Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome un Live Riga
рус
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome un Live Riga

Rātslaukums - vēsturiskā Rīgas sirds – gadsimtu gaitā pārvērties, mainījies, iznīcināts un atdzimis jau citā izskatā ar dažiem vēsturiskiem vaibstiem. Rātslaukumā gadsimtu gaitā bijusi gan soda vieta, gan benzīntanks, gan ugunsdzēsēju depo un autobusu galapunkts. Te svinēti Maija Grāfa svētki, ritējusi aktīva tirdzniecība, iespējams, pušķota arī pirmā Ziemassvētku eglīte, vēl nesenā pagātnē cauri traucies 9. trolejbuss ar pieturu pie Politehniskā institūta (tagad Rīgas Tehniskā universitāte – RTU). Sagruvis un atkal cēlies Rātsnams un Melngalvju nams, nebūtībā aizgājuši ap tiem esošie kvartāli, bet „izaugušas” Okupācijas muzeja, RTU un citas ēkas. Šis ir stāsts par vietu, kas, tāpat kā Rīga, nekad nav gatava, bet mūžam mainīga un leģendām bagāta.

Rīgas stāsti:
Rātslaukums

Jau rakstījām par dzīru un līksmības pieskandināto Melngalvju namu un tā raibo vēsturi līdz pat mūsdienām, piepildot vēlējumu, kas vēsturiski iegravēts virs ieejas durvīm: “Ja man kādreiz sagrūt būs, mani atkal celiet jūs!” Melngalvju nama kompleksā ir arī blakus esošā ēka – Švābes nams, kas radies 19. gadsimta beigās, arhitektam Kārlim Felsko pārveidojot kādreizējās policijas tiesas māju un pieskaņojot to blakus stāvošajam Melngalvju namam. Bet tam blakus atrodas tā sauktais Zilās gvardes nams jeb Zilās pilsoņu gvardes ieroču noliktava.  Zilā gvarde bija pilsoņu jātnieku rota, kuras formastērpi bija zilā krāsā (bija arī zaļā gvarde), un tās pienākumos bija arī eskortēt augstus viesus.

Ūsainais stabiņš, kas norobežo Rātslaukuma gājēju zonu un Kungu ielu. Vēsturiski tādi bija tikai divi un sargāja Holandera nama stūrus, bet mūsdienās izgatavoti 10. Foto: Kārlis Dambrāns/DELFI

Ar cara pavēli 19. gadsimtā likvidēja abas šīs gvardes un pārveidoja par bēru un palīdzības kasēm, ceļvedī par Rīgu raksta Aleksandrs Fridrihs Neilands. Zilās gvardes namā, kas atrodas tik ērtā vietā, pašā pilsētas centrā, 20. gadsimta sākumā atradās Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības 1. depo, bet tagad tur ir restorāns.

Iepretim šīm ēkām jau kopš viduslaikiem atradies kauna stabs un soda vieta. Stabs laukuma attēlos redzams līdz pat 19. gadsimta beigām, kad tas pārvietots pie Melngalvju nama. Vēlākos attēlos šajā vietā redzama koka tualete. Viena slavena soda izpilde notikusi pēc Kalendāra nemieriem 16. gadsimtā, kad tieši Rātslaukuma soda vietā galva nocirsta diviem rātes kungiem, bet pēc tam arī diviem nemieru cēlājiem.

Savukārt 1525. gadā ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs Rātslaukumā pasludināja ticības brīvību, raksta Aleksandrs Frīdrihs Neilands. Šajā vietā 1710. gadā Pētera I karaspēka virspavēlnieks grāfs Šeremetjevs pieņēma arī rīdzinieku padošanos un pilsētas atslēgas, kam sekoja vairāk nekā 200 gadus ilga pakļautība cariskajai Krievijai.

Jāpiebilst, ka no Rātslaukuma skaitīja arī attālumu no Rīgas līdz citām pilsētām.

Savukārt 2003. gadā zem Rātslaukuma sāka izbūvēt izstāžu zāli, kas pazīstama ar nosaukumu Rīgas Mākslas telpa.

