Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
рус
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Doma baznīcas tornis jau daudzus gadsimtus ir neatņemama Rīgas unikālā silueta sastāvdaļa. Tomēr ne vienmēr tas bijis tik drukns un pamatīgs, kā esam pieraduši redzēt pašlaik. Savās “jaunības dienās” tas bijis augstākais tornis pilsētā ar izteikti slaidām, gotiskām skaldnēm. Jāsaka gan, ka pati baznīca laika gaitā mainījusies retāk nekā vide ap to un tajā joprojām var samanīt viduslaiku katedrāles varenumu. Savukārt senā klostera krustejā atrodamas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma vērtības un namu detaļas no visas Vecrīgas un pat citām vietām. Doms glabā arī dažu labu pārsteigumu tiem, kas to tik labi nepazīst, – norādes uz laikiem, kad plūdos te peldējušas zivis un apbedīto kauli, īpašas gleznas, vitrāžas ar interesantiem stāstiem. Pieredzējis gan katoļticības uzplaukumu, gan norietu Rīgā, baznīcu grautiņus un tirgošanos savos pakšos, demonstrācijas, ticīgo izraidīšanu, brīnišķīgus koncertus, barikādes un dievkalpojumus valsts nozīmīgākajos brīžos, Doms ir Rīgas galvenā baznīca, kas slejas Vecrīgas sirdī jau 800 gadus. Lūk, kā tam šajā laikā klājies.


Rīgas stāsti: Doma baznīca

Atjaunotā bīskapa Alberta skulptūra Doma pagalmā

Izeja uz Doma krusteju

Glezna “Lācara atmodināšana”, 18. gadsimta vidus

Ziedojumu lāde, 1755. gads

Ērģeles, 1883. gads

1641. gadā izveidotā greznā kancele

1709. gada plūdu atzīme

Korda Meiera apgleznotais vējtveris 17./18. gadsimta mija

Altāris 1896. gads

Vitrāža “Nāciet visi pie manis...” 1896. gads

Bīskapa Meinarda kapene ap 1380. gadu, pārapbedīts 1896. gadā

Būvmeistara kapitelis jeb “lībietis”

Vēsturiskais ieejas portāls no 13. gadsimta

Altāris ar Rafaēla gleznas “Apskaidrošana” kopiju. 1820. gads

1991. gada barikādēm veltītā vitrāža

“Nabaga pelīte” Marijas kapellā

Vilhelma Neimaņa vadībā veidotais jūgendstila interjers

Necēla tukšā vietā

Arheoloģiskajos izrakumos atrastās senlietas ļauj spriest par Rīgas iedzīvotājiem jau 12. gadsimtā (atrastas arī dažas senlietas no 11. gadsimta). Vecrīgas teritorijā konstatēti divi kapu lauki – viens blakus lībiešu ciemam Daugavmalā, bet otrs tagadējās Doma baznīcas austrumu pusē. Tam blakus uz paaugstinājuma atradusies sena kulta vieta, atsaucoties uz iepriekšējām publikācijām, akadēmisko rakstu krājumā “Latvieši un Latvija” raksta Andris Caune. Tātad jāsecina, ka 13. gadsimta sākumā, kad te ieradās bīskaps Alberts ar saviem ļaudīm, vieta, kur atrodas Doma baznīca, jau bija, tā teikt, aizņemta svētvieta, un tieši te bīskaps nolēma celt savu galveno katedrāli, ko veltīja Jaunavai Marijai, un no lībiešiem nopirka tai zemi ārpus toreizējās pilsētas mūriem.

