Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
рус
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Rīga radās kā tirgošanās vieta – tirdzniecība ir tās spēks un ienākumu avots. Sākotnēji, viduslaikos, tirgus atradies uzreiz pie ostas, Alberta laukumā, pēcāk Rātslaukumā, bet tad ilgus gadsimtus tirgotāju būdas, andelmaņi un citi tingeltangeļi bija iekārtojušies Daugavmalā. Nu jau pagājuši gandrīz deviņdesmit gadi, kopš no Vaiņodes uz Rīgu atceļojuši cepelīnu angāri, kuros atrodas Centrāltirgus paviljoni, kas kopā ar apkārtējo teritoriju veido vienu no lielākajiem Eiropas tirgiem. Uzceļot tas bija arī modernākais, un pircēju interesi tas kopš tiem laikiem nav zaudējis. Kur kādreiz paviljonos iebrauca vilciens, bet kur meklēt Rīgas garākos tuneļus – tie ir tikai daži no stāstiem, kad runa ir par Centrāltirgu.

Rīgas stāsti: Centrāltirgus

Skats uz Vecrīgu caur Centrāltirgus angāra arkām. Foto: Centrāltirgus vēsturiskā izstāde/LETA

Ilgus gadus Daugavmalā

Skats no Doma baznīcas torņa uz Daugavmalas tirgu 20. gadsimta sākumā. Jau pirms Pirmā pasaules kara pilsētas dome sprieda, ka netīrības dēļ to vajadzētu slēgt un celt jaunu. Foto: Zudusī Latvija

Daugavmalas tirgus dokumentos pirmo reizi minēts 1572. gadā, un, kā jau ierasts, kur tirgošanās, tur arī visa rosība un pilsētas “sirds”, “vēders” un viss cits labums. Tomēr, gadiem ejot, tirgus krastmalā gan izpleties, bet kļuvis arī visai netīrs, antisanitārs, turklāt bojājis skatu uz vecpilsētu. Runāja, ka gluži vai zelta dzīve tur bijusi žurkām – pilsētas leģendas vēsta, ka brangākie eksemplāri bijuši neliela suņa izmērā. Turklāt Daugavmala bija vieta, kas simbolizēja varonīgās cīņas pret Bermonta-Avalova karaspēku – Rīgas un visas Latvijas atbrīvošanu. Tāpēc jau īsi pēc neatkarības iegūšanas tika lemts, ka tur vajadzēja iekārtot ko pienācīgāku nekā noplukušas tirgus būdas.

Daugavmalas tirgus. Baranku tirgotāji 1929. gadā. Foto: Zudusī Latvija
Daugavmalas tirgus. Putnu tirgotāja. 20. gadsimta sākums. Foto: Zudusī Latvija

Par to, kā šeit izskatījies 20. gadsimta 20. gados, savās atmiņās grāmatā “Rīgas svārki mugurā” rakstījis arī Andrejs Johansons: “Daugavmalas tirgus ar savām pastāvīgajām būdām un gadījuma tirgotājiem likās, ārēji raugoties, diezgan pitoresks, taču īstenībā tas vismaz higiēniskā ziņā bija visai apšaubāms. Ar gaļu tur vasaras mēnešos vispār nedrīkstēja tirgoties, bet vienā ejā, kur pārdeva dažādus gaļas atkritumus, valdīja drausmīga smaka arī ziemā. [..] Turpretim ar lielu patiku allaž kavējos pie vecenītēm, kas uz zemē paklāta lakata bija izbērušas baravikas, bekas, gailenes un citas skaistas sēnes. Ja pirka olas, tad turēja tās pret gaismu un aplūkoja caur īpašu kartona stobriņu, lai pārbaudītu svaigumu. 

Tirgus Daugavmalā 1929. gadā - pārdevēja ar papīra stobriņu pārbauda olas svaigumu. Kadrs no video, Kungliga biblioteket / SWEDEN

Skābos kāpostus toreiz iemērīja un pārdeva stopiem. Lielā izvēlē varēja dabūt augļus un ogas; sīpolu, burkānu, rutku un citu sakņu cenas bija ārkārtīgi zemas.” Savukārt pirms Jāņiem te noticis Zāļu tirgus, kurā piedalījušies vai visi Rīgas iedzīvotāji, neskatoties uz tautību. Šo tradīciju mēģinājuši pārnest arī uz jauno Centrāltirgu, bet tas nav izdevies.