Rātsnams

Jau kopš 1226. gada 18. aprīļa Rīgai bijusi sava pārvalde – rāte, ko sākotnēji vadīja bīskapa nozīmēts virstiesnesis jeb fogts. Toreiz gan Rātsnams atradies Tirgoņu ielā, bet pēc tam, kad rīdziniekus 1330. gadā sakāva ordenis un pieprasīja sev uzcelt jaunu pili Daugavmalā, lepnie Rīgas pilsoņi vienlaikus uzcēla arī Melngalvju namu un jaunu Rātsnamu. Tajā rāte sāka darboties 1334. gadā. Toreiz Rātsnams bija divstāvu ēka ar tornīti, kuras augšstāvā atradās sešas telpas – lielākās bija sapulču zāle un ķemerejas (pilsētas kases) telpa. Apakšējā stāvā bija sardzes telpas un veikali. Rātsnama priekšā bijusi terase ar verandu – no turienes nolasīti rātskungu paziņojumi un rīkojumi.

16. gadsimtā pasaule pēc tumšajiem viduslaikiem piedzīvoja garīgu pacēlumu – feodālisma krīze, humānisma ideju izplatība un reformācijas kustība atstāja pēdas arī mākslā, arhitektūrā un sabiedriskajā dzīvē. Radās jauni ēku tipi, jaunas plānošanas sistēmas un būvformas. Arī Rīgā līdzās daudzajām kulta celtnēm vairāk vērības sāka pievērst sabiedriskām un privātām, laicīga rakstura ēkām.

“16.–17. gadsimtā Rīgā bija trīs šādas ievērojamas laicīgās sabiedriskās celtnes: Rīgas pils, Rātsnams un Melngalvju nams,” grāmatā “Cilnis Vecrīgas laicīgajā arhitektūra” raksta Skaidrīte Cielava. Ap šo laiku sāka parādīties greznas fasādes un dažādi apdares paņēmieni. “Rīgā vērojami centieni izdaiļot ne vien kulta, bet arī sabiedrisko ēku fasādes. Visspilgtāk tas izpaudās Rātsnama un Melngalvju nama fasādēs. Rātsnama pārbūvi uzsāka 1576. gadā (pabeidza 1598. gadā). Šajā laikā pārbūvēja flīģeli, uzcēla staltu astoņstūru torni ar arkotu galeriju. Rātsnama zelmeņus izrotāja ar volūtām un obeliskiem, kā arī apaļiem lodziņiem, kas lielā mērā bagātināja šīs celtnes izskatu,” teikts grāmatā “Feodālā Rīga”.

Rātsnams 19. - 20. gadsimtu mijā. Foto: Hebensperger & Co

Jauno torni greznoja Sv. Juris ar karogu rokā, stāvot uz kāda zvēra ar zivs asti. Rātsnama tornī bijis arī zvans, lai brīdinātu pilsētniekus, ja tāda vajadzība rastos.  Nedaudz vēlāk piebūvēja arī kancelejas ēku, bet, kad šīs mājas vairs neatbilda rātes prasībām, tika atpirktas apkārtējās ēkas, un 1750. gadā lika pamatakmeni jaunai ēkai.  To naudas līdzekļu trūkuma dēļ atklāja tikai pēc 15 gadiem, un atklāšanā uzrunu par vēl šobaltdien aktuālu tematu “Vai mums šodien vēl ir vecā publika un tēvzeme?” teica apgaismības dižgars Johans Gotfrīds Herders.

Interesanti, ka jaunās ēkas zelmenī tika uzstādīts tēlnieka Kurlavska darināts Justīcijas tēls. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, jāsaka, ka šī figūra Otrajā pasaules karā, kad Rātsnams smagi cieta, izdzīvoja un tika izvietota Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) laboratoriju ēkas sienā, bet tagad glabājas Raiņa bulvārī 19, Latvijas Universitātes galvenās ēkas foajē aiz garderobēm.

19. gadsimta vidū rātei bija nepieciešamas vēl plašākas telpas, tāpēc arhitekts Johans Daniels Felsko namam uzprojektēja arī trešo stāvu. Drīz pēc tam gan pašu rāti likvidēja, izveidoja Rīgas domi un namā izvietoja pilsētas bibliotēku, diskonta banku un bāriņtiesu. Otrajā pasaules karā bibliotēka zaudēja vairāk nekā 800 tūkstošus krājuma vienību, bet Rātsnams 1941. gadā izdega.