Rīgas Doma ziemeļaustrumu apsīdā redzams būvmeistara kapitelis jeb Doma lībieša galva, kā to nodēvēja Vilhelms Neimanis

Valstij, kādu viņš bija iecerējis, bija nepieciešama arī iespaidīga un šajās zemēs neredzēti liela katedrāle, kas parādītu gan Alberta varenību un spēku Livonijā, gan piesaistītu visu uzmanību jau pa lielu gabalu. 1211. gada 25. jūlijā izvēlētajā vietā iesvētīja jaunceļamo Rīgas Doma baznīcu, grāmatā „Rīgas Doms gadsimtu gaitā” raksta Elita Grosmane. Visticamāk, jau tajā pašā vasarā sākti arī būvdarbi. Kā jau ierasts, Doma pamatu forma bija krusts, kas ar augšējo staru jeb altāri orientēts uz austrumiem. Sākotnēji būvniecībai izmantoja pie Salaspils iegūtus lielus kaļķakmens bluķus, kas vēl tagad tā dēvētajā Doma bedrē labi saskatāmi. Tomēr to ieguve un atvešana nevarēja būt ātrs process.

Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms bīskapa Alberta laikā. Papīrs, tuša, kartons, 29,5 x 37 cm, LNVM

Pēc 1215. gada lielā ugunsgrēka pilsētā, kuras centrs ap to laiku atradās starp tagadējo Konventa sētu un Alberta laukumu, Doma baznīcas celtniecība kļuva vēl aktuālāka, tāpēc netālu pat izveidots ķieģeļu ceplis, un darbi ritējuši raitāk. 1226. gadā pāvesta legāts Modenas bīskaps Vilhelms noturēja pirmo koncilu Domā, bet būvdarbi vēl turpinājās.

Arī pats bīskaps jau četrus gadus pēc iesvētīšanas pārcēlies dzīvot uz šejieni, teikts Indriķa hronikā, tomēr sākotnēji tas varētu būt kādā pagaidu celtnē, kuras pamatu iezīmes redzamas krustejā.

Bīskaps nolēma celt savu galveno katedrāli Rīgā,
ko veltīja Jaunavai Marijai, un no lībiešiem nopirka
tai zemi ārpus toreizējās pilsētas mūriem.

Jauno baznīcu, ja tā var teikt, cēla pēc tā laika modes – līdzīgas katedrāles šajā laikā vai nedaudz agrāk tapa arī citās vācu pārvaldītajās zemēs. Piemēram, Raceburgas, Braunšveigas un Lībekas baznīcas vizuāli un arhitektoniski ir līdzīgas Rīgas Domam, bet katra pielāgota vietējiem apstākļiem. Interesanti, ka bijis plāns celt Rīgas lielo katedrāli ar diviem torņiem, par ko liecina trīs metrus biezie mūri attiecīgajās vietās, bet līdzekļu trūkuma dēļ beigās izlemts par labu vienam.

Lībekas un citu Ziemeļvācijas pilsētu katedrāles ir vizuāli un arhitektoniski ļoti līdzīgas Rīgas Domam, jo šajā laikā dievnamus cēla pēc noteiktas "modes". Foto: Shutterstock

Sākumā tā bijusi romānikas stila halles tipa celtne, kam vidusdaļā bijis neliels tornītis, bet tikai vēlāko gadsimtu gaitā baznīca ieguva tagadējo šķērsjomu un piebūves, kļūstot par baziliku. Turpat līdzās uzcēla arī bīskapa pili un klosteri.

Pirmā skola

Drīz pēc Rīgas Doma kapitula un Doma baznīcas celtniecības sākuma krusta ejā, bet vēlāk klostera dienvidrietumu spārnā sev mājvietu radusi arī pirmā Rīgas mācību iestāde jeb Domskola, ko var uzskatīt par Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas pirmsākumiem, jo 19. gadsimtā šo skolu pārcēla uz Johana Daniela Felsko celto namu Raiņa bulvārī.