Rāceņi un šķiņķis cepelīnu vietā

Cepelīns virs Rīgas. Pastkarte

Nesteigsimies notikumiem pa priekšu. Tā kā apstākļi Daugavmalā tirgošanās vajadzībām galīgi vairs nav atbilduši, izlemts veidot jaunu tirgu. Rīgai tirgus angāru celtniecībā jau bija pieredze – 1902. gadā bija tapuši divi Vidzemes tirgus paviljoni, bet 1925. gadā cēla arī Āgenskalna tirgu. 

Jau 1909. gadā Rīgas pilsētas vadība izteicās saistībā ar nepieciešamību ierīkot centrālo tirgu, tomēr šie plāni tā arī netika realizēti līdz Latvijas neatkarības pirmajiem gadiem. 1922. gada 28. decembrī Rīgas dome pieņēma lēmumu par centrālā pilsētas pārtikas tirgus ierīkošanu un celtniecību. Šī ideja un tās virzīšana pieder Rīgas pilsētas valdes tirdzniecības daļas vadītājam Klāvam Lorencam. Plāns bija izveidot vizuāli un funkcionāli vienotu tirgu – centrālo tirgu, jo līdz tam pilsētā bija visai daudz sīku, specializētu andeles vietu.

Tirgum vieta atrasta aiz dzelzceļa uzbēruma, Maskavas forštates sākumā, nojaucot divas rindas un vēl kādu nieku no 58 spīķeriem. Kā raksta Ēriks Hānbergs, šajā laikā no spīķeru pievārtes uz Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju “pārjurģoja” arī Lielā Kristapa skulptūru.

Lai arī notika projektu konkurss un tirgus variantus iesniedza daudzi slaveni arhitekti, tos tomēr neapstiprināja. Visbeidzot tirgus projekts tika izstrādāts pilsētas arhitekta Pāvila Dreimaņa vadībā (inženieri V. Isajevs un G. Tolstojs, kā arī arhitekts P. Pavlovs). Tika pieņemts lēmums par interesantu un ļoti saimniecisku risinājumu – nevis visas būves celt no jauna, bet tirgus ierīkošanai no valdības par dažiem miljoniem tolaik vēl Latvijas rubļu atpirkt Pirmā pasaules kara laikā ķeizariskās Vācijas armijas Vaiņodē izbūvētos dirižabļu (cepelīnu) lidostas angārus. Tie vairs netika izmantoti un citādi, visticamāk, būtu aizgājuši bojā. Tā teikt, divi zaķi ar vienu šāvienu. Jāpiebilst, ka vācu celtās būves bijušas pat vēl iespaidīgākas – katra angāra augstums bija 37,4 metri, platums 47,2 metri, garums 240 metri, bet Rīgā atvestie un uzceltie tirgus angāri ir 18 metrus augsti. Bijusi arī neveiksme, kam ar interesi sekoja tā laika prese. Hānbergs savā grāmatā par Centrāltirgu citē tehniskos dokumentus par angāru nojaukšanu: “Firma (“Stars”) nebija vispār paredzējusi metālu pārpūles iespējas priekšdarbos. [..] Piepeša troses atbrīvošanās izsauca stipru sašķobīšanos visā konstrukcijā un otru vēl stiprāku grūdienu, caur ko pussekcija iebruka angāra iekšpusē.” Tomēr, lai arī būvniecības laikā vairākkārt apsīkusi nauda, minētais bijis vienīgais gadījums, kad kaut kas iegruvis nepareizu aprēķinu dēļ. Visai iespaidīgi, ja ņem vērā, ka būvdarbos dažbrīd vienlaikus bija iesaistīti pat 500 cilvēki. Rīgā celtniecība sākās 1924. gadā, naudas trūkuma dēļ 1926. gadā to gan pārtrauca, bet tad pēc diviem gadiem atkal ķērās klāt. 1930. gada novembrī varēja svinīgi atklāt tirgu, paziņojot, ka Daugavmalā tirgotāji vairs netiks ielaisti.

Paviljona garums ir 240 metri

Paviljona platums ir 47,2 metri

Angāra augstums Vaiņodē, kad tur glabāja cepelīnus, bija 37,4 metri, tagad Rīgā tas ir 18 metri.