To, tāpat kā Melngalvju namu, pēc kara gan varēja atjaunot, bet to izlēma nedarīt – 1954. gadā izdegušās drupas varas iestādes lika uzspridzināt. Šajā vietā tika uzcelts RTU laboratoriju korpuss, kurā atradās arī bibliotēka un muzejs.

Starp citu, ap Rātsnamu reiz ar stobriem uz leju bijuši iedzīti 49 lielgabali, kas redzami daudzos pirmskara attēlos. Daudzi frontes vajadzībām pārkausēti jau Otrā pasaules kara laikā un tagad zuduši, bet daži vēl Rīgā atrodami, piemēram, Doma Krustejā vai Jēkaba kazarmās.



Oriģinālā Rolanda skulptūra glabājas Sv. Pētera baznīcā,
bet 1999. gadā tā uz neilgu laiku bija “iznākusi” laukā un
novietota uz jaunā postamenta


Jaunais Rātsnams atkal uzbūvēts 21. gadsimta sākumā, izveidojot vecajam Rātsnamam līdzīgu fasādi, bet modernas iekštelpas. Ēka atklāta 2003. gadā, un tajā tagad atkal darbojas Rīgas dome. Uz Rātsnama jumta izvietoti zvani, pateicoties kuriem rīdzinieki un pilsētas viesi var klausīties dažādu komponistu radītas melodijas.

Rolanda skulptūra

Kādu laiku Rātslaukumā nebija Rolanda, bet 19. gadsimta vidū iepretim Melngalvju namam atradās artēziskā aka - strūklaka. Vēlāk virs tās uzstādīja pēc Neimaņa meta Folca veidoto Rolanda skulptūru. Foto: Melngalvju nama arhīvs 

Viduslaikos daudzu Hanzas pilsētu centrālajos laukumos bieži bija redzama bruņinieka Rolanda skulptūra, kas simbolizēja brīvību un neatkarību. Tāda bija arī Rīga, kuras Rātslaukumā nomainījušies pat vairāki Rolandi. Pirmās skulptūras bijušas no koka un nav saglabājušās.

1896. gada 11. decembrī virs artēziskās akas uz Somijas granīta postamenta tika uzstādīta pamatīga smilšakmens skulptūra. Tās meta autors ir Vilhelms Neimanis, bet izgatavotājs – viens no Rīgas visu laiku ražīgākajiem un slavenākajiem skulptoriem Augusts Folcs.

20. gadsimta 30. gadu attēlos redzams, ka pie Rolanda kājām atrodas degvielas uzpildes stacija, ko rotā stikla kupols ar “Shell” zīmola simbolu. Turpat visos laikos bija arī ūdens ņemšanas vieta.

Rolanda skulptūra pieredzēja skarbus laikus – abus karus, Bermontiādi un citas jukas, bet palika neskarta. Tomēr 1945. gadā padomju varas pārstāvji to pasludināja par pretvalstisku un nogāza. Krietni bojāta, tā mājvietu rada blakus esošajā Sv. Pētera baznīcā, kur ap to laiku tika nogādātas daudzas vērtīgas lietas, namu detaļas un fragmenti no izpostītās Vecrīgas. Arī tagad oriģinālā skulptūra glabājas baznīcā, bet 1999. gadā tā uz neilgu laiku bija “iznākusi” laukā un novietota uz jaunā postamenta. 2000. gada maijā gan tā atkal atgriezās Pēterbaznīcā, bet uz granīta postamenta novietota tēlnieka Edvīna Krūmiņa izgatavota Folca skulptūras precīza kopija, teikts Gunāra Kušķa grāmatā “Granītā kaltā Latvijas vēsture”.

"Shell" degvielas uzpildes stacija pie Rolanda statujas. Pa labi - autobusu, kuri kursēja uz Ķekavu, galapunkts Rātslaukumā. 1930. gadi. Foto: Roberts Johansons, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja arhīvs

RTU ēka

Kā jau minēts, Otrais pasaules karš iecirta dziļas rētas un citus vaibstus Rīgas sejā. Rātsnams un Melngalvju nams, kā arī ap tiem esošie kvartāli līdz pat krastmalai tika iznīcināti, vietā izveidojot plašu laukumu, ko nosauca par Sarkano strēlnieku laukumu. Arī Rolands pazuda, bet nedaudz tālāk 1971. gadā tika uzstādīta Latviešu strēlnieku piemineklis. Pieminekļa autors ir tēlnieks Valdis Albergs.

Savukārt no Latvijas Valsts universitātes (tagad Latvijas Universitāte) 1950. gadā atdalījās Medicīnas fakultāte, uz kuras pamata tapa Medicīnas institūts, bet 1958. gadā atdalījās arī tehniskās fakultātes, veidojot Rīgas Politehnisko institūtu (tagad RTU). Sākumā šai augstskolai pat nav bijis piemērotu telpu, tāpēc studentiem piešķīra jaunuzcelto Partijas skolu Ļeņina ielā 1 (tagad Kaļķu ielā 1), kuras celtniecību un iekārtošanu pabeidza paši studenti. Vecā Rātsnama vietā tapa institūta laboratorijas korpuss, kurā bija arī bibliotēka un muzejs.

Daudzi jau aizmirsuši, ka gar šīm ēkām bija divvirzienu satiksmes kustība, kursēja trolejbuss, kura pieturu tā arī sauca – “Rīgas Politehniskais institūts”. Kā atceras RTU Inženierzinātņu vēstures pētniecības centra speciāliste Alīda Zigmunde, jaunā laboratoriju ēka celta kā paneļu māja un tai bija arī caurbrauktuve pirmajā stāvā, pa kuru varēja iebraukt Vecrīgā. Šajā ejā bijušas iemūrētas detaļas no vecā Rātslaukuma ēkām. Barikāžu laikā šo caurbrauktuvi aizšķērsoja un vismaz no šīs puses Vecrīgā iekļūt nevarēja, atceras Zigmunde.

Abus augstskolas korpusus savienojusi pazemes eja.

Savukārt tornītis laboratoriju korpusā, kur atradās muzejs, bija 10 stāvu augstumā, kas Vecrīgai ir visai augsti, tādēļ 1991. gada barikāžu laikā tas sagatavots sakariem ar Preses namu, ja nu tāda vajadzība rastos, stāsta Zigmunde. Tur dežurējuši sakarnieki. Viņa arī atceras, ka, lai arī Rīgā īstu zemestrīču nav bijis, dažas kustības reizumis reģistrētas gan un, tornītī strādājot, šķiet, arī pati tās jutusi.

Pašlaik gan Kaļķu ielā 1 vairs nav nevienas Rīgas Tehniskās universitātes fakultātes, bet šajā ēkā vēl strādā augstskolas administrācija un ir dažas auditorijas, reprezentatīvās un koncertu telpas, kā arī darbojas daži pašdarbības kolektīvi. Tā kā šī ēka pieder Rīgas pašvaldībai, universitāte drīzumā plāno pilnībā pārcelties uz telpām Ķīpsalā, bet konkrēts datums šiem Jurģiem vēl nav noteikts. Izteikti varianti, ka šajā ēkā varētu izvietot Laikmetīgās mākslas muzeju.

Padomju gados Rātsnama un blakusesošo ēku vietā uzcēla Rīgas politehniskā institūta galveno ēku, kā arī laboratoriju korpusu. Kaļķu ielā (toreiz - Ļeņina) bija dzīva satiksme. Laboratoriju ar galveno ēku savienoja pāreja, bet pirmā stāva līmenī bija caurbrauktuve. Barikāžu laikā to noboķēja. Foto: RTU Inženierzinātņu vēstures pētniecības centrs

Okupācijas muzejs

Rātslaukuma stūrītī atrodas arī tagadējā Okupācijas muzeja ēka, bet sākotnēji tas tika atklāts 1970. gadā kā Latviešu sarkano strēlnieku muzejs. Tā arhitekts ir Gunārs Lūsis-Grīnbergs, kas par šī kompleksa būvi saņēma arī arhitektūras balvas. Muzejs toreiz kalpoja Komunistiskās partijas propagandas mērķiem, it sevišķi jaunatnes audzināšanai komunisma garā.

1993. gadā pēc neatkarības atgūšanas šajā simboliskajā vietā izvietots Okupācijas muzejs, kura eksponāti ataino to, kas notika ar Latviju, Latvijas tautu un zemi komunistiskās Padomju Savienības, kā arī nacionālsociālistiskās Vācijas režīma valdīšanas laikā no 1940. līdz 1991. gadam.


Padomju laikos vecā Rātsnama vietā tapa Rīgas Politehniskā
institūta laboratorijas korpuss. Gar to bija divvirzienu
satiksmes kustība, kursēja trolejbuss


Kantainā muzeja ēka, būvējot Melngalvju namu, 90. gadu beigās zaudējusi daļu no sava sākotnējā apjoma. Tagad redzama tikai daļa no autoru padomju gados iecerētā memoriāla kompleksa, kas veltīts latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Ap šo ēku bijis ne mazums strīdu un pretrunu, to 1999. gadā Rīgas dome pat uzdeva nojaukt kā vidi degradējošu objektu. Pateicoties Okupācijas muzeja aktīvai rīcībai, kā arī vairāku citu sabiedrības grupu līdzdalībai, ēku tomēr nenojauca. Savukārt grupa arhitektu šai ēkai vēl nesen ieteica noteikt arhitektūras pieminekļa statusu, lai nekādu tās pārbūvi nevarētu veikt. 

Ne viens, ne otrs plāns nav īstenots, un pašlaik saskaņots muzeja ēkas būvprojekts, lai izveidotu “Nākotnes namu”, kā iecerējis arhitekts Gunārs Birkerts, pārbūvējot pašreizējo namu.

Jāpiebilst, ka 2016. gada 15. aprīlī Okupācijas muzeja ēkā izcēlās ugunsgrēks. Ēkas 2. stāvā, bēniņos, 15 kvadrātmetru platībā degusi ārsiena un koka konstrukcijas.

Ūsainie stabiņi un Saules pulkstenis, kura nav

Oriģinālais "ūsainais stabiņš" Bastejkalna apstādījumos. Diemžēl ķēde tam laika gaitā pazudusi. Stabiņš šeit nonāca pēc tam, kad Otrā pasaules kara laikā tika iznīcināts Rātslaukums un tajā esošie elementi vai nu zuda pavisam, vai nonāca kur nu kurais. Otrs stabiņa " brālis" meklējams Doma Krustejā. Foto: Kārlis Dambrāns/DELFI

Saules pulkstenis ir senākais no zināmajiem instrumentiem, ar ko tika noteikts laiks. Atrodami vien daži seni attēli, kur redzams, ka reiz arī Rātslaukumā bijis šāds pulkstenis – tā saucamais Rātūža pulkstenis. Diemžēl vēstures līkločos tas iznīcināts un vairs nav atrodams. “Ja mums priekšā būtu Fehelma 1816. gada gleznojums ar skatu no Rātsnama uz Melngalvju un Švābes namu, tad pie tā saucamā Holendera jeb Kamārina nama redzētu Rātūža saules pulksteni. Tas ir zudis laikā, bet tam būtu jāatgriežas uz jaunās ēkas svītrainā kvadrātveida apmetuma. Tas ir iespējams. Vēl viens pulksteņa attēls ir Volfa 1829. gada gravīrā, kur skatā no Daugavmalas redzams pulksteņa gnomons,” stāsta Rīgas vēstures pētnieks Gunārs Armans.

Rātslaukumā ir vēl kādi mazi, neparasti objekti, ko ne visi ir ievērojuši. Tos dēvē par ūsainajiem stabiņiem. “Oriģinālie tādi bija tikai divi un zirgu pajūgu laikmetā sargāja Holendera jeb Kamārina nama stūrus uz Rātslaukuma un Kungu ielas pusi. Tagad ēkas stūris ir aplauzīts, jo stabiņi nav nolikti vēsturiskajā vietā. “Rīgas namu” iepriekšējā vadība, labu gribot, teica, ka nav vērts taisīt tikai divus stabiņus, ja pasūtam, tad pasūtam 10 kopijas. Tās salika pa perimetru Rātslaukumam. Viens gan jau ir nolauzts. Savukārt oriģinālie ūsainie stabiņi atrodami citur. Viens no tiem kopš 1952. gada ir ierakts Bastejkalnā, bet otrs guļ Doma Krustejā,” zina stāstīt Armans.


Rātslaukums tagad un senāk:

Rātslaukums mūsdienās un 20. gs. sākumā. Foto: Shutterstock.com / Melngalvju nama arhīvs

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORE

Maija Kuzņecova

Video žurnāliste, “DELFI TV".