No 1764. līdz 1769. gadam te par skolotāju un bibliotekāru strādāja vācu ievērojamais filozofs, teologs un dzejnieks Johans Gotfrīds Herders. Pēc simts gadiem tieši šim apgaismotājam par godu pie baznīcas novietots viņa krūšutēls, kas ir Veimāras pieminekļa kopija. Pēc Otrā pasaules kara to kā vācietības atgādinājumu aizvāca un pamatni iznīcināja, bet muzeja darbiniekiem pašu pieminekli izdevās saglabāt un paglabāt krustejā. Kad 1959. gadā Rīgā vizītē ieradās Vācijas Demokrātiskās Republikas funkcionārs Valters Ulbrihts, pēkšņi atcerējās, ka piemineklis nav vietā, un to aši „uzsēdināja” uz melna akmens, kurā iekala vārdu „Herders”. Blakus esošās poligrāfiķu skolas kādreizējie skolēni vēl tagad atceras palaidnības, kuras darījuši šajā vietā, piemēram, pagriezuši Herderu uz nepareizo pusi.

Herdera pieminekli, atzīmējot 100 gadu jubileju kopš viņa ierašanās Rīgā, 1864. gadā atlēja pēc Ludviga Šallera meta un uzstādīja pie Domskolas uz čuguna postamenta, kurā bija iegravēti piemiņas vārdi. Padomju laikā to aizvāca. Tikai 1959. gadā tēlnieks Mārtiņš Zaurs to atkal atjaunoja un novietoja uz jauna granīta postamenta. Herdera laukums. Pēc E. Hopes zīmējuma gravējis un iespiedis A. Vegers. 1866. gads. Litogrāfija

Kā tapa tornis

Atgriežoties vēl nedaudz pagātnē, jāpiemin, ka Doma varenība auga līdz ar baznīcas ietekmi. Katrs nākamais arhibīskaps to vēlējās uzlabot un kaut nedaudz pārbūvēt. Arī pilsētas iedzīvotāji ziedoja, lai iemūžinātu savas dzimtas vārdu kādā baznīcas stūrītī, vēlāk tika ziedots, lai taptu smalkās vitrāžas ar dažādiem Bībeles sižetiem, kā arī nozīmīgiem Rīgas vēstures brīžiem.

Doma baznīcas skice, kā tā izskatītos, ja būtu īstenota sākotnējā iecere ar diviem torņiem.

Domā pirmajos gadsimtos tika izveidoti vairāki altāri, kapelas, dārgumu glabātavas un apbedījumu vietas (kapsēta bija arī Doma dārzā). Šurp 14. gadsimtā atvestas arī bīskapa Bertolda un Meinarda mirstīgās atliekas, kas guldītas baznīcas sienā izbūvētā apbedījuma vietā. Interesanti, ka Vēstures un senatnes pētnieku biedrība 19. gadsimtā nolēma pārbaudīt, vai tur tiešām apbedīts Meinards, kas izraisījis lielu ticīgo sašutumu, tomēr vēlāk tas noklusis, jo pausts, ka pārbaude veikta zinātnes vārdā, nevis apgānot svētumu, un pīšļu autentiskums arī it kā pierādīts. Protams, arī pats Doma cēlājs Alberts atdusas šeit.

14. un 15. gadsimta mijā baznīca ieguva tagadējās bazilikas aprises. Savukārt 16. gadsimtā tika uzcelts tornis, kas gan nodedzis, bet jau drīz to atjaunoja. Torni vaiņagoja astoņstūru piramidāla smaile 140 metru augstumā. Vecākajos Rīgas attēlos – gravīrās – redzams, ka Doma tornis ir augstākais pilsētā.

Johana Kristofa Broces zīmētais Rīgas skats, ap 1650. gadu 

Viena nelaime pēc otras

Pati baznīca viduslaikos bija kļuvusi ļoti grezna, ar griestu gleznojumiem, daudzām kapelām un smalkiem kokgriezumiem. Liels ienākumu avots katoļticības valdīšanas pēdējos gadu desmitos tai bijis indulgenču jeb grēku atlaižu tirgošana – kā smejies, kam gan tādu negribējās.

Krusteja ir bijušā Doma klostera (daļēji kādreizējās Doma kapsētas) teritorija, kas no trim pusēm apņem bijušo klostera pagalmu. Mūsdienās te skatāma Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcija, bet 18. gadsimtā Krusteju izīrēja dažādiem nolūkiem - no grāmatu tirgotavām līdz gadatirgus būdām un gaļas pārdotavām. Nokļūt tajā varēja cauri baznīcai, un tirdzinieki nāca pat dievkalpojumu laikā. Foto: Zudusī Latvija

Tomēr laiki mainījās. Doma baznīca – kā jau galvenā katoļu sakrālā celtne Rīgā – baznīcu grautiņos 1524. gadā smagi cieta, daudzas vērtības tika iznīcinātas. Mūki no turienes tika izraidīti, klosteris, kā arī Domskola slēgta. Visai bēdīgs laiks te sākās, kad naudas trūkuma dēļ baznīcas vadība un rāte nolēma izīrēt krusteju un dažas telpas tirgotājiem. Kādā brīdī tirgošanās kļuvusi pat tik ierasta, ka pircēji klīduši apkārt arī laikā, kad baznīcā notikuši dievkalpojumi. Dažās kapelās tika izveidotas noliktavas, bet Marijas kapela izīrēta apbedītājiem, kur glabāt līķratus. Arī greznās detaļas lielākoties novāktas, pēcāk griesti pārkrāsoti vienkārši baltā krāsā. Tikai 18. gadsimtā Baltijas ģenerālgubernators Aleksandrs Suvorovs lika rātei tirgošanos baznīcā pārtraukt, atgādinot, ka Bībelē tas nosaukts par grēku. Kopš tā laika rāte par baznīcas telpu izmantošanu sākusi maksāt īri, lai nodrošinātu tās uzturēšanai līdzekļus.

Tobiasa Heinca darbnīcā 1641. gadā izveidotajā kancelē tēli sākotnēji bijuši darināti kā spoži balta marmora imitācija ar koši zilām acīm, bet 19. gadsimtā tie aizkrāsoti vienmuļi pelēcīgā krāsā. 1994. gadā vienīgi figūra, kas attēlo evaņģēlistu Lūku, restaurēta sākotnējā izskatā. Attēlā: Ekumēniskais dievkalpojums Doma baznīcā - kancelē Zbigņevs Stankevičs.  Foto: Valstskanceleja 

Pēc reformācijas no baznīcas tika izraidīti katoļi,
bet klosteris, kā arī domskola slēgti. Visai bēdīgs laiks sākās,
kad baznīca naudas trūkuma dēļ nolēma izīrēt krusteju un citas telpas tirgotājiem.

Nelāgs liktenis piemeklējis arī smalkās slaveno rīdzinieku un viņu dzimtu epitāfijas (piemiņas plāksnes). Ap 1780. gadu tādu te bijis ap 70. Bet klasicisma piekritēji tās nolēmuši novākt kā nevajadzīgu un nemodernu pagātnes palieku. Visas sanesa bēniņos, kur pēc kāda laika tās atradis kurinātājs un nolēmis, ka tās lieti noderēs, lai sasildītu dievnamu. Kad baznīcas vadība to atklāja, liela daļa epitāfiju vārda tiešā nozīmē bija izkūpējusi gaisā. Kurinātāju gan sodīja, bet neko vairs padarīt nevarēja.

Jaunie laiki

1776. gadā augsto, smailo torni nomainīja pret tagadējo drukno. 

Lai arī Domā ir daudz viduslaiku celtnes iezīmju, senais koptēls vēlāko gadsimtu pārbūvēs radīts apzināti. 

18. gadsimta otrajā pusē kādreizējā klostera telpas nolēma pārbūvēt par pilsētas bibliotēku. Pēc Johana Daniela Felsko projektiem celta rietumu piebūve un jaunā ieeja, ko izmanto iekļūšanai baznīcā arī tagad. Tam 1891. gadā sekoja Doma muzeja (tagad Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs) izveide, upurējot visu agrāko klostera otro stāvu, kā arī krustejas atjaunošana. 

Savukārt pēc Vilhelma Neimaņa vadībā veiktiem smalkiem izpētes darbiem 19. un 20. gadsimta mijā baznīcas vestibils ieguva jūgendstila vaibstus.

Vilhelma Neimaņa vadībā uzbūvētā jaunā baznīcas galvenā ieeja un vestibils jūgendstilā.

Latvijas pirmās neatkarības laikā Doma baznīcas apkārtnē veikti vairāki arheoloģiskie izrakumi, kas turpināti arī padomju laikos, tāpēc var teikt, ka baznīcas un senais klostera dārzs ir labi izpētīti. 

 Pēc Otrā pasaules kara daudzviet Vecrīga bija drupās un vien daļu vērtīgo celtņu detaļu novietoja glabāties baznīcas pagalmā un krustejā. Pašlaik tur apskatāma plaša Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcija.

Klostera un Domskolas telpās tika izveidota pilsētas bibliotēka un muzejs. Vēl tagad pie Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ieejas redzama plāksne ar latīnisku tekstu: “Ar Dieva palīgu pēcnācēji, patiesi godinot senču piemiņu, nodevuši un veltījuši restaurētu katedrāles bijušo klosteri mākslai un zinībām. Tā Kunga 1889. gadā.” Foto: Shutterstock

Savukārt padomju laikos baznīca ticīgajiem tika atņemta, Doma draudze kādu laiku sanāca Jāņa baznīcā, bet arhibīskapa baznīca bijusi arī Sv. Ģertrūdes baznīca. Doma baznīcā tika izveidota viena no labākajām Rīgas koncertzālēm, kur iespaidīgās ērģeles, kuru lielākā stabule ir cilvēka augumā, bet mazākā pildspalvas izmērā, un Doma zēnu koris priecēja daudzus. 

Ērģeles 1883./1884. gadā uzbūvēja „E.F. Walcker & Co”. Tām ir ne tikai varens skanējums, bet arī iespaidīgas detaļas – 124 reģistri, četri manuāļi un pedālis, 6718 dažāda lieluma un materiāla stabules, kas izvietotas uz 26 vēja lādēm.

Ērģeles. 1883. gadā Domā uzstādītas tobrīd lielākās ērģeles pasaulē. Tām ir 6883 stabules. Instrumenta uzstādīšanas laikā saglabāja 16. gadsimta beigu un nedaudz jaunākos kokgriezumus. Foto: LETA

Padomju laikā izveidots arī asprātīgs risinājums Doma baznīcas soliem – to atzveltni var pārvietot uz abām pusēm, proti, klausītāju skats var būt vērsts gan pret altāri, gan ērģelēm. Pašlaik arī Domā izskan dažādu laikmetu mūzika gan dievkalpojumos, gan regulāros koncertos.

Grupas "Instrumenti" koncerts Doma baznīcā. Foto: DELFI
Grupas "Goran Gora" koncerts Doma baznīcā. Foto: DELFI

Barikāžu laikā Doma baznīca bija ne vien patvērums nosalušajiem un nogurušajiem, bet arī medpunkts, kurā visu laiku dežūrēja brīvprātīgie no Rīgas 1. slimnīcas, 4. slimnīcas un citi. Katrai slimnīcai ierādīta kāda no kapelām baznīcas malās. Cilvēki varēja uz baznīcu nākt brīvprātīgi nodot asinis, kas arī ticis darīts.

Kā atceras toreizējā 1. slimnīcas ārste ķirurģe Daina Briekmane, kas Doma baznīcā pavadījusi vairākas naktis, tur valdījusi nepārtraukta rosība, spēlētas ērģeles. Jaunie mācītāji teikuši sprediķus, cilvēki atpūtušies uz krēsliem. Pie ieejas durvīm bijusi vieta, kur ikviens varējis nest ko ēdamu barikāžu dalībniekiem. „Redzēju tur daudzus, arī sabiedrībā labi zināmus cilvēkus, kas nesa ko ēdamu. Labi atceros, ka atnāca aktrise Velta Līne ar grozu smalki sasmērētu lašmaizīšu,” stāsta mediķe. 

Viņa arī stāsta, ka valdījusi liela neziņa par to, kā būs. Bijušas pat spekulācijas, ka nevajag uzturēties baznīcā, kas esot viegls mērķis uzbrucējiem. Bijis sagatavots arī bēgšanas ceļš – slepena eja labajā pusē aiz altāra, pa kuru it kā varēja izbēgt pie Daugavas. Laimīgā kārtā to izmantot nevajadzēja. Arī medicīnisko palīdzību apšaudēs ievainotajiem varēja sniegt 1. slimnīcā tam piemērotās telpās, bet uz baznīcu daudzi nākuši mērīt asinsspiedienu, atceras Briekmane. 

Interesanti, ka leģendas, kas saistītas ar baznīcu, tiešām vēsta par daudzām ejām un noslēpumainiem vīriem, kas nāk naktī pie sarga, pierunā to atslēgt durvis un aizved uz slepenām dārgumu glabātavām.  

Barikāžu laikā bijis sagatavots arī bēgšanas ceļš –
slepena eja labajā pusē aiz altāra, pa kuru it kā
varēja izbēgt pie Daugavas. 

Barikāžu notikumi diemžēl noslēdzās ar nogalināto izvadīšanu no Doma baznīcas. Kopš tā laika ik gadu te notiek piemiņas dievkalpojumi, bet šogad Marijas kapelā atklāta 1991. gada barikādēm veltīta vitrāža.

2018. gadā atklātā vitrāža par godu 1991. gada barikādēm. Foto: DELFI

Mūsdienās Doms ir Rīgas un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa katedrāle. Domā valstiski svarīgos svētkos un atceres pasākumos notiek arī ekumēniskie dievkalpojumi ar augstāko amatpersonu piedalīšanos.

Neparasti elementi

Baznīcas iespaidīgums vislabāk sajūtams, atrodoties Doma laukumā, jo no otras puses to ieskauj blīva apbūve. Tomēr laukums, kuru sākts veidot 19. gadsimta 60. gados, savus pašreizējos apmērus ieguvis tikai 20. gadsimta 30. gados. Vairāk lasiet šeit. Ja no laukuma puses noiesiet lejā tā sauktajā Doma bedrē, kur 2017. gadā izveidots bērnu rotaļu laukums, un pacelsiet skatu uz augšu, fasādes ziemeļaustrumu pusē ieraudzīsiet būvmeistara kapiteli jeb Doma lībieti no 13. gadsimta. Mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis nelielo krūšu tēlu baznīcas sienā par lībieša krūšutēlu nosaucis tādēļ, ka kapiteļa formu veido no krūmiem jeb lapotnes izliekusies cilvēka galva, kam krekls pie kakla sasprausts ar saktu.

Doma baznīcas Sv. Marijas kapelā greznajos vārtiņos atrodama arī apzeltīta pelīte - runā, ka tā ir atsauce uz seno teicienu "pliks kā baznīcas žurka"

Bīskapa Meinarda sienas kapene Doma baznīcā. Viņa pīšļus no Ikšķiles 15. gadsimtā pārveda uz Domu, bet 19. gadsimtā veikta pārbaude, vai te tiešām dus garīdznieks

Teodora Heinriha fon Dreilingena epitāfija. Baznīcā tādu bijis vairāk nekā 70, bet apgaismības laikā tās noņēma, un kurinātājs daļu aiz nezināšanas sadedzinājis

Plūdu atzīme

Atgādina par 1709. gada 6. aprīļa plūdiem, kad ūdens baznīcā bijis "vīra augstumā"

Savukārt baznīcas vestibila kāpņu lejasdaļā atrodas kapa plāksne ar iekaltiem miroņkauliem un visai zīmīgu un pamācošu uzrakstu: „Skaistais cilvēk, aplūko mani, kas Tu esi, es esmu bijis.”

No kāpnēm un ieejas pa kreisi esošajā Marijas kapelā nesen atklāta vitrāža par godu barikāžu notikumiem, bet tās priekšā redzama vēsturiskā 1819. gadā Hermaņa Boses Romā izgatavotā Rafaēla pēdējās gleznas „Kristus apskaidrošana” kopija. No tās pa labi atrodams vēl kāds interesants un jauks elements – apzeltīta baznīcas pelīte. Pastāv vairāki varianti, kā tā radusies. Viens vēsta, ka remontdarbu veicējiem nav laikus samaksāts, tāpēc tie kā izsmieklu te paslēpuši norādi uz seno teicienu „pliks kā baznīcas žurka”. Tāpat, iespējams, tā ir atsauce uz lielajiem plūdiem 18. gadsimta sākumā, kad plūdu laikā baznīcā peldējuši gan soli, gan zārki, bet uz tiem tupējušas peles. Norādi par to, cik augsts 1709. gada plūdos bijis ūdens, atradīsiet baznīcas tālākajā galā, labajā pusē. 

Altāris ar Rafaēla gleznas “Apskaidrošana” kopiju Marijas kapelā. 1820. gads. Publicitātes foto

Blakus plūdu atzīmei atrodas tā saucamais vējtveris, uz kura skatāms netverami viegls, mistisks Korda Meijera 1689. gada gleznojums ar perspektīvas izmantojumu. 

Pulkstenis

  Foto: LETA

Domājams, ka pirmais pulkstenis tornī iebūvēts 1596. gadā, kad to atjaunoja pēc ugunsgrēka. 1779. gadā mehāniskais pulkstenis nomainīts pret Brēmenes akmenī veidotu saules pulksteni. 19. gadsimta beigās te uzstādīja mehānisko pulksteni, kuru 1938. gadā rekonstruēja. Pēc ilgākas dīkstāves uz pilsētas 800 gadu jubileju tika atjaunots Doma torņa pulkstenis. Tagad tas atkal darbojas. 

Krusteja

13. gadsimta vidū svarīgs baznīcas papildinājums bija arī krustejas, kapitula zāles un citu palīgtelpu apvienošana vienotā kompleksā. Šāda eja ir raksturīgs viduslaiku katoļu klostera elements un arī mūsdienās ir viens no izteiksmīgākajiem Doma baznīcas kompleksa elementiem.

Savukārt jau minētā Doma kapitula zāle bijusi viena no svarīgākajām telpām, kur senāk pulcējušies klostera brāļi un domkapitula locekļi, gan risinot administratīvus jautājumus, gan uzņemot viesus un ievēlot jaunus kandidātus.

Doma Kapitula zāle. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

Klostera pagalma centrā atradusies aka, bet dārzā, kur mūsdienās aug vairs tikai paradīzes āboli, brāļi audzējuši gan ārstniecības augus, gan visu nepieciešamo virtuvei. Viena no neparastākajām telpām starp klostera dārzu un krusteju ir nelielais tonzorijs jeb sava veida mūku frizētava, kurā brāļiem tika skūta bārda un tonzūra (galvvidus), norādot uz viņu atsacīšanos no pasaulīgās dzīves. Tonzorija vidū atradies trauks ar svēto ūdeni. 

Krustejā stāv arī vēsturiskais 390 gadus tornī nostāvējušais Doma gailis, kuru 1985. gadā nomainīja precīza kopija.

13. gadsimta kristāmtrauks, kas šurp pārvests no Ikšķiles baznīcas 

Salaspils akmens galva. Pastāv uzskats, ka tas ir elktēls, kas izgatavots 16. - 18. gadsimtā. 19. gadsimtā to atradušais zemnieks akmeni uzdāvinājis Doma muzejam

Tonzorijs jeb sava veida mūku frizētava, kurā brāļiem tika skūta bārda un tonzūra (galvvidus), norādot uz viņu atsacīšanos no pasaulīgās dzīves

Krustejā apskatāmi ļoti dažādi elementi un vērtīgi priekšmeti no visas Vecrīgas. Te atrodams gan viens no retajiem lielgabaliem, kas kādreiz atradās pie Rātsnama, gan arī greznie oriģinālie piedurves akmeņi no Melngalvju nama (vairāk par to lasiet šeit), jēra skulptūra no skolas ēkas Jāņa sētā un vēl citi.

Lai piešķirtu Doma krustejai sabalansētāku izskatu, pēc Vilhelma Neimaņa projekta piebūvēja muzeja ēkas pagarinājumu. Pagalma pusē to pieskaņoja Kristofa Hāberlanda projektētās bibliotēkas klasicismā veidotajai ēkai, bet Jaunielas fasāde veidota neobarokā. Foto: Zudusī Latvija

Interesanti, ka nolūkā iegūt naudu baznīcas atjaunošanai birģermeistars Emīls fon Betihers 19. un 20. gadsimta mijā dāsnajiem ziedotājiem apsolīja krustejā iemūžināt viņu vārdus un dzimtas ģerboņus. Savu solījumu viņš turējis, un vārtu ailē skatāmas daudzas šādas plāksnes. Tomēr interesantākā plāksne, kas atrodama krustejā, veltīta, iespējams, vecākajai Rīgas iedzīvotājai, jo pēc te norādītajiem datiem var spriest, ka viņa mirusi 120 gadu vecumā. Lūk, ko vēstījis teksts uz plāksnes, kas vairs nav salasāms, bet ko pārzīmējis Johans Kristofs Broce (tulkojis Aleksandrs Frīdrihs Neilands): „Apstājies, pasaules skrējēj, un ievēro, še dus ilgi dzīvojusī Magdalēna fon Reina, dzimusi 1568. g. Sēlpilī, divās laulībās ar Paulu Arendu un Hansi Fridenu nodzīvojusi 79 gadus, vēl 21 gadu atraitne, mirusi 1688. g. 8. novembrī 120 gadu vecumā. Redzējusi 79 bērnus un mazbērnus, ko ķēniņš Dāvids sauc par brīnišķīgu, viņa pieredzējusi, ej un gatavojies laimīgai mūžībai.”

Zudusī Latvija/Shutterstock

Vēl viena lieta, kam pievērst uzmanību Doma dārzā, ir bīskapa Alberta skulptūra. Protams, neviens nezina, kā tieši izskatījies bīskaps, jo nav saglabājies neviens zīmējums ar viņa attēlu, bet 1897. gadā Kurzemes meistars Kārlis Bernēvics izveidojis nelielu bīskapa skulptūru. Tā novietota pie Doma dienvidu sienas. Pirmā pasaules kara laikā to evakuēja uz Krieviju, bet uz Rīgas astoņsimtgadi vācbaltu Vācijas apvienība saziedoja līdzekļus tās kopijai, kas tagad skatāma Doma dārzā.

2001. gadā atjaunotais Bīskapa Alberta piemineklis Doma dārzā. Foto: shutterstock

Krustejā stāv arī vēsturiskais 390 gadus tornī nostāvējušais Doma gailis, kuru 1985. gadā nomainīja precīza kopija. Vien tā puse bija apzeltīta, otra melna. Tas tādēļ, ka Rīgas tirgoņu turība bija atkarīga no laba ceļavēja – tā nu tad, kad tas bijis peļņu nesošs un labs, bija redzama gaiļa zeltītā puse, bet, kad ne, tad melnā. Uz gaiļa sekstes lasāmi uzraksti par tā izgatavotājiem. Tādi ir arī jaunajam gailim, kas tagad pilda savus pienākumus torņa smailē.

Krustejā skatāma plaša Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja dārgumu izstāde, kurā atrodami interesanti objekti no visas Vecrīgas. Foto: shutterstock

Krusteja interesentiem pieejama, ejot no baznīcas puses, savukārt Muzeju naktī un citos pasākumos to mēdz atvērt arī no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, kur glabājas plašākā kolekcija par Rīgas vēsturi, puses.

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORE

Maija Kuzņecova

Video žurnāliste, “DELFI TV".