Saldētavas un lifti

Jauno tirgu būvēja savam laikam ļoti modernu, ar milzīgām saldēšanas iekārtām, 1258 kvadrātmetrus lielu saldētavu, liftiem kravas pārvešanai visos angāros, iespaidīgām noliktavām un ejām pagrabos, kas piegādātājiem ļāva nodrošināt ērtu piekļuvi visiem paviljoniem. Kravas sākumā veda arī pa kanālu, no kura paviljonos varēja nokļūt pa divām ejām. Preces līdz Otrajam pasaules karam piegādāja arī pa dzelzceļu. Vēl tagad saglabājies perons un debarkaders preču izkraušanai starp kanālu un mūsdienu Gaļas paviljonu – neparasta vieta Rīgas pilsētvidē, kur vēlāk tikušas rīkotas izstādes un daži pasākumi, bet kopumā tās potenciāls pašlaik nav izmantots. Kā stāsta tirgu pārstāvis Aleksandrs Šuņins, Centrāltirgus vadība domājot par kafejnīcas ierīkošanu šeit vai vietas iznomāšanu. Viņš arī zina stāstīt, ka padomju laikos te bijusi šautuve.

Kādreizējais dzelzceļa perons pie gaļas paviljona. Pašlaik šī vieta stāv tukša, bet tirgus vadībai esot plāni to izmantot. Foto: DELFI

Pārceļot angārus uz Rīgu, paviljonos paredzēta arī iespēja izbūvēt otrā stāva galeriju, bet reti kuram pircējam gribēsies kāpt augšā, tāpēc šī iecere nav īstenota. “Visas piecas ēkas tika celtas uz betona pamatiem, pagraba telpām izmantoti dzelzsbetona pārsegumi, bet ēku sienas būvētas no ķieģeļiem. Ēku pārsegumus izveidoja no angāru pārsegumu kopnēm, kas tika apsegtas ar arkām. Preču transportam uz saldētavu un pagraba noliktavām tika ierīkoti 15 preču celtņi ar dažādu celtspēju – no 1,5 līdz 0,75 tonnām,” teikts nesen izdotajā Jāņa Lancera vērienīgajā darbā “Būvniecība Latvijā 1918–2018”.

Dzelzceļa pievads no Centrālās stacijas uz Centrāltirgu. 20. gadsimta 30. gadi. Attēls no Gunāra Armana arhīva

Sākotnēji angāri siltināti ar kūdras plāksnēm, kas bijis par iemeslu tam, kādēļ angāros vairākkārt izcēlies ugunsgrēks, – kūdra dega švirkstēdama. 

To, kā Centrāltirgū izskatījies neilgi pēc tā uzcelšanas, savā darbā “Ģīmetne” nedaudz ieskicējis arī viens no latviešu 20. gadsimta pazīstamākajiem autoriem – Anšlavs Eglītis: “Izsoļojis cauri dzelzceļa viadukta mitrajām, tumšajām velvēm, viņš nonāca pie lielajām noliktavām, kuras, neraugoties uz netīro, balto kaļķojumu, joprojām dēvē par sarkanajiem spīķeriem. Viņš nebija viens lielajā Centrāltirgus priekšpagalmā. Vesela ļaužu plūsma norādīja ceļu, kurp iet. Šīs cilvēku straumes malā ik pa divdesmit soļiem stāvēja kāds leijerkastnieks un ar gurdu vai izklaidīgu, bet katrā ziņā nepiemērotu sejas izteiksmi kloķēja savu mūzikas mašīnu.”

Tirgus tika ierīkots stratēģiski ļoti ērtā vietā, kur vienmēr bija liela ļaužu plūsma. To “sajūdza” ar dzelzceļu satiksmi, pagarinot uzbērumu, arī tramvaja līnijas tā sauktais mazais loks izveidots līdz šejienei, uzbūvēti vairāki jauni tilti pār kanālu, tāpat no Daugavas kanālā ierīkota neliela osta, bet pār upi jau pavisam drīz – 1937. gadā – atklāts Zemgales tilts, zem kura uzbēruma jau sākotnēji būvētas caurbrauktuves Prāgas un Krasta ielā. Vēl tagad tirgus pagrabu tuneļos pie kanāla redzamas slūžas, lai aizsargātu noliktavas no Rīgas pavasara ligas – plūdiem. Pie kanāla ietekas Daugavā bijušas vēl vienas, lielākas, slūžas. Mūsdienās tās gan vairs nav vajadzīgas, jo hidroelektrostacijas veic pilsētas aizsargfunkciju, regulējot ūdens augstumu.

Vēsturiskais kompresors, kas nodrošināja dzesēšanas iekārtas jau 1930. gadā, pašlaik glabājas tirgus pagrabā, bet plānots, ka, atklājot tirgus muzeju, tas tiktu izlikts apskatei. FOTO: DELFI

Zem Centrāltirgus paviljoniem atrodas ikdienas pircējiem nezināma pasaule - tur tiek glabāti produkti, atrodas milzīgas saldētavas, bet visu savieno garākā pazemes tuneļu sistēma Rīgā. Foto: DELFI

Dzelzceļa pievadu bijis paredzēts pagarināt līdz pat pēdējam paviljonam – tikpat tālu stiepjas arī pagrabu tuneļi zem tirgus. Tomēr dzelzceļa sliežu projektu īstenot neizdevās – sākās Otrais pasaules karš, arī jau izbūvētās tika iznīcinātas, kad lielākais paviljons saspridzināts. To atjaunoja vien 1950. gadā, un tagadējais Gaļas paviljons ir vienīgais, kur manāmas Staļina laika arhitektūras iezīmes, piemēram, milzīgās vāzes pie ieejas. Sākotnēji tajā rīkoja lauksaimniecības un citas izstādes, bet 1952. gadā to atdeva tirgotājiem.

Sabombardētais Centrāltirgus un spīķeri 1944. gadā. Foto: Krišs Rake, Rīgas pilsētas būvvaldes arhīvs

Interesanti, ka tirgū klejo arī tādas kā vietējās leģendas, stāsta Šuņins. Proti, klīst runas, ka, tirgu ceļot, pamatos iemūrēts cilvēks. Neviens gan īsti nezinot, kur tas noticis un arī kāpēc. Viena versija ir, ka strādnieki, tā teikt, pēc grūtā darba ierāvuši pār mēru un sakāvušies tā, ka viens nosists. Lai slēptu pēdas, tas iemūrēts – un ne gailis pakaļ nedziedāja. Otra versija ir par līdzību ar viduslaiku varenajām baznīcām, kur arī nereti iemūrēja cilvēku, lai būve stāvētu ilgi un stabili, kā arī lai velns gar to negrābstās.

Lai nu kā būtu, tirgus itin labi stāv jau gandrīz 90 gadus. Un jau pašā sākumā ekonomisti aprēķinājuši, ka pēc pārcelšanās no Daugavmalas uz modernām, labi aprīkotām telpām preču labākas uzglabāšanas iespēju dēļ gadā tiekot ietaupīti 12 lati uz iedzīvotāju, raksta Hānbergs.

Staļins un lepni auto paviljonos

Medību suņu izstāde Centrāltirgus paviljonā 1930. gada 10.-12. maijs. Foto: Vilis Rīdzenieks, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arhīvs

Jau īsi pēc Centrāltirgus atklāšanas, 1929. gadā, tur, kur tagad ir Gaļas paviljons, notikušas moderno auto, Latvijas skolu desmitgades, suņu un citas izstādes. Savukārt Rīgas vēstures entuziasts Gunārs Armans zina stāstīt, ka bērnībā te apmeklējis grandiozas lauksaimniecības izstādes. Ap to laiku paviljonos tapušas arī milzīgās, darbaļaužu sasniegumus slavinošās gleznas.

Savukārt vācu okupācijas laikā tagadējā Sakņu paviljonā labotas bruņumašīnas, jo pamats bijis ļoti stiprs un pamatīgs, spējot noturēt visu tehnikas smagumu. 

Tieši tāpēc, ka pamati te tik stipri, bet griesti tik augsti, paviljons izmantots arī milzu skulptūru izgatavošanai. Saglabājušies attēli, kā te top milzīgs Staļina tēls (Ilzes Konstantes grāmatā “Staļina garā ēna Latvijas tēlotājmākslā. 1940-1956”).

Pilsonīt! Kundzīt!

Foto: LETA

Tirgus visos laikos bijusi nepieciešamība, īpaši Rīgā, vēl jo vairāk padomju laikos, – ko tad te, pilsētā, kā saka, uz akmeņiem citādi lai dara. Kā raksta publicists Ēriks Hānbergs: “It īpaši padomju laikā, kad ierēdņi bija īgni, pārdevējas tukšajos veikalos piktas, krogos šveicari augstmanīgi. Lūk, tieši tad tirgus vajadzēja. Tagad kontrasts nav tik uzkrītošs.” Kādu laiku padomijā Centrāltirgu saukāja par Kolhozu tirgu, bet tas gan tautā neiegājās. Savukārt blakus spīķeriem gan 1951. gadā uzbūvēja monstrozo Kolhoznieku namu, kur sākotnēji plānots apmācīt un celt lauksaimnieku kvalifikāciju, tomēr beigās izvietota Latvijas Zinātņu akadēmija. Tolaik tā bija Rīgas pirmā augstceltne un šim namam bija jāsimbolizē Latvijas iekļaušanās Padomju Savienībā un saistība ar Maskavu, raksta akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tagad to tūristiem rāda kā vienu no galvenajām Staļina laika arhitektūras celtnēm Rīgā.

Bet atgriezīsimies pie tirgus īpašās pasaules, kas sākas, līdz ko ieiet starp spīķeriem. “Valoda glāsta: kundzīt, ģevuška, draudziņ, pilsonīt, māmiņ, miļiņkaja, godātais, jaunskungs, bērniņ. Veikalos, bankās, iestādēs arī uzrunājumi ir laipni. Taču mazuliet distancētāki, mazuliet oficiālāki. Tirgū – siltāki, familiārāki,” raksta Hānbergs, tēlojot atmosfēru un biznesu Centrāltirgū, kur uz letēm un galdiem gulst visas iespējamās preces – sākot ar diļļu buntītēm, pavasara sulām vai sēnēm rudenī, beidzot ar retām aizjūras radībām un tālu zemju modes pakaļdarinājumiem. Ik pa brīdim kāds pienāk un neuzkrītoši piedāvā arī kādu stiprāku dzērienu no nezināmas noliktavas (Hānbergs, starp citu, atminoties padomju laikus, līdzīgu spekulantu paņēmienu min deficītpreces – velosipēda riepu ventiļgumijas – sakarā), bet augļu un dārzeņu piekrautie galdi žilbina acis kā pārpilnības rags. Daudzi rīdzinieki izvēlas iet pie konkrēta pārdevēja un ir tam uzticīgi gadiem. “Es iepērkos tikai pie... (konkrēta tirgussieva)!” vai “Man tirgū ir sava pārdevēja!” – tie ir bieži dzirdēti un uzklausīti teicieni.

Foto autors: Māris Morkāns
Foto autors: Māris Morkāns

Tirgus Rīgā arī mūsdienās ir milzīgs. Tā platība ir 85,4 tūkstoši kvadrātmetru, un to ik dienu apmeklē vairāk nekā 70 tūkstoši cilvēku, bet svētku dienās pat vairāk nekā 130 tūkstoši. Arī tūristu ar fotokamerām netrūkst, un pēdējos gados te tiek piedāvātas gan ekskursijas, gan meistarklases kulinārijā, bet drīzumā centrālajā laukumā plānots atklāt arī tūrisma informācijas centru, kā arī iecerēts interaktīvs muzejs, stāsta Šuņins. Ikviens pieredzējis ceļotājs taču zina, ka par valsti ļoti daudz var uzzināt, aizejot uz tirgu un kapsētu, kur patiešām var redzēt vietējo iedzīvotāju paražas un dabu.

Foto: LETA

Centrāltirgus mūsdienās pieder Rīgas domei, un to veido pieci paviljoni (piena, gaļas, sakņu, zivju un gastronomijas), kā arī tirdzniecības vietas atklātajā teritorijā, kioski, treileri, tirdzniecības centri, kas iekārtoti vecajos spīķeros, kā arī pirms dažiem gadiem izveidotais zemnieku tirgus. Kopā vairāk nekā 3000 tirdzniecības vietas. Tirgus pamazām tiek atjaunots un modernizēts. Pēdējos gados ieviestas arī pamatīgas sanitārās normas, sava laboratorija, kontrolsvari paviljonos un citi svarīgi uzlabojumi.

Tā kā bizness un naudas plūsma Rīgas Centrāltirgū ir liela, nevar nepieminēt arī tā nedienas ar vadību un visai regulāro saskaršanos ar likumsargiem. Marta beigās bijušo AS “Rīgas Centrāltirgus” valdes priekšsēdētāju Anatoliju Abramovu sāka tiesāt jau trešajā kriminālprocesā. Viņš tiek apsūdzēts par regulāru kukuļa izspiešanu no kāda tirgus nomnieka. Pavisam nesen sākts arī kriminālprocess pret bijušo Abramova “labo roku” Aivo Bruģi. 

Pašlaik gan tirgum ir pilnībā mainīta vadība, un kopš rudens Rīgas Centrāltirgu vada konkursā atrastais Artis Druvinieks. Savukārt sakņu paviljonā pašlaik notiek vērienīgi remontdarbi un jau drīz tas atkal tiks atdots pircēju un pārdevēju valdījumā.

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV".