 1996. gadā pēc arhitekta Jāņa Lejnieka ierosinājuma atjaunots. Namiņš gan nedaudz atvirzīts no ielas un veidots no dzelzs, nevis no koka, kā bija sākotnēji, raksta Pētersone. Savukārt Rīgas vēstures entuziasts un bijušais Rīgas pilsētas būvvaldes pieminekļu aizsardzības inspektors Gunārs Armans uzsver, ka tieši šī nelielā atvirzīšana no ielas, kur plūst gājēju straume, šim kioskam bijusi liktenīga – laikā, kad katra minūte dārga, cilvēki tam lielākoties paskrien garām neapstājoties, tāpēc bizness te neveicas.

Kiosks Aspazijas bulvāra un K. Barona ielas stūrī. Foto no Gunāra Armana arhīva

Interesantu stāstu Armans zina stāstīt arī par kiosku, kas līdz 1950. gadam stāvējis iepretim Ministru kabinetam, Brīvības ielas liepu alejas galā. Tā projekta autors bija Aleksandrs Birzenieks. Kiosks tolaik bijis ļoti moderns, un uz tā jumta četrās prizmveida sekcijās un vienā plakātveida virs tām tika rādītas elektriski izgaismotas reklāmas. Katra sekcija griezās ap savu asi. Tur reklamēti gan labākie krēmi, gan modernākās galošas un citi produkti. Visu darbināja pagrabā zem kioska izvietots mehānisms. No 1933. gada šajā kioskā pārdeva grieztus ziedus, kā arī Sarkanā Krusta loterijas biļetes un spēļu kārtis, bet 1931. gadā ierīkoja saldumu aparātu – 1991. gadā laikrakstā “Diena” raksta Pēteris Korsaks. To ilgu laiku nomāja Aleksandrs Sotņiks, bet pēc tam viņa dēls Oskars, zina stāstīt Pētersone. Tādēļ šo ēku mēdza dēvēt par Sotņika kiosku. Padomju laikos tā vietā uzstādīja Ļeņina pieminekli. Bet, kad to novāca, pazemē atrada pagrabus. Daži domāja, ka tās ir slepenas ejas, varbūt pat savienotas ar Ministru kabinetu, bet patiesībā tie bija tikai kioska pagrabi reklāmas griešanas un izgaismošanas mehānismam, stāsta Armans. Šis kiosks redzams arī Miervalda Ķemera gleznā.

Sotņika kiosks Brīvības ielā. Foto no vācu laika albuma par Rīgu, Zitas Pētersones arhīvs

Stingri noteikumi

Persona, kas vēlējās celt jaunu kiosku, Rīgas domei parasti iesniedza arī arhitekta projektu. Kad dome bija celtniecību akceptējusi, tā izsludināja konkursu, kurā tiesības būvēt ieguva tas, kurš solīja vislielāko nomas naudu. Augstākā solītā noma kļuva par jaunbūves nomu, bet par nomnieku kļuva persona, kas apņēmās to maksāt. Kad ar pilsētu noslēgtais īres līgums beidzās, rīkoja jaunu konkursu, kurā priekšroku guva pēdējais īrnieks. Kad ēka bija uzcelta, tā ieguva pilsētas kioska tiesības, atsaucoties uz pilsētas noteikumiem, raksta Zita Pētersone.

Pagaidu kioska būdas Elizabetes ielā. Foto no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arhīva (VRVM 116175)

Kioskiem Rīgā bija visai stingri noteikumi. Piemēram, to logos nedrīkstēja izvietot reklāmas plakātus vai afišas – šim nolūkam bija speciāli stabi. Sabiedriskās tualetes, kas atradās kiosku namiņos, tika iedalītas 1. un 2. šķirā. Maksa par sabiedriskās tualetes lietošanu bija viens santīms par otrās šķiras vīriešu un sieviešu tualeti, bet dārgāka bija vīriešu pirmās šķiras labierīcību izmantošana – 2 santīmi. Par dvieļu un ziepju lietošanu bija jāpiemaksā vēl 2 santīmi. Savukārt tualetes papīrs nedrīkstēja būt biezāks par avīzi – to noteica līgums ar Rīgas valdi. Pie kioskiem vienmēr piestiprināja arī plāksnīti ar tā brīža īrnieka vārdu. Jāpiebilst, ka laikrakstu kiosku iznomāšana neatkarīgās Latvijas laikā bija arī tāda kā sociālās palīdzības programma – lai dotu iespēju ko nopelnīt, pilsēta parasti kioskus iznomāja kara invalīdiem vai karā kritušo atraitnēm, īpaši šos noteikumus ievēroja pēc ekonomiskās depresijas 30. gadu sākumā. Vēlāk kiosku nomas tiesības piešķīra arī darba invalīdiem un cilvēkiem pēc 60 gadu vecuma, kas nesaņēma pensiju, teikts Latviešu konversācijas vārdnīcā. Nomas maksa atšķīrās gan pēc kioska veida, gan atrašanās vietas un varēja svārstīties no 50 līdz 300 latiem par pagaidu kiosku ārpus centra līdz pat 21 tūkstotim latu gadā par smalku kiosku pie Bastejkalna.

Kiosks pie Otrajiem meža kapiem Aizsaules ielā 1c (GM 8873). 2014. gads. Foto: Astrīda Meirāne. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arhīvs

Vecos Rīgas pašvaldības dokumentos atrodama informācija, ka kioski iznomāti gan sievietēm, gan vīriešiem – starpkaru periodā Rīgā kioskus īrējuši 63 vīrieši un 24 sievietes. Viens cilvēks mēdza nomāt vairākus kioskus, reizēm šo nomu nodeva tālāk saviem bērniem.

Ja augļu kioskā pārdeva preces ārpus namiņa, tām bija jābūt speciālās kastēs un apklātām. “Saldējuma tirgošanai bija vajadzīga speciāla Rīgas pilsētas valdes Veselības nodaļas atļauja, tāpat atļauju vajadzēja, lai tirgotos ar siltiem ēdieniem un laikrakstiem, bet aizliegts bija tirgoties ar alkoholiskiem dzērieniem un pornogrāfiskiem attēliem. Kioskos pie Matīsa un Meža kapiem pārdeva arī puķes. Pasaules ekonomiskās krīzes laikā – 1930. gados –, lai aizsargātu vietējo tirgu, kioskos aizliedza pārdot ārzemju augļus: žāvētus banānus, apelsīnus, ārzemju riekstus, vīģes, dateles, ābolus, plūmes, bumbierus, rozīnes un vīnogas,” raksta Pētersone. Savukārt Andrejsalas pārtikas preču kioska īrniece Zelma Liepiņa 1930. gadā ieguvusi atļauju pārdot kioskā siltas desiņas, jo vietējiem strādniekiem nebija citas iespējas tuvumā paēst siltu ēdienu.

Kioskiem gan bija arī savas priekšrocības – tajos drīkstēja tirgoties ilgāk nekā veikalos – no pulksten 6 līdz 24 (veikalos no 8.30 līdz 18.30). 

Pasaulei nonākot ekonomiskās krīzes varā, 30. gadu sākumā arī kiosku bizness krietni saruka. Tāpēc arī augļu un sezonas kioskos sāka tirgot avīzes. Galvenokārt pārdeva vietējos laikrakstus: "Jaunākās Ziņas", "Rīts", "Сегодня", "Сегодня Вечером", vācu laikrakstus un žurnālus: "Berliner Illustriete", "Wochenschau", "Die Dame", kā arī angļu, franču un itāļu izdevumus. Blakus avīzēm tika tirgotas tabakas preces – cigaretes un sērkociņi. Pārdeva arī grāmatas, skatu kartes, parfimēriju, kancelejas un galantērijas preces. Kioskā pie Tērbatas ielas pārdeva vizītkartes, pastkartes, monogrammas, saktas un spieķus.

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV".