Turismagids.lv Ar Rīgas
domes atbalstu
Projektu atbalsta
Rīgas dome
рус
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Lai arī, staigājot pa Vecrīgu, var šķist, ka mājīgais un gaismas pielietais Līvu laukums te atradies jau kopš senseniem laikiem, patiesībā šis ir jaunākais vecpilsētas laukums un līdz pat Otrajam pasaules karam te bija tumšu ieliņu mudžeklis, līdzīgi kā citviet Vecrīgā, bet vēl dažus simtus gadu pirms tam mēs te stāvētu Rīdzenes upes krastā un lūkotos uz kuģīšiem un laivām. Līvu laukums jeb padomju laikā Filharmonijas skvērs ierīkots 20. gadsimta 50. gados, bet tikai 1974. gadā to līdz galam ar māksliniecisku pieskārienu izveidoja pilsētas dārzu arhitekts Kārlis Barons. Turklāt tas veidots kā pagaidu laukums, ko vēlāk plānots apbūvēt.


Rīgas stāsti: Līvu laukums

Nav tik sens, kā šķiet

“Ielas, aklās ieliņas un šķērsieliņas, kā arī caurietves te krustojas cita ar citu līdzīgi šahtām un ejām kalnraktuvēs. Dažviet saule nav iespīdējusi kopš gadu simteņiem,” par Vecrīgu, labi raksturojot situāciju, 1841. gadā rakstījis vācu ceļotājs Kols. Mājiņas spiedās viena pie otras – Kaļķu, Mazā Ķēniņu (tagad Meistaru), Zirgu un citas ielas te veidoja viduslaiku pilsētai raksturīgu tīklojumu. Tagadējā laukuma vietā atradies arī pilsētas galvenais lombards.

Skats uz tagadējo Līvu laukumu no Mazās ģildes stūra pirmskara gados. Foto: Gunāra Armana arhīvs.

Bet, ja atskatās vēl senākā vēsturē, tad, stāvot uz tagadējās Meistaru ielas, jūs atrastos varenās Rīdzenes upes krastos. Šī upe, kas tiek uzskatīta par Rīgas vārda devēju, savulaik bijusi pat 50 līdz 70 metrus plata – līdz tagadējai Vaļņu ielai. Vēlāk tā palēnām aizbērta un piemēslota, līdz novadīta pazemē, lai pilsēta varētu izplesties, un aizmirsta. Līvu laukumā par šo ūdens ceļu atrodams arhitektes Ausmas Skujiņas rosināts atgādinājums – puķu dobe tā centrā veidota upes tecējuma iezīmēšanai un vasarā ziedi tiek stādīti kā zili viļņi.

Savukārt, ieejot Meistaru ielas namos, kur atrodas kafejnīcas, piemēram, “Steiku haoss”, ieraudzīsiet vēsturiskos, visvecākos saglabājušos Rīgas mūrus. Šīs ēkas 20. gadsimta 80. gados atjaunoja poļu restauratori, saglabājot vecos mūrus, pie kuriem krāsainās mājiņas “pielipinātas” gluži kā bezdelīgu ligzdiņas pie klints.

Ejot pa laukuma centrālo celiņu, zem kājām ievērosiet lielu piemiņas plāksni.  2016. gadā Rīgas dome piešķīra 3,5 tūkstošus eiro piemiņas zīmes izveidošanai šajā vietā. Tā veltīta pirmajam kinoseansam Rīgā 1896. gadā, un tās autors ir Ģirts Burvis. Kā jau minēts, tolaik te nebija laukuma, bet gan blīva apbūve. Te atradās arī Kaļķu ielas 11. nams, kur īsi pēc tam, kad brāļi Limjēri Francijā izrādīja savu izgudrojumu, arī Rīgā noticis pirmais kinoseanss.

Ejot pa Līvu laukumu, paskaties zem kājām! Īsi pēc tam, kad brāļi Limjēri Parīzē pirmo reizi demonstrēja kino, arī Rīgā 1896. gadā necilā mājiņā, Kaļķu ielā 11, notika pirmais kino seanss. Piemiņas zīme tam Līvu laukuma bruģī uzstādīta 2016. gadā.  Tās autors ir tēlnieks Ģirts Burvis.

Mazajā jeb Sv. Jāņa ģildē apvienojās amatnieki. 1863. gadā vecais ģildes nams tika nojaukts un 1866. gadā iesvētīja J.D. Felsko projektēto namu Tjūdoru gotikas stilā. Esot šajā namā, pievērsiet uzmanību Vācijā izgatavotajām vitrāžām. Savukārt ģildes dārziņā novietots Carnikavas muižas kolonnas kapitelis.

Lielā (tirgotāju) ģilde. Tajā bijušas daudzas simboliem pārpilnas telpas. Piemēram, Līgavas kambaris, kurā ģildes biedri pavadījuši savu kāzu nakti. Tajā saglabājies 1633. gadā būvētais, greznais kamīns. Uz tā tirgotājus mācošs uzraksts: "Nesaki to, kas cilvēkiem patīk, bet gan to,  kas nes kopējo labumu." Padomju gados te ierīkoja Filharmonijas koncertzāli, kuras vārdā nosauca arī skvēru.

Ziedu dobe Līvu laukumā iezīmē Rīdzenes upes tecējumu,. Tieši no Rīdzenes jeb Rīgas upes arī Latvijas galvaspilsēta varētu būt ieguvusi savu nosaukumu. Sākotnēji gan bijusi doma upes viļņus iezīmēt bruģī, bet 2003. gadā pēc arhitektes Ausmas Skujiņas ieteikuma tapa šī dobe. Interesanti, ka padomju laiku fotogrāfijās redzams, ka šeit bijusi puķu dobe ar palmu.

20. gadsimta astoņdesmitajos gados poļu restauratori atjaunoja daudzus Vecrīgas namus, tostarp arī klasiskās Līvu laukuma mājiņas. Tās, gluži kā bezdelīgu ligzdas pieguļ senajam pilsētas mūrim. Arī tagad, ieejot Līvu laukuma kafejnīcās, varēsiet pieskarties vecākajam pilsētas mūrim.

Ja dodamies nedaudz uz priekšu, redzam vienu no neparastākajām jūgendstila ēkām Rīgā – Kaķu namu. Tā autors ir viens no sava laika ražīgākajiem arhitektiem Fridrihs Šefels. Nosaukumu nams ieguvis, pateicoties melnajiem runčiem, kas rotā tā tornīšus. Leģenda vēsta, ka to cēlis bagāts un lepns latviešu tirgotājs uzvārdā Plūme, kas savā laikā nav uzņemts ielas pretējā pusē esošajā tirgotāju apvienībā jeb Lielajā ģildē. Par spīti ģildes vācu kungiem, viņš 1909. gadā licis celt savu māju tieši pretī ģildes namam un kaķus uz jumta novietot ar dibenpusi pret to – kaķi tornīšos notupušies ļoti nepārprotamā pozā. Jāpiebilst, ka padomju laikos te atradās Zinātņu akadēmijas telpas un kādu laiku kaķu uz jumta nemaz nebija, bet namu vienalga dēvēja par “kaķu māju”. Tagad minči ir “atgriezušies”.

Kaķu māja bez kaķiem, 1957.gads. Autors Grigorijs Akmoļinskis. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Iepretim atrodas jau minētie ģilžu nami. Abas varenās celtnes gan pārbūvētas, gan celtas pilnīgi no jauna, bet vienmēr piederējušas pilsētai un domātas sabiedriskām sapulcēm, kā arī jautrām sanākšanām. Jāatgādina, ka Mazā ģilde lielākoties bija amatnieku apvienība, bet Lielā ģilde – vareno un bagāto tirgotāju apvienība (te uzņēma arī citus turīgos, piemēram, zeltkaļus un augstākos ierēdņus). Tā nu, gluži loģiski, tirgotāju pilsētas Rīgas Lielā ģilde bija daudz ietekmīgāka un bagātāka nekā Mazā. Lielākoties abas bija vācu biedrības, kur gan reizēm uzņēma arī latviešus, bet 19. gadsimtā šī uzņemšana pēc tautības kļuvusi īpaši tendencioza, jo vācu elite jutusies apdraudēta lielā krievu un latviešu tirgotāju pieplūduma dēļ. Interesanta telpa meklējama Lielās ģildes namā – tas ir Brūtes kambaris, kas gan pilnībā vairs nav saglabājies, bet leģendas vēsta, ka tur pēc tradīcijas ģildes locekļa kāzās jaunajam pārim bija jāguļ pirmā nakts, kamēr viesi svinējuši viņa mājās. “Šim nolūkam tur bija klāta gulta ar veļu sarkanā krāsā,” savā grāmatā par Rīgu raksta Aleksandrs Fridrihs Neilands.

1958. gadā te ierīkoja Rīgas filharmoniju, bet 1963. gadā liels ugunsgrēks to izpostījis. Pēc tam Modris Ģelzis izprojektēja pazemes ieeju, kas tiek izmantota arī tagad, un citas telpas, kādas tās esam raduši redzēt mūsdienās.

Ielas pretējā pusē atrodas pēc Rīgas pirmā pilsētas arhitekta Johana Daniela Felsko projekta 1866. gadā tapušais Mazās ģildes nams. Nama stūrī ievietota ģildes patrona Sv. Jāņa statuja. Īpašu vērību vērts pievērst ģildes skaistajām, Vācijā izgatavotajām vitrāžām.

Līvu laukums ir viens no jaunākajiem Vecrīgas
laukumiem – tas veidots tikai 20. gadsimta
50. gados pēc P. Seļecka projekta, novācot
Otrajā pasaules karā sabombardētos kvartālus.

Ģildes Rīgā pastāvēja līdz 1939. gadam, bet to noriets sākās jau 19. gadsimta beigās.

Vēl kāds interesants stāsts saistās ar Kaļķu ielas 20. namu. Daudzi tam paskrien garām, pat nepaceļot galvu augšup. Tomēr vērīgākie ieraudzījuši, ka pie nesen atjaunotās mājas trešā stāva loga greznojas pakavs. Šī ir senā Lauvas aptieka, kas ar Zviedrijas karaļa atļauju dibināta 1691. gadā un te atradusies vairākus simtus gadu. Tā piederējusi varenai zinātnieku dzimtai, kuras locekļi bijuši gan ķeizarienes galma ārsti, gan pirmais racionālas lauksaimniecības ieviesējs Baltijā, gan pirmā Vidzemes dabas apraksta autors un citi. Par godu senajai aptiekai virs ēkas durvīm redzams cilnis ar lauvas attēlu, kas gan ir kopija, jo īstais astoņdesmitajos gados nozagts. Savukārt ar jau minēto pakavu saistās neparasta teika. Pakavs it kā nomucis Zviedrijas karaļa Kārļa XII zirgam un izsitis trešā stāva logu, kad varenais valdnieks joņojis cauri Rīgai. Cita teika vēsta, ka pakavs piederējis Pēterim I, kas arī Rīgā uzturējies vairākkārt un bijis pazīstams ar savu ugunīgo dabu. Tā nu mājas īpašnieks licis apzeltītu pakavu ievietot gan loga stiklā, gan uz sienas pie leģendārā loga.

Pakavs starp Kaļķu ielas 20. nama trešā stāva logiem un lauvas cilnis virs durvīm. Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Attēli ar zelta pakavu logā bija redzami vēl 20. un 30. gados.

Arī 1929. gadā uzņemtā kinolentē, kas tapusi Zviedrijas karaļa viesošanās laikā un tagad glabājas Stokholmas Karaliskajā bibliotēkā, redzams Lauvas aptiekas nams ar slaveno pakavu stiklā. Zviedriem, protams, patīk teikas versija par Kārļa XII ugunīgo jāšanu cauri Rīgai.

Vāgnera zāle. Foto: DELFI

Blakus šim namam, Vāgnera ielā, atrodas pirmais Rīgas teātris, kurā vairākus gadus strādājis pasaulslavenais komponists Rihards Vāgners. Kā savā grāmatā par Rīgu raksta Andris Kolbergs, tieši šeit noticis vēsturisks pavērsiens mūzikā, proti, Vāgners bijis pirmais pasaulē, kas orķestri diriģējis ar muguru pret publiku. Šajā teātrī uzstājušies arī neskaitāmi sava laika slavenākie mākslinieki – Ferencs Lists, Roberts Šūmanis, Antons Rūbenšteins, Hektors Berliozs un citi. Tagad šajā namā atrodas Vāgnera zāle, kas te atjaunota 1988. gadā.

Savukārt ielas pretējā pusē ir Mihaila Čehova Krievu drāmas teātris. Tas ir vecākais krievu dramatiskais teātris aiz Krievijas robežām. Tas atklāts 1883. gada 2. oktobrī. Teātri dibinājusi krievu tirgotāju biedrība “Uļej” (bišu strops), tādēļ slavenais arhitekts Reinholds Šmēlings ēkas fasādē iestrādājis bišu stropus.

Varēja būt milzu Kinematogrāfistu savienības nams

Kā jau minēts, Līvu laukums veidots kā pagaidu skvērs pēc tam, kad 1941. gada 28. un 29. jūnijā Vecrīga smagi cieta karā un apbūve te tika nopostīta.

Līvu laukums tagad un pēc kara. Foto: Kārlis Dambrāns (DELFI) / Krišs Rake (Rīgas Būvvaldes arhīva materiāli)

Kad 50. gados arhitekta Pāvela Seļecka vadībā labiekārtots skvērs ar apaļu puķu dobi un diagonāliem celiņiem, pa Kaļķu ielu (toreiz Ļeņina ielu) virzījās ļoti dzīva satiksme – pie Krievu drāmas teātra atradās trolejbusu pietura un ierīkotas pat barjeras gājējiem, lai tie nepaskrien zem mašīnām.

80. gadu beigās arhitekti Andris Kronbergs, Vladimirs Neilands un Edgars Treimanis izstrādāja vērienīgu Kinematogrāfistu savienības nama projektu. Ēkai bija jāatrodas kvartāla daļā gar Kaļķu ielu, iepretim teātrim, norobežojot skvēru no Kaļķu un Meistaru ielas. Filharmonijas skvēra pārbūves projekts paredzēja ierīkot arī ūdens tilpni ar tiltiņiem, savā diplomprojektā “Līvu laukuma areāla telpiskā reģenerācija” izpētījis Ojārs Šablovskis (vad. Jānis Krastiņš). “Kinematogrāfistu centra īstenošana būtu lielisks ieguvums Vecrīgas publisko aktivitāšu uzlabošanā. Kinematogrāfistu centrs kalpotu kā magnēts cilvēku piesaistei. Šodienas kontekstā, subjektīvi vērojot projektā izmantotos formveides paņēmienus, mākslinieciskos efektus, tie šķiet nedaudz samāksloti un sveši vecpilsētas vēsturiskajai videi. Projekta realizācijā Vecrīga zaudētu piemītošo vides senatnīguma ilūziju,” raksta Šablovskis.

Kinematogrāfistu savienības nama rasējums, Latvijas arhitektūra, 1989. gads. Arhitekti Andris Kronbergs, Vladimirs Neilands un Edgars Treimanis

Tomēr to, kā būtu, ja būtu, tā arī nekad nenācās piedzīvot, jo sākās pārmaiņu laiki un vērienīgais projekts tā arī nav īstenots. Šis gan nav vienīgais piedāvājums apbūvēt Līvu laukumu, bet līdz šim sabiedrībā šādi piedāvājumi nav guvuši atbalstu.

Daudzi jau aizmirsuši, tāpēc vērts atgādināt, ka 2000. gada 29. februārī, kad tika nolemts Filharmonijas skvēru pārdēvēt par Līvu laukumu, šis lēmums piedzīvoja visai lielu sabiedrības pretestību, tomēr nosaukums it labi iegājās, un šos notikumus daudzi jau vairs neatceras.

2003. gadā notika vērienīga laukuma pārbūve un labiekārtošana, tad arī iekārtota minētā puķu dobe, kas atgādina par Rīdzenes upes tecējumu.

Jau vairākus gadus Ziemassvētku laikā te notiek svētku tirdziņš, bet vasarā dažādi pasākumi un rosība āra kafejnīcās.

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORE

Maija Kuzņecova

Video žurnāliste, “DELFI TV".